Andrejs Barteņevs savas izstādes atklāšanā konceptveikalā BOLD. Foto: Andrejs Strokins

Andrejs Barteņevs: “Mākslinieks – tā ir tāda liela medūza.” 0

“Un, iespējams, apkārtējai pasaulei jāiemācās pareizi apieties ar šo radību.”

Sergejs Timofejevs
17/08/2017

Šajā vasarā pēc ilga pārtraukuma kopš leģendārās Nepieradinātās modes asamblejas Rīgā atgriezies krievu mākslinieks Andrejs Barteņevs. Konceptveikalā BOLD norisa viņa performance, kas atgādināja citplanētiešu parādīšanos uz Zemes, kā arī notika bumbveidīgu tērpu un keramikas izstāde, kas huligāniski un jautri interpretēja kaķu tēmu.

Andrejs Barteņevs ir cilvēks-parādība, mākslinieks, kura radošā maniere vienmēr ir atpazīstama un iespaidīga. 2015. gadā Maskavas laikmetīgās mākslas muzejā norisinājās plaša viņa daiļrades retrospektīva, un toreiz mēs publicējām tās apskatu, kurā tā autore, Andreja komandā pie izstādes strādājusī Nadežda Ļaļina, rakstīja: “Kostīmu performance Barteņevam nav nejauši izvēlēts izteiksmes veids. Pēc izglītības Andrejs ir teātra režisors, un protams, viņš pārzina teātra vēsturi, teātra kostīmu vēsturi, pats var radīt kostīmus, izdomāt scenogrāfiskos risinājumus, veidot uzvedumus. Tas viss palīdz radīt eksperimentālas performances, kas pārsteidz ar apjomu un krāsu trakulību, tomēr tajā pašā laikā iekšējā struktūrā tās ir pamatīgi pārdomātas un organizētas.”

Sarunā Andrejs ir mierīgs un poētisks, brīžiem atbild uz jautājumu ar pretjautājumu, un mēs sarunājamies ar viņu konceptveikalā BOLD uz tā paša dīvāniņa, uz kura pirms dažiem mēnešiem notika intervija ar Endrjū Loganu.


Performance Andreja Barteņeva Rīgas izstādes atklāšanas laikā. Foto: Andrejs Strokins

Augusta beigās jūs piedalīsieties pazīstamajā festivālā Burning Man, kas pārsteidz ar gadskārtēju notikumu tuksneša vidū Nevadā…

Jā, kostīmi, kas tika parādīti performancē Rīgā, brauks turp kopā ar mums, ar tiem mēs piedalīsimies turienes gājienā. Mūsu pietura sauksies “Aliens? Yes!” Lieta tāda, ka visa šīs Burning Man sezonas programma veltīta dažādām reliģijām un rituāliem. Un mēs pievērsīsim apkārtējās pasaules uzmanību tam, ka nebeidzamās runas par to, ka kontakts ar citplanētiešiem jau ir noticis, pārvēršas par sava veida mītu, ko apkalpo ne mazums ceremoniju, – būtībā, tā ir jauna mūsdienu reliģija.

Jums, kā man liekas, dažāda veida mīti un mitoloģija vispār ir tuva tēma.

Man patīk mīti, tas ir tiesa. Nekur no tā neizsprukt. Vispār tam, lai tēlaini izteiktos, vajag… vajag daudz rakstīt dzejoļus. Vai arī dvēselei jābūt noslogotai ar kādiem filozofiskiem prātojumiem, vai arī – poētiskām atskaņām. Citādi nesanāk.

Tas ir, jūs kaut ko rakstāt pats?

Jā, protams, rakstu. Un daudzas manu dzejoļu rindas kļūst par manu vizuālo kompozīciju tēmām. Vai ari otrādi. Manas telpiskās formas kļūst par iemeslu kādam tekstam.

Un vai jūs kaut kur publicējat šos tekstus?

Es? Man nav tam laika. Varu izlikt Instagramā… Kā bildes.

Video ekskurss Andreja Barteņeva retrospektīvā Maskavas laikmetīgās mākslas muzejā 2015. gadā

Vai pēdējā laikā līdzās citplanētiešiem parādījušās kādas jaunas mitoloģijas, kas jūs interesē un var pāraugt kādos jūsu objektos?

Iesakiet man kaut ko.

Varbūt jauna mākslinieka-vientuļnieka mitoloģija, mākslinieka, kurš pilnībā atslēgts no informācijas plūsmas un cenšas pilnīgi patstāvīgi veidot savu pasauli.

Sakiet, lūdzu, bet vai jūsu praksē tas ir iespējams?

Nē.

Tieši tāpat arī manā tēlotājmākslas praksē tas nav iespējams. Es, iespējams, arī sapņoju par to, par ko jūs man jautājat. Tomēr realitāte ir pavisam citāda. Un, ja tā ir tāda, tas nozīmē, mani sagaida citas atklāsmes, nevis tās, ko es gūšu askētiskā vientulībā.

Jūs daudz ceļojat?

Jā.

Vai ir kādas vietas, kas jūs īpaši iedvesmo, palīdz?

Jā, man palīdz jūra, okeāns, telpa bez cilvēkiem.


Andrejs Barteņevs. Foto: Pāvels Antonovs

Nāk atmiņā, ka jūsu uz Nepieradinātās modes asambleju atvestās kolekcijas filmēšana arī notika jūras krastā.

Jā, Jūrmalā. 1992. gadā tas bija “Botāniskais balets”, bet 1994. – “Sniega karaliene”.

Vai jūs atceraties jūsu pirmos iespaidus no tā laika braucieniem – no Asamblejas, no Rīgas?

No Asamblejas – jā, atceros ļoti labi. No Rīgas – maz kas palicis atmiņā, jo mēs visi toreiz aizbraucām uz Jūrmalu un “tusējām” tur. Bet pati Asambleja… Tas ir tā, ka tu esi jauns mākslinieks un veic savus pirmos nedrošos soļus, un pēkšņi atrodas tādi spēki, apstākļi un cilvēki, kas tev saka: “Jā, tas ir pareizi! Tas ir tas, kā mums pietrūcis. Tas ir tas, ko mēs gaidījām. Tas ir tas, kam tev jāvelta sava dzīve, savs laiks, sava enerģija.” Šāds atbalsts nozīmē ļoti daudz. Tas rada to emocionālo pārliecību un iekšējās taisnības sajūtu, kurai tu pēc tam seko visu savu dzīvi.

Jums nešķiet, ka Nepieradinātās modes asambleja bija 90. gadu kvintesence ar tās atvērtību dažādām formām, visa sajaukumam ar visu?

Protams, tagad ko tādu nav iespējams realizēt.

Bet kāpēc tā?

No mūsu Eiropas kultūras ir aizgājis tāds jēdziens kā entuziasms. 90. gadu sākumā postpadomju telpā tas bija palicis vēl kā padomju audzināšanas pazīme, kas mums ar komunisma propagandas palīdzību sludināja jauniešu entuziasmu, kas mūs aizvedīs uz gaišo nākotni. Pēdējos 20 gados nekas līdzīgs nerodas – vienalga, kādā platformā – nacionālajā, partejiskajā, skautisma. Termins “entuziasms” ir vienkārši aizmirsts.

Varbūt mūsu laikos entuziasms daudz ātrāk tiek kapitalizēts. 90. gados, protams, arī tā notika…

Tomēr mēs piedzīvojām to laiku, kad tas nebija galvenais viena vai otra projekta realizēšanas iemesls.

Andreja Barteņeva skate Berlin Alternative Fashion Week 2016. gadā

Bet kurš no paaudzes, kas sevi pieteikusi pēdējā desmitgadē, jums liekas interesants un daudzsološs? 

Goša Rubčinskis…

Mēs bijām publicējuši plašu Aleksandras Artamonovas rakstu http://arterritory.com/lv/dzivesstils/dizains_mode/6311-nesaki_hop/ par viņu.

Viņš ir mans students. Man patīk, ko dara Saša Frolova – arī mana studente.

Es nezināju, ka Goša Rubčinskis bija jūsu students. Tomēr, bez šaubām, tajā, kā viņš veido savas skates, ir ļoti dziļa performances izpratne, šī žanra pārvaldīšana. Bet kā jūs pats veidojāt savus pirmos performatīvos modeļus? Jūs balstījāties Krievijas avangarda pieredzē un tajā enerģētikā?

Redziet. Smadzenes – tas ir ļoti neparedzams instruments. Tās uzsūc visu. Un mēs absolūti nesaprotam, kādas neironu saites veidojas starp dažādiem mūsu zināšanu, mūsu atmiņas fragmentiem. Kad tu sāc radīt, tu parādi rezultātu, tas ir kamols, ko satinusi šī neizskaidrojamā neironu mijiedarbe. Un tu nevari to sašķirot – kas tas ir, replika par XX gs. sākuma kultūru vai Bauhaus, vai konstruktīvisma izspaidas, vai arī tevis paša izpausme. To nav iespējams skaidri pateikt. Jo mūsu smadzeņu īpatnība ir visu uzsūkt, bet pēc tam savietot un pārprojicēt.

Piemēram, “Botānisko baletu” es veidoju par savām bērnības rotaļām Noriļskā. Mēs bijām Noriļskas bērni – pusbadā, nekādu augļu, nekā tāda nebija. Un mēs lipinājām no sniega bumbierus, ko mēs gandrīz nekad nebijām redzējuši, – tos tolaik nebija iespējams aizgādāt līdz Noriļskai. Mēs lipinājām no sniega vīnogas. Saprotiet, jūs lipināt to, par ko sapņojat: konfekti vai tanku, vai pili, alu, automātu. Un, lūk, šis rotaļas elements iemiesojās “Botāniskajā baletā”.


“Botāniskais balets” Maskavā. 1992. Foto: Hanss Jurgens Burkarts

Es piedzimu Noriļskā, tur deviņus mēnešus ir ziema. Tas ir sniegs. Tādēļ es mīlu balto krāsu. Un manā keramikā pamatkrāsa ir baltā. Jo tas ir tik viegli. Tā ir baltā krāsa, kas ir manā sirdī un manā dvēselē. Un viss, ko es zīmēju, nāk ar obligātu sastatīšanu ar balto. Pat ja man tur nav pat ne punktiņa baltā, un viss ir krāsains. Tomēr vienalga manu uztveres mehānismu Galējo ziemeļu daba formējusi tā, ka baltais ir noteicošais reaģents uz visu. Pat kad es ļoti daudz un aktīvi sāku strādāt ar krāsu, savās kombinācijās tās bija ļoti atvērtas, fluorescējošas un mežonīgas krāsas. Tādēļ ka man tomēr vajag nodot kontrasta spēku, kas valda starp balto sniegu un melnajām Noriļskas ziemas debesīm.

Es, protams, varu jums teikt, ka, bez šaubām, es zināju, kas ir Pauls Klē, ko nozīmē krievu avangards, Mondriāns, Maļevičs un Kandinskis. Tomēr es nezināju, kas ir Dibifē, un, kad 1992. gadā es izveidoju “Botānisko baletu”, bet 1994. gadā par mani Eiropas presē parādījās lielas reportāžas, tad tajās sāka rakstīt, ka tā ir Dibifē kopija. Bet es jautāju: “Kas tas tāds?” Es biju godīgs, jo es to nezināju. Es nevarēju Noriļskā iepazīt visu franču mākslas vēsturi. Kaut kas līdz mums nonāca, bet tas nebija viss. Ja atnāktu viss, es, iespējams, izteiktos pavisam citādi, darītu visu smalkāk un gudrāk. Tomēr es darīju tā, kā man tajā brīdī gribējās. 

Un, ja mēs paraugāmies uz “Botāniskā baleta” galveno personāžu – Tēvoci Melno Plūmi, kura kostīmā dejoju es pats, tad viņa galvassega – tā ir Vasīlija Svētlaimīgā katedrāle, kas atrodas Sarkanajā laukumā. Jo tā mani sajūsmināja, tas bija tieši tas pludiņš, tā ēsma, kas man, Andrejam Barteņevam, lika atbraukt uz Maskavu un tur palikt. Un, ja šajos gados – es tur dzīvoju kopš 1989. gada – man Maskavā kaut kas ir nemainīgi svēts, kaut kas mani tur notur, tā ir vienīgi šī katedrāle – ar savu skaistumu un savu atklātību. Gan iekšpusē, gan ārpusē.

Patiesībā visa mākslas vēsture ir viens liels mākslinieka arsenāls…

Protams. Kādēļ izgudrot velosipēdu, kad cilvēki jau ir parādījuši ceļu. Palūkosimies, kurp tas var mūs aizvest.


Pirmā uz zemes nokritusī sniegpārsla. Objekts no performances “Sniega karaliene”. Foto: Hanss Jurgens Burkarts

Jūsu kolekcijā-performancē “Sniega karaliene” bija, teiksim tā, tēls, ko veidoja daudzas Gilberta un Džordža atklātnes.

Tā bija “Pirmā uz zemes nokritusī sniegpārsla”. Bija kaut kāds 1990. gads, tika atklāta liela viņu darbu izstāde Centrālajā mākslinieka namā, un atbrauca viņi paši, es ar viņiem tikos. Bet, tā kā mana draudzene strādāja par uzraudzi Mākslinieka namā, pie manis nonāca vesela kaste ar viņu atklātnēm.

Pārsteidzošākais, ka jau 2000. gados Gilberts un Džordžs paši izveidoja darbu sēriju no atklātnēm. Es biju izstādē White Cube Gallery, kur viņi izstādīja milzīgas kolāžas no tām, dažādus karogus utt.

Saprotiet… Mākslinieks – tā ir tāda liela medūza. Ja tu vēro šo medūzu no malas, tad, mainīdama savus apvalkus, tā pārvietojas telpā. Ja tu tai pieskaries, tā var apdedzināt. Tomēr šīs spuras, šīs gļotas, šī caurspīdība – tās arī ir atbildes uz jebkuru jautājumu – formas jautājumu, kompozīcijas, krāsas, prioritātes, nozīmes jautājumu. Šī želejveidīgā ķermeņa nenoteiktība un elastīgums ir atbilde uz mainīgo apkārtējo pasauli. Un, iespējams, apkārtējai pasaulei jāiemācās pareizi apieties ar šo radību. Un tad negaidītu risinājumu-atbilžu produktivitāte un daudzums pārsteigs šo sabiedrību.  Bet, ja sabiedrība turpinās piesārņot ūdeni, kurā peld šī radība, tad medūzai atliek vien viena fāze – pašsaglabāšanās.

Kad mēs sākam spriest par to, kādā stāvoklī atrodas mūsdienu māksla, kādā stāvoklī atrodaties jūs, māksliniek Andrej Barteņev, tad man pašam liekas, ka es atrodos tik šausmīgi agresīvā vidē, ka man nav it nekādu spēku vispār domāt par savu potenciālu. Vispār negribas neko darīt. Bet reizēm, tieši otrādi, kaut kāds uzmanības, dalības stariņš pēkšņi tevi iegriež kā karuseli, kas vertikāli traucas stratosfērā. Un tu sāc visus apbērt ar zināšanām, par kurām tu pat nespēji iedomāties, ka esi spējīgs tās formulēt. Īsāk sakot, kā superjūtīgi raksturi, visi mākslinieki, protams, ir debesu bērni. Pret viņiem jāizturas kā pret mākoņiem, kas peld virs mums, – peld, nu lai peld. Jo reizēm viņi var iepeldēt tuksneša rajonā un nolīt kā lietus, un jūs redzēsiet, kādas skaistas puķes var augt absolūtā tuksnesī.


Ivans Onoprijenko. Barteņevs. 2013. Fotodruka

Lieliski… Viena no jums svarīgajām izteiksmes formām ir performance, darbība. Ļoti interesanti, ar ko jūs sākāt šajā jomā – vēl līdz “Botāniskajam baletam” un “Sniega karalienei”.

Manas izglītības pamatā ir teātra režijas zināšanas. Es pabeidzu Kultūras institūtu šajā specialitātē. Tas man deva bāzes metodoloģiju – kā man izturēties pret materiālu, pret jebkuru materiālu. Es pats sevi varu sašķirot kā tādu scenāriju – kur galvenais notikums, kur izejošie notikumi, kur fināla notikums, kādas izstrādes var veidot no viena skata uz citu un kā noformēt kompozīciju, lai tā izskatītos izdevīgāka. Pēc četriem mācību gadiem, protams, visa šī metodika jau radīja zināmu pretestību. Es nostrādāju astoņus gadus Jaunā skatītāja teātrī un sapratu, ka negribu tērēt savu laiku cīņai pret klasiskajiem režijas kanoniem. Un atgriezos pie tēlotājmākslas. Tomēr šīs zināšanas nekur nav pazudušas. Es sāku apvienot teātra mākslu ar tēlotājmākslu. 1980. gadu beigās žurnālā “Teātra dzīve” bija publicēts Borisa Juhananova raksts, kurā viņš stāstīja par performanci ļoti pieejamā un populārā formā. Un arī tas man palīdzēja saprast, kurp es virzos. Uz šī žurnāla vāka, ko es glabāju ļoti ilgi, bija fotogrāfija ar kādu puisi no Borisa Juhananova laboratorijas, un tikai burtiski pirms trijiem gadiem es uzzināju, kas viņš ir. Izrādās, esmu šī cilvēka draugs jau 20 gadus. Tas ir fotogrāfs, kurš tagad dzīvo Ņujorkā, Paša Antonovs. Kā var gadīties šādas liktenīgas ceļu krustošanās? Man 80. gadu beigās parādās žurnāla numurs, kas kļūst par īstu medusmaizi manam zinātkārajam prātam. Tā vāks iespiežas manā atmiņā. Un pēc dažiem gadiem es satieku cilvēku no šī vāka, un mēs kļūstam par draugiem. Kā smadzenes pēkšņi bez jebkādas mūsu apzināšanās ņem mūs un satuvina? Es to vispār nesaprotu, nekādā šajā maģijā neko nesaprotu. Es tikai fiksēju, ka tā notiek.

Un esmu pateicīgs savam liktenim, ka caur Pašu Antonovu es iepazinos ar Robertu Vilsonu un sešus savas prakses gadus pavadīju līdzās šim ģēnijam. Un jau caur viņu es iepazinos ar tādu lielisku cilvēku kā Liza De Kūninga (Villema de Kūninga meitu), kas mani iepazīstināja ar abstraktās domāšanas nozīmīgumu un spēku. Tāpēc ka Bobs Vilsons – tas, protams, nav par abstrakto domāšanu. Tā ir neticami pragmatiska un loģiska telpa. Pat ja tajā ir daudz humora un sarkasma, tas vienalga ir ārkārtīgi jaudīgas intelektuālās piepūles un milzīgas komandas intelektuālā darba rezultāts. Taču caur Lizu es uzzināju par tām metodēm, ko pielietoja viņas tēvs, un tās mani pārsteidza. Un es sapratu, ka pasaule – tā ir tāda caurspīdīga, neredzama informācijas matrica. Vienkārši vajag iegremdēt roku šajā caurspīdīgajā matricā un izvilkt no tās to, par ko tu pat nenojaut, ka to var izdabūt no turienes. Un tev vēl vajag apskatīt, ieraudzīt, ko esi izvilcis, un tam jātrenē īpaša redze.

Ir ģeniāla dziesmiņa “No kā gan, no kā gan taisīti mūsu puisīši”. Tas absolūti ir par mākslu – par tās iekļūšanu it visur un šīs formas visatļautību. Un, kad, piemēram, vakar bija vairāki žurnālisti, kas sāka runāt par Pavļenski, es teicu: jā, es dievinu šo darbu un varonību, to praksi, ko pielieto šis mākslinieks. Bet viņi jautā: “Bet kādēļ jūs pats ar to nenodarbojaties?” Tā nav mana enerģētiskā karma. Esmu labs savā lietā. Kādēļ gan, ja esmu lielisks peldētājs, man nodarboties ar slēpošanu?


Andrejs Barteņevs un viņa Rīgas izstādes rīkotājs Bruno Birmanis (pa labi) pie ieejas BOLD. Pa kreisi – fotogrāfs Jegors Zaika

Protams. Taču jūs kaut kā atrodat savu vietu mūsdienu Krievijas situācijā Maskavā, kur dzīvojat?

Pēc visa, kas ar mani noticis, es sapratu, ka mana psihosomatika nepieņemtu (kaut kādu kosmisku iemeslu dēļ), ka es tērētu savu dzīvi karjerai, saskarsmei ar cilvēkiem, kas man “vajadzīgi”. Tas man ir absolūti neinteresanti. Es kontaktēšos tikai ar tiem cilvēkiem, kuros redzu atklātības mirdzumu un ziņkāri pret dzīvi un pret pārmaiņām. Lūk, ar šiem cilvēkiem es kontaktēšos.

Diemžēl māksla ļoti ātri kļuva par mākslas biznesu. Tas sāka notikt apmēram kopš 1993. gada. Tas ir ļoti labs bizness, tāds pats kā, teiksim, cilvēka sirds ķirurģija. Vai kā galvas transplantācija. Ziniet, pašlaik itāļu ķirurgs gatavojas pirmajai šāda veida operācijai mūsu civilizācijas vēsturē – krievu invalīda galvas pārstādīšanai uz cita ķermeņa. Un mūsdienu māksla – tas arī ir, lūk, tāds pats bizness ar šādiem rezultātiem – galvas transplantācija pie jauna ķermeņa.

Maskavā šajā sfērā arī strādā lieliski cilvēki. Tomēr man ar viņiem ir garlaicīgi. Nevaru neko ar sevi iesākt.


Keramika ar Andreja Barteņeva zīmējumiem konceptveikalā BOLD. Foto: Andrejs Strokins

Tomēr kā mākslinieks jūs nepavisam negarlaikojaties, apgūstat jaunas formas – uz Rīgu jūs atvedāt keramiku. Liekas, agrāk jūs ar to nenodarbojāties…

Es nodarbojos ar keramiku kādus pēdējos četrus gadus. Tā gadījās. Dažādi cilvēki mudināja uz to. Mans direktors, no vienas puses, zāģēja, no otras puses, vēl 1990. gadā Timurs Novikovs teica, ka “ar performanču mākslu maizei nenopelnīsi”. 90. gadu beigās viņš sarīkoja manu personālizstādi festivālā, ko viņš kūrēja, – “Pēterburgas dekadence”. Šī izstāde saucās “Briļļainais dejā”.

Bet ar keramiku – tie visi ir draudzīgi žesti, tas nav pašmērķis. Taču arī caur šo niekošanos ar to es nonācu pie savas mīļākās keramikas skulptūras – “Smiltsērkšķa”. Tā atrodas vienā no Moscow-city torņiem un ir daļa no korporatīvās Capital Group kolekcijas. Es to izveidoju no keramikas un metāla 2015. gadā. Bet 3D animācijas modeli – 2006. gadā.


“Smiltsērkšķis” izstādē Maskavas laikmetīgās mākslas muzejā 2015. gadā

Pirms tam es izveidoju skulptūru “Vientuļo siržu lauks. Kontakts ir zudis” Krievijas paviljonam Venēcijas biennālē. Un tā guva fantastiskus panākumus Francijas un Amerikas presē un bija nežēlīgi izsvilpta no visu Krievijas mākslas zinātnieku un žurnālistu puses. Viņi teica “Barteņevs uztaisījis veikala vitrīnu” un ar to viņi nogalēja jebkādu karjeru, ko varēja izveidot uz zinātniskas telpiskās mākslas bāzes, jo man neviens vienkārši vairs nedeva tam naudu, un es nodomāju: “Kādi gan idioti, kādi gan nejēgas!” Viņi dzīvo kaut kādā savā kontekstā, kas man vispār nav saprotams. Un es pārstāju nodarboties ar zinātnisku mākslu un sāku taisīt 3D animāciju, tas ir, to, kur nevajadzēja daudz naudas. Kaut ko līdzīgu “papīra arhitektūrai”. Un, lūk, 2015. gadā tieši šāda veida 3D projekts pārauga keramikā un metālā. Un tad es sajutu šo materiālu, tā siltumu.

Tas atspoguļojies tajā, kas izstādīts Rīgā?

Te jau ir cits stāsts. Jo es apsēdos pie galda un nodomāju: “Ko atvest uz Rīgu? Kas tev, Barteņev, dvēselē kņud?” Un tie bija kaķi. Bet pēc tam mēs jau te izejam no viesnīcas, un es redzu namu ar tornīti, virs kura – melns metāla kaķis ar paceltu asti. It kā viņš sagatavojies padarīt savas lietas tieši te, virs gājējiem. Un tad es nodomāju: “Nu, lūk, šis tātad ar savu asti sitis šo neredzamo SOS: atbalsti mani, atbalsti mani, esmu te! Mani arī visi mīl!” (Smejas.)

ARHĪVS: Andrejs Barteņevs: savienošanas poētika