(Fragments.) Foto: Reinis Hofmanis. No sērijas “UN”

Nevienā brīdī fotogrāfija nav tas, ko tā attēlo 0

Intervija ar fotogrāfu Reini Hofmani

Ieva Raudsepa
04/08/2017

Līdz 20. augustam Latvijas Fotogrāfijas muzejā apskatāma fotogrāfa Reiņa Hofmaņa izstāde “UN”, kas stāsta par sarežģītajām un neviennozīmīgajām attiecībām starp pagānismu un kristietību. Gan šajā sērijā, gan citās, Reiņa darbus raksturo ļoti liela precizitāte – gan tehniski, gan saturiski viss vienmēr ir ļoti mērķtiecīgi izvēlēts un veidots. Vai nu stāsts būtu par būtu virtuālās realitātes vēstnešiem, LARP (live action role-playing game) spēlētājiem, vai arī zemes gabaliem, kas nodoti pārdošanai – katrs kadrs ir gan estētiski piesātināts, gan arī konceptuāli stāstošs. 

Nenoliedzami, tieši viņa darbu idejiskā skaidrība un iespaidīgā vizualitāte ir tas, kas Reini ir padarījis par vienu no starptautiski visatpazīstamākajiem Latvijas fotogrāfiem. Bez regulārām publikācijām un pasūtījuma darbiem tādiem izdevumiem kā The New York Times, Financial Times, Spiegel, Esquire, Bloomberg, Le Monde, The British Journal of Photography, fotogrāfs daudz izstādījies starptautiski, kā arī uzvarējis nozīmīgos konkursos. Arterritory satikās ar Reini, lai parunātu gan par izstādi, gan arī par vietējo mākslas un fotogrāfijas vidi.


Reinis Hofmanis. No sērijas “UN”

Tev nesen atvērās izstāde “UN” Latvijas Fotogrāfijas muzejā – pastāsti nedaudz, par ko tā ir!

Izstāde ir par to, kā mūsdienu pasaulē nereti ierasts pagānisko pretnostatīt kristīgajam, tomēr ikdienā kristietība un pagānisms pastāv līdzās. Abas pasauli skaidrojošās sistēmas ir daļa no cilvēcīgās pasaules pieredzes. Tās mijiedarbojās – reizēm sadzīvo, reizēm cīnās, reizēm iet uz kompromisiem. Attiecības starp pagānismu un kristietību ir ļoti senas. Piemēram, senās svētvietas, kas saglabājušās baznīcu tuvumā vai dievnami, kas uzcelti uz senajām kulta vietām, pagāniskie svētki, kas integrēti kristīgajos, kā arī pagānisma simboli dziesmu svētku repertuārā. Dažas tradīcijas laika gaitā zaudē savu sākotnējo nozīmi un iegūst jaunu saturu.

Nereti liekas, ka modernā mūsdienu sabiedrībā reliģija un garīguma tēmas ir zaudējušas aktualitāti. Vai tev šķiet, ka šīs lietas vēl joprojām ir būtiskas un varam no tām mācīties?

Reliģijas kā institūcijas, iespējams, sabiedrībā zaudē nozīmi. Tomēr garīgums nekad nav zaudējis savu aktualitāti. Visi esam gan fiziskas, gan garīgas būtnes. Ja runājam par sabiedrību, tad var novērot dažādas mazāk vai vairāk aktuālas tendences laikiem mainoties. Taču šķietamās aktualitātes ne vienmēr atspoguļo reālo situāciju katra indivīda dzīvē. Mums katram ir savs garīgās izaugsmes ceļš, kuru ejam. Nereti to veicina sastapšanās ar jautājumiem, kas nav izprotami vai skaidrojami ar racionālām metodēm. Racionālam un pragmatiskam pasaules kārtību skaidrojošam modelim ir ļoti daudz tukšumu, tādu jautājumu, kas paliek neatbildēti. Un ir lietas, kuras, iespējams, ir skaidrojamas ar mistisku pasaules skatījumu. Daudz vairāk nezinām, nekā zinām. Tā daļa, ko nezinām, manuprāt, ir saistošākā. Par to iespējams domāt, diskutēt, var būt dažādi jautājumi un viedokļi – tas man ir interesantākais.


Reinis Hofmanis. No sērijas “UN”

Kā tu redzi pagānisma un kristietības lomu mūsdienu Latvijā?

Abas pastāv. Tēmu aplūkoju subjektīvi, esmu izraudzījies tieši šo “UN” saistošo un nesadalošo aspektu. Attiecīgi, pētu saskares punktus. 

Cik tu ilgi strādāji pie šī projekta un, vai tu to bildēji visapkārt Latvijai, vai tikai kādā noteiktā reģionā?

Es bildēju visdažādākajās Latvijas vietās. Patiesībā, jebkur, kur biju, es to paturēju prātā. Pagājuši aptuveni divi gadi kopš uzsāku strādāt pie šīs tēmas. Izstādē redzamais ir tikai maza daļa no projekta. Noteikti turpināšu strādāt un tad jau redzēs, kā projekts transformēsies. 

Tēma ir ļoti interesanta, jo abas šīs tradīcijas nenoliedzami ir daļa no latviskās identitātes. Latvijas konstitūcijā minēts, ka “Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības.” 


Reinis Hofmanis. No sērijas
Stones IX

Pārdomājot tavus iepriekšējos darbus, sapratu, ka teju vai visas sērijas stāsta par kaut kādām kopienām vai cilvēku grupām. Pat akmeņu sērija, kur neparādās neviena dzīva būtne, patiesībā, ir par cilvēkiem, kas tos izliek, un tiem, kuru dēļ tas tiek darīts. Kāpēc tev ir būtiski pētīt tieši cilvēkus grupās?

Subkultūras vai grupas, kurās cilvēki apvienojas, labi stāsta par sabiedrību. LARP un Cosplay ir spilgti piemēri. Tās ir samērā šauras subkultūras, kurās atspoguļojas daudzveidīga masu kultūras ietekme. Šajā projektā, protams, nevar runāt par subkultūru – ticība un reliģija ir daudz plašāka tēma, taču arī tajā aplūkots cilvēku kopums. Kopienas vai cilvēku grupas, neatkarīgi no tā, kas tās saista – kopīgas intereses, profesija, ticība, vai kas cits, ir ļoti interesants veids, kā pētīt sabiedrību kopumā un reizē arī katru indivīdu atsevišķi.


Reinis Hofmanis. No sērijas “LARP”. 2011

Tāpat, domājot par citiem projektiem, ko esi taisījis, nonācu pie secinājuma, ka, ja iepriekš sērijās esi strādājis viena žanra ietvaros, vai tā būtu ainava vai portrets, tad šeit liec kopā dažādus virzienus. Laikmetīgajā fotogrāfijā šī ir diezgan izplatīta pieeja, bet mani interesē tas, kā tas tagad ir ienācis tavā praksē; kā šī tēma lika tev izmainīt savas darba metodes? 

Pats projekts to noteica. Es nevarēju par šo tēmu runāt tikai ainavas vai portreta žanrā, bet vienlaikus es uz to visu joprojām raugos, kā uz apjomīgu ainavu. Gan portretu, gan kluso dabu redzu kā daļu no ainavas, lai gan žanriski to droši vien tā nevar definēt. Kopumā uz tēmām skatos kā uz potenciālām ainavām; uz to, kā cilvēks apdzīvo vidi sev apkārt un kā tas uzskatāmi redzams ainavā– tas man vienmēr ir bijis tāds pieturas punkts. Reizēm es pat uz portretu skatos, kā uz ainavu.

Tev ir sērijas, kas ir tikai ar portretiem.

Jā, bet ar portretiem vidē. Tur cilvēks ir ainavas daļa. 


Reinis Hofmanis. No sērijas “UN”

Atceros, kā kādreiz runājām par tavu LARP sēriju. Stāstīji man, kā mēģināji savus varoņus fotografēt vidē, kas ir kaut kur starp pilsētu un dabu, kādā vietā–nevietā, jo viņi arī atrodas starpstāvoklī, pa vidu reālajam un virtuālajam. 

Tā, patiesībā, ir ainavas daļa, kas mani ir vienmēr saistījusi – vieta, kur ainava vēl formējās, kur tā ir neskaidra. Tur, kur var redzēt cilvēka ietekmi uz ainavu un ainavas ietekmi uz cilvēku. Šajā darbā ir tā, ka pati tēma ir visādā ziņā nemateriāla. Tā kļūst par ko taustāmu, pateicoties cilvēku nepieciešamībai savus garīgos priekšstatus vizualizēt, veidot tēlus. Laicīgais mūks Ričards Rors teicis, ka vienīgā pieļaujamā forma, kā iespējams runāt par reliģiju, ir metafora. Viņš turpina, ka arī valoda ir metafora un mēs lietas kaut kā nosaucam, runājam par tām, tomēr tās nav pašas lietas. Tas labi sasaucas ar fotogrāfiju – foto attēls nav tas, ko tas attēlo. Tā, protams, ir sen zināma patiesība, bet vēl joprojām, tos uzlūkojot, rodas problēmas. Ņemot par piemēru kaut vai attēlu ar skulptūru, kurā attēlots Jēzus, saprotams, ka tas nekādā ziņā nav Jēzus, bet Jēzus skulptūras fotogrāfija. Un arī skulptūra nav Jēzus. Skulptūra visticamāk krasi atšķiras no tā, kas vēsturiski bijis Jēzus. Redzēju zinātnieku veidotu rekonstrukciju, kāds Jēzus varēja izskatīties, balstoties pazīmēs, kas raksturīgas Tuvo austrumu ebrejiem Galilejā. Tas būtiski atšķiras no tēla, ko esam raduši redzēt sakrālajā mākslā, un kas balstīts Turīnas līķauta nospiedumā.


Reinis Hofmanis. No sērijas “UN”

Fotogrāfijas muzejs ir vienīgā vieta Latvijā, kur regulāri tiek izstādīta fotogrāfija – kā tu vērtētu šejienes fotogrāfijas vidi?

Pat ņemot vērā pieejamos līdzekļus un Latvijas mērogus, ko no vienas puses varētu skatīt kā tādu trūkumu, no otras puses kā papildus stimulu, manuprāt, notikumu ir daudz. Arī pateicoties tādām izglītības programmām kā ISSP vai Stradiņu jaunajai fotogrāfijas programmai [Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes studiju programma Fotogrāfija – red.], augsne, lai varētu strādāt ar radošo fotogrāfiju, Latvijā ir ļoti pateicīga. 

Tu esi arī beidzis Latvijas Mākslas akadēmiju. Laikmetīgās mākslas un fotogrāfijas vides šeit vēl joprojām šķiet ļoti atdalītas, un reti kad kāds akadēmijas beidzējs pievēršas tīri radošajai fotogrāfijai.  

Tā ir, ka pastāv aizspriedumi no abām pusēm, bet es domāju, ka tas ir tikai laika jautājums. Mākslas akadēmijā varētu būt atsevišķa fotogrāfijas nodaļa, tādējādi akceptējot fotogrāfiju laikmetīgās mākslas kontekstā. Ja paskatāmies Eiropā, tad lielā daļā mākslas augstskolu ir arī fotogrāfijas atzars. 

Esmu priecīgs par to, ka man ir Mākslas akadēmijas izglītība. Un tāpat jūtos par savu īso pieredzi fotožurnālistikas un dokumentālās fotogrāfijas laukā, ko es apguvu studējot apmaiņas programmā Hanoverē, Vācijā. Šīs divas atšķirīgās pieredzes, kā interpretēt realitāti, ļoti palīdz. Tas, ka bija iespēja studēt dažādas jomas, man ir ļoti nācis par labu.


Reiņa Hofmaņa izstāde “UN” Latvijas Fotogrāfijas muzejā. Foto: Reinis Hofmanis

Tu vēl joprojām aktīvi strādā arī komerciāli – tev ir daudz pasūtījumu gan vietējā, gan starptautiskā līmenī. Kā, tavuprāt, tas ietekmē tavu radošo praksi un otrādāk?

Tam ir gan savi plusi, gan mīnusi. Mīnuss, varbūt, ir tas, ka brīžiem, kad ir ļoti liela noslodze ar pasūtījuma darbiem, atliek mazāk vietas un laika domām par radošo. Savukārt veiksmīga pieredze ir tad, kad varu realizēt pasūtījuma darbus, apzināti ienesot detaļas no tā, ko daru savā radošajā praksē. Vispatīkamākie ir brīži, kad saņemu kādu pasūtījumu, balstoties tajā, ko daru savos personīgajos projektos. 

Noslēdzot, varbūt, pastāsti, kas ir pēdējais mākslas, kultūras notikums, kas uz tevi atstājis iespaidu?

Es braucu automašīnā, skanēja Latvijas Radio 3, kur atskaņoja daļu no Riharda Dubras oratorijas “Marija”. Dubra stāstīja, kā tekstam par pamatu izmantojis fragmentus no katoļu lūgšanu grāmatas, kur teksti sakņojas un nepārprotami līdzinās tautasdziesmām. Tas tieši sasaucās ar projektu, pie kura strādāju. 


Reinis Hofmanis. No sērijas “UN”

reinishofmanis.com
fotomuzejs.lv