Dina Zuzāne. Foto no personīgā arhīva

Svētki sev un citiem 14

Intervija ar mākslas kolekcionāri un mecenāti Dinu Zuzāni

Odrija Fišere
27/07/2017

“Man ir tā laime, ka es esmu piedzimusi svētdienā un, kā mamma sacīja, laimes krekliņā. Man ļoti patīk labas lietas, es tās baudu, es esmu tajās iekšā. Ja vajag, es pati varu visu izdarīt, bet, ja ir kāds, kas to dara, es labprāt ļaujos,” tā sevi intervijā raksturo Mūkusalas Mākslas salona saimniece, mākslas kolekcionāre un mecenāte Dina Zuzāne. Viņai kopā ar vīru Jāni Zuzānu mākslas kolekcionēšana jau kādu laiku ir daļa no dzīvesveida, abu kopīga ideja, prieks un aizraušanās. Kolekcijas veidošanu divatā Dina Zuzāne salīdzina ar dārza iekopšanu: “Vienam ir jāuzņemas virsvadība, domāju, ka Jānis to ļoti veiksmīgi dara, un man tas sagādā prieku.” Sev viņa atvēl saimnieces lomu: “Man patīk būt mākslas vidē, vērot, komunicēt ar cilvēkiem, kuri nāk uz izstādēm, redzēt viņu attieksmi, būt kā saimniecei, kura visus sagaida un priecājas par katru, kurš atnāk. Man ļoti patīk cilvēki un man patīk izstādes atklāšanas brīnums.”

No 29. jūlija Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā būs skatāma Zuzānu kolekcijas izstāde “TOP no top”, kas piedāvās Latvijas mākslas pārskatu neierastā interpretācijā, uzsverot privātās kolekcijas tapšanu kā nebeidzamu procesu. Izstāde būs līdz šim vērienīgākā Zuzānu kolekcijas izstāde Latvijā un parādīs viņu krājuma pamatu – Latvijas mākslas vēsturē nozīmīgu dažādu tautību autoru veikumu. 

Līdz ar izstādes izglītojošo aspektu – tajā būs skatāmas gleznas, skulptūras, grafikas, fotogrāfijas, video un instalācijas, kopumā ap 200 mākslas darbu, kas tapuši laika posmā no 19. gadsimta līdz pat 2017. gadam –, Dina Zuzāne arī uzsver vēlmi kopā ar citiem priecāties par kolekciju. Viņa uzskata, ka mākslas darbs nedrīkst visu laiku atrasties glabātuvē, tam ir jāiznāk gaismā un jāparādās pēc iespējas plašāk. Lai arī izstādē Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā tiks parādīta vien daļa no vērienīgās Zuzānu kolekcijas, kolekcionāre šo notikumu sajūt kā svētkus: “Tā mēs radām svētkus sev un arī citiem – gribas, lai cilvēki nāk un skatās.”

Kādā saulainā pēcpusdienā tiekamies uz sarunu Zuzānu ģimenes mājā Rīgā. Lai arī daudzi mākslas darbi jau aizceļojuši uz izstādi muzejā, te vēl aizvien pie sienām var ieraudzīt Latvijas un pasaules mākslā nozīmīgus vārdus – Jēkabs Kazāks, Romans Suta, Kārlis Hūns, Anzelms Kīfers...


Johans Valters. „Tulonas osta.“ Ne agrāk par 1913. Audekls, eļļa. 70,8 x 75,5 cm. Zuzānu kolekcija

Kā nonācāt pie mākslas? Kā iesaistījāties mākslas kolekcionēšanas un mecenātisma procesā?

Tas sākās jau bērnībā. Mana vectētiņa māsa Malvīne Švenberga bija beigusi gleznotājus Mākslas akadēmijā. Viņas vīrs bija gleznotājs Maksimiliāns Mitrēvics. Lai arī abi savā laikā izceļoja uz Ameriku, viņu darbus redzēju mājās jau kopš bērnības. Mitrēvica gleznotais lielformāta sienas panno bija skatāms arī anatomikumā. Tā kā vectētiņš un vecmāmiņa bija ārsti, man bija iespēja šad tad iet un paskatīties uz šo darbu. Mājās pie sienām bija arī citu autoru gleznas.

Otra vecmāmiņa un vectēvs nebija saistīti ar mākslu, bet manas mammas māsa, kura dzīvoja ar viņiem kopā, mācījās vokālu, un viņas ļoti tuva draudzene bija mākslinieka Laimdota Mūrnieka kundze. Līdz ar to arī otru vecvecāku mājās bieži viesojās mākslinieku sabiedrība. Vēl tagad atceros – Laimdots Mūrnieks studiju gados uzgleznoja mammas māsas portretu – ļoti reālistisku, bet vēlāk – otru, viņam raksturīgajā manierē – stilizētāku, atturīgāku, vēsāku. Vienmēr šos abus portretus salīdzināju un vēlējos salikt kopā, jo nekad nevarēju saprast, kurš no tiem man patīk labāk. Tā šāda gleznu pētīšana un salīdzināšana man ir nākusi līdzi jau no pavisam agras bērnības.

Nākamais posms, kad saskāros ar mākslu, bija vidusskolas laikā. Mans literatūras skolotājs bija Atis Skalbergs. Viņš lika mums apmeklēt visas izstādes, visu teātra izrāžu ģenerālmēģinājumus, un par visu bija jāraksta recenzijas. Viņš bija no tiem skolotājiem, kas ļāva rakstīt nevis kā vajag – atbilstoši padomju laikam, bet to, ko paši domājam, tikai tas bija jāpamato.

Tagad ir tā, ka Jānis ir ļoti kaislīgs kolekcionārs. Ja dzīvo kopā ar cilvēku, tu esi spiests rēķināties ar viņa interesēm un dzīvot tām līdzi. No sākuma mūsu kolekcionēšana bija vērsta uz to, lai mājās nebūtu tukšas sienas, lai būtu skaisti, omulīgi. Pieliekot pie sienas kaut ko plakātisku, māja nedzīvo – tā ir tukša, auksta. Gleznai tomēr ir sava enerģētika, tā telpai piešķir uzreiz citu sajūtu. Tā mēs lēnām vispirms iekārtojām dzīvokļus, kad pārvācāmies no vienas vietas uz otru, pēc tam jau sākām iegādāties arvien vairāk. Kādā mirklī notika tāds kā klikšķis, un viss uzņēma arvien lielāku apjomu un ātrumu – kā tāda sniega bumba. No sākuma pirkām vienu, varbūt divus darbus, tad tas sāka notikt biežāk, no izsolēm nācām mājās ar vairākiem nopirktiem darbiem, un tagad jau ir tā, ka tajā ir iesaistīta vesela cilvēku komanda – kuratori, mākslas darbu restauratori, rāmētāji. Darbu ir tik daudz, ka tie “stāv rindā” un gaida savu kārtu, kad tiks atjaunoti.

Cik lielā mērā jūs iesaistāties darbu izvēles procesā?

Es neesmu tik skrupuloza kā Jānis, kurš visu izpēta – piemēram, kurš mākslinieka darbs kolekcijā pietrūkst, kurš daiļrades posms u.tml. Man vai nu patīk vai nepatīk, vai arī tā patīk, ka nevaru izturēt. 


Jūlijs Feders. „Fiolentas rags Krimā.“ 1903. Audekls, eļļa. 71 x 49,5 cm. Zuzānu kolekcija

Vairāk ļaujaties emocijām?

Jā, bet dažreiz savu lomu spēlē tas, kāds ir noskaņojums, vai arī – ko zinu par mākslinieku.

Pārsvarā darbus izvēlas Jānis. Ja es piedalos izsolē un sēžu blakus, tad vai nu mēģinu viņu nobremzēt, lai pa daudz neiziet no rāmjiem, vai arī, ja man ļoti patīk, es bakstu – lai paceļ augstāk noteiktās summas latiņu un paņem darbu. Dažreiz arī es solu, bet visbiežāk tomēr Jānis.

Vienā izsolē bijām noskatījuši [Jūlija] Federa darbu. Mājās aprunājāmies, līdz kādai summai varētu iet. Atceros, ka mēģināju sarunāt ar Jāni, lai pieliek vēl klāt – tik ļoti gribas to darbu! Aizgājām uz izsoli un nopirkām gleznu par sākumcenu – vispār nebija jāsola. Atnākot mājās, bija sajūta – kaut ko vēl vajadzētu nopirkt! (Smejas.)

Atceros, intervijā vācu mākslas kolekcionāre Ērika Hofmane stāstīja, kā kopā ar vīru veidojusi kolekciju, un ka nereti bijis tā, ka cīnījušies viens ar otru par kāda darba iegādi, jo viņiem bijusi noruna, ka darbs tiek pirkts tikai tādā gadījumā, ja abi piekrīt. Divatā bieži vien ir grūtāk izvēlēties.

Es noteikti nestājos pretī, teikdama – nekādā gadījumā mēs šo darbu nepirksim. Vienam ir jāuzņemas virsvadība. Domāju, ka šajā gadījumā Jānis to ļoti veiksmīgi dara, un man tas sagādā prieku. Iekopjot dārzu – viens iekopj, bet bauda visi. Tieši tāpat ir arī ar kolekciju. Mēs apzināmies, ka tā ir mūsu kopīga ideja, vēlme to radīt.


Aleksandrs Riconi. „Meitenes portrets.“ 1870. gadi. Kartons, eļļa. 28 x 22 cm. Zuzānu kolekcija

Kurus darbus jūs vēlētos izcelt Zuzānu kolekcijā kā sev tuvākos?

No pēdējiem man ļoti patīk [Aleksandra] Riconi “Meitenes portrets”, ko iegādājāmies kādā izsolē. Tas mani uzrunāja uzreiz! Bet daudzi darbi ir mīļi. Ja nebūtu gleznu, nebūtu skulptūru... Vienmēr priecājos par [Ilmāra] Blumberga pēdējo darbu (norāda uz skulpturālu strūklaku dārzā) – tas mums arī ļoti mīļš. Veselu gadu netikām pie kopsaucēja, kādu mēs to vēlētos redzēt – vienam patika, otram nepatika. Ļoti daudzas skices tapa, kamēr atradām šo – simboliski tas ir putns, kas traucas debesīs.

Vispār esmu diezgan konservatīva – man labāk patīk klasiskas vērtības, piemēram, Rozentāla, Valtera, Padega darbi. Bet esmu sajūsmā arī par Poļa darbiem, no šodienas māksliniekiem – man ļoti patīk [Andra] Eglīša darbi. Katrīnas [Neiburgas] darbi man arī patīk, tomēr tie šķiet vairāk piemēroti sabiedriskām telpām, ne mājām. Arī [Kristapa] Ģelža māksla, Dace Lielā, Līga Purmale. Mani aizrauj viss, ko spēju uztvert un saprast. 


Andris Eglītis. „12.01.2010.“ 2010. Koks, eļļa. 125,5 x 88 cm. Zuzānu kolekcija

Reiz uzdevu jautājumu vairākiem mākslai tuvu stāvošiem cilvēkiem – kas šobrīd ir māksla? Vai kāds var nodefinēt, kur māksla sākas un kur beidzas? Amplitūda ir tik plaša, cilvēki mākslas darbu radīšanai izmanto pilnīgi visu. Vai tādā gadījumā ir vajadzīga mākslas izglītība, ja jebkurš var radīt darbu, kas kļūs populārs? Šodien vairs nav noteiktu robežu, un tas mani nedaudz uztrauc. No vienas puses pasaules tirgū ir ļoti daudz naudas (es nerunāju par Latviju), kāds rada mākslīgu pievienoto vērtību kādam mākslas darbam, caur galeriju tas tiek popularizēts un aiziet pasaulē. Un aiziet tik veiksmīgi, ka mākslinieks vairs nespēj tik daudz saražot, viņam strādā vesels artelis. Saka jau, ka to noteikt laiks, kas paliks un kas nē, bet laiks tagad iet pa spirāli tik ļoti ātri, ka mēs neviens nezinām, kurā mirklī kas būs.

Māksla šodien ir kā zibsnis – aizej uz performanci, noskaties (man nekas nav pret performanci), tajā mirklī ir interesanti, bet tas ir mirklis! Nofilmēts tas vairs nav tas pats. Mirklī, kad notiek darbība, tiek pausta doma – to ir jāsajūt tad. 

Ir vēl kāda lieta, kas mani satrauc saistībā ar mūsdienu mākslu – man ir ļoti interesanti vērot un analizēt, ko es redzu, kas mani uzrunā, bet, ja man ir jālasa brošūra, un tikai tad es varu darbu tulkot, man gribas tam atmest ar roku. It sevišķi, ja mana interpretācija nesakrīt ar autora iecerēto. Nesen bijām Florencē, skatījāmies Bila Violas darbus. Tur redzēju video darbu, kurā bija atainots ceļš caur mežu. Es tajā saskatīju dažādus sociālos slāņus, kā viņi iet, kā sevi parāda, ko viņi jūt šajā mežā. Pēc tam lasu anotācijā – darbā autors atsaucas uz kādu Bībeles sižetu. No vienas puses – interesanti, bet no otras – man bija tāds stāsts!


Uga Skulme. „Jēkabmiesta ainava.“ 1921. Audekls, eļļa. 102,5 x 122 cm. Zuzānu kolekcija

Manuprāt, darbs iegūst papildu vērtību, ja tas ir daudznozīmīgi interpretējams.

Un, kas notiks pēc simts gadiem, kad šis apraksts varbūt būs pazudis? Nāks kuratori un izdomās savu stāstu pilnīgi par kaut ko citu. Māksliniekam ir savas domas, emocijas, bet pastāv iespēja, ka kurators vai kritiķis darbam piedēvē savu interpretāciju un darbs iegūst citu jēgu.

Kas jums šķiet svarīgāk – uzzināt to, ko autors ir domājis, jutis, šo darbu radot, vai atpazīt savu pieredzi, emocijas, skatoties darbu?

Vispirms man ir jāizjūt pašai – vai mani darbs uzrunā vai nē. Bet noteikti man ir interesanti, ja pats autors to pastāsta. Bet tikko pa vidu ir kurators, tas uzreiz ir cits skatījums. Ja es skatos uz kādu senāk radītu darbu, man ir interesantāk pašai skatīties.

Sanāk, ka jums ir svarīga komunikācija ar pašu mākslinieku.

Jā, ja tas notiek pie mākslas darba. Ja tas ir apraksta veidā, man sāk šķist, ka viss ir noslīpēts un uztaisīts nedaudz citādāk, mākslinieka doma ir apaudzēta citiem vārdiem. Varbūt, ka es kļūdos.

Vai jums ir svarīgi veidot arī dziļāku komunikāciju ar māksliniekiem, draudzēties?

Pagaidām neviena liela draudzība ar kādu no māksliniekiem nav izveidojusies, varbūt, ka būs vēl nākotnē. Ļoti cienu un noteikti labprāt parunāju ar dažiem autoriem. Piemēram, man vienmēr runas mākslas ziņā elks ir bijis Džemma Skulme. Jau no bērnības, jaunības atceros, cik skaisti viņa vienmēr veidoja teikumus un raksturoja darbus. Diemžēl šodien mūsu valoda paliek arvien šaurāka, konkrētāka, vairums komunicē vienkāršos nepaplašinātos teikumos.

Vai varētu būt, ka kāda mākslinieka viedoklis ir ietekmējis jūsu skatījumu uz mākslu?

(Ilgi domā.) Jā, noteikti! Esam bijuši braucienos, kur mums bijusi izdevība apmeklēt mākslinieku darbnīcas. Komunicējot ar cilvēku, jūti, ka viņš ir ļoti jauks, tajā mirklī tev šķiet, ka viss patīk, un tu nopērc pavisam nevajadzīgu lietu tikai tāpēc, ka cilvēks ir mācējis to ļoti labi prezentēt, bijis patīkams un komunikabls. Ir gadījušies tādi impulsīvi pirkumi.


Janis Rozentāls. „Peldētājas Kapri salā.“ 1913. Audekls, eļļa. 65,7 x 89 cm. Zuzānu kolekcija

Tātad jūs arī izzināt mākslas lauku ārpus Latvijas – apmeklējat izstādes, mākslinieku darbnīcas?

Jā, mēs regulāri braucam uz Venēcijas biennāli – tie ir ļoti patīkami braucieni reizi divos gados. Braucam arī uz Frieze, esam apmeklējuši Bāzeles mesi, arī meses Ņujorkā, Deli, Honkongā. Berlīnē vairāk galerijas skatāmies. Maskavas biennāle arī ir redzēta.

Bet te mums ar Jāni ceļi šķiras, jo es nevaru vienā dienā apmeklēt vairākas izstādes, it īpaši, ja ir milzu pūļi. Pēc vienas vērienīgas izstādes apmeklēšanas es jūtu, ka man vajag pārtraukumu. Bet Jānis grib un spēj redzēt pēc iespējas vairāk. Te laikam arī darbojas tā “sniega pika”, kas veļas un kļūst arvien lielāka.

Protams, ir grūti salīdzināt, bet kā jūtat ārzemju mākslas tirgus un pašmāju situācijas atšķirības?

Mums nav infrastruktūras. Visi jau runā par to, ka mēs esam tik maziņi, ka arī kopā ar abām pārējām Baltijas valstīm nav iespējams nodrošināt normāli funkcionējošu tirgu. Bet mūsu cilvēkiem nav arī sapratnes un nav vēlmes kolekcionēt vai iegādāties darbus. Es domāju, ka tā tomēr lielā mērā ir skolu vaina. Ja arī ģimenē nevienam nav interese par mākslu, tad skolai būtu jādara tas darbs. Es ceru, ka tagad būs dokumentālās īsfilmas par māksliniekiem – gan aizgājušiem, gan šodienas –, kuras tiks izdalītas skolām, un ka skolām būs interese mācīt un stāstīt. [Fonda “Mākslai Vajag Telpu” un studijas “Platforma Film” sadarbībā veidotās filmas “Kas te tik laikmetīgs?” – O. F.] 

Otra lieta – pēckara laiks pie mums nekur netiek prezentēts, bet ir tik daudz labu mākslinieku darbu, kuri guļ arhīvos, glabātuvēs, un neviens tos neredz. Kamēr nav muzeja, šīs filmiņas varētu dot kādu ieskatu. 

Pirmās Latvijas Republikas laikā cilvēki ārkārtīgi vēlējās savu valsti darīt atpazīstamu, tika uzcelti daudzi pieminekļi, radīti lieli monumentāli darbi, cilvēki tam ziedoja naudu. Šobrīd nevienu tas neinteresē, visiem svarīgas ir tikai primārās vajadzības. Neviens nedomā par to, ka, ja nebūs kultūras, tad nebūs iespējams saturēt nāciju kopā. Jābūt savai pašapziņai, lepnumam par to, ka neesam milzu nācija, kur viens otru nezina. 

Pavērojiet cilvēkus, kuri nāk uz izstāžu atklāšanām, galerijām – tie ir vieni un tie paši cilvēki. 


Vilhelms Purvītis. „Vakara ainava ar priedēm.“ Ap 1910. Kartons, eļļa. 38,5 x 55 cm. Zuzānu kolekcija

Vai nav tā, ka tie, kuri nav mākslas lokam piederoši, uzskata, ka māksla viņiem nav domāta un baidās?

Nedomāju, ka tās ir bailes. Drīzāk ir citi, vieglāk pieejami vilinājumi – nekur nav jāiet, atnāc mājās, ieslēdz kastīti un – viss notiek! Domāju, ka ļoti daudzi cilvēki šobrīd iet pa vieglāko pretestības ceļu. Tā ir viena šausmīga sērga! No vienas puses viss attīstās ļoti ātri, pateicoties mūsdienu tehnoloģijām, bet no otras – cilvēki vairs nemāk sapņot, viņiem trūkst iztēles; ļoti daudzas lietas iet garām, jo visa dzīve notiek telefonā vai planšetē. Kāda komunikācija šādā gadījumā var notikt, kāda saikne veidojas starp cilvēkiem?

Mēs vēl neesam ierauti lielajā mākslas mašinērijā, mūsu mākslinieki tomēr cenšas strādāt individuāli, viņiem nav pieprasījums, uzstādījums no galerijas, ka jārada šis “vērtīgais mākslas darbs”. Kā Hērsts pēdējā Venēcijas biennālē – iespējams, ka viņš smejas par cilvēkiem, veidojot šo parodiju par vēsturi un mēģinot imitēt tās atspulgu. Var jau būt, ka to var nosaukt par mākslu, bet dvēseles tur nav. 

Baumo, ka izstāde ir ļoti pieprasīta un jau izpirkta. Tas man liek domāt – kam tas ir vajadzīgs? Nedomāju, ka to pērk kā joku, bet kā naudas ieguldījumu gan.

Kad bijām izstādē, uzdevu Jānim jautājumu – ja piedāvātu par saprātīgu naudu šos darbus iegādāties, vai ņemtu? Neparko! Principā nē.

Labi, bet vai Venēcijas biennālē bija darbi, nacionālie paviljoni, kas jūs uzrunāja?

Biennālē man patika Krievijas paviljons, arī performance Vācijas paviljonā. Ja darbs ir uzrunājis, man “skrien skudriņas”. Te “skudriņas skrēja” tā, ka tu saproti, ka esi ne tikai pasīvs vērotājs, bet esi iekšā, ka darbojies tajā visā. Šī performance man radīja asociācijas ar vācu laiku, bet tikpat labi tā varētu būt bēgļu nometne šodien. Tā lika man domāt par to, ka šodien apkārt ir tik daudz negācijas, par pasaules nestabilo drošības sajūtu – mēs visi taču dzīvojam vieglā satraukumā par nākotni. Viņi ļoti labi parādīja gan baiļu sajūtu, gan to, cik viegli ar pūli var manipulēt. Nezinu, kā tas bija iecerēts, bet bija sajūta, ka tevi var bīdīt un tu pakļausies, darīsi visu, ko tev tajā mirklī liek.

Bijām arī uz izstādi palaco Fortuny – iepriekšējā izstāde Proportio mani uzrunāja vairāk, bet man vienmēr tur patīk.

Vēl, ejot cauri Arsenāla izstādei, bija darbs ar kedām (Mišela Bleizī instalācija Collection de Chaussures. 2015–2017. – O. F.) – šodienas kontekstā, kad atkritumos tiek izmests tik daudz, šajā darbā zāle un sēnes, kas auga ārā no kedām, man asociējās ar to, kā daba mēģina asimilēt visu, kas tiek izmests. Tas mani uzrunāja kā ļoti aktuāla tēma. 

Bet kopumā bija maz darbu, kas atstātu lielu iespaidu.


Janis Rozentāls. „Peldētājas.“ Ap 1899. Audekls,eļļa. 57,5 x 40 cm. Zuzānu kolekcija

Ja atgriežamies pie gaidāmās izstādes Rīgā, sakiet, kāpēc jums ir svarīgi parādīt to publiski? Vai tas ir izglītojošais aspekts, ko minējāt kā jums svarīgu? 

Gan tas, gan arī vēlme priecāties. Katrs cilvēks vēlas parādīt to, ko viņš ir sadabūjis, restaurējis vai atguvis, dot gaismu vai iespēju darbiem vairāk dzīvot. Mēs paši tos varam pārcilāt, apbrīnot, bet gribas, lai arī citi priecājas kopā ar mums. Jebkuru mākslas darbu, tāpat kā zeltu, dažreiz vajag izcelt dienas gaismā, lai tas nestāv tikai glabātuvē, bet parādās pēc iespējas plašāk. Un šajā izstādē rādīsim ne tikai to, kas mums pašiem patīk – tomēr viss [Mūkusalas Mākslas salona] kolektīvs darbojas pie šīs izstādes. Tā mēs radām svētkus sev un arī pārējiem – gribas, lai cilvēki vairāk nāk un skatās. 

Vakar izlasīju, ka arī Avena kungs domā par sava muzeja veidošanu Rīgā. Tas arī būtu jauki – jo vairāk ir muzeju, jo lielāka ir cilvēku vēlme braukt uz šejieni. Ja te nekā nav, ko skatīties, atskaitot Vecrīgas ielas, vienai daļai ar to būs par maz. Vajag, lai uz šejieni brauc cilvēki, kuri grib skatīties, baudīt. Mums pašiem arī jārada šāda iespēja. Parasti cilvēki uzskata – tas jādara valdībai. Valdībai noteikti ir jādomā, kā piesaistīt, radīt vēlmi darboties, jārada lielāks vidusslānis, jo tie būs nākamie kolekcionāri, izstāžu apmeklētāji. Viņiem būs par maz ar primārām vērtībām – dzīvesvietu, pārvietošanos, darbu –, viņiem vajadzēs arī dvēselei, prātam, izglītībai.

Vai esat domājuši, ka šo kolekcijas izstādi varētu izrādīt arī ārzemēs?

Par to noteikti varētu domāt. Esam vienmēr atvērti iespējām. Manuprāt, prezentēt mūsu mākslu ārvalstīs – tas būtu ļoti skaisti! Mēs lepojamies ar to, kas mums ir. Es domāju – māksliniekus.


Dina Zuzāne izstādes “Sezana pieskāriens” atklāšanā Mūkusalas Mākslas salonā. 2017. Foto: Agnija Grigule

Jums pieder Mūkusalas Mākslas salons, tur regulāri notiek izstādes. Cik lielā mērā iesaistāties tā norisēs?

Man ir tā laime, ka esmu piedzimusi svētdienā un, kā mamma teica, laimes krekliņā. Man ļoti patīk labas lietas, es tās baudu, es esmu tajās iekšā. Ja vajag, es pati to izdarīšu, bet, ja ir kāds, kas to dara, es labprāt ļaujos. Un šajā gadījumā es ļaujos, lai Jānis veido visu karkasu, visas lietas, kuras saistās ar mākslas iegādi. Es varu pateikt, vai man patīk darbs vai nē, par summām mēs varam parunāt, bet es īpaši neiejaucos tādos globālos procesos. 

Man patīk būt mākslas vidē, vērot, komunicēt ar cilvēkiem, kuri nāk uz izstādēm, redzēt viņu attieksmi. Būt kā saimniecei, kura visus sagaida un priecājas par katru, kurš atnāk. Man ļoti patīk cilvēki un man arī patīk izstādes atklāšanas brīnums – kā cilvēki uzņem, kā viņi ierauga, vai viņu acis dzirkstī, vai arī viņi aiziet tā, ka var redzēt – kaut kas nebija. Es laikam esmu, kā pati saku, ģimenes menedžere. Un šajā jautājumā es esmu arī salona menedžere.

Un kā ir ar izstāžu programmu? Vai piedalāties tās veidošanā?

To mēs kopīgi ar kuratoriem sastādām gadu vai pat divus uz priekšu. 

Vai varat atklāt ieceres par salona nākotni?

Pagaidām Mūkusalas Mākslas salons turpinās strādāt turpat, kur līdz šim. Mēs ceram, ka nākošgad mēs ieliksim pamatus darbinieku un glabātuves telpām līdzās jau esošajai ēkai Lāčplēša ielā 101. Teorētiski būtu labi, ja trīs gadu laikā mēs varētu pāriet uz jaunajām telpām. Plānots, ka tur būs gan pastāvīgās ekspozīcijas zāle, gan zāle, kur izstādes mainīsies, gan iespējas telpas transformēt pasākumu un konferenču vajadzībām. Ir paredzēts, ka jaunajā daudzfunkcionālajā centrā atradīsies arī kafejnīca un augšējā stāvā būs restorāns, kas darbosies vakarā, kad izstāžu zāles jau būs slēgtas – līdzīgi, kā tas ir daudzviet pasaulē.

Projektu veido Zaigas Gailes birojs. Mūsu līdzšinējā sadarbība vienmēr bijusi veiksmīga, un darbi ir pabeigti, ievērojot termiņus. Ceram, ka trīs gadi un... Es gan vienmēr saku, ka mums ir tāda sajūta, ka paliekam aizvien jaunāki, jo plānu ir daudz, mēs allaž skrienam, un bērni saka, ka vecāki esot “kā no ķēdes norāvušies” – mēs nekad neesam mājās, plānotājs pierakstīts pilns. Jāsāk lēnām plānot mierīgāka dzīve, bet pagaidām vēl nesanāk. Un, domājot par šo projektu, kādus gadus desmit vēl nesanāks (smejas).

eococilu egpiulafojke - 18.11.2017 13:01
http://price-of-levitra-20mg.mobi/ - price-of-levitra-20mg.mobi.ankor <a href="http://buyventolin-online.mobi/">buyventolin-online.mobi.ankor</a> http://buylevitrageneric.mobi/
apayehon eojinitemukeb - 18.11.2017 12:37
http://price-of-levitra-20mg.mobi/ - price-of-levitra-20mg.mobi.ankor <a href="http://buyventolin-online.mobi/">buyventolin-online.mobi.ankor</a> http://buylevitrageneric.mobi/
riorariol iwugihaa - 18.11.2017 12:02
http://price-of-levitra-20mg.mobi/ - price-of-levitra-20mg.mobi.ankor <a href="http://buyventolin-online.mobi/">buyventolin-online.mobi.ankor</a> http://buylevitrageneric.mobi/
aobetecae iyayevf - 18.11.2017 11:50
http://price-of-levitra-20mg.mobi/ - price-of-levitra-20mg.mobi.ankor <a href="http://buyventolin-online.mobi/">buyventolin-online.mobi.ankor</a> http://buylevitrageneric.mobi/
osalivipof waunutk - 18.11.2017 11:38
http://price-of-levitra-20mg.mobi/ - price-of-levitra-20mg.mobi.ankor <a href="http://buyventolin-online.mobi/">buyventolin-online.mobi.ankor</a> http://buylevitrageneric.mobi/
oqeriwifobxo enyetkio - 18.11.2017 11:34
http://price-of-levitra-20mg.mobi/ - price-of-levitra-20mg.mobi.ankor <a href="http://buyventolin-online.mobi/">buyventolin-online.mobi.ankor</a> http://buylevitrageneric.mobi/
aomarapyonx owuruwancixj - 17.11.2017 17:52
http://price-of-levitra-20mg.mobi/ - price-of-levitra-20mg.mobi.ankor <a href="http://buyventolin-online.mobi/">buyventolin-online.mobi.ankor</a> http://buylevitrageneric.mobi/
idiuhugabeppo egihewuxap - 17.11.2017 17:39
http://price-of-levitra-20mg.mobi/ - price-of-levitra-20mg.mobi.ankor <a href="http://buyventolin-online.mobi/">buyventolin-online.mobi.ankor</a> http://buylevitrageneric.mobi/
amasunove unuwopieh - 17.11.2017 17:37
http://price-of-levitra-20mg.mobi/ - price-of-levitra-20mg.mobi.ankor <a href="http://buyventolin-online.mobi/">buyventolin-online.mobi.ankor</a> http://buylevitrageneric.mobi/
usawaqe ayiporiyuloc - 17.11.2017 17:32
http://price-of-levitra-20mg.mobi/ - price-of-levitra-20mg.mobi.ankor <a href="http://buyventolin-online.mobi/">buyventolin-online.mobi.ankor</a> http://buylevitrageneric.mobi/
iofhiratrotav iuvuwini - 17.11.2017 17:32
http://price-of-levitra-20mg.mobi/ - price-of-levitra-20mg.mobi.ankor <a href="http://buyventolin-online.mobi/">buyventolin-online.mobi.ankor</a> http://buylevitrageneric.mobi/
ixapowo ibevaegih - 17.11.2017 17:20
http://price-of-levitra-20mg.mobi/ - price-of-levitra-20mg.mobi.ankor <a href="http://buyventolin-online.mobi/">buyventolin-online.mobi.ankor</a> http://buylevitrageneric.mobi/
osoitumovoqap itsihenosuku - 17.11.2017 17:17
http://price-of-levitra-20mg.mobi/ - price-of-levitra-20mg.mobi.ankor <a href="http://buyventolin-online.mobi/">buyventolin-online.mobi.ankor</a> http://buylevitrageneric.mobi/
idowugihifinu azagday - 17.11.2017 17:17
http://price-of-levitra-20mg.mobi/ - price-of-levitra-20mg.mobi.ankor <a href="http://buyventolin-online.mobi/">buyventolin-online.mobi.ankor</a> http://buylevitrageneric.mobi/