Henrijs Preiss. Foto no personīgā arhīva

Brīnuma atjaunināšana sevī 0

Īssaruna ar mākslinieku Henriju Preisu

Lauma Laube
26/07/2017

Līdz 5. augustam galerijā “Bastejs” skatāma Henrija Preisa personālizstāde De-synthesized. Mākslinieka izstāde pati par sevi ir notikums, jo tā ir reta iespēja viņa darbus redzēt Latvijā. Preisa darbi ir viegli atpazīstami, un tiem piemīt vienreizējs autora rokraksts.  

Izstādes pieteikumā mākslas zinātniece Anita Vanaga raksta, ka “skatītāji Henrija Preisa gleznās ierauga dažādu kultūru nospiedumus – sanskrita vimanas jeb senu lidaparātu shēmas, Merkabaha zvaigznes, kas ietver sevī garīgās transformācijas enerģiju, brīvmūrnieku simbolus. Bet tikpat labi var apgalvot, ka Henrija Preisa gleznās redzam viņa paša ģimenes mantojumu. Henrija Preisa jaunākajos darbos notiek formu pacelšanās augšup no pamatnes. Statiskums ir pārvarēts. Saglabājot ģeometrisku precizitāti, darbi kļuvuši tektoniski vienkāršāki, tīrāki, tajos vairāk akcentēts telpiskums. Masas ir izkārtotas vieglāk un siltumietilpīgāk. Parādās gaisma un krāsainība.”

Henrijs Preiss (1973) apguvis scenogrāfiju Latvijas Mākslas akadēmijā (1992–1998), studijas turpinājis Centrālajā Sv. Mārtina skolā Londonā, 2001. gadā iegūstot scenogrāfijas maģistra grādu. Kopš 2014. gada ir zīmēšanas, veidošanas un kompozīcijas pasniedzējs The Theatre School at De Paul University, Čikāgā, ASV. 2015. gadā mākslinieks izvirzīts Purvīša balvai par izstādi „Artefakti“.

Lai gan Henrija darbu izstāde Rīgā skatāma vēl vairāk kā nedēļu, mākslinieks jau ir atgriezies Čikāgā. Telefonsarunā ar Arterritory.com Henrijs atklāj vairāk par pašu izstādi, savu radošo darbību, brīnumiem un to, kādēļ glezniecība un scenogrāfija iet roku rokā. 


Pastāstiet mazliet vairāk par izstādes darbiem un to iedvesmas avotiem! 

Visi izstādes darbi tapuši pēdējo divu gadu laikā. Tie veidoti Čikāgā un speciāli izstādei nosūtīti uz Latviju. Viens no iedvesmas avotiem bija arhitektūra, konkrēti viens no arhitektūras virzieniem – brutālisms. Tas bija tāds galvenais vizuālais iedvesmas avots, jo tur pamanāma vienkāršība, gaismēnu spēles un gaismas lūšana uz vienkāršajām plaknēm. Vēl noteikti jāpiemin tas, ka es lēnā garā esmu nonācis līdz sev interesējošam jautājumam – es mēģinu izveidot tādu kā brīnumu, ko pazaudēju piecu gadu vecumā. Es skatījos uz pasauli, man viss šķita maģisks un organisks, es biju vienots un nedalāms no apkārtējās vides. Piecu gadu vecumā es šo brīnumu pazaudēju, un visa reālā pasaule kļuva garlaicīga. Bet pēdējos pāris gados es esmu nonācis līdz tam, ka vēlos šo brīnumu atjaunināt caur ģeometriskām formām, krāsām, vēlos arī atjaunināt spēju būt komfortā ar apkārtējo vidi un, droši vien, pašam arī ar sevi. Līdz ar to galvenā izstādes ideja, kas nav nolasāma tīri vizuāli, ir brīnuma atjaunināšana sevī. 

Kādēļ izstādei dots nosaukums De-synthesized? 

Atgriežoties pie brutālisma, man tas ļoti saistās ar pirmo elektronisko mūziku. Protams, ne pašu pirmo, kas radās jau 1960. gados, bet plaši pieejamu 70. gadu beigu un 80. gadu sākuma elektronisko mūziku, kurā sāka izmantot sintezatorus, te var pieminēt arī 80. gadu Amerikas seriālu mūziku. Šī mūzika man saistās ar arhitektūru arī tāpēc, ka bērnībā mans tēvs, vedot mani dažādās ekskursijās, vienmēr skatījās arhitektūru un muzejus, un nez kāpēc man tas ir palicis atmiņā kopā ar elektronisko mūziku. Izstādes nosaukumā vārds sintēze ir ne tikai tā nozīmes dēļ (no angļu valodas de-synthesized – sintezēts ar pretēju nozīmi jeb de-sintezēts), bet arī tāpēc, ka tam ir liela saistība ar sintezēto, elektronisko mūziku. 


Jūsu darbu izstādes Latvijā var redzēt reti, tādēļ tās vienmēr ir kā īpašs notikums. Kad iepriekš jūsu darbus varēja šeit redzēt? 

Pēdējo reizi personālizstāde Latvijā man bija 2013. gadā izstāžu zālē “Arsenāls”, bet saistībā ar Purvīša balvu 2015. gadā darbus varēja redzēt vēlreiz. Pa vidu tam bija vēl viens mazs ģimenes pasākums – mana māsa, māte, tēvs un es izstādījām darbus. 

Cik bieži sanāk atgriezties Latvijā? 

Sanāk jau uz Latviju atbraukt, piemēram, lai sniegtu intervijas Purvīša balvai, biju pat divas reizes. (Smejas) Bet šīs vizītes parasti ir īsas, aptuveni trīs, četras dienas.

Kā raugāties uz dzīvošanu ārzemēs? Vai lēmums par aizbraukšanu nāca viegli, organiski? 

Es teiktu, ka jūtos tīri organiski. Es nezinu, vai tā ir gribēšana vazāties apkārt pa pasauli, bet te es atkal varu atgriezties pie piecu gadu vecumā pazaudētā brīnuma – es zināju, ka tas notika, un tāpat es zināju, ka Latvija man ir par mazu. Toreiz, jau kā bērns, es domāju – laikam vienīgā iespēja ir braukt uz Maskavu. Bet šī vazāšanās pa pasauli tiešām notiek organiski. Protams, ir ļoti forši atgriezties, un saikne ar Latviju man noteikti ir palikusi, bet es nejūtu, ka man pietrūktu dzimtenes. Tas droši vien ir saistīts arī ar manas ģimenes struktūru, mēs visi esam dažādās vietās – mana māte dzīvo Berlīnē, tēvs dzīvo Latvijā. Es esmu pieradis būt jaunās vietās, un tai nav obligāti jābūt dzimtenei. 


2000. gadu sākumā pārcēlāties uz Londonu, nu jau dzīvojat un strādājat Čikāgā. Kādēļ savu radošo darbību saistāt tieši ar šīm vietām? 

Ar Londonu tas bija ļoti vienkārši, jo es aizbraucu pabeigt maģistra grādu un tur paliku. Tas man šķita pilnīgi normāli, jo ar angļu valodu man bija ļoti viegli, un es pat nebūtu iedomājies dzīvot, piemēram, Francijā. Bet ar Čikāgu notika tā – biju tur aizbraucis uz sešiem mēnešiem, negaidot atradu zīmēšanas pasniedzēja darbu teātra skolā, man tas iepatikās, un tā arī šeit esmu palicis. Nekādi lielie plāni vai izkalkulēti lēmumi par pārcelšanos man nebija, tas notika tieši otrādāk – pavisam neplānoti.

Esat ieguvis maģistra grādu scenogrāfijā. Kā nolēmāt pievērsties glezniecībai un vai vēl joprojām nodarbojaties ar scenogrāfiju? 

Ar scenogrāfiju tādā “tīrā” veidā, uz skatuves, es neesmu neko darījis kopš 2007. gada. Bet scenogrāfija ir pamanāma manās gleznās, jo es būvēju telpu. Lai gan gleznas ir divdimensionālas, es būvēju objektus, arī iepriekš pieminēto brīnumu, un scenogrāfija ar to ir ļoti saistīta – es radu gleznā redzamo notikumu tāpat kā uz skatuves. Es ļoti domāju par to, kā skatītāja acs un prāts “staigās” pa manis izveidoto telpu – tā pat sanāk kā scenogrāfija un režija kopā. Bet tā kā es strādāju teātra skolā, droši vien scenogrāfijas veidošana uz skatuves būs kaut kad jāatsāk.  

Tātad, scenogrāfija un glezniecība ļoti labi sadarbojas un papildina viena otru?

Jā, tieši tā. Pat iepriekš, kad veidoju tikai scenogrāfijas skatuvēm, es uz tām skatījos kā uz gleznām. Šī saite ir ļoti tuva.

ARHĪVS: Henrijs Preiss. Pasaule un tās shēmas – intervija ar mākslinieku 2015. gadā