Lauka pētījums
Īssaruna ar gleznotāju Andri Eglīti par MVT Vasaras mājā gaidāmo izstādi
Ieva Kalniņa
24/07/2017
Mākslai vajag telpu Vasaras mājā 2017. gada sezona ir veltīta Andrim Grinbergam, un tās ceturtais pieturas punkts ir Andra Eglīša izstāde, kurā tiks eksponēta iepriekš neizstādīta gleznu sērija “Radi, draugi, paziņas”. Tas ir vēsturisks, pirms vienpadsmit gadiem radīts darbs, ko pats autors dēvē par “lauka pētījumu” – savu laikabiedru tipoloģijas fiksēšanu. Iespējams, ka šis darbs, kas Andra Eglīša daiļradē palicis bez publiskošanas, ir sava veida inerces noslēgums viņa sadarbībai ar Andri Grinbergu, un šāda pieredze, kāda ir Andrim Eglītim, nav nevienam citam māksliniekam. Sākotnēji viņi satiekas presē 90. gadu beigās, kad Andris Eglītis fotografē Grinberga preses publikāciju vajadzībām. Taču šī sadarbība ātri pāraug reglamentētās darba attiecībās, un rezultātā rodas virkne Andra Grinberga darbu ar Andra Eglīša līdzdarbību – “Satiktie, pazaudētie un tie, kas paliek” (2001), “Home video” (2002), “Četras debess puses” (2002), Andra Grinberga otrā filma “Pašportrets – testaments” (2003) un tiek īstenotas arī citas mazākas akcijas.
Uz baltajiem foniem gleznoto Andra Eglīša laikabiedru portretu sēriju “Radi, draugi, paziņas” veido gleznieciski momentuzņēmumi. Katrs personāžs ir gleznots vienā paņēmienā, viena pozēšanas seansa laikā. Kopumā šī darbu sērija ir uzlūkojama kā eksperiments, kad glezniecība kā medijs tiek izmantots mirkļa un cilvēka tipoloģijas fiksēšanai, bet ne parādes, asociatīvā vai psiholoģiskā portreta radīšanai. Iepriekš ar spožu glezniecības performatīvā rakstura liecību mēs varējām sastapties Andra Grinberga otrajā filmā, kur iekļauta Andra Eglīša meditatīvi fascinējošā jūras gleznošanas aina ar Grinberga iegleznošanu ainavā. Šoreiz jūras ainavas vietā gleznotāja fokuss vērsts uz portretējamo. Tas ir vēl sarežģītāks profesionāls uzdevums, un pēc vērienīgās laika pauzes Eglītis atzīst, ka interesantākais šīs sērijas tapšanā ir bijis pats kopā pabūšanas laiks ar portretējamajiem bez runāšanas – paliekot pašiem ar sevi un tomēr esot kopā.
Andra Eglīša izstāde “Radi, draugi, paziņas” MVT Vasaras mājā tiks atklāta 27. jūlijā plkst. 18:00 un būs apskatāma līdz 6. augustam. Savukārt, ceturtdien, 3. augustā, plkst. 18:00 turpat notiks tikšanās ar Andri Eglīti, kurā viņš dalīsies pieredzē par sadarbību ar Andri Grinbergu pie darba “Satiktie, pazaudētie un tie, kas paliek”.
Andris Eglītis. “Kaspars. 29.08.2006”
Kā sauc darbu, ko eksponēsi MVT Vasaras mājā, un kad tas radās?
Nosaukums ir “Radi, draugi, paziņas”, bez “un”. Tas radās 2006. gadā dažu mēnešu periodā. Katram portretam bija savs datums klāt. Šur tur tie ir palikuši, dažiem būs jāatjauno.
Cik cilvēkus tu toreiz uzgleznoji?
Īsti nezinu, neesmu saskaitījis. Varētu būt kādi divdesmit pieci.
Kā tu izvēlējies personāžus?
Kas ienāca prātā! Bez rūpīgas konceptuālas atlases. Kas varēja un piekrita, to ņēmu ciet. Tas bija laboratorisks process, savu laikabiedru tipoloģijas fiksēšana.
Taču būtiski, ka tie nav parādes portreti!
Jā, tas drīzāk ir tāds lauka pētījums. Savācu dažādus augus un kā herbārijā nospiedu.
Arī es esmu viens no nospiestajiem augiem, un tādi mēs bijām 2006. gadā, bet uzgleznoji tu mūs visus par desmit gadiem vecākus.
Jā, sanāk tieši tā kā šobrīd. Atbilstoši.
Andris Eglītis. “Kristīne. 20.08.2006”
Kā tu formulētu saistību starp performanci un šo savu gleznu sēriju?
Es biju izdomājis, ka visi personāži būs uz balta fona, visi darbi taps viena seansa laikā. Tātad tie būs gleznieciski momentuzņēmumi. Kas tur ir, tas ir. Kas tur nav, tas nav. Tikai procesa laikā es atklāju, ka tas ir baigi foršais kopā pabūšanas veids ar uzaicinātajiem. Vispirms mēs satiekamies, tad sākumā ir drusku neveiklība attiecībās, bet, kad tiek tam pāri, tas cilvēks paliek pats par sevi. Un arī es palieku pats par sevi, aizņemts ar gleznošanu, bez runāšanas. Iestājas vērotāja un vērojamā attiecības. Tieši šīs cilvēciskās attiecības gleznošanas procesā man likās tās interesantākās.
Nu, labi. Cilvēciskās attiecības tu varēji izbaudīt kā tāda čūska, kas ievilkusi pelītes savā alā, pa vienai vien. Cilvēks, kuru tu glezno atrodas nestandarta situācijā, tātad – tramīgs. Savukārt, tu esi pozīcijā, kurā jūties viss ērtāk – gleznojot.
Nezinu vai portretētie jutās tramīgi. Man liekas, ka man bija visatbildīgākā situācija – sanāks vai nesanāks. Es uztraucos!
Andris Eglītis. “Karlīna. 23.08.2006.”
Bet paskaties uz cilvēku pozām! Te krusts. Te dubultkrusts. Te atkal krusts. Un pat te – atkal dubultkrusts!
Nu, piemēram, Karlīna atnāca un redzēja, ka visi šajos darbos sēž tā aizvērušies, un mēģināja apsēsties baigi seksīgi.
Un tik un tā arī viņai ir krustiņi priekšā. Un vēl tā iekšējā koncentrēšanās, kas nolasāma visos portretos. Bet nepārspīlēsim, skaidrs, ka pozas jau nosaka arī dabiska nepieciešamība nosēdēt nekustīgi ilgo pozēšanas laiku.
Es pieņemu, ka poza tiek izvēlēta sākumā, kad vēl ir tā neērtības stadija, tāpēc arī ir tie krusti un dubultkrustiņi. Taču procesa laikā jau tas viss aizmirstas. Nezinu, kā tev bija?
Jā, tā neērtība ar laiku atkāpjas!
Bija interesanti, varēja ieraudzīt cilvēka pamatstāvokli. Ar laiku noiet nost visas izteiksmes un paliek tikai pamatstāvoklis.
Parunāsim par glezniecisko aspektu. Tu neesi desmit gadus šo sēriju kustinājis. Kāpēc?
…
Tas bija tik eksperimentāli, ka pats nezināji, ko par to domāt?
Jā. Es biju iedomājies par to kā par sēriju. Nebija jau zināma vieta un laiks, kur tā būtu jāeksponē. Likās, ka vietas un laika kārta pienāks, bet kaut kā tas tomēr nenotika. Es nezinu. Šis bija eksperiments. Pēc tam es citā virzienā aizgāju. Un šis cikls palika pats par sevi. Tāpēc arī neizstādīts.
Un ko tu tagad par šo gleznu sēriju domā?
Jāpadomā, kā formulēt. Ir diezgan priecīgi redzēt, kāds es kādreiz esmu bijis, kāds nekad vairs nebūšu, redzēt tā brīža stāvokli. Man liekas, tagad ir pietiekoša laika distance, lai veidotos savādākas attiecības ar šiem darbiem. Un tieši arī Grinberga un Vasaras mājas sakarā likās, ka te ir baigi foršā tiešā cilvēcība iekšā, kas saistās ar Grinbergu un viņa…
…personisko saskarsmes stratēģiju?
Personiskā saskarsme, prieks un mīlestība pret cilvēkiem un ieinteresētība. Jā, man likās, ka šis ir aizkustinošs un vienlaicīgi ne pārāk sentimentāls laika, cilvēku un manis paša dokuments. Tas ietver arī manas attiecības ar Grinbergu, tas ir tā laika vaibsts.
Andris Eglītis. “Tēvs. 12.08.2006”
Kā tu raksturo savas attiecības ar Andri Grinbergu? Vai redzēji, ko es tev izstādes pamatojuma tekstā pierakstīju?
Nē, neesmu redzējis!
Es pierakstīju, ka esi Grinberga skolnieks. Domāju, ka garīgā vai attieksmes ziņā taču esi?
Es tev tagad maksimāli godīgi mēģināšu atbildēt. Kad Grāvlejs aizbrauca uz Prāgu, es sāku fočēt Grinbergam priekš “Vakara Ziņām”. Tad ļoti ātri mēs ķērāmies pie “Satiktie, pazaudētie un tie, kas paliek”, un tā man kā zaļam gurķim bija fantastiska pieredze. Tas bija veids, kā iepazīt pasauli. Mēs gājām pie Tabakas, Heinrihsones, Vulfsona, Langas utt. Nesen mēs ar Romanu Korovinu vienā sarunā nonācām pie atziņas, ka gleznotāja ideālā stadija ir, ja viņš ir panks un mūks vienlaicīgi. Un ar Andri tieši tas man sakrita, ka viņš ir panks, kas uz visu uzdirš un nodirš, bet tai pašā laikā ir tāda bezgalīga mīlestība un pazemība pret pasauli. Tā lielā pretruna, ko mēs arī ar tevi runājām, par mākslu nošķirt sēnalas no graudiem. Tas laiks un tā vibrācija man bija ļoti svarīga. Sadarbība ar Andri šo sajūtu manī nostiprināja. Tas, kur mēs kopā gājām un ko darījām, likās šausmīgi interesanti, aizraujoši. Un pēc tam, jau taisot viņa otro filmu, vienā brīdī man palika garlaicīgi. Tā vītne aprāvās un tas madžiks pazuda. Tāpēc es nevaru turpināt attiecības ar Andri, tēlot, ka ir baigi interesanti, kad tā vairs nav. Taču vienā posmā nenoliedzami viņš man bija svarīgs.
Tas man liekas pašsaprotami. Tev taču bija jāiet savs ceļš, nevis jārotē Andra trasē. Tieši kā no sērijas “Satiktie, pazaudētie un tie, kas paliek” – cilvēki satiekas, bagātina viens otru un šķiras, lai ietu tālāk katrs savu ceļu un vienlaicīgi…
Jā, ne noliedzot, ne glorificējot!
