Jons Gasjūns izstādē galerijā “Māksla XO”

“Uzraksti savu vārdu uz mana skafandra stikla, es nedzirdu tevi” 0

Lietuviešu mākslinieks Jons Gasjūns par gleznošanu ar dūmiem kā par fikciju un kardiogrammu

Sergejs Timofejevs
17/07/2017

Mēs sēžam galerijā “Māksla XO” starp gleznām, ar kafijas tasēm rokās. Mans sarunbiedrs saka: “Es vairos no taisnvirzieniskuma. Piemēram, šis portrets. (Paņem katalogu, uz kura vāka attēlots cilvēks skafandrā.) Es vācu materiālus par Juriju Gagarinu. Taču ne jau viņu es uzzīmēju. Šo gleznu sauc “Uzraksti savu vārdu uz mana skafandra stikla, es nedzirdu tevi”. Un sanāk, ka, it kā balstoties uz to laiku, es radu gleznu par kaut kādām smalkām jūtām, par mīlestību, par kaut ko tādu.”


Jons Gasjūns. Write Your Name on the Glass of My Spacesuit, I Cannot Hear You. 2009. Audekls, eļļa, ogle (sveces dūmi). 294 × 198 cm. Gallery Meno Parkas

Lietuvietis Jons Gasjūns (Jonas Gasiūnas, 1954) – bez šaubām, ir mākslinieks ar atpazīstamu rokrakstu. Tomēr šis rokraksts ir patiesi efemers. Jo tas iezīmēts ar dūmiem. Ar dūmiem pāri gleznieciskajam, krāsu slānim. Viņa gleznas gluži kā vibrē telpā – tik tikko manāmi. Šeit pāri konkrētai priekšmetiskajai realitātei klejo ēnas, tēli, atmiņas, mājieni. Uzklājis gleznas slāni, Gasjūns ņem rokā vaska sveci un ar dūmiem iezīmē savu varoņu, viņu situāciju kontūras. It kā uzlikdams kāda kino kontūras. Vai arī apvilkdams ķermeņus un lietas notikuma vietā. Bet kas gan tur noticis? Kas tas ir – šis trīsošais, nedaudz izplūdušais, izsmērētais, pusredzamais? Dzīve, kāda laiks. Vēsture.

“Atbalstīdams tēzi par to, ka vēsture ir politiķu kalpone, Gasjūns ar aizdomām attiecas pret vēsturi: lūk, kādēļ viņš nebeidz to pārrakstīt” – par mākslinieku raksta lietuviešu mākslas kritiķe Milda Žvirblute. 1954. gadā dzimušais Gasjūns savas valsts mākslas ainā parādījās 1980. gados, tolaik viņš bija ekspresionisma piekritējs. Pārciezdams mākslas kā medija krīzi 1990. gados, viņš pievērsās instalācijām un video performancēm. Darbs ar video palīdzēja viņam konceptualizēt savu pieeju glezniecībai, uz kuru viņš pārnesa dažus “kustīgā attēla” struktūras principus, apmēram tajā pašā laikā, 2000. gadu sākumā, parādījās arī pirmie darbi ar dūmiem. 


Jons Gasjūns. She have never existed and will never exist. 2014. Audekls, akrils, ogle (sveces dūmi). 280 x 278 cm. Gallery Meno Parkas

Man Gasjūna darbi asociējas ne tikai ar labu poētisko kino, bet arī ar literatūru – teiksim, nesenā Nobela prēmijas laureāta Patrika Modiano prozu. Viņa varoņi visu laiku mēģina tikt galā ar savu pagātni, cenzdamies to vai nu atcerēties, vai nu atgriezt, vai nu pārrakstīt no jauna. Visticamāk, tā nav vienīgā iespējamā asociācija. Var ar pārliecību teikt, ka mākslinieka potenciālā auditorija ir ne tikai tie, kam interesē laikmetīgā postkonceptuālā glezniecība, bet arī art-house cienītāji vai… dzejnieki. Teiksim, starp maniem FB draugiem dzejnieks Jānis Elsbergs atsaucās uz Gasjūna izstādi, uz kuru bija atnācis ar trīsgadīgo dēlu. Viņš rakstīja, ka “jau sen nekas no vizuālās mākslas nav atstājis uz viņu tādu iespaidu.” Pašu Gasjūnu literatūrā saista tādas figūras kā Alens Ginsbergs un Čārlzs Bukovskis. Jons pasniedz Mākslas akadēmijā Viļņā, un studentiem, kas pierakstās uz viņa studiju, viņš pirmām kārtām izsniedz iepazīšanai visu savu Bukovska grāmatu kolekciju. “Lasiet, izziniet, kur slēpjas patiesības spēks un ar ko tā atšķiras no pliekana naturālisma.”

Galerijā “Māksla XO” līdz 25. jūlijam atvērtā izstāde ar nosaukumu “Neliela retrospekcija par apsēstību” – tā ir Jona Gasjūna pirmā personālizstāde Latvijā (pirms tam viņa darbi izstādīti grupas izstādē “Laicīgā telpa” Cēsu festivālā 2011. gadā). Uz sarunu ar Jonu es atnesu jauno “Arterritory Conversations” numuru, un, pētīdams izdevumu, viņš atvēra interviju ar poli Vilhelmu Sasnalu. “Interesants mākslinieks,” teica Jons, “runā, ka pēdējā laikā viņš pievērsies video.” 

Redz kā? Bet jūs it kā otrādi – sākāt ar video kā mediju, lai nonāktu pie glezniecības…

Tā bija racionāla rīcība. Es ieraudzīju spēku statiskā struktūrā.

Tomēr jūs taču kaut ko smēlāties no “kustīgā attēla”?

Protams, tas, ko es zīmēju pa virsu audeklam ar dūmiem, it kā “peld”. Kā tādā latentā filmā. No kino es aizņēmos struktūru, tas īpaši jūtams manās agrīnajās gleznās. Šajā etapā es vairāk aizraujos ar pašu glezniecību, jo sapratu, ka tai vienalga ir sava veida privilēģija – būt vairāk “ķermeniskai”. Tu vari sajust gleznu kā dzīvu organismu, kas nav iespējams kinematogrāfā vai fotogrāfijā. Pats rokas pieskāriens rada šo efektu. Gleznas materialitātei piemīt sava enerģija. Tomēr glezniecība kā medijs man nav svētā govs. Tas vienkārši ir mikslis no visa. Strukturālie akcenti man ir dažādi: te ir gan grafiti, gan kinematogrāfs, un tāds kā skumjš komikss. Tāda, lūk, hibrīda glezniecība.


Jons Gasjūns. A School Dress. 2017. Audekls, eļļa, ogle (sveces dūmi). 230 x 210 cm

Bet, kad jūs strādājat pie saviem darbiem, vai jums jau ir noteikts tēls, uz kuru jūs tiecaties? Vai arī tas rodas procesā?

Principā es neciešu no ideju trūkuma, drīzāk tieši otrādi – ne visas paspēju realizēt. Tas ir murgs, kas mani nemitīgi vajā, – manas idejas. Nemitīgi kaut kas grozās galvā, kaut ko es aizmirstu, kaut kas atkal atgriežas. Pats es šos impulsus nemeklēju. Viss notiek pats no sevis – kad skatos televizoru vai lasu avīzē kaut kādu “nāves pavēsti”, un te kaut kāda frāze iestrēgst galvā. Turklāt pašu plastisko risinājumu es vēl nezinu, mani vajā naratīvs, narativitāte. Jāuztaisa tieši tāds sižets, nevis citāds.

Tā ka principā es drīzāk pieeju ideju realizācijai kā režisors, nevis kā gleznotājs. Caur naratīvu, nevis caur formu. Turklāt caur formu tas vispār nav iespējams – jo mainījies laiks. Forma formas dēļ kā galvenais izteiksmes līdzeklis – tas bija aktuāli modernistiem, mēs dzīvojam citā laikā.

Bet kā tas notiek – jūs iesākumā uzklājat glezniecisko slāni…

Iesākumā gleznieciskais slānis kā kods. Interjera kods…

Darbības vietas kods…

Jā. Bet pēc tam sižets parādās jau spontāni. Tomēr tās nav izdomātas lietas. Te ir kaut kādi mani pārdzīvojumi, kontakti ar cilvēkiem. Informācija var atnākt jebkurā brīdī. Iespējams, no mūsu sarunas sanāks glezna, Dievs vien zina, pie kā novedīs šī intervija.

Bet kā notiek pats process ar sveci?

Es piekaru gleznu horizontāli. Un zīmēju pēc tam. Vien cenšos, lai šis slānis nebūtu tikpat stabils kā gleznieciskais. Tas, kas lidinās pa virsu, ir it kā decentralizēts…


Jons Gasjūns. The Season For Girls Providing Room Service Is Over. 2017. Audekls, eļļa, ogle (sveces dūmi). 210 x 308 cm

Vai jums ir svarīgi, lai tajā brīdī būtu tāds kā… vējiņš, teiksim?

Te var sadomāt daudz mistifikāciju. Tomēr lieta tāda, ka vienalga tu strādā ar roku, svece – tas ir rokas turpinājums. Un, protams, katrai dienai ir sava nokrāsa, tu dažādi turi to sveci: no rīta – tā, vakarā – citādi. Ietekmē arī tava elpošana. Tā ir kā kardiogramma, kaut kas pēc savas būtības jau dzīvs. Ar sveci, piemēram, tu nevari uzzīmēt absolūti precīzu apli…

Un vai jums ir svarīgi, kādu sveci izmantojat?

Tās, ko pārdod veikalos, no parafīna, neder. No tām gandrīz kā nav dūmu. Es pērku veikaliņos pie baznīcām – vaska sveces. Tomēr nekā kopīga ar baznīcas rituāliem te nav, protams. Vienkārši vasks dod ļoti sulīgu melno krāsu. 

Kā jūs nonācāt pie šīs tehnikas?

Pirms 30 gadiem mani spēcīgi ietekmēja vācu neoekspresionisms. Biju ekspresionists principā. Un es pārdzīvoju to pašu, ko pārdzīvoja vācu mākslinieki. Viņi konceptualizējās, un arī es konceptualizējos, taisīju filmas, taisīju instalācijas. Tomēr kaut kādā veidā es vienmēr esmu saskāries ar liesmu. Un es nemitīgi meklēju, kā atveidot kaut ko konkrētu, tajā pašā laikā teikdams, ka tā – nav. Kā ar sveci – tie ir tikai dūmi, tikai fikcija. Te izpaužas mans skepticisms attiecībā uz realitātes konkrētību…


Jons Gasjūns. Room in Jesuit hotel

Realitātes konkrētību vai arī tās attēlojumu?

Gan vienu, gan otru, jo realitāte arī ir efemera. Tomēr tā jau ir filozofiskāka dimensija. Pie tās es arī nenonācu uzreiz. Te arī ietekmi atstāja vācu glezniecība, kas mainījās, Rihtera teksti. Vai arī tāds mākslinieks kā beļģis Liks Tijmans, kas atgriezās glezniecībā pēc konceptuālisma, apzinājies gleznas spēku, kurā krāsas slānis ir kā dekorācija, aiz kuras – tukšums. Principā es piekrītu viņa koncepcijai, vienkārši es nonācu pie tās ar citu tehniku, ar citu sajūtu. Tomēr vispār šo “realitātes efemerismu” es redzu arī viduslaiku glezniecībā un labā kino – teiksim, kad Fellīni neslēpj, ka jūra – tas ir polietilēns, neslēpj šo butaforisku attēlojumu.  Un arī es to neslēpju. Es atklāti jokoju, izsmeju. Un vēl tas ir kaut kas tāds huligānisks, kas man pašam neļauj ātri novecot.

Bet sākotnējais impulss bija no elementāra vērojuma – liftā es ieraudzīju kādu ar šķiltavām kaut ko uzzīmējam. Un uzreiz atminējos, kā agrāk “zīmēja” ar sērkociņiem uz kāpņu telpu griestiem. Apsiekalo vienu galu, nobrauc gar kaļķi, pēc tam aizdedzini un met augšup. Tur tas arī paliek – pie griestiem. Pirmie darbi ar dūmiem kā reiz bija taisīti ar sērkociņiem, tie izdega un atstāja tādus oreolus…

Huligānisks komikss?

Skumīgs komikss.

Labi – poētiski smeldzīgs komikss…

Var teikt, ka mana glezniecība ir oksimoroniska. Kā silts sniegs. (Smejas.)


Jons Gasjūns. Willow's Lake. 2017. Audekls, eļļa, ogle (sveces dūmi). 200 x 280 cm

Bet man tā arī kaut kā saistās ar sajūtām no tā laikmeta, kas jau aizgājis.

Jā, it kaut kāds deja vu laikam jau.

Ne tajā ziņā, ka tie apspēlē kaut kādas padomju tēmas. Te drīzāk ir kaut kādas personiskas sajūtas – bērnība tajā savādajā sistēmā, kaut kādas pusaudziskas sajūtas. Visi šie nezin kur vedošie gaiteņi, aiznaglotās durvis ar piekaramajām atslēgām…

Protams. Tas ir no tā laika, un tas paliek tavā galvā uz mūžu. Es piedzimu Sibīrijā, manu ģimeni deportēja. Tas ir garš un skumjš stāsts, lai gan es to neakcentēju. Patiesībā es biju tur laimīgs, jo mani vecāki mani mīlēja, un visa tā murgainā eksotika… es vienalga negribētu savā dzīvē to iemainīt pret komfortablu demokrātiju. Esmu laimīgs, ka tas ar mani notika. Tas pats arī ar armiju. Tie bija kaut kādi pārbaudījumi. Iespējams, man ir kāda vilkme uz to visu. Stokholmas sindroms. (Smejas.) Dievs viņu zina…

(Šķirsta savu darbu katalogu.) Lūk, teiksim, konkrēta padomju perioda reminiscence. Darbu sauc “Sniegputenis neiztraucēja Sarkanās armijas kora mēģinājumu”. 


Jons Gasjūns. Demobilisation. 2009–2011. Audekls, eļļa, akrils (sveces dūmi). 290 x 300 cm 

Bet Lietuvā jūs atgriezāties jau pēc armijas?

Nē, es atgriezos vēl kā bērns, piecu gadu vecumā. Tomēr Sibīrija vienalga atstāja ļoti spēcīgu iespaidu.

Pie mums Latvijā bija ļoti jaudīgs mākslinieks Ilmārs Blumbergs, kas bērnībā arī izdzīvoja izsūtījumu uz Sibīriju. Tiesa, viņš bija vecāks – jau gāja skolā. Un viņam tas arī bija ļoti svarīgs etaps dzīvē un viņa kā personības veidošanās procesā.

To nav iespējams izteikt. Tas viss bija gaisā. Un it kā jau piecos gados – visam pēc tam vajadzētu aizmirsties. Taču es visu atceros vienkārši fiziski.

Atrodiet demokrātiskā valstī tādus gaiteņus, tādus paneļus, šos pelēkos netīrumus. Un paralēli parādās atbilstošs naratīvs. Man Viļņā bija darbnīca bijušajā psihiatriskā slimnīcā mūkiem, kas tika dibināta vēl Krievijas impērijas laikā, tur ārstēja tos, kas sajuka prātā reliģisku iemeslu dēļ, turklāt no dažādām konfesijām. Šajā slimnīcā bija trīs baznīcas – jūdiem, pareizticīgajiem un katoļiem. Un tur viss ļoti bēdīgi beidzās. Nāca padomju vara, un visus slimniekus aizveda. Un nav nekādas dokumentācijas – uz kurieni. Es domāju, ka nošāva, un viss. Un pēc tam tur ierīkoja venērisko slimību dispanseru. Un tā radās darbs “Nokrāsojis logus, krievu matrozis nošaus sifilītiķus”.


Jons Gasjūns. After painting windows, the Russian sailor will shoot syphilitics. 2012. (Uzklikšķiniet uz attēla, lai apskatītu lielākā izšķirtspējā.)

Es, liekas, redzēju šo triptihu Viļnas glezniecības trienālē 2013. gadā…

Taču es nekad negleznoju kaut kādu taisnvirziena draņķi. Es raugos uz šo periodu no tīri cilvēciskas pozīcijas. Man šajā ziņā ļoti patīk krievu režisors Aleksejs Germans. Piemēram, viņa filma “Hrustaļev, mašīnu!” – tur arī ir šī skumju, grūtsirdības sajūta. Un kaut kādas nekrietnības sajūta arī.

Moving image sfērā tomēr vairāk ir vizuālās izklaidēšanas elementa, hipnotiski aizraujošas kadru maiņas. Gleznās to statiskuma dēļ jūtama tāda kā cienīguma sajūta…

Statiskumā ir cits maģijas veids. Tas vienkārši piekaļ pie sevis. Tas ļaus glezniecībai vēl kādus gadus 50 būt virspusē, teiksim tā. Visas šīs runas par glezniecības nāvi mani nepārliecina. Glezniecībai ir nemitīgi jāmirst, lai dzīvotu. To vajag slānīt, lai tā visu laiku būtu svaiga.

Bet kas šobrīd notiek ar lietuviešu glezniecību, jūsuprāt?

Nu, laikam jau tas pats, kas ar mani. (Abi smejas.)


Jons Gasjūns galerijā “Māksla XO”

Jūs pasniedzat Mākslas akadēmijā…

Jā, vēl pasniedzu. Astoņu gadus vadīju glezniecības katedru. Jau 25 gadus tur strādāju…

Kādi viņi ir – jaunie lietuviešu mākslinieki?

Viņi ir gudrāki nekā iepriekšējā paaudze, viņi jau ir pārkāpuši konceptuālisma šķēršļu līniju. Mūsdienu gleznotājam, lai cik jauns viņš nebūtu, jāzina vispār visa māksla un tad jāizdara secinājumi. Un jāuzdod jautājums – nevis kā uztaisīt gleznu, bet – kāpēc tu to glezno? Tas ir galvenais jautājums. Kāpēc tu glezno? Kāpēc tev tas vajadzīgs?

Varbūt – patīk…

Patīk – tas ir kaut kas, kas saskaras ar “baudu”. Bet baudu šajā pasaulē netrūkst. Un turklāt daudz efektīvāku. Kad tu nopietni ielaidies zīmēšanas procesā, tad tev pazūd laika sajūta. Kur palikušas šīs trīs stundas? Kāda gan te bauda? Tevi vienkārši ievelk iekšā. Strādā kā mēnessērdzīgais.

Bauda no radīšanas?

Bauda atnāk uz īsu brīdi, kad darbs ir pabeigts un tu redzi, kas sanācis. Un viss. Bet lai sajustu baudu no visa procesa – uz to spējīgi vienīgi diletanti.

Jūs joprojām strādājat tajā pašā darbnīcā?

Nē, man vispār vairs nav darbnīcas kā tādas. Es nevaru strādāt romantiskos apstākļos. Man traucē sakrātās grāmatas, vīna pudeles un tamlīdzīgi. Man vajag kādu fabriku vai sporta zāli. Tukšu vai pamestu telpu. Kur nav nekādu sadzīves draņķu. Pat kaut kāda gāzes plīts man traucēs. Man vajag, lai skatiens ne pret ko neatdurtos. 

Tajā ir arī kāda racionāla nepieciešamība – man nevajag uzkopt, ieviest kārtību. Pie manis valda tāda racionāla nekārtība, kurā es intuitīvi zinu, kur kas atrodas. Nedod Dievs, es pēc kādas sistēmas salikšu krāsas, materiālus gleznošanai – man tas traucēs. Jo man viss, kas vajadzīgs zīmēšanai, jāsajūt aizvērtām acīm. Vārdu sakot, darbnīcai jāpārvēršas par instrumentu. Muzikants taču neskatās uz ģitāras grifu, kad spēlē. Tā arī es vienkārši gleznoju bez visādām tur romantiskām paletēm…


Jons Gasjūns. A Lecture. 2017. Audekls, eļļa,  ogle (sveces dūmi). 190 x 268 cm

Jūsu pašreizējā izstāde Rīgā saucas “Neliela retrospekcija par apsēstību”. Kāpēc apsēstība?

Lūk, laikam jau visgrūtākais jautājums. Taču es sevī to tā sajūtu. Ja tā nebūtu, es negleznotu. Kāpēc mani velk pie dūmiem, kāpēc mani uztrauc glezniecība? Tā mani pievelk, esmu no tās atkarīgs.

Bet vai jums dzīvē ir bijis periods, kad jūs ilgi neesat gleznojis?

Kad iestājās ekspresionisma krīze, es divu gadus neņēmu rokā otu, bet pēc tam notika šis “eureka!”. Un es nedomāju, ka tas vilksies ilgi – ar sveci. Es to no sākuma uztvēru kā konceptuālu darbību – pajokojos, un pietiks. Bet pēc tam es ieraudzīju, ka zem šīs līnijas slēpjas arī filma un spēja stāstīt. Izstiepts naratīvs. Tas mani pārsteidza.

Citos apstākļos es, laikam jau, nodarbotos ar kino. Bet tā – sanāca hibrīda glezniecība. Un ar sveci man patīk tas, ka tu vairs nevari neko papildināt, pārveidot, otrreiz tu ar to vairs nepāriesi pāri. Tu vairs nevari neko uztaisīt “smukāku”. Tā ir kā…

…dzīve.

Kā kardiogramma. (Smejas.)