Artūrs Žmijevskis Rīgā. Foto: Kristīne Madjare

Aklās zonas un kurlās vietas 0

Saruna ar poļu mākslinieku Artūru Žmijevski Rīgā

Sergejs Timofejevs
13/07/2017

“Reiz es aizbraucu uz pludmali kopā ar meiteni, kas bija dzimusi bez vienas kājas. Viņai bija protēze, taču viņa to noņēma, kad devās peldēties. Pirms tam, ar protēzi, viņa izskatījās normāli, bet pēc tam sāka lēkāt uz savas vienīgās kājas, ar grūtībām saglabādama līdzsvaru, – tāds, lūk, savāds stārķa atveidojums. Sāka valdīt ļoti nedabiska atmosfēra, gaišā dienas laikā visu acu priekšā bija pārstāvēta kāda cilvēka ķermeniskā citādība. Un pati meitene izskatījās tā, it kā pēc iespējas ātrāk gribētu paslēpties zem ūdens. Tas bija ļoti emocionāli, un vēlāk es sāku domāt par to, kā varētu atrisināt šo anatomijas problēmu, bet vēl svarīgāk – kauna problēmu, kā varētu pārvarēt šo pēkšņi iestājušos neveiklības sajūtu, redzot šādu anomāliju. Man ienāca prātā, ka ķermeņa trūkstošās daļas vietā varētu ievietot vesela cilvēka kāju. Un tā radās vesels fotogrāfiju cikls. Izrādījās, ka šādā veidā var ļoti veiksmīgi aizvietot neesošos pirkstus, rokas, kājas… Un tajā pašā laikā radās neparasti cilvēciski hibrīdi ar trijām kājām un divām galvām… Invaliditāte var būt tikpat pievilcīga kā skaistums. Fiziska deformācija atšķir cilvēku no pārējiem, tajā ir kaut kas neparasts, neikdienišķs. Vien nepieciešams pielikt zināmas pūles, lai to apjaustu.”


Artūrs Žmijevskis Rīgā. Foto: Kristīne Madjare

Tā poļu mākslinieks Artūrs Žmijevskis saka Kataržīnei Belas un Dorotai Jareckai intervijā, kas publicēta katalogā Žmijevska Rīgas izstādei, ko sagatavojis kolekcionārs un kurators Māris Vītols ar AB.LV Charitable Foundation atbalstu. Izstāde saucas Blindspots (“Aklās zonās”), un tā ir kā visas Žmijevska radošās pieejas kvintesence – pievērst uzmanību tam, ko sabiedrība cenšas neievērot, runāt ar mākslas palīdzību par sociāli nozīmīgām lietām un tās ietekmēt. Šis mākslinieks, vairāku Venēcijas biennāļu un tādu laikmetīgās mākslas centrālo ekspozīciju kā “Manifesta” un “documenta” dalībnieks, autors, kura darbi atrodas Tate Modern un MoMa kolekcijās, pastāvīgi pievērš uzmanību sociālajām grupām, kas visvairāk pakļautas sociālās atstumtības riskam (invalīdi, mazturīgie, ieslodzītie, bēgļi…). Rīgas ekspozīcija izvietojusies Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja telpās, tur tai atvēlēta īpaša zāle, tomēr daļa darbu (filmas no sērijas “Kolekcija”) izstādīta arī muzeja pastāvīgās ekspozīcijas zālēs. Pamattēma, kas vieno visu izstādi, – invaliditāte, ķermeņa un cilvēka spēju deformācija, ko parasti uztver kā “citādību”. Cik ļoti esam atvērti savā šīs “citādības” uztverē, cik ļoti mūsu skatiens uzspiež invalīdiem viņu stigmatizāciju?

Tāpat tas ir globāls jautājums par mūsu harmonijas un disharmonijas uztveri, jo te nedzirdīgie dzied, bet neredzīgie zīmē, radīdami mākslas produktu, kas mūs ietekmē kā kaut kā tāda projekcija, ko mēs, parastie “normālie” cilvēki, neesam spējīgi iztēloties. Kādas idejas par skaņu un dziedāšana grozās to galvās, kas nedzird, kādi tēli rodas neredzīgo apziņā? Tās visas arī ir “aklās zonas” – šajā gadījumā – vispārpieņemtās mākslinieciskās uztveres “aklās zonas”. 


No sērijas An Eye for An Eye (1998)

Nedomāju, ka tas būs šī gada populārākais izstāžu projekts Rīgā un Latvijā. Tas patiešām prasa uztveres piepūli, prasa mūsu redzes, tās ierasto kanonu uneducation (viens no Žmijevska un Ādama Šimčika, documenta 14 mākslinieciskā direktora, iemīļotajiem terminiem). Tomēr, iespējams, tieši tādēļ izstāde šeit būs atvērta patiešām ilgi (līdz 24. septembrim), it kā piedāvājot šādu iespēju ja ne šodien, tad rīt vai parīt…

Mūsu saruna ar Artūru Žmijevski notika sanāksmju kabinetā muzeja ēkā. Logs bija atvērts uz pagalmu, kur dziedāja putni. To īpaši labi var dzirdēt ierakstā, jo Žmijevskis sarunā ieturēja garas pauzes, bet beigās pat palūdza ātrāk beigt, jo viņa “loģiskās spējas tiek izsmeltas”. Tas ir liels vīrietis, teju-teju lācis, un viņu pašu (vien 19 gadus jaunāku) var redzēt vienā no izstādītajām fotogrāfijām no 1998. gada, kurās veseli ļaudis “aizdot” invalīdiem savas rokas un kājas. Burtiski pēc trim dienām pēc mūsu sarunas mēs satikāmies Kaselē, jo pašreizējā documenta Žmijevskis ir centrālais dalībnieks (gan projekta Atēnu, gan Kaseles daļā). Lai arī kāda būtu jūsu attieksme pret Žmijevska mākslu, tā ir tieši tas, ko nekādi nenosaukt par provinciālu vai dekoratīvu mākslu. Tādēļ izstāde “Aklās zonas” Medicīnas vēstures muzejā skaidri un konturēti izgaismo arī mūsu pašu aklās zonas un stereotipus.


Kadri no sērijas An Eye for an Eye, kas izstādīti kopā ar Medicīnas vēstures muzeja ekspozīcijas priekšmetiem. Foto: Kristīne Madjare

Bērnībā man šis muzejs bija diezgan mistiska vieta vēsturisko trilleru garā.

Jā, es varu iedomāties. Jo šis taču ir arī mocību muzejs savā ziņā. Ja runājam par tiem laikiem, kad medicīna bija primitīva un operācijas bija ārkārtīgi sāpīgas, bet iznākums neparedzams.

Tomēr šis savā ziņā ir arī ķermenisko eksperimentu muzejs, kas daļēji sasaucas ar jūsu šejienes izstādi.

Tomēr es nenodarbojos ar medicīnas tēmu. Es varbūt varu reducēt cilvēka ķermeni līdz mehānisma līmenim un vērot, kā tas funkcionē. Kad tas ir sakropļots. Taču es nepiedāvāju ārstēšanu. Es piedāvāju vērojumu, kas var mums pavēstīt kaut ko par pašu eksistenci, par to, ko nozīmē būt cilvēkam un būtnei ar ķermeni.


Rīgas medicīnas vēstures muzeja ekspozīcijas fragments. Foto: izstādes “Aklās zonas” katalogs

Vai var teikt, ka jūsu interese par ķermeni un tā stāstiem saistīta ar jūsu izglītību – jūs taču mācījāties tēlniecību?

Jā, ļoti ticams. Es pētīju cilvēka ķermeni un tā proporcijas, tā konstrukcijas. Kā to var atveidot metālā vai kokā. Kā to var attēlot zīmējumā kā tēlu. Man ir šāds bekgraunds.

Tomēr ar tēlniecības kā medija iespējām jums vairs nebija pietiekami?

Filmas vai fotogrāfijas man ir daudz interesantākas.

Filmas – tas taču ir arī ķermenis kustībā.

Jā, un tas ir kaut kas daudz objektīvāks nekā tēls, ko radījis gleznotājs vai tēlnieks. Filma ir mazāk subjektīva, īpaši tad, kas es strādāju ar materiālu kopā ar kādu citu cilvēku – ar operatoru. Tādēļ, ka tas ir kolektīvs produkts, filma iekļauj sevī ne tikai manu viedokli, bet arī citu cilvēku viedokļus. Un tas man ir interesanti.

Jūs lielākoties strādājat ar dokumentāliem, objektīviem tēliem. Tomēr jūs tos montējat, izkārtojiet noteiktā kārtībā, tātad tas, protams, ir arī kas “mākslīgs”.

Tas ir kaut kas jaukts. Man ir filma, kas redzama arī Rīgas ekspozīcijā, par to, kā neredzīgie zīmē ar krāsām. Tas ir pa pusei zinātnisks, pa pusei māksliniecisks veids, kā parādīt to, kādi tēli ir cilvēku galvās, kad viņi ir neredzīgi. Tā ir pat nedaudz perversa interese par to, kā viņi savā apziņā konstruē tēlus. Viņiem lūdza uzzīmēt vairākus attēlus – pašportretu, kādu ainavu un vēl dzīvniekus vai kukaiņus. Un viņi to izdarīja. Filma parāda šo procesu un tā rezultātu – viņu attēlus. Un te, iespējams, klātesoša ir subjektīva šāda eksperimenta apstākļu radīšanas metode, tomēr pēc tam mēs nonākam pie ļoti objektīva slēdziena pašas filmas un šo attēlu veidā.


Viens no attēliem, kas radies, strādājot pie projekta
Blindly (2010). Kāda neredzīgā dalībnieka zīmēts, tas pašlaik izstādīts Rīgas ekspozīcijā

Tomēr mēs redzam rezultātu kaut kādā ziņā jūsu acīm.

Protams, tas ir samontēts un pēc tam transformēts izstādes telpā – un tādā veidā es varu dalīties ar saviem iespaidiem ar skatītāju. Bez tā es viņiem nevarētu parādīt šo objektīvo slēdzienu.

Kad jūs uzņemat savas filmas, vai jūs domājat par kādu iekšējo scenāriju, par kaut kādu dramaturģiju?

Nē, parasti man nav scenārija, un man nav stāsta, es iztēlojos tēlus. Tā nav mākslas filma, kurā pieaug spriedze un ir kāda šīs emocionālās spriedzes virsotne. Un ir laimīgas vai nelaimīgas beigas. Es drīzāk teiktu, ka manās filmās spriedze ir pastāvīgs lielums. Tā ne pārāk mainās.


Kadrs no videodarba Blindly (2010)

Tomēr filmai, ko jūs minējāt, kā man likās, ir ļoti traģiskas beigas: viens no varoņiem runā par indi, ko viņš ieņemtu, ja viņam tāda būtu, cits – par dzīvi it kā zārkā, un filma beidzas ar viena no šo neredzīgo mākslinieku aiziešanu pilnīgi burtiski biezējošā tumsā…

Tomēr tas ir blakus efekts, es teiktu. Es stāstu par cilvēku “ar ierobežotām spējām” dzīvi. Es sev neizvirzu mērķi izstāstīt traģisku stāstu. Es rādu tēlus, un cilvēki izjūt dažādas emocijas, tos redzēdami. Daži no šiem tēliem ir briesmīgi, tomēr tie ir patiesi.

Filmas efekts, kā man likās, ir arī atgādinājums par to, ka spēja redzēt – tā ir neticama dāvana. Pasaule rāda mums savas filmas 24 stundas diennaktī. Un tas ir svarīgi – atgādināt par to, kas tik ierasti un viegli aizmirstas, tiek uztverts kā pats par sevi saprotams. No otras puses, dažas citas jūsu filmas rāda tēlus, kas ir absolūti tāli no “briesmīgā”. Kā videodarbs par nedzirdīgo pusaudžu kori, kas dzied baznīcā. Kā jūs nolēmāt to izvietot tieši tur?

Es precīzi neatceros, kādēļ viss tika uzņemts baznīcā. Iespējams, jo tur bija filmēšanai nepieciešamais mūzikas instruments – ērģeles. Protams, baznīcas arhitektūrā ir sava harmonija, savas skaistums, bet nedzirdīgo koris, kas tur dzied, it kā dekonstruē ierastos priekšstatus par harmoniju, radīdams tiem alternatīvu versiju.


Kadrs no videodarba Singing Lesson 2 (2003)

Kad es to skatījos un klausījos, es nodomāju, ka mēs taču nezinām, kā dzied eņģeļi, un, iespējams, viņi dzied tieši tā – sevi nedzirdēdami, vien ar abstraktu priekšstatu par to, kas ir skaņas un kas ir dziedāšana.

Pilnībā iespējams, es piekrītu. Šajā sērijā ir arī cits video (Singing Lesson 2), kas uzņemts Sv. Tomasa baznīcā Leipcigā, kur kādreiz par kormeistaru strādājis Johanns Sebastians Bahs. Un tur nedzirdīgi bērni dziedāja Baha kantātes. Tas bija stāsts par Baha mūzikas, absolūtas harmonijas parauga, pilnības iznīcināšanu. Tomēr tas viss nav tikai par mūziku.  Tas ir arī par invaliditāti un to, kā mēs to uztveram un pieņemam, pieņemam ar kaut kādiem priekšnoteikumiem… Lai gan es dodu priekšroku iztikt bez jebkādiem priekšnoteikumiem.

Taču kā jūsu varoņi jutās pēc filmēšanas, pēc dziedāšanas baznīcā?

Es nezinu. Es ar viņiem pēc tam neesmu kontaktējies.

Skatoties filmu, rodas sajūta, ka viņiem tas patīk…

Jā, visticamāk. Pats filmēšanas process viņiem bija izklaide.


Kadrs no videodarba Singing Lesson 1 (2001)

Tas nedaudz atgādināja man kādu dzejas pasākumu, ko es organizēju kopā ar draugiem. Ar Amerikas vēstniecības atbalstu mēs uzaicinājām kurlmēmu dzejnieku no ASV kopā ar viņa partneri, viņa “balsi”, kurš tulko kurlmēmo valodu angliski. Mums bija uzstāšanās Rīgā un Liepājā, un uz tām atnāca cilvēki, kas parasti nenāk uz dzejas vakariem, – šajās pilsētās dzīvojošie kurlmēmie latvieši. Viņiem tā bija jauna pieredze. Tomēr jūs devāt saviem varoņiem iespēju iejusties sev jaunās lomās, saskarties ar kaut ko neierastu…

Jā, lai gan tas arī nav tas, par ko es domāju. Es nedomāju sniegt jaunu pieredzi kurlmēmiem cilvēkiem. Es koncentrējos uz šī pētījuma slēdzienu izpēti un prezentāciju. Lai gan, protams, viņiem tas bija kas jauns. Tāpat kā arī citiem cilvēkiem, kas to redz jau uz ekrāna. Principā tās ir zināšanas, kas prezentētas emocionālā formā.

Jums ir sava veida “manifests” par to, kā māksla var iegūt nozīmi mūsdienu pasaulē. Tas publicēts vairāk nekā pirms 10 gadiem. Vai jūsu idejās ir kas mainījies?

Es joprojām domāju, ka māksla var būt ietekmīgs spēks, ka tā var akumulēt zināšanas un dalīties ar tām ar sabiedrību. Māksla nedrīkst tikt reducēta vien līdz estētikai un komerciālu objektu radīšanai. Tas ir kaut kas daudz interesantāks savā potenciālā. Es joprojām domāju, ka māksla var tikt izmantota (šī vārda labākajā nozīmē) un var tikt radīta sadarbībā ar cilvēkiem no citām cilvēciskās darbības sfērām: no politikas, zinātnes. Tāda iespējamība pastāv, cita lieta – cik daudz tā tiek izmantota?

To tekstu, starp citu, es pats nesaucu par manifestu, drīzāk – eseju, es toreiz negribēju neko manifestēt, drīzāk dalīties ar to, ko es domāju par mākslu, par to, kā tā var funkcionēt sabiedrībā. Es necentos nevienu pārliecināt sekot manām idejām.

Jūs minējāt zināšanas, ar kurām var dalīties mākslinieks. Acīmredzot, tās ne gluži ir tādas zināšanas, kuras var smelties grāmatās. Cik es saprotu, jūs domājat drīzāk kādu pieredzi, ko jūs gūstat, radīdams pašu mākslas darbu.

Jā, manā praksē tas strādā. Piemēram, filma par neredzīgajiem – tas ir ne tikai eksistenciāls stāsts par esamības sarežģījumiem, bet, iespējams, arī pieeja tēliem, par kuriem šie cilvēki sapņo savā apziņā, ģenerē tos tajā. Tas ir tieši tas objektīvais elements, ko minēju iepriekš. Vai arī šajā ziņā var minēt sērijas “Kolekcija” filmas, kas arī skatāmas ekspozīcijā Medicīnas muzejā. Tas ir vēstījums par ikdienišķām aktivitātēm, ar kurām nodarbojas invalīdi, tā rāda tās grūtības, ar kurām viņi saskaras, kad staigā, sēžas vai stāv. Tajā ir kaut kas sāpīgs, tomēr te ir arī kaut kas objektīvs – informācija par ķermeņa mehānismu, par to, kā tas funkcionē, kad to ietekmējusi slimība. Tas nav medicīnisks vēstījums, tomēr tas ir diezgan tuvu tām filmām, ko uzņem pacienti ar dažādām specifiskām slimībām. Šajā gadījumā mani iedvesmoja kā reiz tādi videostāsti, ko publicē dažādas biedrības, kas apvieno cilvēkus, kas cieš no šādiem simptomiem. Tāpat tur parādīts nevis eksistenciāls vēstījums par konkrētu personību, bet objektīvs izklāsts par to, kā cilvēkus ietekmē šie simptomi. Man liekas, ka arī es pielietoju līdzīgas stratēģijas, kombinēju traģiskus stāstus ar objektīvu informāciju par to, kā ķermenis izturas šādās situācijās.


Videodarbi no sērijas Collection, izvietoti Medicīnas vēstures muzeja ekspozīcijā uzreiz vairākos stāvos. Foto: Kristīne Madjare

Jūs strādājat ne tikai kā mākslinieks ar cilvēku grupām, kuras filmējat. Tāpat jums ir noteikta pieredze darbā ar mākslinieku grupām, kurām jūs esat kurators. Tā bija 2012. gada Berlīnes biennālē, kas ir liels notikums, par kuru toreiz ļoti daudz runāja. Jūs bijāt tās galvenais kurators.

Būt kuratoram ir daudz, daudz grūtāk. Es tam veltīju divus gadus. Tie visu laiku bija kaut kādi braucieni, tikšanās, daudz darīšanu, laika trūkums, es toreiz ļoti noguru. Te ir savs interesants stāsts, protams, ir kāds manifestējošs moments, kas tiek īstenots kopā ar citiem cilvēkiem. Mēs gribējām pateikt, ka māksla var būt politisks instruments, sociālas ietekmes instruments. Tajā arī bija šāda darba potenciāls – Berlīnes biennāles kuratora amatā.


Berlīne, 2012. Foto: blog.berlinbiennale.de

Tomēr, ja no mūsu laika palūkojamies uz 2012. gadu… Tas taču bija aktīvisma, “occupy” kustības, Krievijas protestu laiks. Taču, liekas, ka sabiedrība dažādās valstīs reaģēja uz šiem mēģinājumiem pilnīgi neparedzami. Tās tendences, pret kurām cīnījās aktīvisti, tieši otrādi, pastiprinājās. Kas ir diezgan dīvaini…

Jā, tas ir diezgan dīvaini.

Tātad, tas nozīmē, ka tā ir sakāve?

Jā, iespējams, tā ir sakāve. Kaut kas nenotika. Es ar to domāju, ka tādas sociālās kustības kā “occupy” izteica neapmierinātību ar pastāvošajiem un dominējošajiem politikas īstenošanas veidiem sabiedrībā. Taču tas viss netika pabeigts, process tika pārtraukts. Šos cilvēkus apturēja, lai gan viņi radīja jaunu politisko vārdnīcu, jaunus politiskās komunikācijas veidus. Tas ir stāsts bez noslēguma, nepabeigts darbs. Un tagad mēs joprojām esam situācijā, kurā dienas kārtību diktē šī vecā politiskā vārdnīca: līderība, manipulācija, slepeni darījumi, policejiska valsts, dominēšana.


Berlīnes biennāle 7 (2012), Draftsmen's Congress, St. Elisabeth-Kirche. Foto: Sandra Teitge

Šie jēdzieni pat izvirzījās vēl aktīvākā līmenī.

Tieši tā. Īsāk sakot, kaut kas netika pabeigts. Kaut kas tika aizsākts, bet pēc tam negaidīti pārtraukts.

Kas to pārtrauca?

Skeptiķi. Viņu ir tik daudz, un viņi apgalvo: “Jā, tas ir interesanti, ka ir partija, kas nonāk pie lēmumiem bez vardarbības, bez līderības, bez dominēšanas. Taču mēs neesam gatavi… Un līderības trūkums mūs novedīs pie sakāves. Mums nepieciešami spēcīgi līderi, īsti cīnītāji.”

Taču skeptiķi ir bijuši vienmēr. Vai arī – tagad to ir vairāk nekā 1960. gados?

(Smaida.) Iespējams.

Jūsu pēdējais darbs, kas piedzīvoja pirmizrādi documenta 14 Kaselē, tika uzņemts Krievijā…

Jā, es gribēju tuvāk iepazīt dzīvi Krievijas Federācijā… Maskavā. Jo tā ir impērija. Un mēs vienmēr esam dzīvojuši šīs impērijas ēnā. Un es gribēju pamēģināt saprast šo valsti, noformēt savu viedokli par to…


Artūra Žmijevska 20 minūšu videodarbs Glimpse tika prezentēts documenta 14 Atēnu daļā. Foto: © Stathis Mamalakis

Kaselē skatāms šī pētījuma rezultāts – videoinstalācija ar Krievijas invalīdiem. Savukārt “dokumentas” Atēnu daļā jūs izrādījāt filmu par bēgļiem. Tā ir tēma, ko mūsdienu mākslā apspriež diezgan aktīvi, teiksim, pašreizējā Venēcijas biennālē asas diskusijas raisīja Olafura Eliasona projekts kā reiz par to pašu… Kāda bija jūsu pieeja tēmai?

Es šajā gadījumā gribēju nostāties vairākuma pusē, kas noskaņots pret bēgļiem. Pret viņu klātbūtni savās valstīs – Polijā un citās Austrumeiropas valstīs, un ne tikai tur. Es gribēju radīt situāciju, kurā es kā režisors cenšos transformēt vizuālajā laukā verbālo vairākuma negatīvo reakciju.

Jūs rādāt bēgļus kā “sliktos puišus”?

Jā, sliktus, netīrus, dzīvojošus necilvēcīgos apstākļos. Tajā pašā laikā viņi tomēr nonāk, iesūcas Eiropā, un, lai cik “slikti” viņi nebūtu, viņi ir pietiekami labi, lai tīrītu mūsu valstis. Tas vispār ir nelāgs stāsts, tomēr to esam radījuši mēs visi, eiropieši, kas dzīvo šajā laikā.


Kadrs no videodarba Blindly (2010)

Tā taču nav tikai pašu bēgļu problēma, bet arī tāda kā pārmaiņu zīme, kas norisinās daudzviet Eiropā, – simptomi par aiziešanu no atvērtības, robežu pastiprināšana… Taču, noslēdzot mūsu sarunu, es gribētu atgriezties pie jūsu filmām, kas redzamas Rīgā. Jūs runājāt par zināšanām.  Vai šīs filmas devušas zināšanas arī jums pašam – par jūsu paša ķermeni? Vai esat sācis to labāk saprast?

Nezinu, neesmu pārliecināts… Tas taču ir stāsts par kaut ko racionālu un iracionālu: par kaut ko, kas ir mistiski, eksistenciāli dots, un tajā pašā laikā par praktisku ķermeņa mehānisma izpratni. Tomēr vienmēr ir vēl kaut kas. Jo tas ir stāsts par to, ko nevar izteikt, pielietojot racionālus līdzekļus. Tādēļ te arī ir tēli. Kustīgi tēli par dzīviem cilvēkiem, kas dzīvo sliktās situācijās… Mēs redzam degradāciju, ķermeņa iznīcināšanu slimību ietekmē – kādu tieši slimību, es neprecizēju. Te tas nav svarīgi. Ar to es atšķiros no medicīniskas pieejas.

Tomēr ko gūst skatītājs, pie kā viņš var nonākt, vērodams visas šīs lietas?

Es nezinu. Es šeit nepārstāvu skatītājus. Tas jājautā viņiem pašiem.

Jūs atrodaties otrā pusē?

Jā.