Piepildīt visus savus sapņus
Intervija ar Raminu Arjai un Džordžiju Adamu
Ieva Raudsepa
07/07/2017
Jau otro gadu pēc kārtas Daugavgrīvas cietoksnis, uz salas veidota bijusī militārā bāze Rīgas nomalē, pārtaps par festivāla “Komēta” norises vietu. Trīs dienu garajā pasākumā no 7. līdz 9. jūlijam plānoti koncerti, performances, meistardarbnīcas un citas aktivitātes, tostarp, filmu izrādīšana. “Sapņu kinoteātris” ir Ramina Arjai (Ramin Aryaie) un Džordžijas Adamas (Georjie Adam) projekts. Festivāla organizatoriem viņus šim uzdevumam iepriekš ieteicis Vinsents Mūns (Vincent Moon), kurš, pats esot filmu veidotājs, par kino programmu bija atbildīgs pagājušajā “Komētā”. Divas nedēļas pirms festivāla Arterritory tikās ar Raminu un Georgiju, lai aprunātos par viņu darbību un plāniem gaidāmajā notikumā.
Vai esat sadarbojušies jau iepriekš vai šis ir pirmais jūsu kopīgais projekts?
Džordžija Adama: Šī ir mūsu pirmā iespēja strādāt kopā. Jau kādu laiciņu esam runājuši, ka labprāt sadarbotos, jo mūsu darbam piemīt ļoti līdzīga enerģija. Tomēr līdz šim vēl nebijām sastrādājušies.
Džordžija Adama
Pastāstiet mazliet vairāk par savu darbu un, ko jūs katrs atsevišķi darāt?
Ramins Arjai: Kad biju pavisam jauns, apmēram divpadsmit gadus vecs, sāku nodarboties ar fotografēšanu. Šī nodarbe vienmēr bijusi kā dabiska daļa no manis un lietām, ko daru. Drīz vien sāku nodarboties ar fotožurnālistiku un atklāju, ko nozīmē veidot stāstus ar attēla palīdzību. Aizrāvos arī ar kino un citu mediju izpēti, kā rezultātā mana darbība sāka virzīties mākslas virzienā. Tad radās ideja žurnālistiku kombinēt ar mākslu, lai atkāptos no ļoti sausas žurnālistiskās pieejas un drīzāk atrastu vietu starp abiem šiem virzieniem, izmantojot mākslas paņēmienus, lai radītu stāstus, un tādējādi aizvestu cilvēkus ceļojumā. Gan mani, gan Džordžiju ļoti ieinteresē šāda pieeja.
Dž. A.: Arī man tāpat kā Raminam radās dilemma par darbu, kurā dokumentālajiem un žurnālistiskajiem projektiem ir noteikta kārtība un kuri neatstāj daudz vietas izmaiņām. Piemēram, dokumentālajās filmās tiek izmantoti standarta panorāmas kadri, tiek sekots daudziem likumiem un noteiktai struktūrai. Tomēr ir taču tik daudz brīnišķīgu iespēju, kā atklāt stāstu. Katrs gadījums ir citādāks, to iespējams pastāstīt daudzos dažādos veidos un, kombinējot to ar māksliniecisku filmēšanas un fotografēšanas pieeju, ir iespējams radīt iespaidīgu pieredzi. Tikko atcerējos reizi, kad skatījos kādu dokumentālo filmu, kas bija veidota ļoti mākslinieciski. Tā mani ietekmēja tik ļoti, ka atminos to ainu pēc ainas. Veidojot stāstu ar šādu pieeju, to iespējams padarīt cilvēciskāku un emocionālāku. Tieši tāda veida žurnālistiku es cenšos veikt. Strādāju ar daudzām bezpeļņas organizācijām un mēģinu viņu stāstus pasniegt pēc iespējas mākslinieciskā formā. Kad satikāmies ar Raminu, mums bija līdzīgas idejas, kas bija lieliski.
.jpg)
Ramins Arjai
Ramin, tev ir sava mājaslapa Voiiage, kas atspoguļo stāstus par dažādiem ceļojumiem un piedzīvojumiem, un tās saturs ir pieejams ikvienam.
R. A.: Sāku to veidot, kad ceļoju pa Jaunzēlandi. Lai gan es neesmu studējis universitātē, man bija skaidrs, ko vēlos darīt. Tam bija nepieciešams projekts. Satiku daudzus cilvēkus, kuriem piemita daudz radošās enerģijas un ideju, kuras viņi vēlējās realizēt, bet nebija vietas, kur to darīt. Tā man radās ideja pašam izstrādāt šādu platformu, padarīt to pieejamu to ikvienam un skatīties, kur tas tālāk aizvedīs. Uzsāku to apmēram pirms trīs ar pus gadiem un kopš tā laika esmu turpinājis tās saturu papildināt. Šajā laikā darbošanās pie mājaslapas man bijis kā pilna laika darbs. Tas aizsākās kā kaut kas ļoti žurnālistisks – es atspoguļoju savus ceļojumu stāstus. Tomēr pēdējā laikā darbi vairāk attīstījušies mākslas virzienā ar vairākām abstraktām sērijām, ejot jau mazliet dziļāk. Es cenšos kombinēt un sakausēt daudzus un dažādus stāsta atklāšanas veidus un mēģinu neierobežot sevi tikai vienā medijā. Variējot ar tādiem virzieniem kā dzeja, kino un fotogrāfija, manuprāt, ir iespējams labāk parādīt to, kā dzīve tiek pieredzēta. Voiiage kļūst par ļoti māksliniecisku projektu, tāpēc mēs tagad uzsākam kaut ko jaunu, kam atkal vairāk raksturīgāka žurnālistikā pieeja.
Pastāstiet mazliet vairāk par šo jauno projektu!
Dž. A.: Ja runājam par žurnālistikas un mākslas sapludināšanu, mēs vēlējāmies izveidot platformu, kur cilvēkiem ir iespēja redzēt ļoti objektīvus un personīgus stāstus no visas pasaules, kā arī gribējām darboties ar vēl daudzām līdz šim neaprakstītām vietām ar skaistu kultūru, kur tiek darītas brīnišķīgas lietas. Esam ceļojuši pa daudzām vēl īpaši neatklātām vietām un sastapušies ar dažiem tiešām aizraujošiem stāstiem. Tos šajā platformā ar nosaukumu Liva Collective arī vēlamies atklāt. Liva fidži valodā nozīmē zibens, kas ir ļoti atbilstoši mūsu situācijai, jo tieši Fidži aizsākās mūsu kopdarbība. Tāpat zibens raksturo jauno žurnālistikas vilni, kam, mūsuprāt, būtu ļoti nepieciešams tuvoties, it īpaši tāpēc, ka politika un mediji šobrīd tik ļoti fokusējušies uz eliti.
R. A.: Situāciju šodien labi raksturo mūsdienu mediju tendence strādāt vienkāršoti, tādā veidā pasauli sašaurinot līdz ļoti līdzīgiem naratīviem. Tas ir labs, tas – ļauns, tas notika tā dēļ – vienmēr tiek atrasti viens vai divi iemesli, kas spēj it kā izskaidrot patiesību. Tomēr dzīve ir tik daudz komplicētāka. To arī mēs vēlamies atspoguļot.
Džordžija Adama
Jūs jau minējāt, ka viens no jūsu mērķiem ir runāt par cilvēkiem, par kuriem līdz šim nav daudz dzirdēts. Darbs, ko esat veikuši, bieži vien ir saistīts ar cilšu kultūru. Kāpēc, jūsuprāt, Rietumu kultūrā dzīvojošam cilvēkam būtu svarīgi uzzināt kaut ko vairāk par šīm sabiedrībām?
Dž. A.: Lieta, kas mani satrieca, kad sāku dzīvot Fidži ciematos, bija viņu neticamā vienkāršība. Tas nozīmē, ka cilvēki tur nebija tik ļoti iztramdīti no pašām svarīgākajām lietām, viņiem piemita ļoti spēcīga saikne ar dabu. Tas mani iepazīstināja ar tādu dzīvesveidu, pēc kāda biju ilgojusies, bet nezināju, kur to atrast. Šāda dzīve spēj aiznest atpakaļ pie pašām cilvēka pamatvēlmēm pēc pajumtes, ēdiena un, pārsteidzošā kārtā – arī pēc mākslas. Esmu to pamanījusi daudzkārt. Pat pašās nabadzīgākajās un negodīgākajās vietās, kādās esmu bijusi, cilvēki rada mākslu. Redzot, kā šāda veida dzīves pieeja spēj paveikt tik daudz un kā tā iedarbojas uz sabiedrību, atgriežoties Rietumu kultūrā, mainījās arī mana skatījums uz pasauli. Šādu dzīvesveidu iespējams iepludināt arī savā dzīvē kaut vai vienkārši pavadot laiku dabā vai arī esot mazāk atkarīgam no tādām lietām kā plastmasa vai tehnoloģijas, tiešām atgriežoties pie sava dziļākā „es”. Kad iedziļinies cilšu sabiedrībā, pamani, ka šādas pieejas vēl pastāv un tām cilvēku dzīvē ir dziļas saknes. Tas var ļoti daudz iemācīt par mums pašiem kā cilvēciskām būtnēm, jo arī šīm sabiedrībām ir savi trūkumi. Arī viņiem noteikti ir savas vainas, pat ja pie lietām tiek pieiets ļoti ideālistiski. Tāpat kā mēs arī viņi ir cilvēki un tāpat kā mūsu sabiedrībā, arī ciltīs ir savas nepilnības. Varam no viņiem mācīties un dalīties ar šo stāstu.
R. A.: Es pat ietu soli tālāk un, piemēram, teiktu, ka Rietumu pasaule šobrīd sasniedz punktu, kur neoliberālisms ir gandrīz sevi izsmēlis, un cilvēki sāk apjaust, ka šī nav apsolītā zeme. Pastāv liela nepieciešamība pēc alternatīviem veidiem, kā strukturēt sabiedrību un veidu, kā tajā dzīvot. Manuprāt, cilšu kultūrām piemīt šādas zināšanas, viņām ir tas, kas pazaudēts Rietumu valstīs un šobrīd tiek meklēts. Domāju, ka nākotnē, atmetot savus trūkumus, varēsim daudz mācīties no šiem cilvēkiem. Noteikti pastāv nepilnības, kas Rietumos jau ir pārvarētas. Tāpēc, ja būtu iespējams kombinēt šīs abas pieredzes, rastos iespēja atkal kopīgi atjaunot seno dzīvesveidu gan sabiedrībā, gan individuāli.
Black Magic Baby Jesus treileris. Šis ceļojums jūs aizvedīs Vanuatu salu džungļos. Tas ir stāsts par cilvēkiem, kuri vienmēr dzīvojuši harmonijā ar māti dabu. Bet mūsdienās dzīve mainās. voiiage.org
Bet, piemēram, arī Ņujorkā ir cilvēki, kuri veic ajavaskas ceremonijas savos Bruklinas apartamentos. Tas mazliet atgādina tādu kā ķiršu izlasīšanu, izvēloties tikai tos kultūras aspektus, kas būtu piesavināmi īpašām vajadzībām, ignorējot visu pārējo.
Dž. A.: Tev noteikti ir taisnība, bet man ir sajūta, ka ir ļoti liela atšķirība starp to, par ko šobrīd runājam, un to, kas ir kultūras piesavināšanās. Domāju, ka vairāk runājam par principiem nekā notikumiem, lietām vai ceremonijām, kas katrai kultūrai ir unikālas. Mēs drīzāk domājam par perspektīvu nekā kādas konkrētas ceremonijas vai apģērba pārņemšanu, kas mūsu sabiedrībā ir mazliet problemātiski. Daudz kas tiek pasniegts kā kaut kas eksotisks, kultūras tiek prezentētas kā produkti. Tas ir šausmīgi.
R. A.: Tas atkal ir neoliberālisma spektrs. Tajā viss ir par produktu un patēriņu.
Dž. A.: Tas tiešām ir nepareizs veids, kā tuvoties situācijai, kamēr tas tiek mālēts kā pareizais ceļš. Domāju, ka vari arī pastaigāties dažus kvartālus un atrast stāstu. Pastāv teiciens esi balss. Es to ienīstu, tam vajadzētu skanēt – dodiet viņiem mikrofonu! Visa tā lieta par būšanu kāda balsij, it kā viņi paši nevarētu runāt, man ļoti nepatīk. Mēs esam kā pārstāvji, stāstam viņu stāstus, bet viņi ir tie, kas tos atklāj. Mediji var būt lieliski, un tie var būt arī neticami manipulatīvi. Tiem tiešām ir vara interpretēt, kā kādam par kaut ko būtu jājūtas. Tādēļ tā ir milzīga atbildība, kad atklāj vai ieraksti kāda stāstu, jo tam ir jābūt pasniegtam cieņpilnā veidā un tā, kā tā varonis vēlētos, lai tas tiktu atklāts.
R. A.: Tad mēs nokļūstam pie nākamās žurnālistikas problēmas, kad nav pietiekoši daudz laika vai naudas, lai katru vietu pienācīgi atklātu un izpētītu. Ir tik maz laika un tik daudz lietu, ko izdarīt, ka tas nav iespējams. Mēs cenšamies no šādas situācijas izbēgt un katrā vietā veltīt pietiekoši daudz laika, lai tiešām to iepazītu, reāli dzīvotu kopā ar tās cilvēkiem un kļūtu daļa no viņu sabiedrības, lai pēc tam stāstu pasniegtu tieši no šādas pozīcijas.
© Džordžija Adama
Dž. A.: Šo problēmu es saredzu dabas katastrofu gadījumā. Žurnālisti ieradīsies it kā dabas katastrofa tikko būtu notikusi, viņi atradīs cilvēkus savu iznīcināto māju priekšā un ierakstīs viņu sāpes par šo postu. Ja žurnālisti tur paliktu dažas nedēļas ilgāk, viņi redzētu, ka šie cilvēki vāc gruvešus un būvē savas dzīves no jauna. Cilvēki patiesībā ir daudz stiprāki, nekā viņi tiek pasniegti medijos. Lai to ieraudzītu, atliek palikt šajā kultūrā un šos iedzīvotājus saprast.
Vakar devāties uz Daugavgrīvas cietoksni. Pastāstiet par savu pirmo iespaidu par vietu, kur notiks “Komētas” festivāls!
Dž. A.: Patiesībā es tur biju jau dienu pirms Ramina. Vienīgais veids, kā to varēju viņam aprakstīt, bija, ka tam nav vārdu! Tas vienkārši ir tik neticami! Iespaids, ko iegūsti to redzot, vietas vēsture, kā arī kaisle, enerģija un aktivitāte, kas tiek ieguldīta pasākumā, ir apbrīnojama. Kad domā, ka tur kādreiz bijusi militārā bāze un vieta izmantota pilnīgi pretējiem mērķiem nekā tagad, apjaut, ka tā ir ļoti skaista transformācija. Enerģija un mīlestība, kas tajā tiek ieguldīta, ir ārkārtīgi milzīga. Abu vārdā varu apgalvot, ka esam ļoti sajūsmināti to izmantot kā audeklu, kas paver tik daudz iespēju.
R. A.: Tas tiešām ir labāk nekā jebkas, ko es par šo projektu varētu būt sapņojis.
Ramina Arjai un Džordžijas Adamas “Sapņu kinoteātris” festivālā “Komēta”
Visticamāk nevēlaties atklāt pārāk daudz, bet varbūt varat pastāstīt mazliet vairāk par to, ko gatavojat festivālam?
R. A.: Projekta nosaukums ir “Sapņi”, un tas ir ļoti daudzas lietu aptverošs – galvenokārt izmantosim filmas, bet būs arī citas mākslas formas. Strādāju pie tā trīs gadus un ceļojot esmu to ierakstījis četros kontinentos. Projekta galvenā doma ir iet tālāk par vārdiem. Pateicoties meditācijai, klusumam, tam, ka daudz atrodos dabā, ceļoju un iedziļinos sevī, es iegūstu daudz pieredzes, kas noved pie realitātes pieredzēšanas, kā arī nokļūšanas citās realitātēs. Tie ir pirmsākumi, un es cenšos tos vizualizēt. Eju abstrakcijās, kurās dabu spēj raksturot tikai formas un kustības; cenšos parādīt skaistumu, kas mums katru dienu ir visapkārt. Lai šo uzdevumu veiktu, esmu atvērts visdažādākajiem līdzekļiem – lai spētu vēl vairāk iedziļināties šajā pieredzē un dotos ceļojumā ne tikai sevī pašā, bet arī ārpus. Tā ir mana galvenā pieeja šim projektam.
Dž. A.: Mums, piemēram, ir daudz videomateriāla ar dabu. Modeļi, ko daba spēj radīt, ir neticami. Tās ir lietas, kuras bieži vien nepamanām, bet, ja ielūkojamies dziļāk, ir saredzamas cilpas un apļi, un ir tik daudzas dabīgas lietas, kas spēj radīt brīnišķīgu vizuālo pieredzi. Tādēļ mūsu projekts arī ir platforma, kas ļauj dabai darīt to, ko tā dara. Nesen teicu Raminam, ka it īpaši kalnus, to formas un apbrīnojamos modeļus, ko tajos var saskatīt, var ieraudzīt tūkstošiem gadu vecās kultūrās. Šīs tautas jau sen bija saredzējušas šīs sarežģītās detaļas, no kurām mēs savā veidā esam ļoti atdalīti. Nav jādara daudz, lai tās atkal atrastu, vienkārši nepieciešams mazliet vairāk pievērst uzmanības.
R. A.: Ar Dāvi Kaņepi iepazinos pateicoties mūsu kopīgajam draugam Vinsentam Mūnam, kurš izrādīja šeit kino pagājušajā gadā. Kopā ar viņu strādāju pie līdzīga projekta Marokā. Tā temats ir tāds pats, bet projektam izmantota cita pieeja. Jau dažus gadus viņš filmē tradicionālo mūziku un rituālus visā pasaulē, un mēs sākām to darīt kopā. Šī projekta pieeja ir pievienoties senajām ciltīm un novērot, kā šie cilvēki komunicē ar neredzamo pasauli un gariem. Ja paraugās uz visām senajām pasaules ciltīm, daudzām no tām ir ļoti līdzīgi rituāli un veidi, kā savienoties ar Dievu vai dabu un gariem. Domāju, ka tas populārajā kultūrā pazūd, un šobrīd ir laiks, kad cilvēki sāk lietas atkal no jauna atklāt. Manuprāt, projekts, pie kura darbojos kopā ar Vinsentu, un projekts, pie kā strādāju šobrīd, apvienojas vienā – abi no tiem ir par seno, vienmēr esošo, bet nesen pazaudēto gudrību atklāšanu. Es domāju, ka tām piemīt garīga dziedināšana – tās ļauj cilvēkiem atlabt, kļūt labākiem un turpināt savu ceļu, dzīvot savu dzīvi pilnīgi un piepildīt visus savus sapņus.
