Foto

Jauni burti fotogrāfijas alfabētā

Saruna ar poļu mākslas kritiķi un kuratoru Adamu Mazuru

Laura Brokāne
28/06/2017

Poļu mākslas kritiķis un kurators Adams Mazurs Rīgā viesojās Fotogrāfijas biennāles 2016–2018 starpgades pasākumu laikā, lai nolasītu lekciju ar intriģējošu nosaukumu “Ko vēlas sieviete? Pārdomas par jauno poļu fotogrāfiju”. Savā lekcijā viņš pievērsās femīniem aspektiem poļu jaunākajā fotogrāfijā. Viņaprāt, sievietes skatupunkta ienākšana Polijas laikmetīgajā mākslā ir teorētiski neaptverts, bet ļoti interesants pavērsiens. Uzturoties Rīgā, Mazurs mēģināja iedziļināties arī vietējās fotogrāfijas procesos un notvert tās specifiku.

Mazurs ir arī poļu mākslas žurnāla Szum redaktors, no 2002. līdz 2013. gadam bijis kurators Laikmetīgās mākslas centrā Ujazdovska pilī Varšavā, rīkojot vairākus izstāžu projektus. Viņš sarakstījis grāmatas “Polijas fotogrāfijas vēsture 1839−2009” (2010) un “Jaunais fenomens Polijas fotogrāfijā pēc 2000. gada” (2012), kā arī 2013. gadā dibinājis pētniecisku platformu, kas veltīta poļu fotogrāmatām. Patlaban Mazurs strādā pie grāmatas par Centrāleiropas fotomākslu.

Pastāstiet, lūdzu, par savu grāmatu “Jaunais fenomens Polijas fotogrāfijā pēc 2000. gada”.

Ap 2006. gadu biju kurators lielai laikmetīgās mākslas izstādei Polijā. Laikā no 1990. līdz 2000. gadam bija veidojies mākslas fenomens, ko radīja lielākoties 70. gados dzimuši un galvenokārt ārzemēs zināmi mākslinieki: Paulīna Olovska (Paulina Olowska), Pjotrs Uklanskis, (Piotr Uklanski), Aneta Gržezikovska (Aneta Grzeszykowska). Izstādes veidotāju ideja bija autorus “atvest mājās”, lai viņus iepazītu arī Polijā. Grāmata par viņiem izrādījās ļoti veiksmīga, tāpēc nolēmu līdzīgu pieeju izvērst arī attiecībā uz fotogrāfiju. Tas ir komerciāli veiksmīgs formāts, kādā runāt par mākslu. Šī grāmata iekļaujas starptautiskā sērijā par nacionālo fotogrāfiju – bijušas vācu, spāņu un citas –, par kādu globālu aspektu vietējā fotogrāfijā. Tolaik daudzās valstīs tika publicēti šādi izdevumi. Tā kā biju kurators, zināju māksliniekus un pārzināju tendences, uzrakstīju par to, kas notiek Polijas fotogrāfijas laukā.

Kā jūs raksturotu šo Polijas fotomākslai specifisko fenomenu?

Lekcijā Rīgā es runāju par poļu fotogrāfēm, kas nav iekļautas grāmatā – par daudz jaunākām, kuras dzimušas 1980. un 90. gados. Savukārt manas paaudzes cilvēkiem ir kopīga pieredze – līdzīgi bērnības notikumi, atmiņas, specifiskas lietas. Grāmatā galvenokārt fokusējos uz dokumentālo fotogrāfiju, kas Polijā bija ļoti populāra pēc 2000. gada. Salīdzinot ar komerciālo fotogrāfiju, tā bija augstā līmenī, jo padomju laikos komerciālās fotogrāfijas nebija vispār. Viens aspekts tātad ir spēcīgā dokumentālā tradīcija un otrs ir konceptuālais aspekts, kas ir nozīmīgs Polijas fotogrāfijā un vizuālajā mākslā pēc 2000. gada. Atskatoties mākslas vēsturē, var secināt, ka 70. gados poļu mākslinieki fotografēja vairāk nekā gleznoja vai veidoja skulptūras, fotogrāfija kalpoja arī kā pretestības ierocis valdošajam režīmam, tai bija konceptuāla un politiska nokrāsa. Šie aspekti manā skatījumā Polijas fotomākslu padara unikālu. 

Rīgā jūs runājāt par jaunākas paaudzes poļu fotogrāfēm Jūliju Kriviču, Veroniku Lavņičaku, Joannu Pjotrovsku, Viktoriju Vojcehovsku un Martu Zgersku. Savā lekcijā uzsvērāt feministisko skatījumu šīs paaudzes fotogrāfijā.

Jā, tas ir mazliet provokatīvs skatījums. Es mācu fotogrāfiju Mākslas universitātē Poznaņā, un lielākā daļa manu studentu ir sievietes. Vispār vairums fotogrāfu mūsdienās ir tieši sievietes, īpaši jau salīdzinot ar fotogrāfijas vēsturi, kurā vienmēr dominējuši vīrieši. Un bieži vien nav radīta pieeja, kā raudzīties uz šādu fotogrāfiju. Nevar atrast atbildi uz jautājumu, vai sievietes fotogrāfes savos darbos uz pasauli raugās atšķirīgi. 

Vai tā, jūsuprāt, ir teorētiska problēma Polijā?

Jā, līdz šim dokumentālās un konceptuālās fotogrāfijas tradīcijas veidotāji Polijā bijuši vīrieši, bet tagad to mācās galvenokārt sievietes. Pasniedzēji gan pārsvarā ir vīrieši. Sievietēm ir atšķirīgs skatījums, sava ikdienas pieredze, ko viņas iemieso fotogrāfijā, tāpēc gribēju šo jautājumu pacelt teorētiskā līmenī. Mūsu jaunā fotogrāfu paaudze darbojas absolūti pārdomāti un pārliecināti par to, ko viņi dara, un galvenokārt tās ir sievietes; tas man šķita ļoti interesanti. Es vēlējos par to diskutēt.

Saistībā ar to minat vairākas interesantas tendences – ne tikai kopīgo tematisko virzību prom no vīriešu diktēta skatījuma, bet arī, piemēram, specifiskas tehniskas pieejas, ko savos darbos izmanto tieši fotogrāfes sievietes.

Šobrīd Polijas mākslas teorijā tiek izvērsta karsta diskusija par instagramu, kas ir viena no feministiskā virziena tehnikām, – kā sociālajos medijos ar attēlu palīdzību tiek konstruēts sievietes tēls. Par to rit kontraversālas debates. Medija izvēle mūsdienās savā ziņā ir arī politisks žests. Vēl kopīga tendence ir izvairīšanās no vīrieša skatījuma, piemēram, koncertēšanās tieši uz sieviešu attiecībām. Un tas ir kas pilnīgi jauns. Šādas mākslinieču grupas ir konstruētas citādi nekā iepriekš fotogrāfijas vēsturē. Un katrai māksliniecei ir atšķirīgas attiecības ar kameru. Tiem, kuri uzskata, ka fotogrāfijā viss jau ir bijis un šim medijam ir norieta laiks, šāds feministisks virziens parāda, ka tā vis nav, ir iespējami daudzi neatklāti skatupunkti; tas ir ļoti iedvesmojoši un atsvaidzinoši.

Vēl viens līdz šim nebijis aspekts ir šī intīmā un personiskā pieeja fotogrāfijā. Vairums šo aktivitāšu ir saistītas ar autoru tuviniekiem vai pašām ar sevi. Tā ir jauna vizuāla valoda – emocijas, izjūtas, prāta stāvoklis. Tie ir kā jauni burti alfabētā.

Vai jums ir priekšstats par Latvijas fotogrāfiju?

Tāpēc esmu šeit, lai izpētītu Latvijas jaunāko fotomākslu. Šobrīd rakstu grāmatu par Centrāleiropas fotogrāfiju. Zinu tādus fotogrāfus kā Ivars Grāvlejs, Arnis Balčus; man ļoti patīk tas, ko viņi dara. Šeit ir atšķirīga fotogrāfijas tradīcija nekā Polijā. Par vēsturi gan nevaru spriest, tāpēc gribu šeit pabūt, lai papētītu situāciju. Biju šurp atbraucis pagājušogad un tiešām izbaudīju laikmetīgās mākslas procesus. Jaunās paaudzes māksla vispār ir ļoti interesants fenomens.

Vai esat pamanījis kopīgas iezīmes postpadomju valstu mākslā arī jaunākajās paaudzēs?

Mani neinteresē meklēt kopīgas iezīmes, piemēram, Polijā, Ungārijā un Slovākijā, bet tieši otrādi – identificēt atšķirības. Tieši specifiskās lietas ir interesantas. Katrā reģionā ir interesanti, bet starptautiskā mērogā mazzināmi mākslinieki. Mans uzdevums ir viņus atrast un parādīt pārējā reģionā.

Pastāstiet par mākslas žurnālu Szum. Kādas ir tā prioritātes, galvenie virzieni?

Tas ir gan drukāts izdevums, gan interneta platforma, un trešais medijs, ko izmantojam, ir sociālie tīkli – tviteris un instagrama. Cenšamies sekot Polijas mākslas procesiem un problēmjautājumiem. Tas ir ļoti kritisks žurnāls, ko finansē un izdod fonds, tāpēc varam būtu neatkarīgi. Kā vienīgajam vadošajam mākslas žurnālam tam šobrīd ir drošas pozīcijas. Mēs neaprobežojamies tikai ar Polijas mākslu – tā kā mani interesē Centrāleiropas mākslas procesi, žurnālā cenšamies iekļaut arī citu valstu mākslas notikumus. Lielākoties tās nav Baltijas valstis, bet Ungārija, Čehija, Slovākija un Rumānija.