Jans Fabrs. © Angelos bvba. Foto: Frank Bahnmuller

Es pārstāvu viena cilvēka virzienu 0

Intervija ar flāmu mākslinieku Janu Fabru

Daiga Rudzāte, Una Meistere
26/06/2017

“Stikls un kauli ir senākie materiāli cilvēces kultūrā, un tie abi ir zīmīgi Jana Fabra daiļrades elementi, būtiskas viņa materia prima detaļas. Modernais stikls ir cilvēka atklājums, kamēr kauli ir visu dzīvo būtņu izšķirīgi svarīga komponente. Stikls ir caurspīdīgs un dzidrs, kauli ir blīvi, piesātināti ar individuālās informācijas kopumu.” Tā Jana Fabra izstādes “Stikla un kaulu skulptūras 1977–2017” (Glass and Bone Sculptures 1977–2017) konceptuālo uzstādījumu, kura fokusā atrodas divas mākslinieka daiļradē zīmīgas materialitātes, skaidro Dmitrijs Ozerkovs (Valsts Ermitāžas Laikmetīgās mākslas nodaļas direktors, Sanktpēterburga). Viņš ir viens no izstādes kuratoriem līdzās Katerīnai Koskinai (Nacionālā Laikmetīgās mākslas muzeja direktore, Atēnas) un Džakinto di Pjetrantonio (Modernās un laikmetīgās mākslas galerijas direktors, Bergamo). Ekspozīcija līdz 26. novembrim skatāma Abbazia di San Gregorio (Sv. Gregora abatijā) Venēcijā. 


The Pacifier
. 1977. Stikls, cilvēku kauli, BIC tinte, koks. 6,8 x 6,8 x 9,8 cm. Foto: Pat Verbruggen. © Angelos bvba

Fabra personību raksturojot, mākslas teorētiķi un žurnālisti izmanto tādus asociatīvos lielumus kā renesanses laika cilvēks, alķīmiķis un laikmetīgās mākslas lielākais filozofs – un šie apzīmējumi ir patiesi iederīgi, ņemot vērā viņa radošo izpausmju vērienu un multimediālo dabu. Jana Fabra “teritorijā” ietilpst ne tikai vizuālā māksla, bet arī teātris un opera. Viņš ir ne tikai mākslinieks, bet arī domātājs, režisors un pētnieks. Viņš pats, runājot par savas mākslas materialitāti un tās kritiski svarīgo lomu, uzsver apzīmējuma “matērija” būtiskumu savu darbu kontekstā. Kā apliecinājumu savu vārdu patiesumam atgādinot par zīmējumiem, pie kuriem viņš atgriežas vismaz reizi gadā un kuros izmanto paša ķermeņa sastāvdaļas/sulas: asinis, asaras, spermu. Un arī pieminot Pacifier (“Nomierinātājs”) – agrā jaunībā radīto objektu, kur pirmo reizi izmantojis cilvēka  kaulus. Kurators Džakinto di Pjetrantonio izstādes katalogā atgādina par tradīciju, kas pārmantota no viduslaikiem un renesanses, kad mākslinieki mēdz izmantot ķermeņa šķidrumus un arī samaltus kaulus, lai, atjaucot tos ar pigmentu, iegūtu paši savas īpašās krāsas. “Šai izstādē Fabrs kaulus nevis saberž, lai iegūtu krāsu, bet gan izveido no to lauskām mozaīku skulptūru un objektu formā.” 

Jans Fabrs sevi dēvē par viduslaiku mākslinieku, akcentējot tuvību ar gadsimtiem ilgu mākslas vēsturi un jo īpaši ar flāmu un Ziemeļeiropas glezniecību. “Es esmu punduris, kas piedzimis gigantu zemē,” viņš saka, pieminot Pīteru Paulu Rubensu, Janu van Eiku, Antonisu van Deiku un Džeimsu Ensoru. Eiropas kultūras un intelektuālā mantojuma un tradīcijas klātbūtne un nepārtraukta vēlme nodoties pārlaikmetīgu un pārpasaulīgu jautājumu pētniecībai, alkas izzināt cilvēku un cilvēci ir Jana Fabras uzdevums mūža garumā. Viņa nepārtrauktā atrašanās vienlaikus pagātnē un tagadnē un dzīvošana nākotnē ir kas tāds, kas viņu atšķir no visiem pārējiem šodienas laikmetīgās mākslas ainā. Dzīve un nāve, skaistums kā pilnība un neglītums kā tā pretmets, dzīvas būtnes trauslums – tas viss ir viņa  fokuss un viņa nepārtraukto studiju atskaites punkts. Jans Fabrs ir flāms, un viņa māksla, kur sadzirdamas katolicisma atbalsis (lai arī viņš ir ateists) un vizuālā valoda ir kodu un atsauču (taču viņš nekad nenodarbojas ar citēšanu) pārpilna, ir visuzskatāmākais apliecinājums viņa izcelsmei un uzticībai. Viņaprāt, patiess avangards nevar dzimt vakuumā, tas vienmēr izaug no tradīcijas. 

Katrs no Glass and Bone Sculpures objektiem ir Jana Fabra daiļrades 30 gadus ilgā stāsta zīmīga sastāvdaļa. To ievada zaļganais stikla skarabejs, kuru Venēcijas gaisma iekrāso visdažādākajā nokrāsās. Svētā vabole – flāmu glezniecības viens no zīmīgākajiem simboliem un Jana Fabras daiļradē teju vienmēr klātesošs varonis, virs kura ķermeņa slejas lauru zars. Tas sastindzis uz podesta  klusuma piesātinātajā Abbazia di San Gregorio pagalmā, kur nav sadzirdama nedz kuģīšu un laivu saceltā lagūnas ūdens viļņošanās, nedz uzmācīgās 21. gadsimta spilgtas parādības – tūristu pūļa čalas. Vien paveroties debesīs, virs abatijas jumtiem slejas netālu esošo baznīcu kupoli. Un brīdī, kad izdodas abstrahēties no konkrētā mirkļa, tikpat labi var sajusties kā telpā, kur laiks apstājies vai neeksistē vispār. Senas kāpnes, kas gadsimtiem čīkstējušas zem mūku soļiem, uzved abatijas otrajā stāvā, kur pirmais, ar ko sastopas apmeklētājs, ir skulptūra no sērijas “Mūki”. Abatija, tāpat kā 2008. gadā Luvra Parīzē vai 2013. gadā Scuola Grande della Misericordia Venēcijā, vai 2015. gadā Palazzo Vecchio un Forte di Belvedere Florencē, ir ne tikai izstādes norises vieta, bet arī zīmīgs ekspozīcijas emocionālais un konceptuālais fons. Flāmu renesanses spilgtākā pārstāvja Pītera Brēgela Vecākā zīmējumu inspirētie silueti atspoguļo Fabra filozofiski utopiskā redzējuma vīziju par nākotnes cilvēku, kuru, līdzīgi skarabejam, vairs nebūs iespējams ievainot, jo viņu pasargās čaula. Taču jūs nekad neizlasīsit šo stāstu/skaidrojumu darbu lakoniskajās etiķetēs. Fabrs paļaujas uz skatītāja intuīciju, erudīciju un savu darbu spēju stāstīt stāstu. Viņa viens no retajiem komentāriem šai izstādē ir zila pigmenta iekrāsota stikla burtu teikums – I am a one man movement. Viņš to citē mūsu sarunas laikā – teju nemitīgi smēķējot, kad sēžam uz baltajiem dīvāniem. Šai telpā Venēcija burtiski iekāpj pa lielajiem logiem – pa tiem paveras skats uz Lielā kanāla savienošanos ar lagūnu. Šī pilsēta ir viens no Fabra atskaites punktiem līdzās dzimtajai Antverpenei un arī Atēnām. Venēcijā nāve, dzīve, karnevāls un skaistums ir sublimējušies vienā veselumā un savstarpēji pārklājušies. Tāpat kā Jana Fabra mākslā. 


Greek Gods in a Body-Landscape
. (Detaļa.) 2011. Murano stikls, cilvēku kauli, BIC tinte. Dažādi izmēri. Foto: Pat Verbruggen. © Angelos bvba

Pēc šīs izstādes apmeklējuma ir sajūta, ka nāve jūs šobrīd interesē vairāk nekā dzīve. Vai tā ir taisnība?

Nē. Es domāju, nāve ir ļoti nozīmīga dzīves daļa. Mēs pārvietojamies šai pasaulē ar ķermeni, kurā klātesoša ir nāve un kura svarīga sastāvdaļa ir skelets. Jā, nāve vienmēr man bijusi būtiska. Savā ziņā visu manu mākslu ir ietekmējis mirklis starp dzīvi un nāvi. Es divas reizes esmu atradies komas stāvoklī. 

Patiešām?

Jā.

Cik vecs jūs tad bijāt? 

Pirmā reize bija deviņpadsmit gadu vecumā – deviņas dienas, otrā – kad man bija divdesmit trīs – 12 dienas. 

Varbūt tālab jūsu mākslā atrodamas skumjas un ironija, taču tajā nav cinisma.

Es noliedzu cinismu kā tādu. Manuprāt, arī šī izstāde vēsta par cilvēka un dzīvās būtnes spēku un ievainojamību vienlaikus. Te nekādā gadījumā nav meklējams cinisms, bet gan spēcīga ticība cilvēcei.

 Viens no jūsu mākslas materiāliem jau ilgus gadus ir cilvēka kauli. Vienlaikus tajā vienmēr bijis šis delikātais divdomības moments – jūs varat izmantot visdažādāko veidu dzīvnieku kaulus, taču cilvēka kauliem piemīt kas tāds – savveida tabu elements, kas morāli liedz tiem pieskarties, izmantot tos kā materiālu. 

Vairāk. Tas ir nevis materiāls, bet gan matērija. 90. gados es radīju “Mūku” sērijas darbus, kuros viens no būtiskajiem balstiem bija Brēgela zīmējumi, taču vienlaikus – tas ir arī vēstījums par savveida nākotnes cilvēku. Par tādu, kam līdzīgi skarabejam  būs nevis iekšējais, bet gan ārējais skelets. Un neviens vairs nespēs viņu ievainot. Tādējādi mēs atbrīvosimies no Kristus stigmām.


Monk (Paris)
. 2004. Cilvēku kauli, stieple. 163,3 x 79,1 x 49,1 cm. Gallery Daniel Templton īpašums, Parīze/Brisele. Foto: Pat Verbruggen. © Angelos bvba

Vai atceraties pirmo reizi, kad strādājāt ar cilvēka kauliem?

1977.

Kuru darbu jūs radījāt?

Mazo Pacifier, kas izstādīts pirmajā stāvā.

Vai toreiz jums darba procesā bija kādas īpašas izjūtas? 

70. gados Antverpenes uteņos varēja nopirkt gan ziloņkaulu, gan cilvēka kaulus – šīs lietas, kas mūsdienās ir aizliegtas. 1977. gadā, kad tapa Pacifier, es biju pavisam jauns puisis, kuram kādā rītā viens no viņa profesoriem iedeva vilciena biļeti un lika aizbraukt no Antverpenes uz Eindhovenu. Lai apskatītu Jozefa Boisa izstādi. Es biju tik ļoti pārņemts no tās! Neko daudz nesapratu, taču tā bija tik iespaidīga, ka pārbraucu mājās un radīju Pacifier, kas man ir ļoti svarīgs darbs. Tā ir sava veida metafora, kas ilustrē manus uzskatus par skaistumu un par mākslu – tā ir parādība, kas vienlaikus spēj mierināt un sāpināt. 


Skull with Squirrel
. 2017. Murano stikls, vāveres skelets, BIC tinte, nerūsējošais tērauds. 53,6 x 23,8 x 25,2 cm. Foto: Pat Verbruggen. © Angelos bvba

Kādā intervijā lasīju, ka vairums kaulu, kurus jūs izmantojat, nāk no Indijas. Un tad es padomāju – kālab no Indijas un nevis, piemēram, no Eiropas?

Nē, nē. Vairums nāk no Lēvenes universitātes Beļģijā. Jūs zināt, ir cilvēki, kas ziedo ķermeni zinātnei un mākslai pēc savas nāves.

Jūsu mākslā – tāpat kā simbolu pārpilnajā flāmu glezniecībā, īpaši zīmīga ir skarabeju klātbūtne. Skarabeja skulptūra ir arī pirmā, ar ko apmeklētājs sastopas, ienākot šajā izstādē. Ko jums nozīmē šis tēls?

1978. gadā es vecāku dārzā biju uzslējis telti, kurā ierīkoju savu pirmo laboratoriju. Sēdēju tur - bruņojies ar mikroskopu, dažiem nažiem un skalpeļiem. Es zīmēju, ķēru mušas un odus, griezu tiem nost spārnus... Es biju kā mazs doktors Frankenšteins. Mani interesēja lietu metamorfoze. Un tad ciemos ieradās mans onkulis, kas teica: “Jan, vai tu zini, ka mūsu ģimenē ir bijis viens ļoti slavens entomologs?” Tā es atklāju sava vecvectēva Žana Anrī Fabra veikumu. Viņš ir radījis tekstus ne tikai entomoloģijas jomā, bet bijis arī lielisks autodidakts un vērotājs, kas, manuprāt, radījis fantastisku prozu. Lieliskus zīmējumus. Šis vīrs ļoti iespaidoja manu turpmāko darbu. Tas bija kā pirmais solis. Toreiz jau biju akadēmijas students, kura uzmanības lokā bija mākslas vēsture un, protams, visi slavenie flāmu meistari. Es atklāju vanitas glezniecības paraugus, kur skarabejs ir kā simbols tiltam starp dzīvi un nāvi, kur nāve ir nevis negatīvas, bet gan pozitīvas enerģijas lauks. Tādējādi tas viss laika gaitā saplūda vienkopus manā mākslā.

Bet skarabeji – tie ir senākie datori! Būtnes, kas izdzīvojušas 40 miljonus gadu, teju nemaz nemainoties. Viņiem ir ārējais skelets, kamēr mums – cilvēkiem – iekšējais. Šie ir aspekti, kas mani interesējuši un kuru izzināšanai esmu nodevies.

Jūs pieminējāt Brēgelu. Kādā sarunā 2010. gadā teicāt, ka Brēgela, Bosa, van Eika glezniecība jums joprojām ir  skola, kur mācīties izprast skaistumu.

Jā. Es esmu punduris, kas piedzimis gigantu zemē. Tādi meistari kā Hieronīms Boss, Jans van Eiks, Rubenss, Ensors joprojām man ir paraugi. Manā skatījumā dažkārt nesalīdzināmi varenāki par visu laikmetīgo mākslu kopā.   

Vēsture un tradīcija jums ir gan jūsu mākslas sastāvdaļas, gan bieži vien arī fons. Palazzo Vecchio Florencē, Luvra Parīzē, Ermitāža Sanktpēterburgā utt. – jūsu izstādes tika integrētas  šo institūciju pastāvīgajās ekspozīcijās.

Jā, jo es uzskatu, ka patiess avangards ir sakņots tradīcijā. Vienmēr. Jūs nevarat būt avangardists vakuumā.

Vai domājat, ka avangards mūsu dienās vispār ir iespējams? 

Jā, jo es ar to nodarbojos jau teju četrdesmit gadu garumā.

Un kā jūs definētu avangardu? 

Mana definīcija atrodama 1981. gada darbā – I am a one-man movement (“Es pārstāvu viena cilvēka virzienu”). Šis teikums pasaka to, ka man nav svarīga mode, man nav svarīgi grupējumi. Vienmēr eju pats savu ceļu un radu aiz iekšējās nepieciešamības, nevis tirgum.


Untitled (Bone Ear)
. (Detaļa.) 1988. Stikls, cilvēku kauli, BIC tinte. 180 x 250 cm. Foto: Pat Verbruggen. © Angelos bvba

Jūs bijāt pirmais mūsdienu mākslas pārstāvis, kas tika uzaicināts izstādīt savus  darbus Luvrā. Kādas bija iekšējās izjūtas – iekārtojot ekspozīciju, kur, piemēram, Rembranta glezniecība kļuva par jūsu mākslas fonu? 

Kā jau teicu, esmu punduris, kam gadījies piedzimt gigantu dzimtenē. Tā bija vingrināšanās pieticībā.

Kālab jums bija nepieciešams šis uzdevums?

Tā bija pirmā reize, kad laikmetīgā māksla tika ieaicināta Luvrā. Tas bija... liels izaicinājums. Pavisam nesen man bija arī izstāde Ermitāžā Sanktpēterburgā, kas bija lieliska un kuru apmeklēja viens miljons 60 tūkstoši cilvēku! Patiesībā – krievi ir pat atvērtāki nekā francūži. Tur es varēju atļauties daudz vairāk.

Tomēr Krievijā izstāde Jan Fabre: Knight of Despair, Warrior of Beauty (“Jans Fabrs: izmisuma bruņinieks, skaistuma karotājs”), kur instalācijās bija izmantoti dzīvnieku izbāzeņi,  izsauca īstenu vētru – līdz pat aicinājumiem to slēgt un atlaist Ermitāžas direktoru.

Jo cilvēki ir dumji. Dzīvnieki ir vislabākie ārsti un filozofi šai pasaulē, un es mīlu viņus. Vairums no suņiem, kuru izbāzeņi ir izmantoti manos darbos, tiek atrasti uz lielceļiem. Šī pasaule iekārtota tā, ka liela daļa cilvēku ir dzīvnieku draugi līdz mirklim, kad pienāk vasara. Tad viņi vienkārši pamet tos ceļa malā, kur tos gaida droša nāve. Patiesībā – instalācija, kas bija eksponēta Sanktpēterburgā un arī Ženēvā, ir arī veltījumus šiem dzīvniekiem. Un es nespēju atrast iemeslu, kālab kāds protestē. 

Vai kontraversālais aspekts…

Kas gan ir kontraversāls vēlmē aizsargāt kādu tik ievainojamu būtni kā dzīvnieks.

Nē, es vēlējos jautāt ko citu. Wikipedia ir pat atsevišķs paragrāfs jūsu šķirklī, kas tā arī saucas – Controversy, un tajā pieminēts gan skandāls Atēnu festivāla kontekstā, kuru izraisīja jūsu piedāvātais koncepts Grieķijas festivālam, gan izstāde Sanktpēterburgā utt. Sakiet, vai tā ir vienkārši mediju reakcija, kurai nav sakara ar patiesību? Vai arī izaicinoši projekti ir viens no jūsu mākslas instrumentiem? 

Manuprāt, tas ir mediju popularizēts uzskats. Nekad neesmu radījis darbu, lai kādu šokētu. Aiz vēlmes būt izaicinošam. Es radu iekšējas nepieciešamības un savas ziņkārības dēļ. Bet medijiem patīk lietas uzpūst lielākas, nekā tās ir patiesībā.


Listen
. 1992. Stikls, BIC tinte, cilvēku kauli, ģipsis. 17,3 x 10,1 x 13,4 cm. Foto: Pat Verbruggen. © Angelos bvba

Jūsu daiļrades zīmīgs raksturlielums ir lielformāta projekti. Kad savulaik jautāju franču māksliniekam Bernāram Venē, kālab viņam ir šī nepieciešamība strādāt tik gigantiskos mērogos, viņš atbildēja, ka, viņaprāt, radīšanas procesā būtisks ir arī heroisma aspekts. Kālab jūsos ir šāda nepieciešamība?

Māksliniekā dzīvo vēlme kļūt par varoni. Jo patiesībā jau vienmēr esi zaudētājs. Es esmu zaudējumu imperators. 

Mēs jau pieskārāmies šim tematam, tomēr es vēlētos atgriezties pie mākslas materialitātes. Šoreiz tā pat pieminēta izstādes nosaukumā – Glass and Bone Sculptures 1977–2017 (“Stikla un kaulu skulptūras 1977–2017”). 

Kā jau iepriekš teicu – runa ir ne tikai par materialitāti, bet gan par matēriju.

Jūs savā mākslā esat izmantojis pats savas asinis...

Jā. Kopš 1977. gada es vismaz reizi gadā radu pāris zīmējumus, kuros izmantoju savas asinis. Kopš astoņdesmitajiem es taisu zīmējumus arī ar asarām un kopš deviņdesmitajiem – ar savu spermu. Tas ir nepārtraukts izpētes projekts. 

Kālab – jūs vēlaties padarīt savu mākslu personiskāku? Kas ir tik izšķirīgi svarīgs, kālab izmantojat pats sava ķermeņa matērijas?

Šie zīmējumi ir savveida zinātniski sociāls projekts. Četrdesmit gadus manas mākslas centrālais subjekts un objekts ir cilvēka ķermenis un tā pētniecība – asinis, asaras, sperma, āda, skelets, smadzenes... Piemēram, esmu atklājis, ka ir dažāda asaru tipoloģija. Asaras, kas izsprāgst mizojot sīpolus, ir atšķirīgas no emociju izsauktajām bēdu asarām, kad kāds ir miris vai jūs izšķiraties ar mīļu cilvēku. Un tad vēl ir arī garīgās asaras, kuras spēj izraisīt muzikāls skaņdarbs vai sastapšanās ar izcilu gleznu. Es atklāju, ka pēdējās ir vislielākā sāls koncentrācija. Savukārt tajās, kas radušās no sīpola mizošanas, sāls nav vispār.

Vai ticat reinkarnācijai? 

Es ticu, ka... ir tas, ko daži cilvēki sauc par dvēseli. Es esmu pārliecināts, ka tā ir enerģija, kas pamet ķermeni, kad cilvēks ir miris. Es redzēju savu tēvu uzreiz pēc nāves. Viņš bija pārvērties par skulptūru – ļoti aukstu un ļoti skaistu. Kurā vairs nav dvēseles, nav enerģijas. 


Planet I-IX
. 2011. Murano stikls, BIC tinte, nerūsējošais tērauds. 9 objekti – katrs 58 x 32 cm. Foto: Pat Verbruggen. © Angelos bvba

Savā mākslā jūs izmantojat virkni rituālo priekšmetu. Vai mākslinieks drusku nelīdzinās šamanim?

Es esmu laikmetīgais mistiķis, kas tic, ka radīšana un dalīšanās spēj sniegt dziļu garīgās laimes sajūtu. 

Reiz teicāt, ka cilvēka dvēsele nav mainījusies kopš viduslaikiem? Taisnība? 

Jā, es tā domāju. 

Kopš pagājušā gada jūsu mākslas darbs – bronzas skulptūra The Man Who Bears the Cross (“Vīrs, kurš nes krustu”)atrodas arī Antverpenes Svētās Dievmātes katedrālē, kur tas ir vienīgais laikmetīgās mākslas paraugs. Jūs vairākkārt esat apgalvojis, ka neticat Dievam...

Paldies Dievam, esmu ateists. 

Jā, bet vai baznīca kā institūcija joprojām nepieciešama 21. gadsimtā?

Es domāju, ka tā ir viena no zīmīgajām vietām, kur nodoties pārdomām. Nav jābūt katolim, lai izprastu baznīcas apcerīgo dabu, dvēseliskumu. Es, protams, bieži dodos uz baznīcu, lai redzētu mākslas meistardarbus, kas tur atrodami. Kā Antverpenē – Rubenss, vai Spānijā – Goijas gleznojumi. Un vienlaikus baznīca, katolicisms un Kristus – tas ir skaists rituāls. Iespējams, baznīca ir savveida dogma, taču pati ideja – pagriez otru vaigu – ir brīnišķīgs koncepts. Es ticu Kristus modelim. Lai arī neesmu katolis.

Bet tikpat labi pārdomām un apcerīgumam iespējams nodoties, piemēram, dabā.

Arī. Taču paraugieties apkārt! Pilsētā viss ir publisks. Nav vairs daudz vietu mūsdienu pasaulē, kas nebūtu piesārņotas ar kapitālismu, ar naudas varu. Taču baznīca ir pavisam citāda.  

Atgriežoties pie Antverpenes katedrāles – atklāti runājot, kad bīskaps ieradās pie manis, pirmais, ko viņam pateicu, – ka neesmu katolis. Taču viņš man atbildēja: “Fabra kungs, mēs vēlamies būt institūcija, kas atvērta visām reliģijām un visām ticībām.” Un man šķiet, ir tik svarīgi, ka mums ir tāds mācītājs un ka man viņš jāatbalsta. Vēl – tā bija pirmā reize, kad Antverpenes katedrāle pēc ilga pārtraukuma iegādājās mākslas darbu. Manuprāt, pēdējais mākslinieks, no kura viņi pirka darbu pirms manis, bija Rubenss. Tā bija patīkama sajūta. Un tā ir mana pilsēta, vieta, kur esmu dzimis. 


The Catacombs of the Dead Street Dogs
. 2009–2017. Murano stikls, suņu skeleti, nerūsējošais tērauds. Dažādi izmēri. Foto: Pat Verbruggen. © Angelos bvba

Pavisam nesen Amsterdamā bija skatāma jūsu 2015. gadā radītā izrāde Mount Olympus (“Olimpa kalns”), kura ilgst 24 stundas. Kālab jums nepieciešams kas tāds, kas ilgst diennakti, un vai jums ir svarīgi, ka skatītāji tur paliek visu šo laiku?

Nē, viņi var brīvi nākt un iet. Es gatavojos šim darbam sešus gadus, pēc tam divpadsmit mēnešus katru dienu pavadīju mēģinājumos kopā ar četrdesmit cilvēkiem. Tas ir teju kas neiespējams šai pasaulē, kur dominējošais atskaites punkts ir “ātrāk, ātrāk, ātrāk”. Kur izrādes top sešu vai astoņu nedēļu laikā un ir gatavas pirmizrādei. Jau tas vien, ka uzdrošinies tā nedarīt un strādāt divpadsmit mēnešus ar četrdesmit cilvēku lielu komandu, savā ziņā ir politiska izvēle. Lai uzvestu divdesmit četras stundas garu teātra izrādi, arī pašam teātrim ir jābūt atvērtam divdesmit četras stundas, un sekojoši ir jāsaskaņo katra detaļa, jāvienojas ar arodbiedrībām, kas protestē pret ko tādu utt. Iespējams, es to visu būtu pametis, ja vien...  Pirms diviem gadiem Berlīnē, vakarā pirms Mount Olympus pirmizrādes, mēs sēdējām kopā ar aktieriem un dejotājiem kafejnīcā. Un viņi man pajautāja, cik, manuprāt, daudz skatītāju paliks līdz beigām. Es toreiz atbildēju: “Tas būs kā astoņdesmitajos – ja 50 paliks, es būšu laimīgs.” Taču Berlīnē notika kas negaidīts – cilvēki palika zālē 24 stundas un pēc tam, kājās stāvot, sarīkoja ovācijas 43 minūšu garumā. Un tikko Amsterdamā aplausi bija 47 minūtes ilgi.

Šīs izrādes balsts ir grieķu traģēdija, un savā veidā tā ir arī katarses fenomena pētniecība. Tā joprojām pastāv. Jūs varat sajust, kā cilvēki telpā dzīvo kopā ar izrādi uz skatuves, kā krīt analītiskās maskas un sāk dzīvot emocionālā jūtība, atkailinātība. Publika smejas, raud... 


Planet I-IX
. (Detaļa.) 2011. Murano stikls, BIC tinte, nerūsējošais tērauds. 9 objekti – katrs 58 x 32 cm. Foto: Pat Verbruggen. © Angelos bvba

Šobrīd jūs strādājat pie sava jaunā iestudējuma, kura pirmizrāde paredzēta jau pēc mēneša.

Jā, Belgium Rules (“Beļģija rullē”) pasaules pirmizrāde notiks 18. jūlijā Vīnē.  Nu jau sešus mēnešus ļoti intensīvi strādājam – tas ir iedvesmojoši. Tas ir sava veida kritisks veltījums manai zemei. Šai dīvainajai, mazajai un smieklīgajai valstij.  Belgium Rules ir par Beļģiju. Tur klātesošs ir karnevāla motīvs. Šī parādība Beļģijā (vienlīdz katoliciskā kā Itālija) vienmēr bijis neatņemams un krāšņs notikums jau kopš 12., 13. un 14. gadsimta. Tur atrodama ir klasiskā glezniecība – sākot ar van Eiku, van Deiku, Rubensu un beidzot ar Džeimsu Ensoru un Fernānu Knopfu. Tur ir pomme frittes un alus, ko mūki joprojām brūvē (smejas). Tur ir arī par Kongo – par šo Beļģijas koloniju, kur mēs darījām tik daudz sliktu lietu. Kālab? Jo es šobrīd dzīvoju sadalītā valstī, kur daļa flāmu pieslienas ekstrēmi labējām kustībām. Viņi vēlas kļūt par neatkarīgiem flāmiem, salauzt šo valsti. Savā veidā šī izrāde ir arī politisks akts, vērsts pret ekstrēmi labējiem uzskatiem.

Taču jūs pats esat flāms, vai ne? 

Jā. 

Flāms, kas neatbalsta nacionālistiskos centienus un atdalīšanos no Beļģijas?

Jā, jau divpadsmit gadus es esmu labējo ekstrēmistu “melnajā” sarakstā. Pirms gada seši cilvēki no šīs kustības mani smagi piekāva.

Vai jūs kā mākslinieks izjūtat atbildību iesaistīties politiskos un sociālos procesos, paust savu viedokli? 

Protams – ir jāatver sava mute. Man nav saprotams, kā Eiropā cilvēki var aizmirst, ka Ādolfs Hitlers nāca pie varas legālā ceļā. Dažkārt ļaudīm ir īsa atmiņa. Tas, kas šobrīd notiek Eiropā, ir ļoti bīstami. Mums ir jānāk pie prāta, kamēr nav par vēlu. Es domāju, ka mums [māksliniekiem- red.] ir jāpalīdz sabiedrībai apstāties, neaiziet pārāk tālu. 


Priekšplānā: Canoe. 1991; tālāk no kreisās: Double-Edged Axe. 1991; Pick-Axe (Small). 1991; Pick-Axe (Large). 1991; Da un’altra Faccia del Tempo. 1988. Foto: Pat Verbruggen. © Angelos bvba

Kāds ir jūsu viedoklis par sociāli orientētiem mākslas projektiem? Piemēram – par Olafūra Eliasona Green Light(“Zaļā gaisma”), kas Venēcijas biennāles ietvaros norisinās Centrālajā paviljonā Giardini

Neesmu to redzējis... Tiesa, šobrīd es noteikti netaisītu darbus par bēgļiem, jo to dara visi, un tas ir patiešām kaitinoši. Taču šajā izstādē skatāms mans 90. gadu sākumā radītais darbs Canoe (“Kanoe”), kas pēc 27 gadiem ir ieguvis pilnīgi citu konceptuālo dimensiju. Canoe pamatā ir oriģinālā kanoe laiva no Beļģijas Kongo, kas atrodas Briseles muzejā, savukārt plaukstas, kas tur airus, pieder maniem draugiem – Antverpenē dzīvojošam māksliniekam no Kongo, kādam puisim no Afganistānas, māksliniekiem no Bulgārijas, Marokas un Turcijas.  Šodienas kontekstā šis darbs ir kļuvis par  komentāru aktuālajai bēgļu problēmai. 

Kā jums izdodas savos darbos iepūst dvēseli – tieši jūsu pašu enerģētiskā klātbūtne ir viena no jūsu mākslas svarīgajām iezīmēm.  Kā jūs to panākat?

Es joprojām daudzus no saviem darbiem radu pats ar savām rokām. Man joprojām patīk šis process – kaut ko griezt, lazēt... Mani vilina erotiskās attiecības ar materiālu. 

Cik asistenti pie jums strādā?

Četri. Demjenam Hērstam ir 23. Viņš ir mans draugs, un es viņu pazīstu visai labi. 

Savā ziņā paradoksāla sakritība. Jūsu Glass and Bones Venēcijā skatāma Abbazia di San Gregorio, savukārt Hērsta Wreck of the Unbelievable (“Bagātības no “Neticamā” vraka”) tepat iepretim – Punta della Dogana pie Santa Maria della Salute baznīcas otra sāna...

Viņa izstāde ir vēstījums par britu impēriju. Par naudu, varu un glorifikāciju. Šī izstāde ir beļģiska. Zināt... briti gadsimtiem ilgi ir valdījuši pār pasauli. Mūs, beļģus, ir okupējuši gan vācieši, gan francūži, gan holandieši un spāņi. Un to var saskatīt arī mākslā – to, ka vienmēr esam bijuši okupēti. Paraugieties uz britu glezniecību – tā ir varas, spēka demonstrācija. Paraugieties uz beļģu glezniecību – tā ir cilvēka un visa cilvēciskā slavināšana. Tā ir stāsts par prieku, par dzeršanu, par dejošanu.  

Tas ir skaisti.

Tā ir dzīve. Un tā ir atšķirība starp manu un Demjena mākslu. 

Apzinos, ka tas varbūt ir mazliet delikāts jautājums, taču mani interesē, vai jūs spējat noticēt stāstam, kuru Demjens Hērsts – ar nenoliedzamu vērienu un perfekciju detaļās – uzbūvējis ap šo izstādi?

Es domāju, viņš ir labs un inteliģents mākslinieks. Man ļoti patīk izstādes koncepts, un šī ekspozīcija ir spilgts mākslas darbs. Taču... tur ir tas, par ko runāju. Viņš ir britu mākslinieks, kas sakņots britu tradīcijā. Un, būdams brits, jūs domājat un uzvedaties citādāk nekā būdams beļģis. Vai saprotat? 

Tas nozīmē, ka mūsu globalizētajā pasaulē mākslai tomēr joprojām ir nacionalitāte?

Jūs zināt, es esmu ļoti provinciāls mākslinieks. Es nemaz nejokoju. Un varbūt tas ir iemesls, kālab esmu arī nedaudz universāls. Es neslimoju ar internacionalizācijas slimību. 

Katram māksliniekam ir savi meistardarbi. Kurus no savējiem jūs par tādiem uzskatāt?

Tas ir tas meistardarbs, kas man vēl jārada. 

Jūs esat teicis, ka jums patiesi svarīgs ir skaistums. 

Taču skaistums ne tikai kā estētisks princips, meikaps. Skaistums, manuprāt, ir ētisko principu un estētisko vērtību saplūšana vienā veselumā.

Bet kā jūs jūtaties laikmetā, kura raksturlielums drīzāk ir “neglītums” nekā “skaistums”?

Tas arī ir iemesls, kālab es saku, ka esmu viduslaiku mākslinieks. Es neesmu laikmetīgās mākslas pārstāvis. Nē. Laikmetīgā māksla mēdz būt ciniska, tā bieži izmanto ekonomiskās un publiskās varas valodu. Un tas ir arī tas, ar ko nodarbojas Demjens – viņš spēlējas ar kapitālisma ideju, ar naudu... Tā visa pavisam noteikti nav manos darbos. Es esmu pavisam citādāks. Tāda ir mana izvēle.


Da un’altra Faccia del Tempo
. (Detaļa.) 1988. Stikls, cilvēku kauli, BIC tinte. 587,2 x 66,2 x 4,8 cm. Foto: Pat Verbruggen. © Angelos bvba

Savas dzīves laikā jūs regulāri ar  izstādēm atgriežaties Venēcijā. Kāpēc?

Pirmā reize bija 1984. gadā, kad biju divdesmit trīs gadus vecs un nokļuvu Beļģijas paviljonā. Tas bija smieklīgi. Jo patiesībā – Džermāno Čelants bija uzaicinājis mani piedalīties starptautiskajā sadaļā ar darbu  The Power of Theatre Follies (“Teātra neprātību spēks”) . Un pēdējā mirklī Beļģija attapās un teica man: “O, Tev noteikti jābūt arī Beļģijas paviljonā.” Taču tolaik visi gāja garām šai vietai, neviens tur neiegriezās. Mums bija slikta reputācija, jo mākslinieku izvēli diktēja politiskā konjunktūra. Divdesmit gadu laikā daudz kas ir mainījies. Taču man tas bija starta placdarms. Tolaik biju pavisam jauns mākslinieks, un pēc reprezentācijas Venēcijā es pārdevu dažus savus zīmējumus Beaubourg [Pompidū centrs – red.] un  Stedelijk muzejam Amsterdamā. Tas bija fantastiski! Es kļuvu drusku turīgāks un varēju izdzīvot. Šī ir jau devītā reize, kad esmu ielūgts te piedalīties. Tā ir starptautiska komisija, kas izvēlas manas izstādes. 

Mēs sākam šo interviju ar sarunu par nāvi un par to, ka katram ir atvēlēts savs laiks uz šīs zemes. Vai jums šķiet svarīgi tas, kas notiks ar jūsu mākslas darbiem pēc tam, kad pats būsit aizgājis no šīs pasaules? 

Es domāju, laiks ir labākais tiesnesis, vai ne? Varbūt daži no maniem darbiem pārdzīvos laiku. Jo pretējā gadījumā (ja es tā nedomātu), es rīt pat pārstātu ar šo visu nodarboties. Bet vienlaikus nekad neko nevar zināt. Kā jau teicu, laiks ir īstais tiesnesis. Es ceru, ka varbūt pēc kādiem 200 gadiem spēšu iedvesmot māksliniekus – tāpat kā mani iedvesmojoši citi mākslinieki. Taču nekad neko nevar zināt.

Vai esat gatavs pats savu skeletu ziedot nākotnes mākslai? 

Pirms četriem gadiem radīju plānu ar zīmējumiem, kuru apstiprināju pie notāra. Kad būšu miris, tiks radīts mākslas darbs no manām smadzenēm, sirds un skeleta. 

Un tas būs jūsu mākslas darbs?

Jā. No man ķermeņa sastāvdaļām. 

Tas būs kā jūsu pēdējais atstātais paraksts...

Jā. Kā testaments. 

Izklausās drusku iestudēti... Gluži kā izrāde vai performance. 

Nē. Tās būs skulptūras.

Taču iecere pati par sevi ir teatrāla…

Manis te vairs nebūs (smejas).

Vai joprojām turpināt sevis izglītošanas procesu? 

Jā. Izteikti. Jo īpaši zinātnes jomā.


Jans Fabrs. © Angelos bvba. Foto: Stephan Vanfleteren

Varbūt patiesībā jums zemapziņā bija sapnis kļūt par zinātnieku un nevis mākslinieku? 

Jā, taču es nebiju gana inteliģents (smejas). Tālab kļuvu par mākslinieku.

Jūs esat kaislīgs smēķētājs. Vai esat sev formulējis, kālab to darāt?

Es mīlu smēķēšanu. Es mīlu sajust nikotīnu savās plaušās. Man patīk cigaretes. Man patīk sajust cigaretes papīra degšanu. Un es domāju, ka smēķēšana joprojām ir ļoti sexy.

Bet visi saka, ka tas ir neveselīgi…

Tas patiešām nav īpaši veselīgi. Taču es pavisam nesen veicu veselības pārbaudes, jo biju saķēris bronhītu un arī tālab, ka joprojām visai daudz sportoju. Manas plaušas ir tīras. Viss funkcionē labi. Es turpinu smēķēt.