Foto

Mūsu utopija, mūsu Lielzeme

Saruna ar izstādes “Lielzemes muzejs” autoriem Aigaru Bikši, Andri Vītoliņu, Kārli Vērpi un kuratori Ingu Šteimani

Ieva Laube
19/06/2017

Mākslas stacijā “Dubulti” atklāta utopiska vīzija par mums paralēlā dimensijā eksistējošu lielvalsti – tēlnieka Aigars Bikšes, gleznotāja Andra Vītoliņa un filozofa Kārļa Vērpes kopīgi radīta izstāde “Lielzemes muzejs”.

Projekts aizsācies pērn ar trauslu nojausmu par Latvijas simtgades utopisko kaķi, kurš staigā, kur pašam tīk, un saknēm, kuras ir visam, kas dzīvs. Šī ir trešā izstāde “Lielzemes muzeja” ciklā, kas savu kulmināciju sasniegs Latvijas 100 gadu jubilejā. 

Kamēr Lielzemes ģeogrāfiskās kontūras ir vien abstrakti nojaušamas, tās konceptuālais vadmotīvs skaidri izceļas Kārļa Vērpes izstādi pavadošajā esejā: “Par Lielzemi vēl arvien ir zināms pārāk maz – tik vien, ka tā atrodas mūsu eksistencei paralēlā dimensijā, kurā vēsture ir akurāt tāda pati kā mums, tikai ap pagājušā gadsimta sākumu noticis radikāls pavērsiens, kura dēļ visa 20. gadsimta vēsture un mūsdienas Lielzemē (arī laiku tur skaita gluži tāpat kā pie mums) ir pavisam citādas. […] Neatkarīgās Latvijas idejas tēvi pēc Pirmā pasaules kara beigām esot apvienojuši savus spēkus ar Padomju Savienības veidotājiem un izlēmuši dibināt Lielzemi. Par vienu no Lielzemes vadītājām kļuva dzejniece Aspazija, tādēļ feminisma idejas lielzemiešu sadzīves tapšanā laika gaitā rada savdabīgu īstenojumu, inovatīvāku un revolucionārāku par feminisma idejām mūsu platuma grādos […].”

Pārējās Lielzemes sadzīves ainas, kas pierakstītas pēc Aigara Bikšes un Andra Vītoliņa vīzijām, izklāstītas izstādes grāmatā, bet to, vai tā ir reāli eksistējoša zeme, mistisks sapņojums, labākas dzīves meklējumu skice vai kas cits, jāspriež pašam skatītājam.

Tikmēr par “Lielzemes muzeja” tapšanas aizmetņiem, cēloņiem un nolūkiem ar sirsnīgu ironiju par mūsu kārtību, vēsturi, varoņiem un mums pašiem intervijā stāsta izstādes autori un kuratore Inga Šteimane.


Foto: Reinis Hofmanis

Vai atminaties, kas iniciēja domu radīt šādu projektu – “Lielzemes muzeju”?

Aigars Bikše: Vispirms jāsāk ar to, ka atmiņas vispār ir ļoti neprecīza un slikta lieta (smejas), katram ir citādāk. Atceros, ka Andris runāja, ka vajadzētu pievērsties utopijai.

Kārlis Vērpe: Mūsu pirmajās prāta vētrās runa bija par valsts vēsturi, pirmās brīvvalsts laiku, simtgadi. Es domāju, ka simtgades ideoloģiskais ietvars arī noteica to, kāpēc par to tiek domāts. Un vēl viens aspekts, par ko domājām un vienojāmies, bija par mākslas tādu kā apliecinošo darbību. Māksla mūsdienās un jau pārdesmit gadus nodarbojās ar dažādu parādību un ideju kritiku un dekonstrukciju, bet ārkārtīgi maz mākslā ir tādu apliecinošo, kur nu vēl ideoloģiski veidojošo žestu. No tā vēl arvien mūsdienās izvairās. Svarīgi bija šo apliecinošo būtību veidot tādā pozitīvā, gaišā manierē, lai tas nekļūst par naivu, muļķīgu veidojumu.

Inga Šteimane: Ideoloģija ir ļoti grūts jautājums. Skaidrs, ka ir piedzīvotas totalitārās ideoloģijas, un mēs zinām, ko tās darīja ar mākslu, bet arī mūsdienās, tiklīdz mākslinieks kļūst par daļu no lielāka projekta, kur lēmumus pieņem kāda ideoloģija, viņa loma kļūst ļoti diskutējama. Šim projektam, kā jau Kārlis teica, ir izdevies atrast to pozitīvo un izvairīties no tādas muļķīgas ideoloģijas propagandas. Tāpēc šie darbi ir subjektīvi, individuāli un apliecina katra autora radošo ideoloģiju.

Aigars: Man šajā projektā ir svarīgi, ka tas ir caurcaurēm pretrunīgs un daudzslāņains. Tas sākās jau pagājušajā gadā un visu laiku ir mainījies gan konceptuāli, gan formas ziņā. Šī izstāde ir ieguvusi ļoti daudz objektu, kas iepriekš nav tikuši izrādīti. 

Andris Vītoliņš: Runājot par utopiju, skaidrs, ka mēs vairs neesam tik naivi kā mākslinieki pirms 100 gadiem, kuri bija gatavi iet totalitārā varā un būvēt ideālo sabiedrību, un lēkt no klints vai ar milzīgu romantisku sajūtu sagaidīt Pirmo pasaules karu, ka nu tik būs varoņdarbi un skaisti. Tā civilizācija ir aplauzusies. Bet no otras puses ir šī sajūta, ka dekonstrukcijas laikmetā visi ir kritiski un neviens nepiedāvā risinājumus.


Izstādes “Lielzemes muzejs” atklāšana Mākslas stacijā “Dubulti”. Foto: Gustavs Strenga

Muzejs pats par sevi ir plašs koncepts un apjomīgs formāts māksliniekam. Kas ir šis “Lielzemes muzejs”? Kāda ir tā konstrukcija?

Inga: Kad veidojām izstādi šeit, Dubultos, mērogu noteica telpa, jo tai ir augsti griesti, šīs divas istabas. Tas noteica, ka vajag milzīgus objektus un objektu ģimenes, kā arī to, ka mākslas darbu attiecībās ir jāiet vairāk formas virzienā. Nevis piņķerējam kopā kaut kādus stāstiņus, bet formu kā tādu.

Kārlis: Vēl viena lieta, kas man saslēdzās, domājot par padomju pirmajām dekādēm, kur mākslas ietvaros arī tika domāts par muzeju kā laikmetīgu parādību, ir tā, ka muzejs ir komplicēts un nodarbojas ar mirušu mākslu, mākslas glabāšanu. Tas ir tāds kā mauzolejs mākslai. Bet sanāca iepazīties ar tām padomju laika idejām, kuras arī utopiskā veidā mēģināja rosināt domāt, ko nozīmētu mākslas muzejs, kas veidots tagadnei.

Aigars: Man šķiet, ka mums tas ir vēstures muzejs. Es pats esmu vēstures muzeju cienītājs. Kad braucu uz ārzemēm, es noteikti aizeju uz vēstures muzeju, jo man šķiet, ka tur ir redzams, kā tā valsts vai vieta mēģina komunicēt savu atmiņu, un principā jebkura atmiņa ir mākslīga konstrukcija. Tajos utopiskās vēstures objektos, ko mēs it kā caur sevi materializējam šajā mūsu dimensijā, ir tāds mitoloģiskais aspekts, ko pilda muzeji. Tie atrod kādu kaulu, nosaka tam vecumu un paziņo, ka tas ir visvecākais kauls visā pasaulē, un tad atrod nākamo vecāko kaulu. Atcerieties, kā mums meteorīts nokrita pie Rūjienas? (visi smejas) Nu, Latvija slavena! Visa mūsu vēsture ir atkarīga no ticības kaut kam.

Kārlis: Vēl arī tas, cik muzejs ir centrāls ne tikai mākslā, bet arī kultūrā. To priekšstatu par kultūru, sevi vai vietu, kurā dzīvojam, veidošanā. 

Andris: Sākumā, kad mēs ar Aigaru runājām, man bija tāda burtnīca ar skicēm par 2050. gadu pasaulē – par tādu absurdu, utopisku, futūristisku nākotni. Savā ziņā mākslinieks ar savu fantāziju to visu var uzģenerēt. Fantāzija ir milzīgs ierocis – izgudro kaut ko, un tas vienā mirklī kļūst reāls.

Inga: Sasienot to, ko Kārlis teica par muzeja centrālo aspektu un to, ko Andris par fantāziju, man šķiet, ka tā varētu arī skatīties uz visiem šiem izstādes objektiem, vēl jo vairāk ievērot, kurš no viņiem ir lielāks, kurš ir mazāks. Tas ir tāds formāls aspekts, kas tomēr ietekmē arī vēsturi, jo atskatoties mēs pamanām, ka vēsturē kāds fakts pēkšņi izplešas, kļūst ļoti liels…

Aigars: Apziņā, tu domā?

Inga: Jā, un to faktu cilvēki objektivizē. Pēc kāda laika mainās laikmeti, un šis fakts vispār tā kā izslēdzas. Un tie ir šie izstādes objekti – šis kaķis, šī milzīgā karavīra skulptūra, milzīgā Aspazija un lielā baznīca, un tad ir arī kaut kas mazs un neredzams. Visu laiku ir šī faktu mainība vēstures kontekstā. Kad vēsture tiek projicēta uz faktiem, tie maina savus izmērus. 


Izstādes “Lielzemes muzejs” atklāšana Mākslas stacijā Dubulti. Foto: Gustavs Strenga

Vai Lielzeme slēpj kādu atsauci uz latviešu nerealizēto ambīciju vai domām par to, kas varēja būt?

Kārlis: Šķetinot ideju par nerealizētajiem sapņiem, par tiem latviešiem, kas cieš, ka mēs esam mazi (smejas) un gribam būt lieli, tur ir zināma traģikomika. Kopumā utopiskā domāšanas līmenī tas ir nepieciešami, jo citādi, kā tad projektēt dzīvi virzienā, lai izveidotu kaut ko ambiciozu un labāku? To nevar izdarīt nekļūstot kaut kādā ziņā smieklīgam. Tas ir tāds ironisks cilvēka stāvoklis, kur bez ticības vai pārliecības tu neko no tā nevari sasniegt.

Inga: Tas ir apziņas jautājums.

Andris: Es esmu domājis par to apziņu, ka šeit dzīvojot mēs ļoti daudz varam ietekmēt procesus. Latvijā ir atsevišķi vēlēšanu apgabali, kur pietiek tikai ar 24 balsīm, lai tu iegūtu deputāta vietu. Bet, ja tu dzīvo Pakistānā vai Brazīlijā, kur ir šie miljonu miljoni, tev nav nekādas ietekmes. Tu jau piedzimsti ar maziņas skrūvītes apziņu un zini, ka visu dzīvi būsi tajā milzīgajā mehānismā.

Kārlis: Nu lūk, un tas ir tik svarīgs aspekts, ko Latvijā derētu apzināties un izvēdināt šo mazvērtības kompleksu. Vai Lielzeme ir par nerealizēto? Nē! Protams, no vienas puses pašironiski, bet no otras – tiešām tie apmēri mūsu valstij un sabiedrībai ir tik parocīgi, ka individuāli vai ar domubiedriem vari īstenot jēdzīgas iniciatīvas. Ja ne iekarot Igauniju vai tuvāko reģionu (smejas), tad izdarīt kaut ko jauku, lietderīgu, uzlabot apstākļus, padarīt dzīvi interesantāku.


Izstādes “Lielzemes muzejs” atklāšana Mākslas stacijā Dubulti. Foto: Gustavs Strenga

Bijāt minējuši, ka ar šo muzeju izspēlējat tādu kā utopisku Latvijas un iedzīvotāju likteņa scenāriju. Kāds ir šis scenārijs?

Kārlis: Scenārijs veidojās kā kopsakarīgu elementu mozaīka, ne tik daudz kā aizpildīts vai detalizēts stāsts, kur ir konkrēta bilde par to, kā viss izskatās. Jo laika gaitā par to domājot, šķita naivi piedāvāt pabeigtu bildi “fantasy” žanrā vai pabarot cilvēku bērnišķīgās ilgas. Drīzāk katra iekļautā epizode vienlaikus ļauj padomāt par konkrētiem aspektiem saistībā ar mūsu dzīvi, piemēram, feminisma jēdzienu, kas tagad arī atrodas attīstībā, un nav arī teikts, ka tā formā, kādā tas ir tagad, ir pabeigta un ir vienīgais veids, kā domāt par sevi dzimumu jautājuma ietvaros. Tas var attīstīties. Tāpēc arī šī Lielzeme nav tāda pabeigta pasaule.

Andris: Pabeigta pasaule vispār tiek uzskatīta kā kaut kas, kas beidzas ar nāvi. Kamēr organisms ir dzīvs, tas mainās. Ne jau velti visi tie, kas mēģinājuši uztaisīt diktatūras, šīs pabeigtās pasaules, nonāk pie ātra sabrukuma.

Aigars: Svarīgs aspekts ir arī tas, ka tie artefakti, kas mums visiem nāk no vēstures un kurus mēs interpretējam, mūsu izstādē funkcionē tāpat – mēs saņemam šo informāciju, šos objektus no Lielzemes. Tā arī ir interpretācija, jo mēs gribēdami nevaram izprast tos cilvēkus. Zināt to kargo kulta fenomenu? Tas ir apbrīnojami! Indonēzijas salās Otrā pasaules kara laikā, kad amerikāņi karoja ar japāņiem, amerikāņi sāka būvēt nometnes un ar izpletņiem mest lejā mantas, un vietējie iezemieši skatās, ka baigi labās mantas krīt no debesīm. Dievi dod viņiem visu. Viņi tad skatās tās instrukcijas, kas ir jādara – jāuzceļ torņi, lidmašīnu skrejceļi, jādedzina ugunskuri, jāsastājas ierindās. Viņi to visu būvē, jo dievi uz šo visu uzķersies un metīs lejā vēl labumus. (Visi smejas) Un es domāju, cik ļoti mēs esam iekšā tādā kultā! Ja tu esi iekšā, tu jau pats nespēj izvērtēt, kā patiesībā ir. 

Inga: Nu, re, ļoti labs mītiskās domāšanas problematizācijas aspekts, kas ir arī šajā izstādē un skar šos izmērus. Tas modina paškritiku palūkoties pašam uz sevi kā modernu cilvēku vai pamēģināt saglabāt šo riska faktoru, ka tu vari ieslīgt tajā mītiskajā domāšana, tikai tev jāmēģina uztaustīt, kurā brīdī tu esi to izdarījis.

Aigars: Visa cilvēka pasaules uztvere ir mītiska. Ja tu akcentē tos aspektus, kur tu skaidri redzi šo mītu, tu vari sāk savu realitāti mazliet kustināt. Man tas ir ārkārtīgi svarīgi – saprast, ka visa tava realitāte ir viens vienīgs mīts, un ka tu vari viņu caur savu darbību kā mākslinieks sašķelt, sairdināt un padarīt realitāti redzamāku. 

Kārlis: Un mākslas līdzīgi kā filozofijas loma ir visu laiku pasist tevi ārā, lai neiemigtu un lai tomēr tev būtu iespēja uz laiku nonākt tajā utopiskajā vai heterotopiskajā telpā, kas savā mērā varētu būt arī izstāžu zāle.

Inga: Ja izstāžu zālē kaut kas sāk funkcionēt citādāk, ja tā darbojas kā heterotopiska telpa, kur mēs kaut ko redzam citādāk, tad, manuprāt, izstāde savu funkciju veic un ir izdevusies.


Izstādes “Lielzemes muzejs” iekārtošana Mākslas stacijā Dubulti. Foto: facebook.com/lielzemesmuzejs

Kā attīstījās izstādes forma kopš jums pievienojās Inga un kā sastrādājāties viens ar otru?

Aigars: Inga ir palīdzējusi izkristalizēt mūsu struktūru. 

Inga: Es pildīju spoguļa funkciju, kas kuratoram ir jādara. Rezultātā tās visas idejas, kas bija intuitīvi nobriedušas, izdevās parādīt un labāk apzināt. Tas, ko mēs akcentējām, ir lai materiālais ar nemateriālo formas ziņā skaisti, labi un jēgpilni sadzīvo. Tas ir Kārļa teksts ar Andra un Aigara darbiem. Būtībā, kā viens objekts dzīvo fiziskajā plānā, tā otrs – mentālajā telpā, kuru tu nevari sataustīt, bet kopā tie veido formu. Tātad ir jāspēj iztēloties tāda forma, kurā būtu šī domājamā un arī skaidri redzamā daļa. 

Otrs svarīgs aspekts ir Kārļa tekstos rakstītais: “Neviens nav tiesīgs jūsu vietā izlemt, ko domāt, runāt un sociālā plānā darīt,” kas ir viens no sociālās utopijas priekšstatiem, un “šāda brīvība neparedz bezatbildību”. Tātad tas nozīmē, ka mēs nevis ignorējam to, kas ir blakus, bet izjūtam. Viņš arī raksta, ka tā “paredz krietni vien atbildīgāku cilvēku sabiedrību, kurā katram pašam ir vismaz potenciāls saprast un zināt, ko dara, un spēja par to sniegt norēķinu.” Man tas liekas ļoti skaisti un to var izcelt, jo šis nav tikai projekts, kur paši priecājas par sevi “re, kā mēs forši varam rakstīt vēsturi”, bet, ka autori veido plašāku skatu.

Aigars: Ingas mudināti mēs sākām savā starpā taisīt refleksijas.

Andris: Īstenībā mūs savlaicīgi nobremzēja neieiet haosā, jo izstāde kā radošs organisms turpināja augt. Diskutējot par šo izstādi, bija tāds mirklis, kad sapratām, ka ejam tādos kā džungļos – vēl, vēl un vēl mākslas darbi top. Un tad mēs savlaicīgi nobremzējāmies, un Inga palīdzēja mums saprast, ka viss jau ir!

Inga: Jā, jo tā kultivācija notika mazliet izgaismojot to, kas jau ir. Teksti ir par darbiem un arī darbi, piemēram, Aigara darbs reflektē par Andra lielo baznīcu. Andris savukārt reflektē par Aigara kaķi. Katrā darbā var atrast vismaz pāris kopīgus aspektus.

Aigars: Ja agrāk tas viss notika paralēli, tad tagad tas viss ir mijiedarbībā.

Kārlis: Ļoti gribētos, ka nākamajā izstādē arī tekstuālo materiālu varētu transformēt.

Inga: Pareizi, mēs taču uztaisījām arī video! Tur Aigars un Andris klausās, kā Kārlis lasa, iegūstot to saslēgumu ļoti uzskatāmā veidā. Tādējādi tiek materializēts teksts.

Kārlis: Man vienmēr ir patikuši audio gidi. Skaņā pārvērsts teksts izstādē vienmēr ir parocīgāks, nekā uzdrukāts.

Inga: Un tā mēs arī saturiski risinām to, ka teksts tiešām darbojas un ir vajadzīgs. Tas kļūst par objektu, par audio skulptūru. 

Kā nāca iekšā šie visi elementi, piemēram, saknes, baznīcas? 

Andris: Saknes mani interesēja kā tāds mūžīgs, dzenošs simbols, un arī vēsture balstās uz kaut kādām saknēm.

Inga: No vienas puses tā ir liela, banāla metafora, vai ne? Bet mēs tomēr visi viņu lietojam. Gribam kaut ko nopietnāku pateikt un...

Aigars: … uzreiz tās mūsu saknes!

Andris: Bet tā īstenībā ir liela baldriāna sakne. Tā nāca kā tāda rotaļa, jo kāds sakars kaķim ar sakni? Vienīgais ar baldriāna sakni!

Aigars: Kaķis no Ēģiptes laikiem semītiem ir bijis svarīgs dzīvnieks.

Kāpēc latvietim svarīgs kaķis?

Aigars: Aspazijai!

Andris: Tas ir kaķis, kurā sakāpj iekšā un aizbrauc. Līdzīgs kā Trojas zirgs, kurā sakāpj iekšā un nokļūst citā vietā.

Inga: Man arī patika šis banālais salīdzinājums, ka kaķis staigā tur, kur pašam patīk. Tas mums asociējas ar neatkarību.

Kārlis: Viena lieta, ko ļoti gribētos uzsvērt, ja runājam pa saknēm (smejas), ir tas, ka izstādei ir rizomātisks iespaids…

Aigars: Ko tas nozīmē? Izskaidro, lai es arī zinu.

Kārlis: Rizoma nav mietsakne, bet bārkšsakne, un tas kā postmodernismā nozīmē, ka idejas zarojas un ir saistītas savā starpā, bet nav vertikāli, hierarhiski noteiktas. Viņas var būt bezgalīgas. Rizoma ir bezgalīga.

Aigars: Jā, tie ir kopēji darbi! Un arī tajā utopiskajā paralēlajā Lielzemē ir doma, ka tur ir gan tā personīgā atbildība, gan spēja atkāpties no sava personīgā svarīguma, apmainīties ar informāciju un kopīgi radīt jēgu. Man tas ir interesantākais, kas te notiek. Ka ir šie kopīgās jēgas meklējumi – man tā ir atkāpšanās no personīgā svarīguma.


Andris Vītoliņš iekārtojot izstādi “Lielzemes muzejs” Mākslas stacijā Dubulti. Foto: facebook.com/lielzemesmuzejs

Vai analoģija ar Trojas zirgu tapa apzināti? Kā tāds simbolisks apvērsums pastāvošajai domai vai kārtībai?

Andris: Drīzāk ar viņu var pavizināties, nevis iekarot.

Aigars: Doma bija tāda, ka tas ir mītiskais ceļošanas objekts, ar ko Aspazija ir ceļojusi pa Lielzemi un uzstājusies ar runām no tās kaķa mutes. Man ir vēl pirmie zīmējumi, kur ļaudis velk to Aspazijas kaķi. Tas bija vairāk kā tāds rituāla objekts, ne Trojas zirgs kā ievilināšanas metode.

Kārli: Bet varbūt tas ir tāds labs piesitiens, ka idejas, ja tās nav individuāli izvērtētas, ir bīstamas.

Aigars: Jā, veids, kā tās idejas iedabūt iekšā kādā sabiedrībā.

Kā, jūsuprāt, ir būvēt muzeju utopijai – vieglāk kā esošajai, reāli pastāvošajai mūsdienu valstij? 

Andris: Kad ir eksistējoša valsts, ir eksistējoši fakti, un tad jau ir gatavs materiāls, ar kuru tu ļoti viegli vari darboties. Šajā gadījumā, kad materiāls ir jāmeklē vai jārada no jauna, tad ir daudz citādāk.

Aigars: Jā, galu galā mēs esam unikālā situācijā, varam paši visu atlasīt, mums nav pasūtītāja. Ja taisi Latvijas valsts vēstures muzeju, tad tev jau pasaka – šo rādīsim, šo uzsvērsim. Šajā gadījumā mēs paši lemjam, par ko gribam runāt, pārnesot detaļas no šīs utopijas mūsu realitātē. Šajā izstādē mēs arī nerādām to, kas ir rādīts iepriekš. Tāds jau arī ir muzejs – tas nerāda visus savus krājumus, bet izceļ to, ko vēlas.

Tādā ziņā it kā vieglāk, ka nav uzstādījuma.

Aigars: Tev pašam ir jāatrod uzstādījums. Un tajā brīdī, kad tev pašam ir jāuzņemas atbildība, jādomā par to, ko runāsi, daudziem cilvēkiem iestājas izmisums izvēlēties savu vēsturi. Jo katram jau ir iespēja izvēlēties pašam savu vēsturi. 

Andris: Tādā ziņā izstāde skatītājam ir grūta, jo viņam pašam ir jāpieņem lēmums. Nav tā, ka ar karotīti mutē tiktu ielieta precīza informācija. Izstāde liek domāt un pašam sākt intelektuāli piedalīties tai visā.