Viens no mums. Viens!
Saruna ar Andri Grinbergu
Ieva Kalniņa
15/06/2017
Šī vasara “Mākslai vajag telpu” Vasaras mājā paies Latvijas laikmetīgās mākslas ikonas, mākslinieka Andra Grinberga zīmē. Izstāžu sērijas “Ārup. Andris Grinbergs” programmā, kas ilgs līdz 10. septembrim, aicināti piedalīties vairāki autori, kuriem ir bijusi personiska sadarbība ar Grinbergu viņa radošās darbības laikā – izstādēs, izrādēs un performancēs piedalīsies mākslinieki Andrejs Grants, Andris Eglītis, Ivars Grāvlejs, Helēna Heinrihsone, dzejniece Ināra Eglīte un mākslas kurators Kaspars Vanags. Visu vasaras sezonu “Mākslai vajag telpu” Vasaras mājā būs atvērta arī Andra Grinberga istaba, kurā būs skatāma mākslinieka filmu triloģijas noslēdzošā daļa Time (2015).
Andra Grinberga (1946) vārds Latvijas mākslā tiek asociēts ar 60. gadu hipiju kustību un 70. gadu performancēm un hepeningiem, kas notika skaļi neafišētās vietās un kurām nebija ne mazākā saistība ar oficiālo padomju mākslu. Kopā ar draugiem un domubiedriem Andris Grinbergs caur šīm akcijām nodevās brīvības un sevis meklējumiem. Viens no slavenākajiem hepeningiem “Jēzus Kristus kāzas” (1972), kas iemūžināts Māras Brašmanes un Ata Ieviņa fotogrāfijās, ir kā spilgta liecība par spēju pastāvēt ārpus laika un nepakļauties personību ierobežojošiem, uzspiestiem normatīviem. Savukārt amerikāņu avangarda kino pionieris Jons Meks Andra Grinberga filmu “Pašportrets” (1972) ierindojis starp piecām visu laiku seksuāli transgresīvākajām filmām, noliekot to līdzās Endija Vorhola, Keneta Engera, Žana Ženē un Džeka Smita darbiem.
Gaidot izstāžu sērijas “Ārup. Andris Grinbergs” atklāšanu, piedāvājam projekta kuratores un topošās monogrāfijas par Andri Grinbergu autores Ievas Kalniņas sarunu ar mākslinieku.
Pēc akcijas “Tik maigi, tik klusi, tik skumji, tik skaisti”. 1992. Foto: Jānis Deinats
Struktoru iela. Andris mani gaida. Viņa dzīvokļa durvis ir vaļā. Skan Saimona un Garfunkela dziedātais: “Hello darkness, my old friend / I’ve come to talk with you again / Because a vision softly creeping / Left its seeds while I was sleeping / And the vision that was planted in my brain / Still remains / Within the sound of silence…”
AG: Ak, skaistā, skaistā! Dirsa tāda!
IK: Skaistā dirsa, ja? Tiešām?
AG: Tas taču mīlestības dēļ. Tā es citam nevienam nevaru teikt. Paskaties uz visu šo te! (Rāda uz zāļu paciņām noklāto galdu.) Tūlītās man atkal trijos ir jādzer. Lūdzu, (lasa no piezīmju lapiņas) Krišjāņbaroniela septiņpadsmit, trešais stāvs, sestdien desmitos trīsdesmit, trīsdesmit trīs eiro. Mh, vai ne! Lūdzu, te tev kafija. It kā ir bez cukura. (AG malto kafiju jau uzglabāšanas traukā jauc ar cukuru, tāpēc kafija bez cukura vienmēr tomēr ir ar cukuru.) Jāgriež to mūziku nost. Te neko tagad nevarēs klausīties. Bet tu šausmīgi smuki smaržo. Šausmīgi smuki, šausmīgi smuki smaržo! Paskaties te! Žurnāls “Ir” – “Padomju grāfiene – Tabaka”! Klau, nu kā var kaut ko tādu rakstīt?
IK: Tā viņa it kā bijusi iesaukta Rietumberlīnē!
AG: Nu var jau būt, var jau būt. Īstenībā tas ir nesmuki – padomju un grāfiene. Kas tas tāds vispār ir – grāfiene? Banāli! Vismaz man personīgi tā liekas. Labi, tas viss ir sūds. Tur šoreiz vispār nav nekā iekšā. Re, vai ne? (Pasniedz man mūzikas sarakstu.) Vesela diena pagāja. Lūdzu! Piecdesmit piecas. Nē, sešdesmit sešas muzičkas.
IK: Tos tu priekš manis sarakstīji!
AG: Nu bet, protams! Kam tad? Vai tad sev es bakstīšos? Ar krustiņu atzīmēju, kas būtu obligāts.
IK: Aha.
AG: Tur ir vis kaut kas, ko man izdevās reanimēt atmiņā. Ļoti, ļoti dažādas lietas. Bet tas jau ir tam atklāšanas dīdžejam miksējams, kā viņš pats psiholoģiski redz tās lietas. Kā iedarbojas mūzika – viens gabals ar otru. Ai, paskat, šīs puķes, šie zilie īrisi. (Rāda uz vāzi uz palodzes.) Es katru dienu sev atnesu ko skaistu. Es nevaru izturēt to savu pļeckas stāvokli. Jau trešo nedēļu tā iet. Tas var sūdīgi beigties. Iešu sestdien pie ārsta. Nu, labi. Negribu par to runāt. Man te sarakstīts, kas man viss pēc kārtas šodien jādara. Tā, īstenībā mums šodien bija jārunā!
IK: Jā, es jau sāku ierakstīt.
AG: Tad tā arī darīsim. Bet uz Tabakas atklāšanu es gan nebraukšu. Es vienkārši nevaru. Tas man jau ir par vēlu. Septiņos es ceļos automātiski, un vēl rīt nāks tas Šipkēvics. Es priecātos satikt Maiju un vāciešus, Dīteru Mazūru, ja viņš būtu vēl dzīvs, bet man tas ir par daudz.
IK: (Dziļi nopūšos.)
AG: Atkal, atkal mūsu stāvoklis ir adekvāts. Un tu man vari nerādīt to mūli, un es tev varu nerādīt, bet viss atkal sapasē. Ieva, Ieva! Vot, točna iesēdīsimies kādā lidmašīnā, kādā kuģī…
IK: Un uz kurieni mēs nobrauksim?
AG: Vienalga. Aiziet tur, nezin kur! Nav maršruta. Berlīni vēl varētu izstaigāt, Marutu [Šmiti] satikt.
Performance „Autors un citi”. 2. daļa. 1988. Rietumberlīne. Foto: M. Sackman. Piedalās Andris Grinbergs un personāži no ielas – anonīmi. Staatliche Kunsthalle Berlin West. Performances 1. daļa “Modelis un citi” notika iepriekš Rīgā – Intas un Andra dzīvoklī Ūnijas ielā. Berlīnē performancē tika izmantots tas pats pārklājs, kas Rīgā. Pie sienas bija Rīgas performances foto, Maijas Tabakas kleita, Anitas Kreituses un Helēnas Heinrihsones speciāli Andrim apgleznoti krekli. Vienlaikus TV ekrānā tika rādīta Andra Grinberga filma „Pašportrets” (1972) un Katjas Akuratovas filma par Andri Grinbergu „Pieskāriens”.
IK: Ko tu atceries no Berlīnes?
AG: Vis kaut ko atceros. Pilsētas centru. Oļegu Tillbergu, ar kuru mums bija jādzīvo kopā.
IK: Nu, Oļega Tillberga dēļ uz Berlīni gan mums nav jābrauc!
AG: Nē, protams, nē! To foršo veikalu atceros – Ka-de-vē (KaDeWe). Es visu mūžu to atcerēšos.
IK: Vai tu tur ko nopirki?
AG: Nē, cenas tur bija ārprātīgas. Mani vispirms tur aizveda Edvīns Pāss. Viņš man tur nopirka zelta kūku. Tas kūkas gabals bija ar zelta virsmu. Un vēlreiz turp mani aizveda mana Berlīnes friziere. Friziere, kas mani sagatavoja performancei Berlīnē, bija kaut kas vienreizējs. Kad viņa iznāca pie manis, nodomāju, ka viņa ir kāda rokzvaigzne. Tas bija forši. Labi, es tagad gribu normāli uzpīpēt.
Publikācija Berlīnes presē par Andra Grinberga gatavošanos perfomancei. 1988
IK: Bet vai tev vajag pīpēt, ja tev sāp kakls?
AG: Nē, es tagad atkal pīpēju! Man vajag kaut kā nervus nomierināt. Tad man vismaz kāds miers iestājas. Tas tam kaklam neko nemaina. Točna. Es nezinu, kas Grantam, bet viņš ar teica, ka viņa kaklam kaut kas kaiš.
IK: Viņš gan izskatījās vesels pirms mirkļa, kad šķīrāmies! Es tikko no Annas ielas.
AG: Nu, kaut kādas problēmas viņam ir! Bet cik tu skaista atkal esi! Man pilnīgi pietiek ar tevi. Citādi tikai vēdera sāpes, temperatūra, miega zāles… apnicies!
IK: Un tas tev ir zilo graudiņu šķidrums kaklam?
AG: Nē, tie nav zilie graudiņi. Ar to man kakls iekšā jāsmērē.
IK: Ak, nē, tas ir tas, ar ko maziem bērniem mutes dezinficē – pioktenīna šķidrums.
AG: Jā, jā. Nerunāsim par to. Es te sarakstīju sev, ko man jāsaka atklāšanā. Tie paldies.
IK: Par to gan varbūt drusku vēlāk. Tagad parunāsim?
AG: Labi, runāsim par to, kas tev ir svarīgs. Es tikai gribēju to “paldies” sarakstu uzrakstīt. Saproti, man jau būs tur kaut kas jāsaka. Paldies tiem satiktajiem, pazaudētajiem un tiem, kas paliek. Bet vispirms – paldies Dievs! Un tikai tad tālāk visa tā pentere.
IK: Atziņa par pateicību Dievam tev nāca pēc operācijām?
AG: Nu, bet dabiski! Jā, pateicoties tam!
Una Saknīte un Inta Grinberga (mirklis no performances White is white / “Bēniņi un Baloži”. 1991)
IK: Lūk, un es tev gribēju jautāt par iekšējo laiku, par ko ir tava trešā filma.
AG: Nē, tā ir par to, ka es izeju ārā no sevis un palieku par “viens no”!
IK: Bet tu man reiz teici, ka esi pārliecināts, ka iekšējais laiks, cilvēkam piedzimstot un nomirstot, ir viens un tas pats.
AG: Jā, bet tā drīzāk ir kā vēlme. Mēs piedzimstam tukši un tīri, un es gribētu, lai aizejot mēs esam tādi paši. Kāpēc? Tāpēc, ka visa tā šmuce, kas mums pa dzīvi notiek – skaista un dramatiska, tā jau nav cilvēka būtība. Vai tad puķe kaut ko prasa, kad viņa uzplaukst vai novīst? Vai koks vai putns? Vai tad mēs zinām viņu vārdus? Vai pat vietu, kur tie dzīvo? Tie vienkārši ir šai Dieva pasaulē.
IK: Vai tu domā, ka zini, ko nozīmē mirt?
AG: Kā tad es to varētu zināt? Bet es zinu, ka es gribētu, lai tas ir ne pret manu dabu. Lai mirstot manī būtu miers un es būtu tukšs. Lai es nepretotos nāvītei un to pieņemtu kā nākošo pēc šīs dzīves. Tas vienkārši ir vēl viens gabaliņš no tā, kā Dievs to ir iecerējis. Viņš jau nav paredzējis mani šeit iestādīt uz visiem laikiem.
IK: Bet viņa plānu un savu plānu, tikai praktizējot ticību, var sākt nojaust.
AG: Nē, Ieva, nē! Es nedomāju, ka kāds cilvēks, izlasot divdesmit grāmatas, nokļūst tuvāk Dievam, kā tas, kurš to nav darījis. To taču mēs redzam no baznīcas auditorijas. Nams, kurā tev kopā ar starpnieku ir iespēja satikties ar Dievu, negarantē to, ka tu patiesi ar Viņu satiecies. Tas ir atkarīgs no katra paša ticības.
IK: Baznīca kā celtne tev nemaz nav svarīga?
AG: Bez šaubām, ka nē! Tā ir kārtējā konstrukcija. Man nepatīk arī tā manipulācija, ko īpaši katoļu baznīca pielieto, izmantojot visus tos mākslas veidus, ar ko var iedarboties uz cilvēku – sākot ar apģērbu, tekstu, aktiermeistarību, tēlniecību, mūziku, glezniecību. Man tas viss liekas pilnīgi lieks. Baznīcai ir jābūt tīrai celtnei, un galvenais – tai ir jābūt visu laiku atvērtai. Tu taču nevari sevi pierakstīt randiņam pie Dieva pulksten septiņos. Un ja tev vajag tagad un tūlīt? Tu atkal esi viens. Ne visiem ir iespēja pasaukt mācītāju. Tas ir netaisni. Kad es aizbraucu no rīta uz Kalngali, ir septiņi vai astoņi, un esmu viens ar smiltīm, jūru un debesīm, kokiem – ar visumu, manī viss atslēdzās, un viss – es esmu iztīrījies! Tas ir līdzīgi tam, ko Rubenis saka par meditāciju. Bet tieši tādās reizēs es jūtos tā, ka tagad manī var ienākt kaut kas, ko vēl nepazīstu. Kāpēc es lūdzu pēc tikšanās ar mācītāju? Man gribējās tiešo runu. Kamēr man vēl ir visas maņas un esmu spējīgs redzēt, dzirdēt, runāt, sajust, es gribēju ielaist sevī to, ko es vēl nepazīstu. Man viss jau ir noticis sajūtu līmenī, bet es gribētu vēl arī prāta līmenī.
IK: Vai līdzsvara un absolūtās harmonijas sajūta, kas tevi pārņem jūras malā, tev ir bijusi vēl kur?
AG: Pilnīgi nekur un arī ne ar vienu cilvēku. Tie ir tikai pārējie pasažieri.
Andra Grinberga kredo
IK: Un kā tu jūties dzīves vilcienā? Faktiski man te tev jāpajautā tas, ko lūdza [mans dēls] Kristaps, kurš tevi pazīst tikpat ilgi kā es, – lai tu pastāsti un paskaidro to silto vientulību, kurā tu dzīvo.
AG: Jā, viss ir pareizi. Tā arī es dzīvoju. Tāpēc man ir grūti pieslēgties visiem šiem pasākumiem. Patiesībā man pilnīgi pietiek ar tevi. Bet, iespējams, arī citiem cilvēkiem mana pieredze var būt noderīga. To es arī jūtu no apkārtējo attālinātās reakcijas. Cilvēki nezina, kā tas ir, kad var būt skaisti. Jo viss ir bijis skaisti. Man viss ir bijis skaisti!
IK: Jā, ar to tu esi īpašs.
AG: Man nav negatīvisma ne pret ko, kas ir bijis. Vienkārši zināmā laika posmā kādi cilvēki ir manī ienākuši, taisījuši ar mani savas grimases, bet tagad man pietiek pašam ar sevi. Varbūt man vajadzīga blakus tāda māsa kā tu. Tas nav nekas tāds mātišķīgs. Garīgā māsa. Var jau likt klāt nezin kādus tos nosaukumus, bet tas nav svarīgi. Man nevienam nav, ko teikt. Tāpēc teicu, ka negribu nekādas intervijas. Man nevienam nav sevi jāatrāda, nav nevienam nekas jāklārē. Es neesmu nekas cits, kā viens no. Tā vienkārši ir gadījies. Vai mana intuīcija, vai sevis meklēšana. Tā nebija vēlme izrādīties.
IK: Tad pirmsākumā bija sevis meklēšana?
AG: Arī visu laiku pēc tam. Visi hepeningi, visas performances bija sevis meklēšana.
IK: Varbūt prieka dēļ arī?
AG: Apzināti noteikti tas tā nebija. Kur nu vēl saprašana, ka es taisu kaut kādu tur mākslu. Drīzāk visa mana dzīve ir bijusi kā mākslas projekts. Un no kaut kādiem posmiem ir palikuši atsevišķi stopkadri. Tos tad varbūt ir citiem vērts redzēt, cik viss ir vienkārši. Tikai ļaujies! Uzdrošinies būt un esi! Vienalga, kādi ir apstākļi. Vienkārši tam nepievērs uzmanību. Padomju laikā tas bija – vienkārši nedomā par to, kas var būt, kādi sūdi var sekot. Esi! Tā ir dzīve, kuru tu esi atvēris sev. Un tad varbūt tu aizej no tā prom, jo izrādās, ka tas nav tas, ko gribi.
IK: Skaidrs, visas sākotnējās performances un hepeningi netapa ar scenāriju un domu, ka rīt pulksten trijos mēs taisīsim mākslu.
AG: Protams. Bija tie satiktie, kuri bija svarīgi. Tur tāda Mudīte [Gaiševska], tāds Toms [Ināra Eglīte] – nu visi tie, kas nāca un piedalījās. Bet vienu gan es varu tev teikti – gan hepeningos, gan vēlāk skolas darbā, es sapratu, ka man ir kaut kāda mistiska enerģija. Ne jau ar vārdiem es visus viņus varēju pārliecināt. Saproti, viņi vienkārši paši nāca. Un tad man bija svarīgi, lai nevis es ar viņiem manipulēju, bet lai viņi paši sevi var tajās lietās kaut kā …
IK: ...izpaust?
AG: Nē, ne izpaust, bet meklēt – cerībā atrast vai vismaz atrādīt, ko viņi meklē. Tāpēc visu hepeningu un performanču dalībnieki vienmēr man ir bijuši gan objekts, gan subjekts vienlaicīgi. Un tiešām tā arī notika. Ne visi, bet daudzi sev kaut ko tur atrada. Nu kaut vai Kreituse [Anita], kad viņa ar balodi dabūjās. Tai laikā viņai tas bija tik būtiski. Jo viņa bija tik samākslota. Un te pēkšņi viņa noģērbj drēbes, un tie pupi – ne šādi, ne tādi, bet viss ir noticis, un viņai tas neko nenozīmēja. Te nekad nebija tāds Bindes akta uzstādījums.
Performance „Divas Sejas”. 1969. Ūnijas iela 5-1. Foto: Jānis Kreicbergs. Piedalās: Miervaldis Polis, Līga Purmale, Eižens Ivanovs (tag. Valpēters), Valdis Kļaviņš
IK: Bet katrs cilvēks ir skaists!
AG: Nu, bet dabiski.
IK: Tajā brīdī, kad tu sevi pieņem, kāds nu tur esi, tu kļūsti skaists!
AG: Tieši par to jau es saku. Tā jau tas bija pašā sākumā. Un, kad tas Polis [Miervaldis] ar Līgu [Purmali] atnāca, es viņiem lūdzu, lai viņi nokrāso savas sejas tādas, kādi viņi tai mirklī jūtas. Tad Līgai bija baltā seja un Polim tāds klaunīgais tēls.
IK: Un kā tie diegi tur toreiz parādījās?
AG: Ā, es vienmēr esmu gribējis, lai cilvēkiem ir vienkāršāk satikties. Mēs jau katrs kādam esam vajadzīgi. Bet mēs nevaram atvērties, nevaram vienkārši apņemt otru. Tur nav sakars ar fiziskām mīlas lietām, bet to mīļumu, kas mūsos katrā ir, un katram to arī vajag no citiem saņemt. Saproti, man nepatīk izlikšanās. Bet tas, ko tu teici par diegiem… Es sasēju viņus kopā, paredzot, ka viņi paliek kopā. Tur bija vēl tāds Valdis iesaistīts, kas nebija nekādā sakarā ar mākslu. Viņš bija no Rojas, ar ko kopā mēs zīmējām plakātus kolhozam. Vēlāk viņš arī Mazirbē nopirka māju. Un vēl Eižens [Valpēters, toreiz – Ivanovs] tur bija. Tad es sapratu, ka tur nevienam nekas nesanāk, ka es viņus ar tiem diegiem esmu mākslīgi savienojis. Juzdami, ka viņiem nav nekādas kopības, viņi arī paši pārrāva tās saites un aizgāja katrs pats pie sevis. Saproti, tā saite bija mākslīga.
IK: Un ko viņi tai brīdī domāja, kas ir tas, ko viņi dara?
AG: Viņi darīja to, ko viņi nekad iepriekš nebija darījuši. Tā bija skaņa, izrāde, notikums.
Performance „Divas Sejas”. 1969. Ūnijas iela 5–1. Foto: Jānis Kreicbergs. Piedalās: Miervaldis Polis, Līga Purmale, Eižens Ivanovs (tag. Valpēters), Valdis Kļaviņš
IK: Bet vai ir bijis tāds mirklis, kad tu pats sevī esi atskārtis, ka tas, ko tu dari, ir māksla?
AG: Nē, nekad. Redzi, es vienmēr esmu uzskatījis mākslinieku par profesiju. Es tāds nebiju.
IK: Bet Mākslas akadēmiju tu pabeidzi!
AG: Nu, tas galīgi neko nenozīmē. Tie tādi paplašināti kursi. Mākslinieki ir Polis, Heinrihsone, Delle – tādi, kuri vienkārši strādā. Tas ir darbs. Es negribēju strādāt. Es gribēju taustīties pa dzīvi un skatīties, kas viņā vēl ir. Man bija pārāk liela ziņkāre, lai paliktu uz vietas. Un vēl arī kāre izdzīvot kaut ko, ko vēl nezinu. Jā, šīs divas lietas es pareizi tagad noformulēju. Paskat, lietus līst. Tik skaisti! Tai manā filmā Time vajadzētu šādu lietu.
IK: Bet tad tur būtu mākoņi, bet tev tur tikai skaidras debesis!
AG: Nē, tu nesaprati. Vajadzētu, lai ir ekrāns ar skaidrajām debesīm, bet priekšā tam visu laiku līst. Man atmiņā ir Brīvības ielas zivju veikals, kur bija tāds logs, kur visu laiku gar rūti tecēja ūdens. Tā tad arī varētu būt vienīgā skaņa tai filmai, kas iespējama. Lūk, nostājies tu pliks lietū, un tā ir tā kristība. Tā es to varētu iedomāties. Šausmas, cik labi tu ar mani runā! Pilnīgi bez stereotipiem par intervijām. Ģeniāli. Bet es tev jau teicu, ka veselu stundu televīzijas kanālā Дождь skatījos interviju ar Bogomolovu [Konstantīnu]. Un viņš arī teica, ka nav taču nekā svarīgāka par pašu dzīvi – konkrētā cilvēka šī brīža dzīvi! Un viņš noraidīja jebkādu politikas vai geju provokācijas jautājumu piesiešanu tam, ko viņš taisa uz skatuves. Tā ir dzīve. Tā to arī vajag pieņemt, bet ne parakstīt apakšā slēdzienus. Viņam tur visi bruka virsū, bet viņš viņus tiešām forši atšuva un palika absolūti suverēns.
Performance „Pieskāriens”. 1976. Ūnijas iela 5–1. Foto: Jānis Kreicbergs. Piedalās: Andris Grinbergs, Jānis Sējāns, Anita Kreituse un Po (Jāns Brīniņš).
Kamēr Inta Grinberga ir dzemdību namā, Anita Kreituse gaida Intas un Andra bērna piedzimšanu un apglezno viņu dzīvojamās istabas sienu, ietverot tur gan savu pašportretu, gan Andri un Intu, gan citus sev pazīstamus cilvēkus – Māru Ķimeli, Imantu Kalniņu. Procesa iedvemsai ir divi eņģeļi (Po – Anitai un Jānis Sējāns – Andrim). 100 krāsaini baloni un balts balodis – kā gars – dievišķā iedvesma. Pēc gleznošanas procesa Anita izmet balonus pa logu baltā sniegā un izkāpj pa to. Po izlaiž balodi, kas pirms tam ar spārnu skāris Anitas seju. Viss ir beidzies lai kādreiz citā vietā sāktos no gala, ar citiem personāžiem un citu inspirāciju.
IK: Andri, bet kas ir tavas dzīves spožākās sajūtu virsotnes?
AG: Satikšanās. Tas ir tas pareizais vārds. Es esmu saticis tik daudz cilvēku! Tā ir pārlaime. Bet es būtu gribējis vēl. Laikam jau tomēr es biju arī nedrošs. Es būtu gribējis tos cilvēkus vēl vairāk sevī paņemt. Viņi visi kaut ko man ir atstājuši. Bet nekā pierakstu, bet kā sajūtu. Mudīte [Gaiševska], Armands [Puķītis], Una [Saknīte] – visi tie, kas ar mani kādā brīdī ir bijuši. Es esmu ar to bagāts. Viņi man uzticējās un ienāca manī. Viņi arī ļāva man ar sevi taisīt manas grimases, jo caur tām es meklēju pats sevi. Ā, un kāpēc es visur piedalījos? Nu tāpēc, lai es nebūtu no malas, lai es nebūtu režisors, es biju viens no jums. Te ir tas, ko es tev jau teicu – es esmu viens no.
IK: Bet, kad tu kopā ar Mudīti aizgāji uz kinoaktieru studiju praktizēt Ježija Grotovska “tīrā teātra” ideju, tur bija arī teātra klātbūtne. Jūs gan arī ātri tikāt no tās klātbūtnes laukā…
AG: Nu, es gan domāju, ka Mudīte tur arī palika, jo viņai tas bija kā koncepts, bet man tā bija tikai viena no iespējām. Es tāpat būtu aizgājis arī uz foto studiju vai uz kādu glezniecības studiju, ja kāds būtu aicinājis. Man no tā pilnīgi nekas nepalika. Es gan darīju visu, ko Deičs [Fēlikss] lika, bet nekad nejutos piederīgs pašai tēlošanas koncepcijai. Kā jāizrāda sāpes vai kādai jābūt žestu valodai, vai kas verbāli jāatļaujas? Man tas galīgi nederēja.
IK: Un ko tu izrādīji sāpju vietā?
AG: Tad man nekas nesāpēja, un es neatceros, vai viņš tieši to jautāja. Ar sāpēm es iepazinos vēlāk. Tad arī asaras lija. Kad nenotika tā, kā biju domājis, ka varētu notikt. Piemēram, ar Bruno [Cīruli]. Tad liekas, ka ir katastrofa un nav vairs dzīves. Bet pēc tam visa tā traģēdija ir šausmīga niecība. It kā tu ar kādu kopā būtu pabraucis pāris pieturas trolejbusā. Viņš izkāpj. Nu un?! Tu atkal brauc tālāk.
IK: Tā katru satikšanos un katru šķiršanos tu esi pieņēmis, ja ne kā neizbēgamu, tad kā pašsaprotamu?
AG: Jā. Neapšaubāmi. Es neesmu nekad un nevienam kaut ko kategoriski pieprasījis, neesmu nevienu mēģinājis paturēt. Tā atkal ir katra cita brīvība.
Andris Grinbergs, Inta Grinberga. Kadrs no filmas “Pašportrets – testaments”. Foto: Andris Eglītis. 2002
IK: Vai tad mēs vispār varam ko paturēt?
AG: Nē, pilnīgi neko! Tāpēc jau teicu, ka ideālā – tukšiem, tīriem un brīviem mums jāaiziet. Tu taču man pati to esi teikusi! Un mēs nedrīkstam dzīvot atmiņās. Tāpēc es fiziski esmu centies atbrīvoties no visa bijušā, visām liecībām. Neviena bilde, nevienas skaistās drēbītes. Tev jāatbrīvo telpa. Tikai tad varbūt kaut kas var vēl ienākt. Tāpēc mani kaitina visa tā padarīšana ar “Kazu”, visa tā ņerkstēšana ap to. Labi, bija tāds moments. Nenoliedzami, kā fakts. Bet to pacelt tādā statusā? Te es atkal piekrītu Bogomolovam. Vai kad mani pieraksta hipijos un tad sāk interpretēt, ka es bezmaz esmu bijis disidents. Nekas tāds vispār nebija. Es sevi vispirms realizēju kā tērpu mākslinieks un viss. Es šuvu tās drēbītes, kuras te nebija dabonamas. Bet tā nebija protesta akcija pret pelēko pūli. Man vienkārši tā gribējās. Es gribēju izmēģināt puķainas bikses un kaut ko vēl citu. Jo pēc būtības esmu ļoti konservatīvi klasisks. Tieši tāds pats ir Viskonti, kurš gan ir īsts aristokrāts, bet arī viņš visu laiku tausta attiecības ar cilvēkiem – “Nāve Venēcijā”, “Ģimenes portrets interjerā”. Šīs sajūtas man ir tuvas. Bet kā režisors mans noteikti būtu Antonioni.
IK: Oi, Zabriskie Point gan ir ģeniāla!
AG: Ne tikai. Arī “Profesija – reportieris” ar savu finālu un visas tās filmas ar Moniku Viti. Viņš man ir vistuvākais. No mākslām es uzskatu, ka tā lielākā ir mūzika. Tur nekas nav pateikts priekšā. Un, iespējams, ka tā ir arī viena no cilvēka pirmajām radošajām izpausmēm. Kad cilvēks ne tikai zvejo un ēd savas nozvejotās zivis, bet rada kaut kādas skaņas. Literatūra ir daudz švakāka. Mēs vārdus lietojam jau ar apziņas klātbūtni. Un, manā skatījumā, glezniecība ir vēl mazāk vērtīga. Mēs kaut ko attēlojam, bet mēs jau nemaz nevaram to Dieva pasauli attēlot pilnībā, lai cik arī tehniski un profesionāli izkoptas šīs prasmes nebūtu.
Iegleznošana. Akcija TV raidījumam “Kūlenis”. 2002. Foto: Andris Eglītis
Iegleznošana. Akcija TV raidījumam “Kūlenis”. 2002. Foto: Andris Eglītis
IK: Bet mēs tiecamies, un māksla tiecas, tā tiekšanās varbūt ir tā augstākā vērtība?
AG: Bet vai tā nav sevis atrādīšana, ka es, lūk, tā un vēl šitā varu?
IK: Bet ir bijuši un ir tik daudz īpaši apdāvinātu cilvēku, ka neizmantot tās Dieva dotās dāvanas būtu tīra necieņa, vai tu tā nedomā? Tāpēc, ja kāds ir talantīgs, ir svarīgi šo talantu izkopt un pielietot!
AG: Jā, viņš dod. Nu, labi. Bet tad ļoti svarīgs ir saturs. Es nekad nevaru pieņemt visskaistākos krāsu salikumus, kas ir abstrakti.
IK: Bet pagaidi vēl mirkli. Kā tad ir, kad mēs uzlūkojam maiznieku kā mākslinieku…
AG: …vai bitenieku, vai ķirurgu…
IK: …jā, vai šuvēju, vai kokgriezēju – to, kurš meistarību nospodrina tik izcili, ka mēs runājam par viņa radīto jau kā par mākslu?
AG: Tā jau ir lietišķā māksla. Tāda, kas pielietojama. Redzi, glezniecība jau aiziet no lietišķās mākslas.
IK: Tomēr tā ir it kā uz robežas, ka var gan tā, gan šitā skatīties.
AG: Tad laikam ir svarīgi, lai ar gleznieciskajiem līdzekļiem tu atklāj kaut ko, kas līdz tam vēl nav bijis atklāts. Kad tu uztausti, ko vēl var ar to otu panākt. Kā, teiksim, Rembrants un impresionisti katrs savā laikā. Tātad tā ir attīstība, kas ir svarīga. Ne tikai profesionālajā glezniecības jomā, bet arī cilvēces attīstībā, kad mēs atklājam vēl kaut ko, kas ir iespējams.
IK: Bet ne vienmēr tas, ko mēs jaunu atklājam, ir par labu mums.
AG: Ne, nu, protams, ka nē! Ir taču tik daudz fona, tik daudz falšuma. Bet tagad tomēr ir traģiski, ka neviens neko neizvērtē. Labi, tie stulbie padomju laiki, bet tomēr kaut kā tie kritiķi, kas bija, mēģināja saprast notiekošo. Tai attīstībā tikai vēlāk parādās, vai atklājums ir tikai glezniecības tehnikas sastāvdaļa vai plašākai cilvēcei izmantojams.
IK: Es tagad mēģinu iztēloties, cik mēs esam tiesīgi vienkārši ļauties notiekošajam? Kaut kādā ziņā visi tie “ismi”, kas sekoja impresionismam, bija ļaušanās laikmeta plūsmai un šķietamai laikmeta aktualitātei.
AG: Nē, tā nav ļaušanās laikmetam. Tā ir meklēšana! Tā kā cilvēks meklē pats sevi, mēģinot saprast, kāpēc viņš vispār šeit ir, tad arī glezniecībā tā ir meklēšana. Glezniecība arī meklē, kas viņa ir.
Home video. (Kadrs no darba izstādei „Sociālais ekshibicionisms” – ciemos pie Ievas Kalniņas.) 2002. Foto: Andris Eglītis
Katrs apciemotais personāžs ir sev atbilstošā vietā. Kails fotogrāfs (A.E.), kas kļūdams par interjera sastāvdaļu dubultekspozīcijā eksponē sevi, savu vietu telpā, un vienlaikus pats to fiksē nonstop kadros. Aizspogulija – kā konceptuāls performances uzstādījums.
IK: Nu, labi, vēl viena no versijām, ko esmu kaut kur lasījusi, saka, ka glezniecība un māksla kopumā pretojas nāvei.
AG: Nē! Nē! Kas par muļķībām! Nekādā gadījumā. Tur es nepiekrītu ne sekundi. Kāpēc? Man grūti pateikt uzreiz. Es domāju, ka pamatā tā ir profesija. Kad cilvēks strādā savā profesijā, tad kur tad viņš un kam pretojas?
IK: Elementāri, kaut tikai – viņš rada kaut ko, kas paliek ilgāk par viņu!
AG: Tas ir materiālista viedoklis. Tad tu esi marksiste! Un es tur nekādi neesmu!
IK: Nē, nesauc mani vārdā! Es negribu būt marksiste, es tikai skaļi domāju!
AG: Materiālais gan man nekad neko nav nozīmējis. Es neko neesmu sakrājis, vispār neko!
IK: Labi, vēl es iedomājos, ka viena no mākslas augstākajām virsotnēm varētu būt tuvošanās Dievam, bet tas jau ar kaut kā greizi izklausās – kā tāda pielīdzināšanās?
AG: Nu, un kurš tad tur tuvāk ir ticis, kurš?
IK: Bet varbūt neatlaidīgi jāmēģina, cerībā, ka kāds jau beidzot tiks? Varbūt kādam paveiksies?
AG: Smieklīgi, Ieviņ! Domā, Karavadžo, uzgleznojot Svēto Sebastianu, ir sapratis kaut ko no Dieva pasaules?
IK: Nu, vai tad to vispār cilvēks var saprast?
AG: Nē, nevar!
IK: Un izeja?
AG: Būt pašam ar sevi. Un te nu ir tas svarīgais, ko es dažreiz arī tev varu pārmest, ka tu pārāk vieglprātīgi savu “окружение создаешь” [veido cilvēku loku ap sevi]! Un tu esi pārāk bikla, ka no tā loka reizēm pat neej ārā! Man ļoti patīk, ka tu tagad esi projām no Rīgas. Tas varbūt ir kaut kas, kas palīdzēs tev pašai sevi saprast. Citkārt es klausos, ko tu pa radio runā (klauvējot sit pie galda)… nu, nesaki labāk neko. Tu netiec ārā, tu paliec sabiedrības locekle, viena no. Bet tu taču esi tikai viena tāda! Unikāla! Ko tev to fonu ar sevi barot, Ieva? Nu, labi, labi, beigšu šo. Bet kā mēs te muldam! Negaidīti!
IK: Redz kā – man bija jāaizbrauc uz mežu, jānokļūst kompānijā ar mežacūkām un stirnām, lai es būtu viena un apzinātos, ka esmu viena!
AG: Es domāju “viena” kā personība, kā unikāla vērtība! Nevis viena no kora Dziesmusvētkos!
IK: Jā, jā, jā – es sapratu, esmu unikāla!
AG: Es arī mēģināju šo variantu. Aizbraucu uz Mazirbi, nodzīvoju tur divdesmit gadus, stādot, kopjot ābeles, un tad es sapratu, ka nekas tur nesanāk. Es jau visu redzu – tās debesis, pavasarus un ziemas, visu, visu – un tur man nav nekādu kompāniju kā Rīgas dzīvokļos, bet es sapratu, ka tur, kur tu esi dzimis, tur tev jāpaliek, nevienu nevar pārstādīt mākslīgi citā vidē. Un man ir absolūti mīļš bruģis, asfalts. Mani nekaitina sakarsušās mājas. Man patīk pilsētas anonimitāte. Tas ir svarīgi, es vispār gribētu būt anonīms – viens no! Es tev jau stāstīju, ko es izdarīju, kad atkopos pēc operācijām. Es iesēdos tramvajā un vienkārši braukāju no viena galapunkta uz otru. Ar sesto – vispirms uz Juglu un tad uz to galu, kur Treijas galerija. Pēc tam vēl ar vienpadsmito uz Mežaparku. Tu sēdi, un viss iet garām, un vienlaikus tu neesi izolējies. Tu tieši jūti to dzīvi. Tik skaisti! Tāpēc es nevaru saprast cilvēkus, kuri nīkst mājās un neatļaujas iziet un ieraudzīt kaut ko, izņemot sevi.
IK: Bet, iespējams, tikai iespējams, ka ir cilvēki, kuriem pat nav jāiziet, lai izietu. Viņu iztēle ir tik spēcīga, ka viņi tāpat to dara.
AG: Man nav gadījies tādus satikt. Tieši otrādi. Esmu fiksējis, ka viņi paliek arvien depresīvāki, un viņi vairāk neredz neko, kas notiek. Kā ir mainījusies pasaule, cik skaisti šodien ir cilvēki atšķirībā no padomju laikiem! Bet cilvēki laikam gan toreiz bija brīvāki! Tajā nebrīves sistēmā dzīvojot, paradoksāli, bet viņiem sava brīvība piederēja vairāk. Tagad ir lielā brīvība, bet visi ir palikuši pakļāvīgi vidusmēra likumiem.
IK: Es teiktu – virspusēji!
AG: Jā, atbilstoši lielveikalu koncepcijai! Tāpēc tie selfiji. Un tāpēc es vēl gribēju tās pēdējās lietas taisīt – tā kā šo logu, ko es fotografēju četras sezonas, līdzīgi kā iepriekš es dokumentēju tiltiņu Mazirbē. Es gribu apstādināt laiku. Nu, paklusēsim mazliet, ja! Netaisīsim atkal kārtējos jociņus, lai sevi atrādītu. Apstājamies, ieraugām kaut ko un nofiksējam. Un nevis tāpēc, lai to kādam parādītu. Bet paši priekš sevis! Lai kaut kur ieietu dziļāk, kaut ko sevī saprastu vairāk. Kā viss mainās un viss vēl arvien ir tas pats! Nu, jā. Kaut kā tā. Bet baigā saruna, bļaģ! Oi! Un, zini, Bogomolovs vēl teica, ka viņš nedomā, vai Dievs ir vai nav, viņš dzīvo Dieva pasaulē! Viss ir tik vienkārši.
Noslēdzošā piezīme. Kad beidzu šifrēt interviju, datorā automātiski sāka skanēt kaut kur digitālajās atmiņu dzīlēs noglabātā Aleksandra Vertinska 1916. gadā Krimā sarakstītā un mēmā kino zvaigznei Verai Holodnai veltītā dziesma: “Вы стояли в театре, в углу, за кулисами, / А за Вами, словами звеня, / Парикмахер, суфлер и актеры с актрисами / Потихоньку ругали меня. / Кто-то злобно шипел: «Молодой, да удаленький. / Вот кто за нос умеет водить». / И тогда Вы сказали: “Послушайте, маленький, / Можно мне Вас тихонько любить?” / Вот окончен концерт... Помню степь белоснежную.. / На вокзале Ваш мягкий поклон. / В этот вечер Вы были особенно нежною, / Как лампадка у старых икон... / А потом — города, степь, дороги, проталинки... / Я забыл то, чего не хотел бы забыть. / И осталась лишь фраза: “Послушайте, маленький, / Можно мне Вас тихонько любить?””
