(Fragments.) Synchrodogs. Foto: synchrodogs.com

Zemapziņas daba 0

Intervija ar Synchrodogs

Ieva Laube
06/06/2017

Ukraiņu fotogrāfu Taņas Šheglovas (Tania Shcheglova) un Romana Novena (Roman Noven) jeb tā dēvēto Synchrodogs suģestējošie darbi beidzot raduši vietu Latvijas mākslas ainavā. Līdz pat 9. jūlijam kim? Laikmetīgās mākslas centrā skatāma viņu izstāde “Atpakaļ pie dabas”. Atzīmējot šo īpašo notikumu, Taņa un Romans intervijā atklāj savu personīgo domu un izpratnes telpu un darbu tapšanas aizkadrus. 

Viņu fotogrāfijās prātam un acij aptveramais jaucas ar vilinoši sirreālu misticismu, precīzā fotogrāfijas scenogrāfijā visbiežāk notverot dabas ieskautu cilvēka ķermeni. Kā pats mākslinieku duets skaidro: “Mēs daudz strādājam ar idejām, ko redzam sapņos, tādēļ darbiem tik tiešām piemīt sirreāla nokrāsa. Ar saviem darbiem cenšamies sapludināt robežu starp reālo un iztēloto, dabisko un mākslīgo, acīmredzamo un nezināmo.” Vairums šo ainu izriet no pašu radītā meditācijas tehnikā gūtām vīzijām, kas uzplaukst mirklī starp miegu un nomodu. 

Lai atrastu ideālo vietu fotografēšanai, paiet dienas un pat mēneši. Pirms došanās misijā iemūžināt visneparastāko un skaistāko vietu, neskaitāmas stundas tiek pavadītas Google Maps, lai izprastu konkrēto apvidu un izpētītu teju katru pagriezienu, kuru ceļš tiem licis priekšā. “Mēs ļoti paļaujamies uz intuīciju. Meditācija ir vien puse no procesa, bet otra puse ir intuīcija un lokācijas atrašana.” Kad tas ir paveikts, daudz darba tiek ieguldīts, skicēs vizualizējot to, kā beigās jāizskatās kadram, veidojot butaforijas un darinot tērpus – inscenējot galarezultātu, lai iegūtu 36 lieliskus filmas kadrus. Fotogrāfiju tapšanā izmantojot dabisko gaismu, stundām ilgi tiek gaidītas vien 30 sekundes saulesgaismas. Un citkārt pati fotogrāfijas uzņemšana ilgst minūti, kamēr process, lai tur nokļūtu, ildzis mēnešus.

Iegūstot izglītību tehniskajās universitātēs, Taņa un Romans mākslas fotogrāfijai pievērsās, kad sastapa viens otru internetā un sāka kopā fotografēt, tiekoties pilsētā starp viņu dzimtajām mājām, kas viena no otras atradās astoņu stundu vilciena brauciena attālumā. Kopš tā laika viņu darbi publicēti tādos medijos kā Vice, Dazed & Confused, Vogue un Esquire, mākslinieku pāris sastrādājies ar ievērojamiem modes zīmoliem un atklājis izstādes Eiropā, Krievijā, Austrālijā un otrpus Atlantijas okeānam.


Synchrodogs.
No sērijas Supernatural. Foto: synchrodogs.com

Izstādes “Atpakaļ pie dabas” nosaukums vēsta par atgriešanos vai nonākšanu vietā, no kuras esat cēlušies. Ko tas nozīmē jums?

Daba vienmēr mums bijusi glābiņš. Patveršanās no trauksmainās pilsētas dzīves, cilvēkiem, mašīnām, betona. Tā ir vieta, kur jūtamies droši un laimīgi. Tādēļ nosaukumam ir gan metaforiska, gan tieša nozīme, izceļot šo neatsveramo nepieciešamību veltīt sev laiku, lai rastu harmoniju. Izstādē iekļāvām darbus no diviem projektiem – Supernatural, ko veidojām Dalasas Laikmetīgās mākslas centram 2015. gadā, un Reverie Sleep, ko radījām Pinčuka mākslas centram Kijevā. Abos projektos risināta intuīcijas un zemapziņas tematika, jo gadiem ilgi strādājam pie savas meditācijas tehnikas.

Kā īsti strādā šī tehnika? Kāds ir sagatavošanās process un kas ir tas, ko jūs parasti redzat savos sapņojumos?

Mēs vairākkārt esam mēģinājuši meditēt dienas laikā, bet tas nekad īsti nav strādājis. Vienmēr kaut kas traucēja – ielas trokšņi, lietus, lifta skaņas, cilvēki. Un mums abiem ir ļoti grūti iemigt, mēs mostamies vēlu un ejam gulēt piecos no rīta, tāpēc mūsu smadzenes naktī turpina aktīvi darboties. Gadiem ejot, mēs izstrādājām veidu, kā  nomierināt domas, prātā veicot monotonas, cikliskas darbības, kamēr cenšamies aizmigt. Piemēram, kad aizveram acis, cenšamies acu priekšā iztēloties melnu audeklu un mēģinām to nokrāsot vēl melnākā krāsā, tad arvien tumšākā un tumšākā tonī. Tas tik ļoti atslābina prātu, ka varam sākt meditēt. Kaut kas, nepārprotami, nogāja greizi, jo pamanījām, ka sākam redzēt tādus kā nakts sapņus, joprojām esot nomodā; dažādus jokainus attēlus. Tā nu mēs sākām pierakstīt šīs hipnagoģiskās halucinācijas, lai pēcāk tās īstenotu savos personīgajos projektos. Ar šo meditāciju mēs nodarbojamies pēdējos septiņus gadus, un šie abi projekti ir mūsu pieredzēto vīziju interpretācijas.    


Synchrodogs.
No sērijas Supernatural. Foto: synchrodogs.com

Vairumā jūsu fotogrāfiju gleznainas ainavas fokusā atrodas cilvēka ķermenis. Kādu nozīmi ķermenim kā tēlam vai objektam piešķirat savos darbos?

Mūsu māksla ir par dabu. Tādēļ vēlamies atainot cilvēku kā kaut ko abstraktu, ko tādu, kas eksistē vienīgi mūsu planētas kontekstā. Cilvēka ķermenis ir tikpat dabisks un neapstrīdams kā koks, akmens vai pati saule. Ļaudis mums jautā, kādēļ fotogrāfijas ir tik iracionālas, kādēļ pozas ir tik jokainas, kādēļ tās nav tādas, kā tām jābūt? Tādēļ, ka tāda ir daba! Koks aug, kā tas vēlas, tas ir neloģisks, brīvs, un to mēs vēlamies vēstīt caur šīm dīvainajām pozām un šo visu neveiklo estētiku mūsu darbos. Tiem jāvēsta par brīvību, ko dabiskā vide iemieso.

Abi esat ieguvuši tehnisko nozaru izglītību – kā uzdrošinājāties pievērsties kam šādam?

Ikvienam ir ļauts darīt jebko, kas ienāk prātā, ja vien tas nav kas pretlikumīgs. Tieši to arī mēs darījām, kad dabūjām savas pirmās filmu kameras. Mums pavērās pavisam jauna pasaule, beidzot varējām ļaut vaļu visām idejām un būt noteicēji pār notiekošo.


Synchrodogs.
No sērijas Animalism Naturalism. Foto: synchrodogs.com

Laika gaitā esat paguvuši sastrādāties ar ievērojamiem mediju un modes pasaules spēlētājiem, tostarp Vogue, Vice, Dazed & Confused, Bimba Y Lola, Kenzo un pat Lady Gaga. Vai atceraties konkrētu brīdi, kas aizsāka jūsu starptautisko karjeru? Kādēļ, jūsuprāt, cilvēkus tā aizrauj jūsu darbi?

Kopā fotografējam jau gandrīz 10 gadus, un, atskatoties, visu šo gadu laikā esam smagi strādājuši, attīstot idejas, būvējot butaforijas, īstenojot foto sesijas, ik dienas lasot un rakstot neskaitāmus e-pastus, strādājot pie izstādēm un publikācijām, sūtot fotogrāfiju izdrukas. Tādēļ nevaram noteikt konkrētu mirkli, kad guvām atpazīstamību. Tas ir bijis ļoti pakāpenisks process, sākot ar nelieliem blogiem un zīniem, kas mūs uzrunājuši, līdz pat lielākajiem ārzemju žurnāliem un zīmoliem, kas novērtējuši mūsu darbu. Neesam īsti droši, kādēļ cilvēkus saista mūsu fotogrāfijas, bet varbūt tādēļ, ka nekad neesam radījuši mākslu ar nodomu to pārdot vai tāpēc, lai tā taptu pamanīta. Mēs vienkārši to darījām, jo ļoti vēlējāmies realizēt savas idejas.

Reiz kāda mākslas kolekcionāre teica: “Jūs esat veiksmīgi, jo necenšaties tādi būt.” Tādējādi, ja tava motivācija ir tīra, un tu strādā ar mērķi radīt ko skaistu, viss notiek pats no sevis.     


Synchrodogs.
No sērijas Reverie Sleep. Foto: synchrodogs.com

Kā personīgi jūtaties, mākslas fotogrāfiju apvienojot ar komerciāliem modes projektiem?

Māksla domāta mūsu dvēselei, bet mode drīzāk ir kā vingrinājums smadzenēm. Ja mākslu mēs interpretējam kā pilnīgu brīvību, tad mode teju vienmēr ir pakļauta noteikumiem, piemēram, skaisti parādīt drēbes vai pieturēties pie noteikta temata. Zīmolam ir sava estētika, kurai mums jāseko, tai pat laikā mums jāsaglabā arī sava identitāte. Mums jārada kaut kas starp KENZO un Synchrodogs. Mēs arī nevaram kontrolēt iznākumu, jo zīmoliem ir tik daudz priekšnosacījumu, kam tie seko – ja modelei fotogrāfijā nav tieša acu kontakta ar skatītāju, viņi to “iefotošopē”, un, ja viņiem baltas somas vietā fotogrāfijā jāparāda melna, arī to viņi mākslīgi iemontē. Un tas ir pilnīgi pieņemami, jo runa nav par mums, bet gan par viņiem. Mēs savukārt cenšamies to paveikt pēc iespējas nevainojamāk. Un mums šķiet aizraujoši strādāt abos laukos; mums nekad neapnīk ilglaicīgi darboties pie viena mākslinieciskā uzstādījuma. 

Kā ar radošo brīvību šādos projektos? Kurš spēlē pēc otra noteikumiem – jūs vai klients?

Klienti, kas mūs uzrunā, jau pazīst mūsu stilu un to novērtē, citādi tie noteikti būtu izvēlējušies kādu citu, bet komerciālos projektos vienmēr pastāv zināms kompromiss. Mēs uztveram zīmola estētiku un būvējam savas idejas harmonijā ar to, fotošopā veidojam skices, kas izskatīsies tieši tā, kā vēlamies bildēt. Mēs “iefotošopējam” pilnīgi visu – kādā leņķī tiks noliekta roka, kādu somiņu fotografēsim, un kolāžas izskatās patiešām labi. Mēs vienmēr jokojam, ka kolāžas veidojam labāk nekā patiesībā fotografējam. Tādējādi klients redz to, kā beigās izskatīsies fotoattēli, un izlemj, kurus apstiprināt un kuri tomēr nesakrīt ar viņu vīziju. Būtībā mēs ejam cauri vairākām apstiprinājuma kārtām un beigu beigās tāpat fotografējam savas idejas.    


Synchrodogs.
No sērijas Supernatural. Foto: synchrodogs.com

Kā radās nosaukums un jēdziens Synchrodogs un kā ir diviem māksliniekiem strādāt zem viena vārda? Vai nākas cīnīties ar novalkāto teicienu “mākslinieka ego”?

Mēs neesam eksistējuši šķirti tik daudzus gadus; darām visu kopā – četras rokas, četras acis, divas smadzenes. Tomēr, protams, mēs nošķiram nelielus pienākumus. Kad abi ieguldāt tik daudz pūļu savos projektos, nav iemesla strīdēties par to, kuršu būtu svarīgāks – abas puses ir vienlīdzīgas. Mēs varam ķīvēties par dažiem sīkumiem, jo abi esam perfekcionisti, bet svarīgos jautājumos mēs domājam līdzīgi. Dažkārt mēs strīdamies, jo nevaram vienoties, vai iziet no mājas pēc 10 vai 15 minūtēm. Tāpēc ir šis “synchro” – mēs esam ļoti līdzīgi domu gājienā, idejās un uztverē; bieži gadās, ka kāds no mums kaut ko nodomā un otrs to pasaka vārdos. Un tas, ka esam mūžam uzticīgi plašajiem laukiem un mežiem, pievienoja vārdu “dogs”.


Synchrodogs.
No sērijas Supernatural. Foto: synchrodogs.com

Ko tas nozīmē – būt fotogrāfiem/māksliniekiem no Ukrainas? Vai asociācijas, ko pasaule saista ar vietu, no kuras nākat, jūs kaut kādā ziņā ietekmē?

“Ukrainas mākslinieka” statuss vairākus gadus lika justies tā, it kā visas citas valstis viena otrai būtu atvērušas durvis, bet mēs uz to visu noraudzītos pa mazu lodziņu. Tādēļ mēs vienmēr esam apzinājušies, ka mums sava karjera būs jāizcīna daudz grūtāk kā citiem māksliniekiem, jo viss, kas mums bija pieejams, bija internets. Tagad daudz kas ir mainījies, mēs esam aizņemti ar izstādēm un publikācijām, bieži ceļojam, bet vēl pirms pieciem gadiem bija grūti saņemt vīzu, lai dotos uz kaimiņvalsti. Asociācijas, kas citiem radušās par vietu, no kuras nākam, ir ļoti dažādas, vairums cilvēku uzskata, ka te ir nedroši, bet viņi neaptver, ka Ukraina ir tik liela kā puse Eiropas, un karš norisinās tikai austrumu pusē pie Krievijas robežas. Ukraina joprojām ir burvīga zeme, kas mums sniedz daudz iedvesmas. Tā ir veidojusi mūs, zināmā mērā izauklējusi mūs kā māksliniekus. Un mēs ticam, ka cilvēkiem ir pozitīva attieksme pret mūsu valsti, spriežot pēc tā, kā viņi ar mums komunicē. Šķiet, ka viņi visi apzinās, ka mēs vēl tikai esam ceļā uz neatkarību.   


Synchrodogs.
No sērijas Supernatural. Foto: synchrodogs.com

synchrodogs.com
kim.lv
rigasfotomenesis.lv