Foto

Jūra ir slidens temats

Īssaruna ar mākslinieku Normundu Brasliņu

Ieva Raudsepa
31/05/2017

Līdz jūlija beigām “Vīna Studijā” Stabu ielā redzama mākslinieka Normunda Brasliņa fotoizstāde “Jūra”, ko autors raksturo kā vienmēr mainīgu, kā tādu, kurai “piemīt maģisks spēks. Jūra ir debess spogulis, ko ietekmē vējš un bezvējš, saule, gaisma un mākoņi.” 

Normunds Brasliņš ir gleznotājs un profesors Latvijas Mākslas akadēmijā, viņa gleznas un zīmējumi ir iekļauti dažādās nozīmīgās vietējā mēroga kolekcijās, kā arī bijuši skatāmi izstādēs visā Eiropā. Tajā pašā laikā Brasliņš jau 15 gadus strādā arī fotogrāfijas jomā un piedalās fotoizstādēs.

Arterritory tikās ar mākslinieku, lai parunātu par šobrīd skatāmo izstādi. 


Normunds Brasliņš. “Saule”

Pastāsti par izstādi “Jūra”, kas šobrīd skatāma Stabu ielas Vīna Studijā.

Tā ir izstāde ar lielformāta digitālajām izdrukām – četri lielformāta darbi izmērā 1 x 1,5 metri, un visos ir viens motīvs – jūra. Fotogrāfijas ir uzņemtas vienā un tajā pašā vietā – Jūrkalnes pusē pie Sārnates. Es tur regulāri braucu atpūsties, bet vienā brīdī izlēmu, ka jāsāk arī fotografēt. Fotogrāfijas netika veidotas speciāli izstādei, vienkārši, tie kadri krājās. Pirms gada es pamēģināju noformēt vienu lielformāta darbu, sapratu, ka to var attīstīt tālāk, un tas arī sakrita ar to, ka Ilze Freimane (viena no “Vīna Studijas” dibinātājām – red.) mani uzaicināja šeit veidot izstādi. Tas bija pirms gada, pēc tam jau es sāku gatavoties uz to, kā uz izstādi. 

Kas tevi intriģē tieši jūrā?

Nevarētu teikt, ka mani jūrā kaut kas īpaši intriģē, bet es esmu novērojis, ka tā ir ārkārtīgi mainīga. Nevienā brīdī jūra nav tāda pati, kāda bija mirkli iepriekš. Ja tu atbrauc uz jūru vien atsevišķas reizes, tad liekas, ka tā ir aptuveni tāda pati, bet, ja sāk fotografēt un salīdzināt vairākus simtus kadru, tad divus vienādus neatrast. Iespējams, noskaņas ziņā tie var būt līdzīgi, bet atšķirības ir redzamas gan krāsā, gan kustībā, gan ritmā.


Normunds Brasliņš. “Sniegs”

Kāpēc tev bija svarīgi darbus drukāt tik lielus?

Jūra pati ir liela un, nodrukājot mazā izmērā, netiek nodota īstā sajūta. Pat 1 x 0,7 metru izmēra fotogrāfijā tā jau izskatās diezgan pamaza. Tā kā es strādāju ar atbilstošu tehniku, tas ļauj formātu izvērst tik lielu. Iespējams, es būtu drukājis pat vēl lielākus darbus, bet pie mums to nevar izdarīt. Noformējumā ir izmantots alumīnijs, kam pa virsu tiek likta izdruka un akrils; tas viss beigās tiek nofrēzēts, lai būtu gluda mala un rastos vienots bloks. 

Kā jau pats minēji, visas fotogrāfijas ir uzņemtas pie Sārnates. Kā izvēlējies tieši šo vietu?

Tā ir vieta, uz kuru mēs ar sievu braucam staigāt, cik vien mums ir iespēja. Neskatoties uz to, ka mana kamera ir ļoti smaga, tā vienmēr ir līdzi. Man ir bijuši arī gadījumi, kad es nostaigāju 15 kilometrus, bet aparātu nemaz neizņemu ārā, jo es redzu, ka tur nekas nesanāks. Man ir svarīgi attēlā dabūt noskaņu, jo jūra ir slidens temats – fotografēt jūru ir banāli. Uztaisīt bildi tā, lai tā neizskatītos banāli, pie tā ir jāpiestrādā. Visgrūtākais ir – beigās izvēlēties, ko drukāt, jo kadru ir daudz. Tā kā uztaisīt tādu bildi finansiāli ir diezgan dārgs prieks, daudz eksperimentēt nevaru.


Normunds Brasliņš. “Vakars”

Vai ir kas īpašs tieši Baltijas jūrā?

Jā, es fotografēju tikai Baltijas jūru – līcī ir nedaudz citādāka ūdens krāsa, un, jā – Baltijas jūra man vienkārši ir tuva. Esmu bijis pie dažādām jūrām un visas ir skaistas, bet šī ir jūra, pie kuras mēs esam piesaistīti.

Kā zināms, nodarbojies ar glezniecību un to arī pasniedz Latvijas Mākslas akadēmijā. Kas tev liek kaut ko vienu realizēt gleznā, savukārt kaut ko citu – fotogrāfijā?

Es neredzu sasaisti – tie man ir divi pilnīgi atšķirīgi žanri. Es fotografējot atpūšos no gleznošanas. Reizē, ar fotogrāfiju es strādāju arī profesionāli – kā gleznu reproducētājs – sadarbojos ar izdevniecību “Neputns” jau desmit gadus. Dabas un portretu fotografēšana zināmā veidā man ir atpūta no tiešās profesionālās darbības.


Normunds Brasliņš. “Vējš”

Kas tevi piesaista tieši fotogrāfijas medijā?

Tur ir uzreiz gatavs rezultāts un medijam ir ļoti daudz priekšrocību – nofotografē un tev ir. Glezniecībai ir tas pluss, ka tu vari uzgleznot to, ko tu nevari nofotografēt. Esi pilnīgi brīvs izdomāt un darīt. Fotogrāfijā arī, protams, var uzbūvēt to, kā nav, bet tas nav mans princips. Es neko savās bildēs nemainu – tā, kā es tās nofotografēju, tā es arī tās atstāju; neņemu neko ārā, nelieku neko klāt.

Tagad Latvijas fotogrāfijas kopiena ir diezgan aktīva – šobrīd, piemēram, vēl ir aktuāls Rīgas Fotomēnesis ar dažādām izstādēm un notikumiem. Vai esi atradis ko interesantu vietējā fotogrāfijas vidē?

Es kaut kā neesmu pieskaitīts šejienes fotogrāfiem. Man ir daži draugi, kas ir fotogrāfi, un tad, kad es tieku uzaicināts uz izstādēm, es aizeju, bet citādāk es neesmu tajā visā iekšā. Es domāju, ka esmu pats par sevi kā fotogrāfs un kā mākslinieks, man nav tiešas saskares ar šejienes fotogrāfu aprindām.

nbraslins.com