Foto

Pamanāms nepamanītais un otrādi

Paula Lūse

Saruna ar kim? Laikmetīgās mākslas centra programmas direktori Zani Onckuli


30/05/2017

20. maijā, ar četru jaunu izstāžu atklāšanu un grandiozu brīvdabas koncertprogrammu tika svinēta kim? Laikmetīgās mākslas centra astotā jubileja. Vasaras izstāžu ciklā apskatāmas māsu Darjas Meļņikovas un Agatas Meļņikovas, dueta Synchrondogs, Tobiasa Kaspara un Katrīnas Čemmes izstādes, savukārt svinību vakarā kim? iekšpagalmu ar mūziku piepildīja andergraunda repa princese Tommy Genesis no Losandželosas, uzstājās Berlīnes mūziķa un mākslinieka Maksa Bosa dīdžejduets Easter un māksliniece NKISI  no Londonas.

kim? jeb “kas ir māksla?” Laikmetīgās mākslas centrs astoņu gadu laikā noorganizējis ievērojamu skaitu Latvijas un ārvalstu mākslinieku izstādes Latvijā un starptautiski, regulāri rīkojis publiskus pasākumus – lekcijas, lasījumus, performances – un arvien izvērš izglītības programmu dažādām interesentu vecuma grupām, veido ikgadējo “kim? Rezidences balvu”, kā arī strādā pie vietējās mākslas vides atpazīstamības, organizējot ienākošo starptautisko mākslas kritiķu un mediju pārstāvju vizītes uz Rīgu un veicot dažādas citas aktivitātes.  

Uz sarunu aicinājām kim? programmas direktori Zani Onckuli, lai uzzinātu par to, kā viņai radusies interese par laikmetīgo mākslu, par nākotnes plāniem, kāda bijusi līdzšinējā kim? darbība un pieredze.


Katrīnas Čemmes darbi kim? vasaras izstāžu ciklā. Foto: Ansis Starks

Kā tev radās interese par laikmetīgo mākslu?

Tā laikam būs bijusi fotogrāfija, klasiskā melnbaltā t. s. subjektīvā dokumentālisma skola. Kādus sešus gadus apmeklēju Andreja Granta fotostudiju, kādu brīdi fotogrāfiju studēju arī Šveicē, paralēli rakstīju tekstus reklāmām un vēlāk “pārlecu” uz mākslas presi, tad uz mākslas vēstures studijām. Ņemot vērā Latvijas Mākslas akadēmijas programmas specifiku fokusēties tikai un vienīgi uz vēsturi, man arvien vairāk sāka interesēt tas, kas atradās ārpus šīm nospraustajām robežām un konkrēti tāda māksla, kas ietilpa šajā “ārpus studiju” kategorijā, māksla, kuras pieredzējumam, pasniedzēju vārdiem izsakoties, “vienkārši ir jāiet ārā un tā jāatrod un jāpiedzīvo pašam”. Tā arī darīju un kā neobligātu un neviena īpaši neatbalstītu brīvā laika projektu 2009. gadā atklāju mākslas galeriju Supernova. Tas gan bija īss šāviens gaisā, jo galerija Vecrīgā pastāvēja tikai pusotru gadu, tomēr tā bija neatsverama pieredze. 

Kādēļ tā?

Aplis tika ātri noiets. Sākotnējais uzstādījums, lai Supernova darbotos kā komerciāla galerija, bez pieredzes, bez kontaktiem un atbilstoša finansiāla balsta ātri vien noplaka, jo Latvijas vidē tam nav atbilstošie un no tevis tieši neatkarīgie apstākļi. Vide toreiz bija un joprojām ir tam pārāk šaura un, neskaitot pāris esošās komercgalerijas, jauniem šāda profila veidojumiem nav īsti vietas. Neilgi pirms Supernovas fināla uzliesmojuma pie apvāršņa parādījās jauna institūcija kim?, kur pēc kāda laika tās dibinātāja Zane Čulkstēna mani laipni uzaicināja strādāt. Ir pagājuši kādi septiņi gadi un šobrīd kim? piedzīvo jaunu transformāciju, jo š. g rudenī došos studēt uz ASV un pavisam drīz organizācijai pievienosies jauna saturiskā vadība. 

Ko un kur studēsi? 

Studēšu Centre for Curatorial Studies (CCS), Bard Koledžā ASV, Ņujorkas štatā, kas ir viena no pasaules vadošajām Maģistru studiju programmām kuratoriem, veltīta padziļinātām mākslas prezentēšanas un uztveres studijām. Tas ir blīvs studiju kurss ar unikālu starptautisku profesoru un lektoru programmu, kā arī studējošie paši nāk no ļoti dažādām vietām pasaulē, un pirmo reizi šīs kuratoru intensive programmas vēsturē – arī no Latvijas. Es uz to skatos kā apzinātu un mērķtiecīgi izvēlētu profesionālo trimdu jeb “retrītu” ar grāmatām, tekstiem un pieļauju – ļoti daudz diskusijām. Šī iemesla dēļ šobrīd aktīvi meklējam personu, kas stātos manā vietā un ne tikai turpinātu iesākto kim? kursu, bet to tālāk izvērstu, iespējams, pārstrukturizētu un bagātinātu ar jauniem formātiem, pieejām, kvalitatīviem eksperimentiem. Vairāk par šo jauno sākumu dzirdēsiet jau pavisam drīz. Pārsteigums garantēts.


Tobiasa Kaspara darbu ekspozīcija kim? vasaras izstāžu ciklā. Foto: Ansis Starks

Vai Latvija, tavuprāt, vispār ir gatava laikmetīgajai mākslai? Kā, piemēram, astoņu gadu laikā mainījies kim? apmeklējums? 

Latvijai jeb precīzāk Rīgai, šķiet, piestāv būt vienmēr negatavai un turklāt ar šādu situāciju spekulēt. Nesen apkopojām datus un uzzinājām, ka astoņu gadu laikā kim? apmeklējuši aptuveni pusmiljons skatītāju, kas ir visnotaļ iespaidīgs cipars. Apmeklētāju sakarā atceros kādu agrāku sarunu, kurā sarunas biedrs norādīja uz tādu kā neredzamu Sīzifa roku, kas valda Rīgas un Latvijas kultūrvides pasākumu apmeklējuma dinamikā, proti, te tā ir un ir daudz, un te tā pazudusi un nav vispār. Bet kas ir šī roka un kas ir šie apstākļi, kāpēc tā notiek? Vai tā ir satura nepieejamība, nesaprotamība vai varbūt auditorijas neieinteresētība, vai kādi citi apstākļi, kā klimats, relatīvais notikumu pārsātinājums vienas pilsētas ietvaros utt.? Šie jautājumi ir svarīgi, jo katrs apmeklētājs, katrs “klikšķis” skaitīklī ir apliecinājums, ka tev ir auditorija un darītais nav veltīgs. 

kim? apmeklējums vēsturiski ir bijis ļoti viļņveidīgs. Sākotnēji Spīķeros bija liela interese un apmeklējuma aktivitāte. Latvijā kā visur citur cilvēkiem patīk, kad atveras kaut kas jauns, tas raisa interesi, jo mākslas notikumus vienmēr pavada dažādi pasākumi, atklāšanas, ballītes utt. Pagājušā gada septembrī pārvācāmies uz jaunām telpām Sporta ielā, un tas atkal ir jauns sākums. Esam fiziski tuvāk centram, vieglāk sasniedzami, apkārt ir dažādas kultūras iestādes, un mums atkal ir iespēja būvēt kaut ko jaunu, bet saglabājot jau esošo kultūras auditoriju. Tiek veidotas arī jaunas programmas, piemēram, aktivitātes bērniem un jauniešiem, veicinot interesi tai sabiedrības daļai, kas ar laikmetīgo mākslu iepriekš nav saskārusies, jo ģimenēs un vispārizglītojošās skolās šāda tradīcija lielākoties nepastāv. Auditorijas sakarā atceros arī Jāņa Taurena reiz kim? adresēto izteikumu-novērojumu par to, ka darbība ir “pamanāma, bet (mēdz būt) nepamanīta”. 

Tavuprāt, laikmetīgajai mākslai ir robežas? Kas nosaka to, ka tā ir “laikmetīgā” māksla? 

Laikmetīgā māksla jau kādu laiku nav tikai gatavs produkts vai objekts. Tā var būt jebkas un to var radīt jebkurš, ko savukārt bieži vien pavada standarta frāze par to, ka “es arī tā varu”. Laikmetīgajā mākslā vienlīdz svarīgi ir tas, no kā un kādā veidā šis darbs ir tapis, kā arī tas, kas šo mākslu stutē un ir apkārt – kas ir pats mākslinieks, idejas autors, viņa nolūki, kompetence, pārliecība, ko viņš domājis, ko izvēlējies izcelt, ko noliegt vai noklusēt. Vienlīdz svarīgi ir tas, kas ir institūcija, kas šo mākslinieku ir uzaicinājusi, kādās sienās izstāde notiek, kas ir kurators, kā lasās izstādes teksts, kā par šo visu tiek runāts uz ārpusi utt. Tas ir vesels kopums – sava veida uzvedums, situācija, skatuve, ko var kritizēt, sakot, ka tas ir kaut kas ne no kā uzburts un neobligāti visiem pieejams un saprotams, tajā pašā laikā tā ir šodienas specifika, tāds kā dotais lielums. Citādi sabiedrība skaidri apzinās un izbauda dzīvošanu šodienā, patērē aktuālas tehniskās ierīces, rūpējas par aktuālām sarunvalodas niansēm un savu vizuālo tēlu, praktizē dzīves standartiem atbilstošu diētu, tomēr tiklīdz sāk runāt par kultūru vai konkrēti vizuālo mākslu, šis aspekts tiek noliegts un automātiski tiek pieprasīts, lai māksla būtu vai nu vieglāk patērējama un vieglāk saprotama, kas bez iedziļināšanās mums ļautu to baudīt vai būtu pilnīgi ne no šī laikmeta un tās specifiskas. Tieši šī laikmeta pretruna sabiedrībā un tās attiecībās ar mākslu ir manas un kim? satura intereses pamatā. 


Darjas un Agatas Meļņikovu izstāde “Spoguļotāji” kim? vasaras izstāžu ciklā. Foto: Ansis Starks

Bet daļai sabiedrības tomēr rodas jautājums, vai organiskā stikla trubiņa, kas ar skoču pielīmēta pie sienas, skaitās māksla. 

Vienmēr var pateikt, ka, ja tā ir izlikta izstāžu zālē vai par tādu nosaukta, tad tā ir māksla. Nav gan teikts, ka tā obligāti ir laba jeb vajadzīga un noderīga māksla. Vēl tā var būt gan slikta māksla ar labiem nolūkiem, gan otrādi. (Smejas) Jo sliktas mākslas ir ļoti daudz, tikpat daudz ir arī problēmu mākslas vidē kā tādā – tirgus, vadošās institūcijas, zvaigžņu kuratori un viņu tendenciozās izvēles. Auditorijai savukārt ir visas iespējas pret to iestāties un paust savu viedokli, ko tādām institūcijām kā kim?, LLMC un citām lielākām un mazākām struktūrām, būtu jānovēro un uz to atbilstoši jāreaģē. 

Vai Latvijā ir jūtama sabiedrības pretestība pret laikmetīgo mākslu? 

Varbūt ne pretestība, bet reizēm šķiet neizpratne un apmulsums ar to saskaroties, kas tālāk izpaužas darbībās vai to trūkumā. Kā tai tuvoties, kā skatīties, kā mēģināt saprast, kā par to ar kādu aprunāties un kā formulēt savu attieksmi vairāk par patīk vai nepatīk. Ņemot vērā, ka pati esmu izgājusi tādu pašu taustīšanās ceļu, varu apliecināt, ka sākotnējs noliegums var izaugt par patiesu ieinteresētību un kļūt par neatņemamu daļu no dzīves. Var pamanīt, ka interese par šodienas mākslas norisēm aug, ka, piemēram, brīvdienās arvien biežāk ģimenes ar bērniem apmeklē tādas institūcijas kā kim?, ne tikai Latvijas Nacionālo mākslas muzeju vai Rīgas Biržu. Un man gribas domāt, ka mēs viņus sagaidām ar tādu saturu, kas vairāk par citām izstāžu zālēm ir šīs pašas auditorijas spogulis – uzmanību piesaistošs, nostrādāts, reizēm pretrunīgs, bet tomēr vienmēr pārdomāts. 

Vai nav tā, ka Laikmetīgās mākslas muzeja neesamība spēlē pat pozitīvu lomu kim? darbībai, jo nav konkurences? 

Jā un nē. Tomēr vairāk sliecos domāt – kamēr nav Laikmetīgās mākslas muzeja, iztrūkst būtiskais formālais un valstiskais akcepts tam, ka laikmetīgā māksla ir svarīga šodienas kultūrvides un sabiedrības daļa, ka tā ir atbalstāma un ka par to varētu domāt ar zināmu regularitāti, to varētu iekļaut kādā noteiktā dienas kārtībā. Mēs noteikti gaidām gan muzeju kā ēku, gan arī tā piepildījumu – saturu. Skaidrs, ka muzeja saturs noteikti atšķirsies no kim? visā tā pastāvēšanas laikā veidotā satura. Tas sniegs atbrīvojumu un reizē iespējamību un pienākumu lielākam fokusam un precizitātei savās izvēlēs. Šķiet, ka līdz ar muzeja parādīšanos, mainīsies visa vietējās mākslas vides molekulārā uzbūve kā tāds veselībai tik ļoti ieteicamais strukturētais ūdens. 


Synchrodogs darbu ekspozīcija kim? vasaras izstāžu ciklā. Foto: Ansis Starks

Kā jūs izvēlaties māksliniekus, kurus izstādīt?

Programmas pamatā ir noteikta struktūra laikā, jo, piemēram, izstādes tiek veidotas ciklos un katrā no tiem ir vismaz divas paralēlas izstādes, reizēm pat četras. Šīs dažādās kombinācijas jaunajā situācijā – jaunajā izstāžu telpā Sporta ielā, kas vairs nav Spīķeru divi stāvi, bet ir viens stāvs, protams, liek meklēt ciešas saistības starp atsevišķajiem projektiem, tomēr līdz šim tas nav bijis kā uzstādījums. 

Programma ir vairāk intuitīva, kas attīstās no vides un atsevišķo mākslinieku darbības novērojumiem. kim? satura pamatā līdz šim ir bijuši  mākslinieki un viņu jaunu darbu sērijas. Lai arī neesam komerciāla galerija, ir autori, kurus izstādām un “pārstāvam” ar zināmu regularitāti, līdz ar to esam uzņēmušies kaut ko vairāk par vienkārši izstādes zāles funkcijām un kļuvuši par daļas no šeit redzamāko mākslinieku karjeru tālāki virzītāji. Tiek veidotas viņu izstādes Rīgā, reģionos, starptautiski, māksliniekiem regulāri tiek organizētas studiju vizītes ar ārvalstu kritiķiem, kuratoriem, muzeju vadītājiem. Lai šis loks paplašinātos un būtu vienmēr “svaigs”, tiek apzināti jauni šejienes autori – vēl studējošie, kā arī citi, autori, kuri ir bijuši ar šo vidi vairāk vai mazāk saistīti, bet šobrīd jau atrodas ārpus Latvijas utt. Savukārt starptautisko mākslinieku klātbūtne kim?, kas ir otra būtiska programmas daļa, tiek veidota ceļojot, tiekoties un rezultātā izvēloties uzsākt sarunu ar tādiem jaunākās un vidējās paaudzes autoriem, kuru izstādes notikums Rīgā būtu šai videi katru reizi lielāks vai mazāks, bet tomēr – būtisks notikums. Vai nu saistībā ar darba vērienu, mākslinieka prakses unikalitāti, vai ar tā specifiku, sadarbībām ar vietējiem māksliniekiem, tehniķiem, amatniekiem u.c. Arī tas, lai izstāžu cikla ietvaros, kombinācijā, nereti tieši ar kādu autoru no Latvijas, abas puses iegūtu un atklātu kaut ko jaunu katrs par savām atsevišķajām praksēm. 

Sākot ar nākošo gadu kim? programmā atgriezīsies lielāki kūrēti projekti – grupu izstādes, to vidū, 13. Baltijas triennāle un Aukstā kara perioda tematikā balstītā laikmetīgās mākslas izstāde “Trauma & Atdzimšana”. Šobrīd tieši notiek aktīvs izpētes darbs mākslinieku piesaistē, sadarbojoties kim? un šo izstāžu neatkarīgajiem kuratoriem. 

kim? piesaistījis uzmanību arī ar vērienīgu mūzikas programmas izveidi – gan pagājušajā gadā atklājot jaunās telpas, gan nesen astoņu gadu jubilejā. Kā jūs izvēlaties mūziķus, kas uzstāsies? 

Tas bija komandas darbs, kurā iesaistījās kuratore Elīna Sproģe (bij. kim? publicitātes koordinatore), izpilddirektore Renāte Prancāne, sākotnēji sarunas attīstījās kopā ar mūziķi Jāni Šipkēvicu un modes mākslinieku Rolandu Pēterkopu. Vēlāk programmai pieslēdzās arī citi viedokļi – projekta cieši dalībieki. Šāda formāta pasākumi Latvijas apstākļos ir kaut kas neierasts tieši notikuma iegansta un fona dēļ. Proti, laikmetīgās mākslas institūcija svin savu jubileju un savu programmu “notulko” skaņas valodā, veidojot mūzikas notikumu labāko Berlīnes, Londonas, Ņujorkas mākslas institūciju tradīcijās. Berlīnes biennāles atklāšana, MoMA PS1 vasaras koncerti, Serpentine galerijas rudens īpašie projekti u.c. bija kim? svinību paraugu pamatā. kim? kā gaviļnieks 20. maijā sagaidīja pāri par 2500 viesu un nebūs melots, ka tiešā un pārnestā nozīmē viņus uz Sporta ielu lielā mērā atvilināja skaņa. 

Bet vai mūziķi tika atlasīti kādā konkrētā kontekstā ar vasaras izstāžu ciklu? 

Varam teikt, ka kim? kā organizāciju un esošā izstāžu cikla māksliniekus noteikti saista šāda veida mūzika, un zināmā mērā tā darbus papildina jeb kalpo par vērtīgu fonu. Ar šo kopīgo izstādes-plus-koncerts programmu bija vēlme radīt simbiozi starp laikmetīgo mākslu, mūziku un dzīvesstilu, t.i. – vizualitāti, modi, stilu. Vasaras izstāžu cikla atklāšanas notikums ir kā pieteikums tam, ka žanru nodalīšana nav obligāta, jo visas šīs minētās sfēras ir saplūdušas, laikmetīgā māksla tās ir pārkāpusi un ir visur mums apkārt. Galvenais ir to saprast un tad paliek pavisam interesanti. 


Tobiasa Kaspara darbu ekspozīcija kim? vasaras izstāžu ciklā. Foto: Ansis Starks

Vai tevi kaut kas vēl spēj pārsteigt laikmetīgajā mākslā? 

Tādā tīrā mākslas pieredzējuma formā tas nenotiek bieži, bet tas savukārt palīdz uz mākslu paskatīties vēl no cita rakursa un meklēt tajā patiesumu, lai ko tas arī nenozīmētu. Bet nevajag arī idealizēt to, ar ko mēs nodarbojamies. Laikmetīgā māksla tomēr arī ir industrija, lai arī Latvijā varbūt tā vairāk pastāv uz entuziasma bāzes, tomēr attiecības ar pieejamajiem finanšu resursiem un tirgus ierobežotību mums noteikti ir. Līdzīgi kā Rimi darbinieku uzdevums ir nodrošināt preču pieejamību cilvēkiem ikdienas patēriņam, arī māksla savā ziņā nodarbojas ar to pašu, lai gan idejiski līdz šim ir radījusi tēlu, ka stāv no tā visa tālāk. No vienas puses mēs nodarbojamies ar kaut ko būtisku, tajā pašā laikā esam daļa no šīs pašas sistēmas. Mākslas notikuma radītai ekstāzei ir tikpat liela iespējamība, kā tās piedzīvošanai ikdienā, tā sakot, uz ielas. 

kim.lv