Jānis Lipšāns un Artemijs Troickis. Foto: Jana Solom

Ar dzimtenes sajūtu miegā. Un mūziku nomodā 0

Intervija ar Artemiju Troicki

Jānis ‘Pikaso’ Lipšāns
26/05/2017

Foto: Jana Solom

Kad vēl tikai gatavojos sarunai ar Artemiju Troicki, sajūtas bija teju vai patriarhālas – es savos 30, bet viņš dažas dekādes vecāks. Būdams manā vecumā, viņš satikās ar Induli Bilzēnu, kā vēstī dokumentālā filma “Deju laikmets”, kas nule ir uzsākusi tūri pa Krievijas kinoteātriem, bet Latvijas pirmizrāde gaidāma septembrī. Savdabīgas misijas apziņas vadīts, savācu Latvijā tuvākā un tālākā pagātnē radītus mūzikas ierakstus. Ciemakukulis. Diskžokeju vecā skola.

Kad Citigroup vadītājs Čaks Prinss 2007. gadā pasaules ekonomiskās krīzes priekšvakarā intervijā izdevumam Financial Times izteicās: “Kamēr skan mūzika, ir jādejo”, atzīstama bija Džordža Sorosa pēcāk paustā replika: “Patiesībā, kad viņš to teica, mūzika jau bija apklususi.” (No dokumentālās filmas Inside Job, 2010.)

Kad ierados  ciemos pie Artemija Troicka viņa ģimenes rezidencē Tallinā, satiku atvērtu cilvēku ar siltām acīm un skaidru domu gājienu. Vien ķermenis mazliet saguris. Nedejosim.


Tas gan laikam būtu atstājams uz atvadām, taču atļaušos jums uzdāvināt to, ko esmu atvedis no Rīgas. Daudzi cilvēki vēlējās jums nodot...

Jaunus diskus?

Ne tikai. Bet arī. Katrā ziņā pie jums tagad ir atceļojuši ļoti daudzi sveicieni no Rīgas. Esmu tikai starpnieks.

Paldies. Nu, jauna mūzika, kā saka, vienmēr laipni gaidīta.

Tomēr pēdējās intervijās jūs sakāt, ka teju vai 25 gadus par mūziku vairs nerakstāt. Tas jums ir kļuvis neinteresanti.

Jā, sākot kaut kur no 90. gadu vidus, par mūziku vispār vairs nerakstu. Daudz tiku rakstījis līdz pat 80. gadu beigām, tad sekoja tāds kā pārejas periods, kad rakstīju ļoti maz, līdz pārstāju to darīt vispār.

Bet tas taču nenozīmē, ka pārstājāt patērēt mūziku?

Nebūt. Es mūziku klausos visu laiku, gluži vienkārši sāku savādāk izmantot savu klausītāja pieredzi. Ja kādreiz mēdzu to ietērpt vārdos, tad tagad taisu radio raidījumus ar īsiem komentāriem. Dažreiz arī TV pārraides vai raidījumus internetā, kuros es runāju, taču daru to maz, galveno uzsvaru liekot uz kādas jaunizdotas mūzikas klausīšanos.  

Pirms dažām dienām kādā Rīgas kultūras lokālā, starp citu, bijušajā mūzikas skolā iepazinos ar koncertmeistari, kura vaļsirdīgi dalījās savos uzskatos par labu pianistu trūkumu. Tikai retais par tādu kļūstot, ir daži izredzētie, bet pārējie ir nolemti koncertmeistara darbam. Nedomāju aizvainot, bet man uzreiz izspruka par neizdevušos pianistu, kas top par koncertmeistaru. Pēc analogas shēmas sāku pārcilāt savā prātā citas profesijas – kritiķis ir neizdevies kādas mākslas disciplīnas pārstāvis,  bandīts ir neizdevies policists, treneris ir neizdevies spēlētājs. Kas ir izdevies Artemijs Troickis?

Es domāju, ka mana izdošanās ir saistīta ar 70. gadu beigām un 80. gadiem. Tolaik spēlēju ļoti svarīgu lomu, kas izpaudās divos galvenajos virzienos: pirmkārt, tā bija kādreizējās Padomju Savienības jaunās muzikālās paaudzes izglītošana. Proti, es daudz rakstīju, veidoju raidījumus. Galvenokārt tieši rakstīju par rietumu mūziku, par krievu mūziku, kad tas tika atļauts. Tāda bija mana pirmā svarīgā funkcija. Otra funkcija, kas, manuprāt, bija vēl svarīgāka – es ļoti aktīvi palīdzēju talantīgiem mūziķiem.

Kādā ziņā?

Nu, visdažādākajos veidos. Sākot ar to, ka es organizēju koncertus, rīkoju festivālus, uz kuriem es viņus aicināju, tai skaitā arī tā saucamos kvarķirņikus. Arī izglītojot, jo kad sākās jaunais vilnis, rakstīt par to bija samērā sarežģīti. Man bija daudz vinila plašu, ar kurām es nepārtraukti dalījos ar saviem draugiem-mūziķiem, lai viņi ietu uz priekšu. Lai viņi zinātu, kas vispār pasaules mūzikā notiek. Galu galā es vienkārši viņus atbalstīju kā draugs, lai viņi nejustos vieni, un dalījos ar informāciju. Tādu mūziķu bija  ļoti daudz – pazīstami Krievijas vārdi un reizēm arī no citām zemēm. Teiksim, no Latvijas tie bija Dzeltenie pastnieki, Sīpoli. Attiecīgi arī Igaunijā bija savi pastāvīgie klienti, tādi kā Pīters Volkonskijs, In Spe, Magnetic Band. Lūk, tādā ziņā, manuprāt, es nospēlēju lielu lomu, jo otra tāda cilvēka vienkārši nebija. 


Jūs atceraties, kā iepazināties ar mūziku?

Jā, protams, ļoti labi atceros. Man bija astoņi gadi, tas bija 1963. gads, un rudens brīvlaikā es biju aizbraucis uz skolēnu nometni. Es mācījos internacionālā skolā, ar ģimeni tolaik dzīvojām Prāgā, bijušajā Čehoslovākijā. Uz šo pašu nometni no manas skolas atbrauca arī bērni no Francijas un Itālijas, atvedot savus kapitālistiskos vinila singlus, ko dēvēja arī par 45niecēm. Tā es pirmo reizi izdzirdēju to mūziku, kas man ļoti iepatikās un kuru toreiz dēvēja par beat, big beat, yé-yé music. Pēcāk jau to visu sāka saukt par rokmūziku. Es atminos The Beatles, The Beach Boys, kaut kādas tā perioda itāļu un franču grupas. 

Vai, uzzinot par jūsu interesi par mūziku, vecāki izlēma pieteikt jūs mūzikas skolā?

Nekā tamlīdzīga. Īstenībā tā mūzika, kas man patika, viņiem savukārt galīgi negāja pie sirds. Viņi klausījās klasisko mūziku un franču šansonus – Edīti Piafu, Žaku Brelu utt. Man arī vienmēr ir patikuši franču šansonjē, taču maniem vecākiem beat mūzika kategoriski riebās, viņi neatzina manu aizraušanos un nekādu nodomu mani sūtīt mūzikas skolā nebija. 

Sakiet, kāda, jūsuprāt, ir mūzikas atbildība pret klausītāju?

Es teiktu, ka viss ir atkarīgs no to cilvēku motivācijas, kas mūziku rada un izpilda. Principā es uzskatu, ka mūzika nekādu atbildību nenes. Vienīgais, pret ko mūzikas radītājs nes atbildību, ir viņš pats – viņam ir jābūt godīgam un patiesam savās mākslinieciskajās izpausmēs. Tas, kādu iespaidu radītā mūzika atstās uz klausītāju, ir viens no pēdējiem jautājumiem. No otras puses, ja autora motivācija sakņojās tīri materiālās toņkārtās, tas ir, kā nopelnīt naudu, tad viņam jau no sākta gala ir jādomā par klausītāju kā pircēju – nopirks klausītājs šo produktu vai nē. Šajā ziņā kaut kādu atbildību tā nes, bet tā ir gaužām garlaicīga atbildība. 

Un kādas kvalitātes meklējat jūs, kad klausāties mūziku?

Galvenā kvalitāte, kādu es vienmēr meklēju mūzikā, ir tās patiesums un talantīgums. To jo sevišķi izjūt cilvēks ar uzkrātu pieredzi. Runājot formālākās kategorijās, es arvien meklēju kādu jaunu informāciju, lai gan to var atrast arvien retāk. Pēdējā laikā mūzika nes ļoti maz jaunas informācijas. Ar to es domāju stilu, skanējumu, kaut kādas jaunas skaņas. Principā viss jau ir ticis izmantots, un no šāda skata punkta klausīties mūziku ir kļuvis garlaicīgāk. Vien ar retiem izņēmumiem, kad negaidīti gadās uzdurties kādam eksemplāram ar jaunām skaņām. Es to ārkārtīgi cienu. 

Savā laikā Mākslas dienas, par kurām jūs runājāt, viesojoties Rīgā ar lekciju Hardija Lediņa gada ietvaros, bija daudzu mākslas disciplīnu prezentācija. Kontekstā ar Tallinas Mūzikas nedēļu, kā jūs salīdzinātu šos abus notikumus un vai to vispār ir iespējams un nepieciešams darīt?

Mākslas dienu kodols bija izstādes, vizuālā māksla, instalācijas. Mūzika bija nostāk. Jāņem vērā sociālpolitiskais laika nogrieznis – 80. gadi… Negaidīta brīvība, uz kā balstījās arī milzīgā entuziasma gadi. Tāpēc Mākslas dienas nebāzējās materiālā aprēķinā. Tie bija svētki. Eksperimenta svētki. Tagad, protams, visi show-case festivāli notiek pēc cita principa – galvenais ir sevi parādīt un kaut kā pārdot. Šajā ziņā uzstādījumi un uzdevumi ir mazliet citi, bet svētkus tas neatceļ, un esmu pārliecināts, ka arī Tallinas Mūzikas nedēļā ir daudz kas jautrs un izbrīna vērts.

Šķiet, tolaik liela daļa mūzikas tika radīta laika garam atbilstošas nepieciešamības vārdā. Mūsdienās ir tāda sajūta, ka vienkārši tiek ražots bezjēdzīgs kvantums nevienam nevajadzīgas mūzikas.

Runājot par 80. gadiem, var teikt, ka tas īstenībā bija laimīgas sakritības rezultāts. Jaunā mūzika un citas mākslinieciskās izpausmes izlīda no pagrīdes, un vienlaikus publika par to sāka ārkārtīgi interesēties, tāpēc entuziasms bija abpusējs. Viss notika saskaņā ar šo nepieciešamības garu, kas formas un eksperimenta ziņā sasaucās ar alkām pēc brīvības un centieniem pēc liberalizācijas valstiskā un politiskā līmenī. Diemžēl nekā līdzīga šādai apstākļu sakritībai mūsu valstu jaunāko laiku vēsturē nav bijis. Jāsaka gan, ka Baltijas valstīs – par Krieviju ir atsevišķs stāsts – pastāv mūzikas un mākslas brīvā tirgus apstākļi, kas ļauj realizēties. Tirgus savā ziņā ir godīgs, un es nekādā ziņā negribu to noniecināt, sakot, ka viss ir izlikšanās un pērkams un ka neviens neko vairāk negrib, kā tikai nopelnīt naudu. Nebūt ne. Joprojām ir talantīgi cilvēki, un viņiem ir, ko teikt. Cita lieta, ka uz vienu talantīgo ir pieci ne pārāk talantīgi vai arī pilnīgie bezjēgas. Tas, protams, devalvē kopējo procesu. Bet katrā ziņā lietas notiek. Process iet uz priekšu. 

Ja salīdzinātu tā laika pagrīdes mūzikas ainu ar mūsdienām, kādas izmaiņas ir notikušas?

Ja runājam par andergraundu, tad nedomāju, ka šajā ziņā ir notikušas kādas lielas izmaiņas. Ja nu vienīgi tas, ka kādreiz tā bija daudz vairāk. Tolaik praktiski visa rokmūzika gan Latvijā, gan Igaunijā bija pagrīdē. Šodien tur ir kādi 5-10 rokkoncerti, pārējais jau ir pops vai meinstrīms – sauciet to, kā vēlaties. Bet kopumā, ja mēģina salīdzināt tā laika andergraundu ar to, kas ir pašreiz, tad jāsecina, ka nekas stipri nav mainījies. Bija tolaik tāda samērā zināma grupa ЗГА no Rīgas, viņi spēlēja noise, industrial noise mūziku. Tagad, teiksim, Latvijā ir tāda grupa Mona De Bo, kas arī spēlē tādu noise-crowd-rock. Es nedomāju, ka viņiem situācija ir savādāka. Gan toreiz, gan tagad šī ir mazākuma, eksperimentāla mūzika.

Bet varbūt iemesli, kāpēc viņi rada šādu mūziku, salīdzinot ar tiem laikiem, ir citi?

Es domāju, ka viņi šādu mūziku rada, jo viņiem tā patīk. Tas ir ļoti patiess stāsts. Viņi varētu spēlēt kaut ko daudz pieprasītāku, viņiem būtu vairāk naudas, lielāka auditorija, bet viņi spēlē underground music, un tā vienmēr ir mākslinieka izvēle. Uzskatu, ka viņu izvēle ir godājama. 

Es neņemos spriest, ar ko tas ir izskaidrojams, bet pēdējā laikā ir parādījies trends – aug pieprasījums pēc vinila platēm. It kā viss aizgājušais lēnām nāk atpakaļ. Ne tikai kā mūzikas atskaņošanas veids, bet arī tādā sentimentālā aspektā – kā ilgas pēc aizgājušā laika. Tas attiecināms uz 90. gadu paaudzi, kas izaugusi laiciņu pēc tam, kad vinila plates izgāja no modes.

Es pats sevi par vinila fetišistu neuzskatu. Man visērtākais veids mūzikas patērēšanai joprojām ir CD. Es tos izmantoju profesionālos nolūkos, man tos ir ērti klausīties un es tos izmantoju radio. Vinils man liekas pārāk ceremoniāls un nepraktisks formāts. Protams, ka vinilam ir cits skanējums, bet jautājums jau ir par to, kāds skanējums jums pašam vairāk patīk – siltāks un netīrāks vinils vai asāks un aukstāks CD. Es izvēlos ciparu formātu, jo, atšķirībā no analogā, es tajā atrodu vairāk informācijas. Kas attiecas uz sentimentu, es domāju, ka vinils ir reakcija uz lejuplādēšanu, kas jau ir cita galējība, kad tu saņem mūziku no zila gaisa un nevari to turēt rokās. Nav paša informācijas nesēja. Man tas liekas neomulīgi, es vēlos, lai mūzika ir kaut kādā veidā ietērpta, tāpēc es ne visai mīlu tos mp3 utt. Taču vinils jau ir ekstremāls variants - tur visam jābūt uz pilniem simts… Lieli vāki ar noteiktu smaržu, bildes uz vākiem, ko var izlikt un aplūkot... Katrā ziņā tam piemīt savs šarms, un tajā ir kaut kāda nostāja, pozīcija.


Runājot par nostāju, no mūzikas gribu pāriet pie nesenajiem Krievijas notikumiem, kas norisinājās Maskavā un citur. Es runāju par protestiem, kuru vadmotīvs bija vēršanās pret politiskās elites un viņiem pietuvināto cilvēku patvaļu un korupciju. Kāda ir jūsu attieksme pret notiekošo tur, kamēr pats rezidējat Igaunijā?

Kā jūs droši vien zināt, es no Krievijas aizbraucu 2014. gadā, un daļēji šis lēmums bija saistīts un motivēts ar tur piedzīvotajiem politiskajiem notikumiem. Mani, protams, ļoti apbēdina tas, kādu attīstības virzienu ir uzņēmusi Krievijas valsts vara. Un man nepatīk tā valsts, par kādu Krievija ir pārvērtusies. Es uzskatu, ka izolācija, nacionālisms, militārisms ir nepareizi, nemūsdienīgi argumenti, kas atgriež mūs sliktākajos Padomju Savienības laikos. Tāpēc es priecājos par sociālpolitiskajām kustībām, kas tiecas pēc daudz demokrātiskākas perspektīvas valsts nākotnei, un nožēloju, ka man nav tik daudz iespēju tajās ņemt dalību.

Vai jūs būtu gatavs uzņemties lielāku iesaisti šajā kustībā un, iespējams, kļūt par zināmu līderi?

Nē, es absolūti neesmu līdera tips. Bet es katrā ziņā atbalstu.

Pirms ceļa jautāju savam tēvam, ko viņš gribētu, lai es jums pajautātu. Viņš teica: ’’Paprasi, ko viņš domā par Lielo Oktobra sociālistisko revolūciju!’’

Jā, tas ir ļoti svarīgs jautājums. Tas, kas notika 1917. gadā, manuprāt, bija pozitīvi mūsu valstij, proti, valsti tā kārtīgi sapurināja. Taču tas, kas notika pēc  Ļeņina nāves, NEP atcelšana utt. – lietas aizgāja pavisam ne tajā gultnē. Protams, ka ir ļoti žēl par cilvēku upuriem, pilsoņu karu utt. Droši vien, ja būtu bijis iespējams no tā kaut kā izbēgt, ja boļševiki nebūtu tik fanātiski un asinskāri, lietas izvērstos labāk. Katrā ziņā revolūcijas ieceres bija nesliktas, bet sekojošais izpildījums izvērtās šausmīgā traģēdijā.