Evelīna Vida. Foto: Luci Lux

Lai prieks kā laimes putekļi virmo 0

Intervija ar mākslinieci Evelīnu Vidu

Odrija Fišere
26/05/2017

Evelīna Vida ir tā pati mums zināmā Evelīna Deičmane – autore, kuras darbus raksturo eksistenciāla noskaņa savienojumā ar personisko emocionālo pieredzi un interesi par tradīcijām, teikām, dabas un cilvēka vietu universālajā laiktelpā. Evelīnai raksturīga minimālistiska pieeja vizuālo izteiksmes līdzekļu izmantojumā, un viņa bieži eksperimentē ar skaņas elementiem. 2009. gadā māksliniece kopā ar Miku Mitrēvicu pārstāvēja Latviju 53. Venēcijas biennālē, viņas darbi bijuši skatāmi arī 15. Sidnejas biennālē (2006), Otrajā Maskavas biennālē (2007), Manifesta 7 (2008), 12. Kairas biennālē (2010) un daudzās skaņas mākslai veltītās izstādēs. Šodien, 26. maijā, plkst. 17.00 galerijā “Alma” tiks atklāta Evelīnas un komponista Andrē Vidas izstāde “Kopā viens” (Alone Together). Evelīnai šī ir atgriešanās Latvijas mākslas dzīvē pēc dažu gadu pārtraukuma, kā dēļ šis notikums ir gana satraucošs. Turklāt, lai arī mākslinieku pāris kopā darbojušies jau iepriekš (2015. gadā Andrē kopā ar Evelīnu radošajā rezidencē Trumsē, Norvēģijā, strādāja pie projekta Lullabies for Monsters), šī būs viņu pirmā kopizstāde. 

Evelīnas vīrs, komponists un saksofonists, Andrē Vida ir koncertējis kā solists, kā arī sadarbojies ar dažādiem mūziķiem, tostarp Entoniju Brekstonu, Kevinu Blehdomu, Tareku Atoui, Hilduru Gudnadotiru, Rašadu Bekeru u.c. Vizuālās mākslas jomā Andrē Vida kā mūziķis ir cieši sadarbojies ar vienu no laikmetīgās mākslas pasaules zvaigznēm – Anrī Salā, veidojot performances Serpentine Galleries Londonā, romiešu amfiteātrī Arlā, mākslas mesē Frieze London un Havanas biennālē. 

Izstādes “Kopā viens” pieteikums vēsta, ka tā iecerēta kā meditācija, kas galerijas telpās ritmiskos mūzikas ciklos ieskanēsies ar video, keramikas un mehānisku objektu starpniecību. Darbu periodiski raidītie mūzikas viļņi iezīmēs to acumirklīgo klātbūtni telpā un, sasaucoties savā starpā, radīs nojausmu pa cilvēku, objektu un vides savstarpējo saikni. Izstādes nosaukums, pēc Evelīnas vārdiem, izskaidro jautājumu par to, kas notiek, ja kaut ko izņem ārā no kopējās sistēmas. Vai viss sabrūk? Un cik ļoti mēs šobrīd esam saistīti? Cik mēs to apzināmies?

Jāpiebilst, ka divi izstādes objekti ir tapuši Evelīnai Vidai sadarbojoties ar cepuru dizaineri Beatrisi Gori un mākslinieces māsu Agnesi Sidrevicu, kurai arī šī ir atgriešanās mākslā pēc ilgāka pārtraukuma. 


Evelīnas Vidas darbnīcā. Foto: Odrija Fišere

Kad ar Evelīnu tiekamies viņas darbnīcā Berlīnē, izstādes tapšanas process tuvojas noslēgumam, galvenās lietas māksliniecei ir skaidras un vairāki darbi ir jau gatavi. Darbnīca ir pilna ar neliela izmēra māla objektiem, kas atgādina sniegotas ainavas, pie sienas piekārtas mazas koka trepītes, uz galda saliktas skices un izstādes maketi. Evelīna rāda jaunos darbus – zīmējumus un keramikas objektus – un uzreiz sāk stāstu par to, kas būs redzams izstādē: “Viena lieta man bija skaidra, ka būs jārada mazi objekti, lai tos varētu aiztransportēt uz Rīgu. Es jau sen gribēju veidot mālā, un tas bija labs ierosinājums – taisīt mazas figūras un pēc tam likt kopā. Līdzīgi kā ar Čehova īsajiem stāstiem, kas apkopoti vienā grāmatā, bet vienam ar otru nav lielas sasaites, arī izstādes darbi būs viens no otra neatkarīgi. Bet kopējais stāsts ir par viena objekta, būtnes vai jebkāda veida ķermeņa ietekmi uz otru. Izstādes galvenajā video, kas ir tieši saistīts ar cilvēku, mana draudzene Paulina spēlē Andrē kā instrumentu, un Andrē to pārtulko mūzikā. Piemēram, viņa pūš gaisu pakausī, un viņš tā ietekmē spēlē tālāk, bet kaut kādos brīžos viņš viņu ignorē vai arī atbild.” 


Evelīna Vida, Andrē Vida. Kadrs no video “Kopā viens”. Publicitātes attēls

Vai tas ir arī stāsts par attiecībām?

Vairāk par to, kā viena lieta ietekmē otru, lai arī kas tas būtu – kosmiskās sistēmas kārtība vai divu cilvēku attiecības. Tevi kaut kas ietekmē, bet tu saglabā savu unikālo, tieši tavu raksturu. 

Darbos ir iesaistītas ļoti daudz simboliskas lietas – putni, koki utt. Piemēram, putns, kuram kāju vietā ir saknes, vai māja uz vistas kājas – tādi man ir zīmējumi. Mani interesē stāsts par dabas mistēriju kā tādu. Aizvien vairāk gribas par to stāstīt, lai nezaudētu saikni ar dabu, lai trenētos lasīt dabas zīmes, intuīciju par lietām – ja ieraugi vanagu no rīta, tad tu zini, ko tas nozīmē tavai dienai. Runa ir par lietu saistību vienai ar otru, kur nav nejaušību.

Vai tu neatstāj vietu nejaušībai?

Kaut kādā ziņā es atstāju vietu nejaušībai – piemēram, izstādē viens no objektiem būs automātiskais putekļusūcējs, kas pats “ceļos” no galerijas vienas vietas uz otru. Saduroties ar kādu objektu, tas pagriezīsies un dosies tālāk. Tam nav ieprogrammēts maršruts, tas neiet uz kādu konkrētu mērķi, bet kustas citu ārēju lietu ietekmēts. Beta [Gore] putekļusūcējam ir uztaisījusi cepuri, kas izskatās pēc samīcītas planētas puslodes. Cepurē būs zvaniņi, kas iezvanīsies – tinnnn – līdz ko putekļusūcējs kaut kur atsitīsies. Tā tāda pavisam tieši lasāma norāde, kā viens ietekmē otru. 


Evelīnas Vidas zīmējumi. Foto: Odrija Fišere

Šī ir tava un Andrē kopizstāde. Pastāsti par to, kā jūs strādājat kopā. Kurš ko dara?

Izstādes koncepts ir izstrādāts kopā ar Andrē. Vizuālā puse ir uz maniem pleciem, bet Andrē ir sakomponējis izstādei ļoti labu mūziku, un tā tiks izdota arī vinila platē. Tomēr viņš iesaistās arī pārējā izstādes tapšanas procesā – es viņu aicinu un rādu, uzklausu viņa domas, mēs runājam. Lai arī Andrē nestrādā kā vizuālais mākslinieks, viņam ir skaidrība, kas ir un kas nav labs. Bieži vien ir tā, ka es parādu viņam to, ko esmu uztaisījusi, un viņš pēkšņi iedod kādu nozīmi klāt, kas kaut kādā ziņā darbu papildina. Vai arī – es klausos viņa mūziku un lipinu. Tas katrā ziņā ietekmē. Es paļaujos uz viņu par skaņu, un viņš uz mani – par vizuālo. 

Andrē ir sacerējis vairākus mūzikas gabalus – tie ir ļoti meditatīvi un sasaucas viens ar otru – skan kā viens. Tajos ir nedaudz no Deivida Linča “Tvinpīkas” noskaņas – lēns, mistikas pilns motīvs, kas aizrauj tevi. Esmu pat mēģinājusi meditēt pie šīs mūzikas – ļoti labi strādā. 

Kad darbus uzstādīs, es domāju, parādīsies vēl kāds interesants aspekts, jo Andrē var būt savādāka sapratne par to, kā tam gala rezultātā jāizskatās.

Kad mēs strādājām pie projekta Lullabies for Monsters mākslas rezidencē Norvēģijā, es netiku uz darba uzstādīšanu, un viņš uzstādīja objektu. Biju patīkami pārsteigta, kā Andrē to bija izdarījis – viņš bija izdarījis labāk – tā, kā man nebūtu ienācis prātā, jo es būtu vadījusies pēc kaut kādiem iemācītiem standartiem. Ceru, ka arī šoreiz ar viņa palīdzību mēs to visu labi saliksim kopā. Man ir ļoti interesanti pašai, jo parasti ir tā, ka es izstādu kādu lielo objektu, un tas ir sākums un beigas, bet tagad ir maziņie objekti no māla.

ARHĪVS: Dzirdēt mākslu, redzēt mūziku. Saruna ar komponistu un saksofonistu Andrē Vidu

Maza izmēra objekti, keramika – tas ir jaunums tavā mākslas praksē.

Jā, ar maza izmēra objektiem iepriekš es neesmu aizrāvusies. Tādas kāpnītes (rāda no auklas un koka gabaliņiem izveidotas kāpnes) es iepriekš neesmu “tamborējusi”... Es bez problēmām tādus darbus varu aizvest uz Rīgu, un tos ir vieglāk arī glabāt – to tomēr nevar neņemt vērā. Jau tā visi draugi glabā manus objektus pa saviem šķūņiem.

Mēģinu darbus taisīt, izmantojot kontrastu materiālos. Daļēji izmantots jau gatavs, atrasts materiāls, dažiem ir pielikts koks vai vēl kas cits. Arī galvenajā videodarbā Andrē mežā spēlē nevis saksofonu, bet atrastu plastmasas cauruli. Daudzi materiāli ir iegūti uz ielas. Piemēram, atradu Ziemassvētku eglītes, nolobīju plikas un kombinēšu tās kopā ar mūzikas instrumentu. Man ir arī iecerēts viens eņģeļa zelta mats, kurš plīvos. Es gribu, lai izstādē ir prieka sajūta – lai bērniem patīk. (Smejas.) Būs arī NLO – kam tad nav prieks ieraudzīt NLO? (Smejas.)

Vai esi jau iepriekš strādājusi ar mālu?

Man vienmēr paticis izmantot dažādus materiālus – veidoju objektus no maizes, izmantoju koku u.tml. Jau kādus divus gadus man gribējās pamēģināt mālu – tas ir tik ļoti nomierinošs materiāls. Ir doma pievērsties mazajiem objektiem arī nākotnē un taisīt dekoratīvās vāzes – objektus kā skulptūras no māla. Man apmēram ir skaidrs, ko es tālāk varētu darīt, kā tām vāzēm būtu jāizskatās. Un man tas ļoti patīk – mīcīšana, lipināšana utt.

Keramiku uztveru kā eksperimentu. Tā vietā, lai pierakstītu vai uzskicētu, es savas idejas uztaisu mālā, ātri kaut ko uzlipinu. Un tās pamazām krājas. 

Ir bijis tā, ka Berlīnē aizvedu darbus dedzināt uz keramikas salonu, atnāku pēc tiem un redzu – tā, tā, tā... kāds ir nozadzis manu ideju. Man tas ir liels pagodinājums, bet domāju tas notiek tāpēc, ka es kā nezinātājs vienkārši eksperimentēju, man nav skaidrs, kas tai krāsnī saglabāsies. Tikpat labi es varētu kādas drupačas izvilkt – tam esmu emocionāli gatava. 

Ikdienas rutīna ir tāda, ka es atbraucu uz darbnīcu, un man ir pāris stundas, ko darboties. Man tas pat patīk, ka nav nekāda spiediena – tu vienkārši domā vai mīci mālu, tīri egli. Līdz ar to es visu taisu pa vienai lietai. To, kas man patīk tajā dienā, kā es jūtos – tā es izdaru. Man ir sataisītas dažādas lietiņas, izstādē es tās likšu kopā un skatīšos, kas sanāks, kādi šie stāsti veidosies. 

Sanāk gluži vai dienasgrāmata.

Varētu teikt, bet drīzāk tās ir brīvdienas, jo īstais darbs man ir dēla audzināšana. Tas nenozīmē, ka man nav “radošo moku”. Ar bērna parādīšanos galvā sakārtojas vērtības, un man sākumā likās, ka līdz ar to tas uzreiz būs redzams arī mākslas darbā, bet nekā. Ja kādu laiku nav sanācis darīt... tas neatnāk pats. Vismaz ar mani tādi brīnumi nenotiek. Tas atnāk tikai, ja strādā. Bieži vien ir vilšanās sajūta, ka lietas vairs neklausa, kā tas bija kādreiz. Protams, ir labāki, priecīgāki brīži, kad šķiet – viss iet tā, kā vajadzētu, ir prieks par padarīto. Bet dažreiz entuziasms un ticība kaut kur pazūd, noplok. Reizēm ilgojos pēc tā, ka varētu no rīta līdz vēlam vakaram raut, jo dažkārt jūtu – vajadzētu pabeigt domu –, bet jāskrien projām. Izdomāju, ka vienkārši ir jāturpina strādāt. Tad zini vismaz, ka darbojies. Dari un pēc tam jau skatīsies, vai īpašais strādājot atnāks vai neatnāks. Gribās jau tomēr to īpašo. 


Izstādes “Kopā viens” ekspozīcijas makets. Foto: Odrija Fišere

Kā tu šobrīd jūties mākslinieka profesijā?

Nesen bija situācija, kad es nonācu pie domas – kā tā var būt, ka es savā profesijā esmu mācījusies 11 gadus, bet man no tās vēl aizvien nav finansiālas atdeves? Man būtu paticis, ja no paša sākuma man būtu bijis skaidrs, ka māksla ir bizness, ka tā ir nopietna profesija, ka tajā, tāpat kā citās nopietnās profesijās, ir kārtīgi jāstrādā, mazāk jāguļ, jāzina vairāk valodu, jālasa vairāk. Lai tu, ja tev kaut cik ir talants, sāc pelnīt, nevis tikai ieguldīt. Šajā ziņā kaut kas ir nogājis greizi. Dzīvojot Berlīnē, esmu sapratusi, ka ir jāzina, kā komunicēt, ir nepieciešams networking, ārkārtīgi labi jāzina valoda – vai tu esi kurators, vai mākslinieks. Ja arī tu esi ļoti kautrīgs un negribi sarunāties, tad brīdī, kad tu tomēr kaut ko pasaki, tam jāskan pareizi un īstajā vietā. 

Ja es paskatos atpakaļ, ir bijuši gadījumi, kad esmu zaudējusi iespēju pārdot darbu ar pirmo teikumu – kāda galerija tevi pārstāv? Ja es saku – neviena, tad viss, čau! Nav jau tā, ka man tagad visas iespējas būtu nogrieztas, bet, ja es paskatos uz māksliniekiem, ar kuriem noteiktā laikā esam gājuši vienotu soli, tikai nemācēšana, nezināšana, svarīga posma noliegšana, ir aizvedusi mūs pa pilnīgi dažādiem ceļiem.

Vai tu to saisti ar izglītības sistēmu?

Es domāju, ka izglītībai ir ļoti liela loma. Ir svarīgi jau pašā sākumā saprast mākslas pasaules biznesa struktūru. Atceros, kā [Kristaps] Ģelzis teica – labs mākslinieks var pat no tējas maisiņiem uztaisīt darbu. Bet, lai to pasniegtu, ir jāsaprot sistēma – cik liela ir atbildība, cik daudz ir jāstrādā, kā tev ir jāsarunājas, kas tev ir jāzina, kādi ir vislabākie soļi, ar kādām galerijām jāsadarbojas, ar kādām nē. Tas viss ir ilgtermiņa stratēģija.

Ja tu mācies 11 gadus un neesi spējīgs ar savu profesiju pelnīt, sanāk, ka tu 11 gadus mācies hobiju. Tas nav nopietni. Iespējams, tā ir paaudzes lieta, domāju, ka jaunie pret to izturas nopietnāk.


Evelīnas Vidas darbnīcā. Foto: Odrija Fišere

Jāatzīst, ka Latvijā priekšstats par mākslinieka tēlu ir tāds, ka mākslinieks ir tas, kurš neko īsti nedara.

Jā – ilgi guļ, dzer. Es atceros, ka pat mans tēvs, kur ir mācījies lietišķajos, reiz man zvana un jautā – bet kad tu sāksi strādāt? (Smejas.) Un tas bija posms, kad es gatavojos Venēcijas biennālei, strādāju no rīta līdz vakaram. 

Man šķiet, ka arī padomju laikā māksliniekus uzskatīja par nopietniem cilvēkiem, viņiem bija īpašs statuss. Vienīgi tagad ir problēma, ka visi ir mākslinieki. (Smejas.)

Vai tu šobrīd vairāk uzturies Latvijā vai Berlīnē? 

Mana ģimene ir Berlīnē, un tas arī visu izskaidro. Pagaidām esam te, bet tas neizslēdz iespēju atgriezties Rīgā. Man ir jāatrod vēl divi labi iemesli, kāpēc to darīt, lai būtu trīs labas lietas un es varētu kādu pārliecināt. 

Ja runājam pa profesionālo, es jau pamazām tikai atgriežos, jo man ir bijis bērna pieskatīšanas laiks. Es nevarētu pateikt, kur ir labāk, – Rīgā vai Berlīnē. Kaut kādā ziņā es piekrītu tam, ka, ja kāds mākslas profesionālis atbrauc uz Rīgu, tevi var ievērot vairāk nekā, ja esi Berlīnē starp tūkstošiem mākslinieku. Mana pārliecība ir, ka tie, kuri uz Berlīni ir atbraukuši ar zināmu atpazīstamības pakāpi, arī noturas. Ja esi atbraucis nezināmā stāvoklī – ļoti reti ir gadījumi, kad kāds izsitas. Vai tā pilsēta piedāvā iespēju izaugt? Es ļoti stipri šaubos, par iespējām Berlīnē esmu diezgan daudz dzirdējusi skeptisku attieksmi, un arī telpu cenas daudz izsaka. Vismaz manā gadījumā nešķiet, ka mani tas ietekmētu, ka mana atrašanās šeit radītu lielākas iespējas. Berlīne tiešām piedāvā iemācīties daudz ko – sarunas, kontaktus –, bet mans novērojums ir – ar kādu bagāžu tu ierodies, ar tādu tu arī apgrozies. Katrā ziņā esam priecīgi par gaidāmo rezidenci Parīzē, jo tā ir iespēja izrauties. 

Ko darīsit Parīzē? 

Man ir piešķirta rezidence Cité, Andrē un mūsu dēls Jula arī brauks līdzi. Veidošu projektu par gotiskās arhitektūras ūdens notekām – gorgoilām, kas veidotas kā pūķi, himēras vai kādi citi briesmoņi. Tiem pašiem, kas Viktora Igo “Parīzes Dievmātes katedrālē” sēž uz katedrāles. Ir arī leģendas par to, ka tās dzīvo upē un ēd cilvēkus vai ka gorgoilu tēliem tikušas izmantotas savā laikā atpazīstamu cilvēku sejas. Domāju, ka tas būs tāds skatījums no augšas par briesmoņiem, kuri ir izauguši, un to, kā tie mīti darbojas. Man patīk šādi nostāsti, patīk mitoloģiju savienot ar realitāti.

Rezidences noslēgumā manus darbus varēs redzēt izstādē Cité. Kad atgriezīšos no Parīzes, sākšu gatavoties izstādei Berlīnē.


Evelīnas Vidas darbnīcā. Foto: Odrija Fišere

Vai jauno izstādi galerijā “Alma” tu redzi kā turpinājumu tam, ko esi iepriekš darījusi, vai tas ir kas pilnīgi cits?

Tas nav turpinājums, tomēr intereses ziņā – protams, saglabājas mitoloģija, dabas mistērija, cilvēka uzvedība. Taču formāts ir jauns, arī skaņa, ko Andrē radījis, ir pilnīgi cita līmeņa. Tā jau pati par sevi ir kā milzīga vērtība. Es pieļauju, ka manu rokrakstu varbūt varēs atpazīt, bet vienalga tas ir jauns skatījums uz lietām, jo tomēr procesā ir iesaistīti vēl trīs citi talantīgi cilvēki. Arī darbu tapšanas process ir bijis savādāks – ja kādreiz es varēju visu dienu nosēdēt darbnīcā un nošaubīties, tad tagad dzīves apstākļi ir tādi, ka ir jātic sev un jāpieņem ātrs lēmums. Un arī mērķis ir savādāks – ja agrāk es stāstīju, kā es jūtos, kā man liekas, tad tagad es domāju tam pāri – ja es ietu pie tevis ciemos, tad ko es tev tādu patīkamu varētu pastāstīt, lai mums vakars būtu jauks, lai saruna būtu patīkama. Es ļoti apzināti izravēju negatīvo. Lai ir visi spektri, tomēr lai proporcionāli dominē patīkamā sajūta, lai ir liels prieks par tikšanos. Man aizvien vairāk un vairāk gribas radīt prieka sajūtu. Piemēram, man milzīgu prieku sagādā mirkļi, kad es varu vasarā sēdēt un skatīties, kā gaisma no ūdens atspīd kokos. Tādos brīžos mani pārņem laimes sajūta – tur viss ir tīrs, nav pārslāņots ar stāstiem. Man gribas, lai arī izstādē prieks virmo kā tādi laimes putekļi.


Evelīna Vida, Andrē Vida. Kadrs no video “Kopā viens”. Publicitātes attēls

evelinavida.com