Endrjū Logans. Foto: Didzis Grodzs

Prieka strūklaka vārdā Endrjū Logans 0

Saruna Rīgā ar britu mākslinieku, tēlnieku, juvelieri un ekscentriķi

Sergejs Timofejevs
22/05/2017

“Manā garderobē nav neviena apģērba melnā krāsā. Lielākoties es nēsāju oranžu, spilgti rozā, zaļu – dabas un prieka krāsas.” Tā saka Endrjū Logans, mākslinieks, tēlnieks, juvelieris, ekscentriķis un dzīves filozofs. Latvijā viņa vārds saistīts ar nu jau leģendārajiem Nepieradinātās modes asamblejas projektiem, kuru pasākumus deviņdesmito gadu pirmajā pusē viņš rotāja kā brīnumainas, spilgtas un krāsainas pasaules pārstāvis – pasaules, kurā mēs visi, kā toreiz likās, pamazām un nešaubīgi nonāksim. Tomēr Asambleja jau sen nepastāv, bet melnais joprojām, arī XXI gadsimta sākumā ir populārākā krāsa. Tā arī nelielās, elegantās Endrjū Logana rotu izstādes atklāšanā Rīgā konceptveikalā BOLD pašā maija sākumā viesi lielākoties bija ģērbušies melnā. Taču Endrjū uz viņu fona vizuļoja kā tāda krāsaina strūklaka, kā radžas dimants, un dāsni dāļāja smaidus. 

Pāris dienās, ko viņš pavadīja Rīgā, viņš paguva sagatavot un aizvadīt savas izstādes atklāšanu, nolasīt lekciju Mūkusalas mākslas salonā un apmeklēt daudzas vietas kopā ar savu seno draugu un toreizējās Asamblejas iedvesmotāju Bruno Birmani. Tā ir vienkārši apbrīnojama un apskaužama enerģija, ja ņem vērā diezgan solīdo Endrjū Logana vecumu. Es to nenosaukšu, skaitiet paši, pavēstīšu vien, ka viņš dzimis 1945. gada beigās kā trešā atvase sešu bērnu ģimenē. 1963. gadā Endrjū iestājās, bet 1967. absolvēja Oksfordas arhitektūras koledžu. Savu istabu Denmarkstrītā 10, kur viņš mitinājās šajos gados, Logans pārvērta par telpu ar vates mākoņiem, plastmasas zāli un lampu milzīgas narcises formā, darinātu no papjēmašē. Pēc tam Endrjū veselu gadu pavadīja ASV, kur kā reiz slavas zenītu piedzīvoja hipiju kustība ar tās lozungu “Flower Power”, kas labi sabalsojās ar jauno mākslinieku.


Endrjū Logans izstādes “10 viesistabas” katalogā 1970. gadā 

Savus agrīnos darbus viņš rada jau sešdesmito gadu beigās, tomēr pirmā profesionālā atzinība nāk 1970. gadā, kad troksni sacēlušajā izstādē “10 viesistabas” Londonas  ICA (Institute of Contemporary Arts) viņš rada savu istabu, kas daļēji atgādina viņa mitekli Oksfordā, jo no turienes bija atnākuši vates mākoņi, plastmasas zāle un narcises lampa. Aptuveni tajā pašā laikā viņš sastop savu pirmo patronu, draugu un iedvesmotāju, “bohēmas karalieni” Tiju Porteri, kas viņam uztic izdomāt viņa pirmo skulptūru (“Deviņpēdu sudraba liliju”) savam veikalam Soho. 

Tā arī sākas viņa tēlnieka karjera, kas atstājusi iespaidīgas pēdas ne tikai dažādos Lielbritānijas nostūros (piemēram, sešus metrus augstais, paša rokām darinātais Millenium Pegas), bet arī citās valstīs, ieskaitot pat Bombejas lidostu, kas slavena ar savu plašo mākslas kolekciju, kas atrodas Terminal 2. Tieši tad, septiņdesmitajos gados, viņš sāka nodarboties ar skaņas instalācijām, portretiem no spoguļu lauskām un savām visās nozīmēs spīdošajām juvelierrotām, ko viņš sākumā nepārdeva, bet dāvināja draugiem. Savos dažādu žanru darbos Logans sajauca kempu, popārtu un neoromantismu kādā ļoti specifiskā kokteilī, kurā daudzi samana izteiktas angļu ekscentrisma notis. 


Lūk, arī viņa mājaslapā rakstīs šādi: “Endrjū Logans piederīgs unikālai angļu ekscentriķu skolai. Būdams viens no Lielbritānijai principiāli nozīmīgajiem tēlniekiem, viņš met izaicinājumu konvencijām, savieno medijus un spēlējas ar vispārpieņemtajām mākslas vērtībām. Kopš karjeras pirmsākumiem Logana darbi bieži vien bija atkarīgi no veikla visa, kas pa rokai, pielietojuma. Ar talantu un fantāziju reālus objektus viņš pārvērš par jauniem, kas pārsteidzoši atšķiras no to sākotnējās versijas. Viņa mākslas pasaule ietver faunu, floru, planētas un dievus.” 

Apskatīt šo visu nelielo, taču pievilcīgo rotu detaļās Rīgā iespējams līdz 31. maijam, savukārt man bija iespēja par to arī parunāties ar pašu mākslinieku, lielisku angļu džentlmeni, optimistu un cilvēku, kas ir ārkārtīgi uzmanīgs pret tiem, kas viņam atrodas blakus. Tāds ir viņa kredo. Mēs apbruņojāmies ar zaļās tējas tasēm  BOLD bārā un nokāpām tā pagrabstāvā, lai apsēstos uz gaiši zaļas sofas, kuras dzīvespriecīgo kolorītu Endrjū tūlīt pat nekavējās atzīmēt. 


Biogrāfijā jūsu mājaslapā izlasīju, ka jūs esat piederīgs “angļu ekscentriķiem”… 

Jā, tā runā. 

Tomēr, kā domājat jūs pats, kas saista jūs ar šo virzienu vai šo personību grupu angļu kultūrā? 

Tas atsauc atmiņā XX gs. 20. gadus, Virdžīniju Vulfu, teiksim, lai gan ekscentriķu mums nekad nav trūcis. Iespējams, tādēļ ka bijām impērija. Un mani tā dēvē jau sen. Tomēr, ziniet, kad es tagad ieeju metro, skatos uz vienu pusi – visi melnā, skatos uz otru – tas pats. Bet es esmu tērpies spilgti sarkanā vai gaiši sārtā, un es domāju: “O! Krāsa…” Jo man patīk krāsa, man vienmēr paticis apģērbties kā uz svētkiem. Un vēl, kā mākslinieks, es neesmu nevienas mākslas grupas dalībnieks, man nav savas galerijas. 

Tomēr jums ir savs muzejs! 

Sergej, jā, man ir muzejs! Kas mani padara vēl ekscentriskāku. (Abi smejas.) Es, visticamāk, esmu pirmais dzīvais mākslinieks ar savu muzeju. Kas atvērts jau 26 gadus. Mani darbi – tie ir par prieku, laimi un dzīves svinēšanu. Tas ir mans vēstījums. Un tieši to palīdz saprast muzejs. Tas atrodas brīnišķīgā apkārtnē, vietā, kur aitu patiešām ir vairāk nekā cilvēku, tur ir zaļi pauguri, upes, daudz ozolu kā Latvijā. Un šis muzejs ir mantojums, ko atstāšu pēc sevis. Mani darbi atrodas arī kolekcijās, protams, lai gan pasaulē nav nemaz tik daudz cilvēku, kas mani patiešām saprot. Piemēram, Rebeka Hofburgera no Amerikas Vizuālās mākslas muzeja Baltimorā – viņai ir manu darbu kolekcija. Viņa saprot, par ko tie ir: par fizisku garīgā manifestāciju. Tie mudina cilvēkus smaidīt. Man patīk krāsa, man patīk šiks, glamūrs.  Un tās ir pilnīgi dabiskas lietas. Paraugieties uz Anglijas kokiem šajā laikā, maija sākumā, tie izskatās vienkārši grezni, vienkārši eleganti. Un pārējie augi arī! Tie ik gadu iznāk parādē, visā savā plaukumā un svaigumā. Tas ir vienkārši brīnišķīgi! 


Endrjū Logans. Black Icarus. 1999. Foto: American Visionary Art Museum īpašums

Iespējams, būt ekscentriķim nozīmē prast baudīt dzīvi? Netērēt veselu bagātību savām iegribām, bet prast izkļūt no funkcionālās rutīnas, apstāties, palūkoties apkārt, ievērot ko burvīgu… 

Cilvēkiem patīk lasīt par ekscentriķiem. Cilvēkiem vispār patīk sadalīt visus pa grupām – pēc ādas krāsas, dzimuma un tā tālāk. Vieni ir resni, citi – tievi, vieni ir jauni, citi – veci. Lai gan mēs vienkārši dzīvojam visi kopā, tas arī viss. Tomēr tā tas notiek – kā ar grāmatu pārdošanu. Jūs taču, visticamāk, gribēsiet izlasīt kaut ko “par angļu ekscentriķiem”. 

Tomēr, ja domājam par tiem cilvēkiem, ko man gadījies pazīt… viņi vienkārši dzīvoja savu dzīvi tā, kā gribēja. Un daži no viņiem bija slaveni, bet citi – absolūti nē. Un daudzi kaut kādā ziņā bija autodidakti. Piemēram, tas pastnieks Ševalē Francijā, kurš 33 gadus būvēja savu Ideālo pili, vai itāļu emigrants Losandželosā, kurš uzslēja 33 pārsteidzošus futūristiskus torņus, līdz 30 metrus augstus, savā dārzā. Viņus var nosaukt par ekscentriķiem, taču tie vienkārši ir cilvēki, kas sekojuši savam sapnim. Lai gan ir arī tādi ekscentriķi, kas vispār neko nedara, vien smīkņā par visiem un pavada savu dzīvi, nepieceļoties no dīvāna… 

Tāpat man liekas, kas pats šis apzīmējums “ekscentriķis” – tas ir tāds kā attaisnojums cilvēkiem, kuri dzīvo “vienkāršu” dzīvi. “Viņš ir ekscentriķis – nu un dievs ar viņu!” “Viņa ir ekscentriķe, un ko tu viņai padarīsi…” It kā – viss, jautājums slēgts. 

Jā, jā, tieši tā. Lieliski, viņš ir ekscentriķis. Viss skaidrs. Esam galā. 


Endrjū Logans.
Goddess. 1980. gadu sākums

Ziniet, vairākos rakstos par jums man gadījās lasīt par to, kā jūs deviņu gadu vecumā apmeklējāt Senās Ēģiptes mākslas ekspozīciju Oksfordas Universitātes Arheoloģijas, glezniecības un sudraba izstrādājumu muzejā. It kā tieši šis brīdis jums kļuva par tādu kā māksliniecisko impulsu… 

Tas ir viens no pirmajiem muzejiem Apvienotajā Karalistē, un viens no labākajiem. Mēs dzīvojām pavisam netālu, kādu deviņu jūdžu attālumā. Un, lūk, mēs devāmies turp… Vien tagad tas ir modernizēts un “glamūrizēts”, bet tolaik tas bija putekļains un pustumšs. Un tur bija šī garā, izstieptā telpa – zāle ar Senās Ēģiptes mākslu –, un es soļoju garām mūmiju rindai. Viegli iespaidojamam puikam kā man tas bija brīnišķīgs notikums. 

Tomēr, kādēļ to uzskata par jums nozīmīgu brīdi? Teju vai atklāsmi… (Abi smejas.) Kas jūs tajā tā iespaidoja? 

Visas šīs sejas viņu zīmējumos. Viņu acis. Šīs vietas atmosfēra. Lai kur mēs dotos, visur ir sava atmosfēra. Tāpat arī šeit (ar roku norāda uz istabu) tā ir sava. Bet tolaik es dzīvoju kopā ar vecākiem, mēs bijām pieci brāļi un audžumāsa, vecāki pelnīja maz, tomēr man bija ļoti laimīga bērnība, kas ir neiedomājami svarīgi. No otras puses, mēs bijām diezgan disciplinēti, kas ir ļoti būtiski māksliniekam. Ja tev nav šīs disciplīnas, tu neko nepabeigsi, neizdarīsi, bet tas nozīmē, ka neviens neko arī neredzēs. 

Turklāt man ļoti patīk disciplīnas un spēles apvienojums. Ziniet, kā Google ofisos, kuros ir sporta zāles un visādas lietiņas, ar kurām var paspēlēties. Liekas, pasaule vispār virzās uz spēles pusi. Es bieži braucu uz Indiju un esmu Vrindavānā, kur pastāv liels krišnaītu centrs. Es neesmu nemaz tik “apgaismots”, tomēr viesojos tur āšramā pie vienas ģimenes, ko pazīstu jau daudzus gadus. Un turienes šivatsa man vienmēr saka: “Tu piedzimsti… Un mirsti. Ko tu darīsi starplaikā? Have fun!” Tā ir diezgan laba ideja. Es gribētu, lai visa pasaule attīstītos atbilstoši tai. Mēs dzimstam, lieliski pavadām savu laiku, un pasaule no tā kļūst laimīgāka. 

Tomēr ir lietas, kas mūs šajā ziņā bremzē. Kapitālisms, kas liek patērēt arvien vairāk un vairāk. Lai gan tā alternatīva arī nestrādā. Jābūt tomēr kādam vidusceļam. 



Endrj
ū Logans. Cosmic Egg. American Visionary Art Museum īpašums. Foto: Judit Bozsá

Indija vispār jums ir svarīga vieta? 

Kad es pirmoreiz uz turieni aizlidoju 1982. gadā, tad sajutos tā, it kā būtu nokļuvis mājās. Tāpat kā tajā zālē ar Senēģiptes mākslu. Tā bija pilnīga izšķīšana atmosfērā, sajūtā. Viss, ko es pētīju un atklāju sev pirms tam – attiecībā uz krāsu un tēlu –, viss jau bija tur, Indijā. Vai ziniet, šīs instalācijas, ko tik ļoti patīk veidot māksliniekiem šajos laikos. Pastaigājiet pa Indijas pilsētu ielām – tās visas jau ir tur! 

Es vienmēr cilvēkiem, kas dodas uz šo valsti, saku: jums no jauna jāapgūst jūsu sajūtas, sava uztvere. Pieskārieni, smarža – aizmirstiet visu un sāciet no tukšas lapas, ja grasāties doties uz Indiju. Un tur taču dzīvo miljards cilvēku. Apdomājiet – tas taču ir šoks! (Smejas.)

Es daudz strādāju Indijā, un mani lielākā formāta darbi ir radīti tur. Piemēram, Cosmos Within. To tagad var apskatīt Bombejas lidostā, kur mans draugs Radživs Seti (Rajeev Sethi) sakopojis vairāk nekā pusotru kilometru mākslas. Tas ir apbrīnojami – muzejs lidostā, sava veida showcase Indijai, kurā uzaicinājuši arī mani. 

Savā laikā jūs ieguvāt arhitekta izglītību… 

Jā, es piecus gadus mācījos Londonā, bet pēc tam vēl pabeidzu kursu Amerikā. Tā ir ļoti noderīga izglītība, kas ietver ar socioloģiju, struktūrām, dizainu saistītu lietu saprašanu. Tur ir tik daudz aspektu. Ja padomā, iztēlojieties: kā tas ir – izplānot kanalizācijas shēmu 90 stāvu ēkai? Iztēlojieties, kādas var būt sekas, ja to paveic nepareizi? Bet visi taču to uztver kā kaut ko dotu, pašu par sevi saprotamu. Un, lūk, tu mācies šādas lietas. Un tas, protams, man palīdzēja manu skulptūru, īpaši kustīgo, radīšanā. 


Izstādes “Desmit viesistabas” (Ten sitting rooms) kataloga vāks un Endrjū Logana istaba Oksfordā 1968. gadā (turpat). Foto: paulgormanis.com

Tomēr kā mākslinieks jūs sākāt nevis ar skulptūrām, bet gan instalācijām… 

Jā, ar istabu projektam “Desmit viesistabas”  (Ten sitting rooms). Vispār jau tieši to izrādīs atkal no 1. jūlija Buckland Abbey, telpā, kas pieder National Trust. Un tur būs arī vairāki man svarīgi darbi. Pirmie portreti vai 1977. gada “Zelta lauks” (Golden Field). Tas ir zelta kviešu lauks 4,5 metru augstumā, tieši 76 stiebri, un tiem apkārt lidinās spoguļu taureņi. 

Spoguļi, stikls – es strādāju ar šiem materiāliem visu dzīvi, tiem ir fantastiskas iespējas. Un man patīk pašam it visam pielikt savu roku. Daudzi, ziniet, vienkārši dod pavēles pa telefonu, un tajā pašā laikā ir panākumiem bagāti! Taču tas ir cits ceļš… Man svarīgs pats roku darba moments, roku un smadzeņu mijiedarbe, tās nospiedums darbā. Kaut kādā mērā tas mani ierobežo projektu skaita ziņā, ko varu realizēt, lai gan man ļoti patīk radīt skulptūras publiskām telpām. Arī tagad, ja saņemu līdzīgus pasūtījumus, tad tieku ar tiem galā pats, protams, pieaicinādams palīgus. Un man patīk arī tas, man patīk strādāt ar cilvēkiem, jo tas ir diezgan vientuļi – dzīvot savā nodabā darbnīcā. Pirms dažiem gadiem mana studija pārcēlās no Londonas uz vietiņu netālu no mana muzeja, Vidusvelsā, blakus upei. Es strādāju mājā, kurā kādreiz atradās lielas dzirnavas, tā ir milzīga telpa, tomēr diezgan izolēta. Cilvēku tuvumā ir maz. Tādēļ rodas zināma vientulības sajūta. Tev ir pārtraukums, bet nav neviena, ar ko pārmīt kādu vārdu. Pa telefonu tādas lietas nav iespējamas, un turklāt zona tur arī ne pārāk. Pārej no kakta uz kaktu, un tā pazūd. Lūk, mūsdienu tehnoloģijas… Kuras es vispār jau mīlu, tomēr cenšos neizmantot nesamērīgos apjomos. Tostarp – savos darbos. 

Es, starp citu, esmu veidojis diezgan daudz  skaņu instalāciju: Two Singing TreesThe Annely Record PlayerMusic Atmospheres. Tās izmantoja tā laika mūzikas sistēmas. Es sāku tās veidot 1972. gadā, vēl ar vinila atskaņotājiem. Un, kad pašas mūzikas sistēmas laika gaitā mainījās, es ap tām veidoju jaunas instalācijas. Vinils, pēc tam kasetes, CD. Tagad jūs varat iebūvēt skaņu sistēmu teju vai sev nagā, bet tolaik tas bija sava veida izaicinājums. 

Bet kā jūs iekļuvāt alternatīvās modes plūsmā? Vai tas bija nedaudz vēlāk par jūsu agrīnajām skaņas instalācijām? 

Nē, aptuveni tajā pašā laikā. Septiņdesmitajos gados es dzīvoju Londonā, mans pirmais patrons bija modes dizainere Tija Poertere (Thea Porter), misionāra meita, ļoti izglītota, intelektuāla sieviete, kas zināja franču valodu. Viņa tērpa bītlus, Barbaru Streizandi, Elizabeti Teilori, šāda līmeņa klientus. Un mēs kļuvām par draugiem. Viņai patika mani darbi, viņa man pasūtīja vairākas skulptūras. Es izgatavoju vairākas milzīgas sudraba lilijas viņas veikalam, bet viņas mājai – palmu ar tajā iekarinātām sirdīm. Un tā, caur Tiju, es arī nokļuvu šajā pasaulē, lai gan vienmēr esmu gatavojis apģērbus vienkārši sev. 

70. gadi bija interesants laiks, jo tolaik mode tika vairāk uztverta kā  fun, neviens ar to īpaši nepelnīja. Modeļi bija dizaineru draugi, neviens par to nemaksāja nenormālu naudu. Un, ja nauda nespēlē lielu lomu, tad sanāk pavisam cits stāsts. Tolaik es iepazinos ar daudziem māksliniekiem no šīs sfēras, tostarp ar Zandru Rodsu (Zandra Rhodes), ar kuru mēs pēc tam vēl daudzus daudzus gadus izdomājām dažādas lietas. Es biju kopā ar viņu Rīgā, sava iepriekšējā apmeklējuma laikā, 1999. gadā pēdējās Asamblejas laikā, kad mums bija skate Nacionālās operas ēkā. Tas bija jautri. Mēs izveidojām tādus kā baldahīnus, kuros nosēdinājām modeles, un vīrieši tos iznesa uz skatuves. Tā ka modelēm vispār nevajadzēja kustēties! Viņas visu skates laiku vienkārši nosēdēja. 

Visticamāk, viņām tas bija patīkams pasākums… 

Un tas bija diezgan iespaidīgs skats… Tā ka jau 70. gados es biju ļoti iesaistīts šajā pasaulē. Tomēr tas viss bija ļoti casual, nebija šīs zīmolu pielūgšanas. Pēc tam, kad viss mainījās, 80. gados, es atkāpos no šīs scēnas. Savukārt 90. gadu sākumā parādījās jauna paaudze. Un tas jau bija vareni, bet, lūk, 80. gadi bija sava veida pārejas periods. Vispār apģērba radīšana – tas, pēc būtības, ir ļoti radošs un jautrs process, tomēr tagad tā notiek diezgan reti, šajā sfērā ir tik daudz stresa… 


Videomateriāls par Endrjū Logana skatēm pirmajās Nepieradinātās modes asamblejās Rīgā

Es domāju, ka daļēji tas saistīts ar to, ko mēs runājām par disciplīnu. Pastāv radošā pašdisciplīna, bet ir lietas, kas nāk no ārpuses un diktē, kas jādara. Viss šis kolekciju skašu grafiks, pavasaris-vasara, rudens-ziema. Sava veida konveijers… 

Jā, es pazīstu Reju Kavakubo, kas radīja zīmolu  Comme des Garçons.  Viņai tagad vispār nav atvaļinājuma, viņa strādā 52 nedēļas gadā. Neticami! 

Es, piemēram, katru gadu braucu uz Goa, pavadu tur nedēļas trīs. Janvārī. Lieliska temperatūra. Sava veida atpūta, bet, no otras puses, vienkārši being. Man vaicā: “Ko tu tur dari?” “Es vienkārši tur esmu.” Svarīgi reizēm vienkārši būt. Nav jēgas no visas šīs skriešanas. Kļūstot vecākam, tev vienkārši nepieciešamas šādas lietas. Daudzi 70. gadu cilvēki pilnībā sevi sadedzināja, izdega. Kādēļ? Kāpēc?

Šī kāre pēc naudas… Es vēl varu saprast, kādēļ tā bija šeit pēc Padomju Savienības, pēc totāla deficīta desmitgadēm. Taču citviet… Un es atkal jautāju sev ­– kā mums atrast šo vidusceļu? 

Varbūt to atraduši Skandināvijā? Ar tās demokrātisko valsts sociālismu… 

Jūs domājat Zviedriju? Vai Somiju? Jā, visticamāk. Tomēr tās ir nelielas valstis. Vai kas tāds iespējams Indijā? Lai gan sava veida demokrātija tur ir. Katrs tur ir pats sev priekšnieks. Ķīnā tas ir citādi – tur skaidri sajūtamas šīs masas, en masse. Savukārt Indijā – nē. Principiāla atšķirība. Tur viss tiek izlemts starp atsevišķiem cilvēkiem, un tā ir diezgan silta sajūta. 

Es lasīju, ka Indijā dzīvo arī tas drēbnieks, kas jums šuj drēbes. 

Nē, tagad man ir drēbnieks no Goa. Lielisks. Tomēr, ziniet, Indijā pašam vienmēr nepastarpināti jāseko līdzi šūšanas procesam. 

Tāpēc, ka tur visi ir paši sev priekšnieki? 

Ja, tieši tā. “Es vienkārši nodomāju, ka šī piedurkne varētu būt īsāka…” Es šuju diezgan daudz vestu. Lūk, šī, kas tagad man mugurā, ir pašūta no lakatiņa, ko man uzdāvināja Zandra Rodsa. Uz tā ir viņas ornaments. Reizēm es izdomāju lietas arī maniem draugiem. 


Fragments no Endrjū Logana ekspozīcijas konceptveikalā BOLD. Foto: Didzis Grodzs
 

Jūs arī juvelierizstrādājumus sākāt gatavot draugiem, vai tiesa? Ziniet, mana kolēģe Una Meistare ne reizi vien nākusi uz mūsu redakcijas sapulcēm jūsu rotās. Man bijusi iespēja redzēt tās dzīvajā.

O, tās ir brīnumainas, es jums saku! Un es to vienmēr saku cilvēkiem, kas iegādājas kaut ko no manām rotām. Ziniet, kā es tās veidoju? Ja tas nav kāds ļoti konkrēts pasūtījums, tad es vienkārši sēžu savā studijā un virzos soli pa solim, sekodams iedvesmai. Es nezīmēju skices, lai pēc tam censtos tās atkārtot materiālā. Viss notiek spontāni. Tādēļ tajās ir šī enerģija, šī burvība. 

Un savas pirmās lietas es izveidoju 70. gados. Tai pašai Tijai Porterei, kas bija skašu un naktsklubu zvaigzne. Pēc tam arī citiem draugiem. Tikai pēc desmit gadiem es sāku tās pārdot, pirms tam es tās vienkārši dāvināju. Man liekas, ka tas ir svarīgi. 

Es nekad neesmu nodarbojies ar PR un mārketingu, ko tagad māksliniekiem māca teju vai no šūpuļa. Un tas, manā skatījumā, nomāc māksliniecisko brīvību. Tev ir vajadzīga telpa, kurā brīvi elpot. Londonā šajā ziņā šobrīd ir diezgan bēdīgi. Tā joprojām ir lieliska pilsēta, taču tik dārga! Visi jaunie mākslinieki vai nu pārvācas uz Berlīni vai kaut kur uz provinci, Bristoli un tā tālāk. Jo tu nevari tur elpot. Un tas ir bēdīgi, jo pilsēta zaudē savu radošo spēku. Tur ir milzumdaudz turīgu ļaužu, baņķieru, tomēr tas viss ir… diezgan garlaicīgi. Radošums – lūk, kas nosaka, veido vietu, dod dzīvei jēgu. 

Mana mamma mēdz teikt – tev jābūt diviem pensiem: viens penss maizei, lai izdzīvotu, otrs penss – rozei, lai dzīvei būtu jēga. 


Endrjū Logana ekspozīcija konceptveikalā BOLD. Foto: Didzis Grodzs

Lieliski! Bet kā, jūsuprāt, sākusi mainīties Londona pēc Breksita? 

Tā sāk mainīties. Tomēr tā ir milzīga pilsēta, tā ir viengabalaina, tā ir kopums pati par sevi kā Ņujorka vai Maskava. Krievija – tā ir Krievija, bet Maskava – tā ir Maskava. Londona – tā nav Apvienotā Karaliste. Tajā joprojām ir draivs, tajā notiek viss, taču tas mainīsies. No otras puses, Breksits nav vienīgais gadījums, palūkojieties apkārt uz to, kas notiek ASV, uz labējo augšupeju Francijā. Tas ir vilnis. 

Tomēr ko var iesākt mākslinieks, kad pasaule virzās uz to pusi, kas viņam šķiet nepieņemama? 

Labs jautājums… Vienkārši turpināt nest pasaulē to, kam viņš tic. Ziniet, es nesen runāju ar jaunajiem no mākslas koledžas, viņi visi ir lieliski, tomēr viņiem visam ir iemesls, iegansts. Tas ir tā, jo tas saistīts ar dzimuma un dzimtes tēmu, tas ir tā, jo… Un es teicu viņiem – kādēļ gan neradīt kaut ko vien paša radīšanas prieka dēļ? Iemesls nav obligāts. Ja tas ir – labi, tomēr var iztikt arī bez tā. 

Es virzos pretī atbildei uz jūsu jautājumu. Labi, pasaule mainās. Tomēr kādēļ tam būtu jātraucē mums radīt lietas, ko vēlamies realizēt? Šī apmeklējuma laikā es biju jūsu Nacionālajā mākslas muzejā. Padomju periodā cilvēki dzīvoja zem daudz spēcīgāka spiediena, tomēr viņi savās darbnīcās, bēniņos, radīja to, ko uzskatīja par vajadzīgu. 


Endrjū Logans un Miss Zero (Saša Frolova) konkursā “Alternatīvā miss pasaule” Londonā 2014. gadā. Preses foto 

Jūsu karjeras gaitā jūs taču arī ietekmējāt to, uz kuru pusi varētu virzīties pasaule. Es domāju konkursu “Alternatīvā miss pasaule”, kuram bija un ir savs sociālais mērķis – izvest uz skatuves tos, kam tikusi liegta šāda iespēja, kas dažādu iemeslu dēļ neiekļaujas standartos. Pirmo šādu akciju jūs organizējāt savā studijā Daunhemroudā 1972. gadā. 

“Alternatīvā miss pasaule” ir sirreāla akcija ģimenes izklaidei. Tā mēs to sev formulējām. Un mēs aizvadījām 13 konkursus, starp citu, nākamais jau tuvojas, 2018. gadā, – mēs to rīkosim teātrī Globe. Mēs vienkārši dodam iespēju cilvēkiem pašizpausties. Mēs necenšamies visu kontrolēt, mums nav nekādu mēģinājumu, tas ir sava veida organizēts haoss. Un mēs notiekošajam neuzspiežam nekādus leiblus. Tas nav geju festivāls vai vēl kas cits, tā ir “Alternatīvā miss pasaule”. Dzimums, vecums, profesija nav svarīgi. Mums tur ir bijuši zemnieki, bāru īpašnieki, zinātnieki, finansisti. Arī Andrejs Barteņevs tur ir piedalījies, 1995. gadā. Starp citu, Krievijā, kā man šķiet, šo konkursu pilnībā uztvēra, saprata šo transformācijas nozīmi. Kaut kādā ļoti cilvēciskā un humoristiskā garā. Nezinu, kāpēc. 

Visticamāk, tie tomēr bija deviņdesmitie gadi un tūkstošgades sākums, kad arī pašā Krievijā norisinājās vētraina transformācija. Tagad tur valda drīzāk konservācijas trends. 

Iespējams. Tomēr Londonā 2014. gadā “Alternatīvās miss pasaules” titulu ieguva Saša Frolova no Krievijas. Viņa, starp citu, rada neticamas skulptūras! 

Konkursā piedalījās arī divi mani brāļi un māsa, tā ka tas patiešām ir ģimenes pasākums. Un turklāt diezgan neregulārs. Tas var notikt reizi piecos gados. Bet var arī – reizi astoņos. Tomēr piecu gadu pauze – tas ir minimums. Jo tas nozīmē daudz darba – es pats gatavoju kroni uzvarētājam, izdomāju atmosfēru. Tie ir kādi seši sagatavošanās mēneši vienam vakaram! Lai gan mums parasti ir daudz brīvprātīgo, kas ļoti vēlas palīdzēt, jo šim pasākums jau ir leģendārs statuss. Un, kad tas notiek, tad valda ļoti īpaša sajūta. Pilnīgi maģiska. 

Tā ir tā pati maģija, kas šajās rotās… 

Jums tās mirdz. Un arī metafiziskā nozīmē. 

Šeit, uz Rīgu mēs atvedām diezgan interesantu izlasi, tajā ir arī samērā veci darbi. Taču es pats tos neizraudzījos, to darīja mans asistents, kas strādā Londonā, mūsu veikalā, kas drīzāk pilda ofisa funkciju. Un labi, ka tā. Jāprot palaist lietas savā vaļā. Vienkārši ļaut tām notikt. Ziniet, Indijā ir tāda tradīcija: jums ir karjera, ģimene, un, kad bērni jau izauguši un ģimene vairs nav atkarīga no jums, jūs sakāt: “Uz redzēšanos!” Un dodieties pasaulē, ceļojot no svētnīcas uz svētnīcu. Vienkārši palaižat visu savā vaļā, un tā noslēdzat savu dzīvi, par visām varītēm neturoties pie sasniegtā. 

Man šajā ziņā ir problēma – es strādāju, radu skulptūras tādā veidā, ka man apkārt vienmēr uzkrājas lietas, daudz lietu. Tomēr labi, ka ir muzejs. Kam neklājas nemaz tik viegli, jo visa grantu sistēma Anglijā šobrīd ir vienkārši pajukusi. Un ne tik daudz cilvēku līdz turienei nokļūst, tā tomēr nav Londona, bet Vidusvelsa. Lai gan arī tas savā ziņā nav slikti. Jums jāveic sava veida svētceļojums. Un turklāt es vispār esmu kultūras decentralizācijas piekritējs. 

Nu ko, viss pamazām virzās pretī pēdējam jautājumam. Jūs daudz dzīvē esat redzējis, daudz piedzīvojis. Ja jums būtu iespēja satikt pašam sevi 60. gados, vēl kā studentu, kādu padomu jūs dotu pats sev? 

Padomu… Seko savai sirdij un dari to, kas jādara. Tomēr atceries par tuvākajiem, par tiem, kas blakus. Esi labs pret cilvēkiem. Patiesībā, lūk, arī viss. 


Endrjū Logans izstādes atklāšanā konceptveikalā BOLD. Foto: Didzis Grodzs

ARHĪVS:
Nepieradināto asambleja. Saruna ar Bruno Birmani
Andrejs Barteņevs: savienošanas poētika

andrewlogan.com