Amālija Smita. Foto: David Stjernholm

Kad satiekas virtuālais un materiālais 0

Saruna ar dāņu mākslinieci un rakstnieci Amāliju Smitu par viņas personālizstādi ΜHXΑNIKOΣ galerijā “Alma” Rīgas Fotogrāfijas biennāles starpgada pasākumu ietvaros

Lizete Riņķe
20/04/2017

Amālija Smita. ΜHXΑNIKOΣ
Galerija “Alma”, Rīga
Līdz 19. maijam, 2017.

Dāņu māksliniece un rakstniece Amālija Smita (Amalie Smith, 1985) kopš Dānijas Radošās rakstniecības akadēmijas absolvēšanas 2009. gadā bijusi visai darbīga: viņa publicējusi sešas hibrīdgrāmatas, un šodien, 20. aprīlī, dienasgaismu ieraudzīs jau septītā. Uzreiz pēc Dānijas Radošās rakstniecības akadēmijas pabeigšanas viņa uzsāka studijas Dānijas Karaliskās mākslas akadēmijas Laikatkarīgo mediju skolā, kuru absolvēja 2015. gadā ar video instalāciju “Eyes Touching, Fingers Seeing” – attēla un teksta kolāžu, kas runā par redzes un taustes attiecībām skārienjutīgo tehnoloģiju kontekstā.

Patiesībā Amālijas iecere sākotnēji bijusi studēt abās mācību iestādēs vienlaicīgi, un viņa pat tikusi uzņemta uzreiz abās, taču nav saņēmusi atļauju šīs studijas apvienot. Tagad māksliniece atzīst, ka apvienot mācības abās augstskolās būtu bijis par grūtu. Taču viņa tik un tā visu šo laiku turpinājusi strādāt vienlaikus dažādās disciplīnās un ar dažādiem medijiem, izmantojot savos darbos fotogrāfiju, video, tekstu, instalāciju un tēlniecību veidot vizuālās mākslas darbus rakstot un rakstīt, veidojot vizuālās mākslas darbus. Amālija Smita jau izpelnījusies ievērojamu atzinību par savu darbu rakstniecības un vizuālās mākslas jomās, tajā skaitā par savu iepriekšējo romānu “Marmors” (“Marble”), kas nāca klajā 2015. gadā. Tajā pašā gadā viņa saņēma arī Dānijas kroņprinča un princeses balvu “Uzlecošā zvaigzne”.

Es aicināju Amāliju Smitu uz sarunu Kopenhāgenā pirms viņas personālizstādes atklāšanas galerijā “Alma” Rīgas Fotogrāfijas biennāles starpgada pasākumu ietvaros. 


Amālija Smita. Eyes Touching, Fingers Seeing. 2015. Skats uz instalāciju no AFGANG 2015, Charlottenborg Kunsthal

Pirmais, gluži neizbēgamais jautājums, ko es vēlējos noskaidrot, bija par to, kas mākslinieci mudina darboties abās jomās.

Es uz šīm divām nozarēm neraugos kā uz izolētām sfērām. Es savulaik biju spiesta izdarīt izvēli izglītības ziņā, taču, kad mani interesē kāda noteikta tēma vai jautājums, es cenšos atrast tai pieeju no pēc iespējas dažādākām pusēm. Un man teksts un attēls ir divi galvenie ceļi, kā to panākt tie papildina un provocē viens otru, un atbrīvo telpu kaut kur pa vidu. Man patīk arī pastāvīgi izmēģināt jaunus medijus, jo man šķiet kad es kādu no tiem apgūstu pārāk labi, tas jau kļūst par rutīnu, un es zaudēju jutīgumu. Tas ir tikpat kā ceļot uz jaunām vietām un rakstīt vai filmēt kādā nepazīstamā vidē tas saasina vērīgumu; tu atklāj kaut ko pilnīgi jaunu.

Kurā no abām jomām jūs sākāt darboties vispirms?

Sarežģīts jautājums. Viss laikam sākās ar grāmatu taisīšanu. Skolas laikos es rakstīju tekstus un zīmēju ilustrācijas, un tad izmēģināju dažādas jaunas grāmatas formas, tās visādi salokot un tamlīdzīgi. Grāmata man vienmēr nozīmējusi ļoti daudz; tas bija medijs, pie kura es ķēros jau ļoti agri, jo grāmata savieno tekstu ar attēlu, bet vienlaikus arī apkopo zināšanas. Daudzos no maniem projektiem būtiskais bijis savākt vienkop pēc iespējas vairāk zināšanu par kādu noteiktu tēmu ne zinātniski, bet drīzāk abstrakti un subjektīvi. Zinātnē šādai pieejai nav vietas; tā nav piesaistīta cilvēka ķermenim.


Amālija Smita. Touching the Interface. 2016. Obī bibliotēka, Orhūsa

Tātad atskaites punkts jūsu darbā ir jūsu subjektīvais skats uz pasauli?

Absolūti! Es savos tekstos diezgan bieži lietoju vārdu “es” ne jau tāpēc, ka tas viss vienmēr ir tieši par mani, bet vispārīgāk tāpēc, ka šis vārds uzrunā katru no mums, lai kādas būtu mūsu saknes. Mana grāmata “Marmors” cita starpā runā arī par rakstīšanas procesu. Pie grāmatas es strādāju laikā, kad biju rezidentūrā Dānijas institūtā Atēnās, tātad sākumpunkts tai bija tieši šis ceļojums. Mani interesēja tāda tēma kā krāsa un antīkās skulptūras, tāpēc bija pilnīgi skaidrs, ka jādodas uz Atēnām.

Jūs īpaši interesē antīkā māksla. Kā radās šī interese par konkrēto tēmu?

Es apmeklēju Kopenhāgenas Gliptotēkas bibliotēku, un viņiem bija tikai pavisam nedaudzas grāmatas par krāsu antīkajā tēlniecībā, lai gan tieši tā nu reiz būtu vieta, kur atrast visvairāk informācijas par šo tēmu. Vēlāk, kādā ceļojumā uz Kubu, es uzgāju tādu skulptūru fotogrāfiju, un tā bija uzņemta Gliptotēkā. Kaut kad ap to laiku es atklāju, ka antīkās skulptūras sākotnēji bijušas krāsotas un biju dziļi šokēta. Mēs savā prātā antīkās skulptūras vienmēr iztēlojamies baltas nevainojami baltu marmoru, vairāk ideju nekā īstu skulptūru: tas iemieso ideālu, uz kura būvēta mūsu Rietumu kultūra. Tāpēc ir tik pārsteidzoši redzēt šīs skulptūras krāsās; tas vairāk atgādina kaut ko tādu, ko mēs šodien dēvētu par kiču dārza rūķus un vaska figūru muzejus. Mani interesē šo skulptūru vēsture kas ar tām noticis un kāpēc mēs tās uztveram tieši tādā veidā.

Es vienmēr esmu strādājusi ar visdažādākajiem medijiem, cenšoties izdzēst robežas starp dažādām mākslas formām; tāpēc man antīkās skulptūras iemieso kaut kādu punktu laikā pirms dažādie mediji tika sadalīti kategorijās pirms akadēmiju diktētajiem ideāliem, kas noteica, ka skulptūrai jābūt baltai, bet gleznai – divdimensionālai. Antīkās skulptūras bija multimediji; tās bija vienlaikus gleznas un skulptūras, un savu lomu tur spēlēja arī skaņa; tāpat tām bija arī sava smarža; statujas piedalījās procesijās ar dziesmām un mūziku, un tā tālāk. Tas bija pirms mākslu ievietoja muzejā. Jautājums ir tāds, vai antīkās skulptūras vispār bija iecerētas kā mākslas darbi? Robežas starp tēlotājmākslu, lietišķo mākslu un rituālu bija daudz izplūdušākas.


Amālija Smita. Touching the Interface. 2016. Obī bibliotēka, Orhūsa

Vai jūs savā darbā arī domājat par interaktīvo aspektu?

Man bija izstāde kādā publiskajā bibliotēkā Orhūsā, kur es demonstrēju savu diplomdarba video kopā ar skulptūrām, kas veidotas no tām zaļajām fenola putām, ko parasti izmanto floristikā; šis materiāls ir ļoti jutīgs pret pieskārieniem, tāpēc katrs pieskāriens atstāj kaut kādas pēdas. Varētu teikt, ka skulptūras aicināja cilvēkus pieskarties, lai gan nebija nekādu uzrakstu, kas apmeklētājiem norādītu aiztikt tās vai nē. Mana iecere bija panākt, ka tās pašas it kā mudina cilvēkus pieskarties. Taču es skulptūrās biju izmantojusi arī japāņu ēdiena mulāžas no plastmasas; nelaimīgā kārtā jau pēc pirmās nedēļas visa plastmasas pārtika bija nozagta. To nu es nekādi nebiju paredzējusi. No tā es šo to mācījos proti, ka, mēģinot darboties šajā jomā, jārēķinās ar visdažādākajiem faktoriem.

Vai interakcija ir aspekts, par kuru jūs domājat, strādājot ar skārienjutīgajām tehnoloģijām?

Tā ir sarežģīta tēma. Reizēm man liekas, ka darbu varētu spēcīgāk izjust, ja skatītājam nepiedāvātu tik daudzas izvēles iespējas: ja visu laiku jāuztur kaut kāda interakcija un kaut kādā veidā jāpiedalās, cilvēks kļūst nepacietīgs. Tad ir grūti radīt ap darbu tādu pašu miera auru. Kad tu skaties video vai filmu vai lasi grāmatu, tas ir savādāk šajā brīdī visa tava uzmanība veltīta tieši tam. Mani droši vien iespaidojusi darbošanās rakstniecībā. Grāmata var piesaistīt tavu uzmanību uz daudzām stundām; mākslā nav tāda medija, kas spētu panākt tādu koncentrēšanos. Izstādē 20 minūtes mākslas darba priekšā ir ilgs laiks.


Amālija Smita. Michanikos. 2015. Skats uz instalāciju no EXTRACT, Gl. Strand, Kopenhāgena

Vai jums liekas, ka tehnoloģija šodien iespaido mūsu koncentrēšanās spēju?

Noteikti! Es esmu pārliecināta, ka telefoni mūsdienās iespaido to, kā mēs lasām, tātad tas ietekmē pat grāmatas. Tāpēc ļoti svarīgi uzstāt, ka mākslas darba izbaudīšana prasa laiku. 

Manu darbu tematika netieši skar jautājumu par to, ko ar mums dara tehnoloģija. Mani darbi, kuros izmantotas skārienjutīgās tehnoloģijas, ir pārdomas par to, kā mēs sajūtam digitālo telpu, kā mēs kļūstam par sava veida tehnoloģijas turpinājumu vai tehnoloģija par mūsu turpinājumu: kas tieši notiek, kad mēs satiekam ekrānu. Mana video instalācija “Michanikos” par grieķu sūkļu zvejniekiem kaut kādā mērā ir arī tehnoloģijas kritika. Sākotnēji industriālo niršanas aizsargtērpu izmantošana ļāva grieķu sūkļu zvejniekiem ienirt dziļāk un palikt zem ūdens ilgāk, tātad arī piekļūt jauniem resursiem, taču viņi bija arī pirmie, kam nācās saskarties ar dekompresijas slimību.

Tehnoloģija paver mums jaunus laukus, jaunas ainavas; internets arī ir sava veida ainava, taču tas var atnest arī zināmas biedējošas sekas. No otras puses, tas savieno cilvēkus un paplašina mūsu pasauli. Un tomēr, tāpat, kā gadījumā ar grieķu sūkļu zvejniekiem, digitālās tehnoloģijas var atstāt uz cilvēka ķermeni iespaidu, ko mēs vēl pagaidām neesam izpratuši. Līdz ar katras jaunas tehnoloģijas parādīšanos rodas arī jaunas iespējas, taču tām parasti ir arī zināmas blakus parādības, par kurām mēs uzzinām tikai vēlāk. Es neesmu pret jaunām tehnoloģijām; tās mani ļoti interesē, es tās izmantoju katru dienu un nespētu bez tām iztikt – bet tikpat svarīgi man liekas paturēt prātā, ko tas viss ar mums dara.

Rodas iespaids, ka jūs savos darbos pastāvīgi atskatāties pagātnē, un antīkā pasaule ir pat tāds kā vadmotīvs. Vai jums ir tāda sajūta, ka jūs kaut kādā ziņā neiederaties šodienā?

Es pilnīgi noteikti iederos šodienā; es domāju, ka mēs dzīvojam ārkārtīgi interesantā laikā, tikai būtu ļoti muļķīgi nemācīties no pieredzes, ko mums piedāvā cilvēces kultūras vēsture. Ja mēs to nedarām, mēs paši sevi apzogam. Vēsture nav lineāra; tajā ir pārrāvumi, un lietas bieži vien tiek izrautas no konteksta, tāpēc reizēm ir labi atgriezties atpakaļ laikā un paraudzīties uz tām no cita viedokļa – tāpat kā ar antīkajām skulptūrām. Man vienkārši liekas, ka tie ir milzīgi iedvesmas resursi.


Amālija Smita. Michanikos. 2015. Skats uz instalāciju no EXTRACT, Gl. Strand, Kopenhāgena

Jūs nodarbina krāsu materialitāte un materiālu daudzveidība, kā tas ir, teiksim, jūsu grāmatā “Marmors”, taču jūs pati daudz strādājat ar laikmetīgajiem nemateriālajiem medijiem...

Mani vienmēr interesē lietu materiālā klātbūtne un tas, kā tās materializējas telpā teiksim, kā tas ir ar grāmatu: teksts ir kaut kas virtuāls, bet vienlaikus grāmata ir arī materiāls objekts. Tieši tāpat ir ar maniem video darbiem, kaut arī tie sastāv no pikseļiem. Savai video instalācijai “Michanikos” es centos piešķirt ķermeniskumu telpā, iekarinot video ekrānus virvēs tā, lai tie mazliet atgāžas ieslīpi, pārceļot daļu no sava svara uz virvēm. Manas uzmanības centrā bija video fiziskā klātbūtne vienā telpā ar skatītāju. Mani vienmēr interesē, kas notiek, kad satiekas un saskaras virtuālais un materiālais.

Kāds ir jūsu darba process? Kas nāk vispirms teksts vai attēli?

Nevar teikt, ka kaut kas nāktu vispirms. Parasti mani piesaista kāda noteikta tēma: vai nu es kaut ko interesantu izlasu, vai piedzīvoju, vai mani fascinē kaut kas reālajā pasaulē kaut kas tāds, kas mani pārsteidz, teiksim, tās pašas antīkās skulptūras. Un kad es sāku pētīt dziļāk, mani vienmēr izbrīna, cik daudzos dažādos virzienos var attīstīties viena un tā pati tēma. Teksts man ir svarīgs darba rīks; tas ir veids, kā organizēt savas domas, bet es to vienmēr izmantoju dialogā ar attēlu es vienmēr kaut kur dodos filmēt vai fotografēt, vai vācu attēlus internetā. Teksts man ir kā saikne starp dažādām disciplīnām.


Amālija Smita. Touching the Interface. 2016. Obī bibliotēka, Orhūsa

Pie kā jūs patlaban strādājat?

Šobrīd es veidoju dekoratīvu projektu kādai Kopenhāgenas vidusskolai. Šī skola darbojas, pilnībā balstoties uz digitālajiem medijiem; viņiem, piemēram, vispār nav grāmatu. Liela uzmanība tiek veltīta starpdisciplinaritātei un sadarbībai, tāpēc arī pati skolas ēka iekārtota ļoti atvērti, bez norobežotām klašu telpām. Mani lūdza izveidot šai skolai digitālu darbu, un tas man bija visai sarežģīts uzdevums, jo nācās izdomāt, kā radīt digitālu darbu, kas varētu darboties 10 vai 20 gadus un tas tikai runājot par tīri tehnisko pusi. Tāpēc es centos domāt par pašu digitalitātes pamatideju un savos meklējumos uzdūros perfokartīšu mašīnai: tas ir pats pirmais dators un pirmā industrializētā aušanas tehnika. Šo iekārtu, kas darbojas ar perfokaršu palīdzību, 19. gadsimta sākumā izgudroja Žozefs Marī Žakārs (Joseph Marie Jacquard). Tā ļāva krietni lētāk ražot audumus ar sarežģītiem rakstiem, taču izraisīja tekstila industrijas strādnieku nemierus, jo puse no viņiem vienkārši palika bez darba. Savā ziņā varētu teikt, ka tā bija pirmā digitālā tehnoloģija: rakstus veidoja, pateicoties kodam, un tas ir ļoti līdzīgi veidam, kādā dators nolasa attēlu pikseļos. Tā nu es nolēmu skolai veidot digitāli austu gobelēnu. Gobelēni taps Holandē, vietā, ko sauc Textile Lab, un tur viss aušanas process ir pilnībā digitalizēts. Tādējādi mans projekts atsaucas uz datora pirmsākumiem, uz datora rašanās materiālajiem aspektiem un vienlaikus uz nākotni, kurā mašīnas pašas apgūs algoritmus; arī tas nākotnē potenciāli apdraud daudzas darbavietas, jo mašīnas spēs domāt pašas tās vairs nebūs jāprogrammē. Es savā darbā mēģinu parādīt, ka mēs patlaban esam kaut kādā šī procesa starpposmā, bet tas norisinās ļoti strauji. Savā ziņā mans darbs ilustrēs to, kā mākslīgais intelekts saprot un redz pasauli; cerams, ka tas ieliks zināmu pamatu pārdomām par digitālajiem medijiem, jo tādu pagaidām ir visai maz.

amaliesmith.dk
galerija-alma.lv