(Fragments.) Miķelis Fišers. “Izlaušanās. Ardievas esībai.” 2017, audekls, eļļa, 508 cm x 322 cm. Foto: Valdis Jansons

“Pie šī audekla esmu miris kādas simts reizes” 10

Miķelis Fišers stāsta par visgrūtāko darbu savā mūžā, kuru jau drīz redzēs Venēcijas mākslas biennāles apmeklētāji

Sergejs Timofejevs
13/04/2017

Miķelis Fišers – mākslinieks, kurš pārstāvēs Latviju Venēcijas mākslas biennālē. Pirms pāris mēnešiem viņš šajā sakarā pat sarīkoja preses konferenci – tajā piedalījās arī kultūras ministre Dace Melbārde, satikties ar kuru un ar pašu mākslinieku ieradās zaļgalvaini reptiloīdi vai arī to pārstāvji uz zemes, kas izskatījās ļoti īsti. Viņi sniedza ministrei savas dāvanas, bet kādā brīdī uz postamenta blakus efektīvi uzlidoja ar pirotehnikas palīdzību uzspridzināts vistas liemenis.

Miķelis Fišers vienmēr balansē uz robežas – starp īstenību un mistiku, starp humoru un nopietnību, starp acumirklī nolasāmu kiču un simbolisku garīgu mākslu. Tomēr pasmieties viņam pavisam noteikti iet pie sirds, ko viņš ne reizi vien arī pierādīja mūsu sarunas gaitā viņa pagaidu darbnīcā – īrētā (kādā Pārdaugavas privātmājā) telpā ar ļoti augstiem griestiem. Tur viņš arī radījis savu lielformāta (508 x 322 cm) gleznu, kas jau pavisam drīz nomātā fūrē dosies uz Venēciju.

Miķelis ir saņēmis Baltijas lielāko apbalvojumu vizuālajā jomā – Purvīša balvu 2015. Tomēr viņš bijis nominēts prēmijai jau 2013. gadā pēc vērienīgās gleznu izstādes “Lielviela” LNMM izstāžu zālē “Arsenāls”. Fišers strādā dažādos medijos – glezniecībā, video, ar kokgriezumiem – pielietodams tos atbilstoši iecerei. Tomēr viņa darbos vienmēr klātesoša ir viņa personīgā vēstījuma ziba, šī Morzes ābece, šis punkts-domuzīme: nopietni-nenopietni, pārejošs-mūžīgs.

Ar Miķeli esam pazīstami sen, kopš tiem laikiem, kad bija iestājušies neticamu iespēju un risku pilnie deviņdesmitie, tolaik latviešu mākslinieks sava ceļa sākumā piestrādāja par Izraēlas vēstnieka šoferi. Atceros arī to brīdi, kad viņš pirmoreiz gatavojās ceļam uz Meksiku kopā ar mūzikas un reklāmu klipu režisoru Viktoru Vilku. Viņi devās uz tā saucamo Zona del Silencio – mazapdzīvotu teritoriju, kur, spriežot pēc šai tēmai veltītajām grāmatām, īpaši bieži patika parādīties NLO. Citplanētiešus viņi toreiz nesatika, tomēr uzfilmēja kinomateriālu par šo tēmu, kas pēc kāda laika pārtapa par klipu, kura galvenais varonis kā reiz bija pats Miķelis, klasiskā meksikāņu sombrero meklēdams kontaktu ar brīnumiem.

Ir bijuši viņa dzīvē arī mierīgāki un mazāk ekstrēmi ceļojumi uz tolaik vēl mierīgo un ukraiņu Krimu. Tajā periodā viņš gleznoja ar krāsu un gaismu spēcīgi uzlādētas ainavas, daudzas no tām viņš arī parādīja apjomīgajā 2013. gada izstādē “Lielviela”. Tomēr arī uz Meksiku viņš devās vēl ne reizi vien.


Miķelis Fišers. “Modificētie kalmāri izlaupa kālija parku.” 2017. Koks, pulēta krāsa, kokgrebums. 21 x 29,5 cm. Foto: Valdis Jansons

Un pēkšņi 2014. gadā Miķelis nāk klajā ar gaužām negaidītu tehniku – pusaizmirstajiem un mūsu abu bērnībā tik populārajiem kokgriezumiem. Baltas kontūras uz melna fona, skaidrs un viennozīmīgs “zīmējums”, teju vai koka komikss. Šo darbu sižeti ir Miķeļa fantāzijas par konspiroloģijas tēmām, par visa notiekošā “patieso nozīmi”. Viņš daudz gleznojis līdzīgus sižetus arī pirms tam. Tomēr te pati tehnika ļāva sabiezināt “vēstījumu” līdz maksimumam. Ne tikai cilvēku dzimuma, bet arī, teiksim, nelaimīgo nāru ekspluatācija no dažādu citplanētu radījumu puses. Visdažādāko reptiloīdu vardarbība un nicinājums. Ingas Šteimanes kūrētā ekspozīcija bija skatāma Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja zālēs, un tas, kā likās, tikai pastiprināja Miķeļa piedāvātās situācijas analīzes skarbumu un ticamību. Tajā visā bija kaut kas no patologanatomijas – uzsvērta atskaites atsvešinātība. Tieši ekspozīcija “Netaisnība”, kurā bija iekļauti arī lieliski videodarbi – viens, kurā divi noslēpumaini radījumi sazinājās viens ar otru ar vārda “Pran” palīdzību, un otrs, kurā pats Miķelis staigāja pār īstām, sarkani kvēlošām oglēm, – atnesa māksliniekam Purvīša balvu.

Tajā pašā 2015. gadā viņš izstādīja instalāciju Cēsu mākslas festivālā, kas piedāvāja sižetu apmēram tādā pašā garā, taču atrisinātu ar tumsā mirdzošu LED-lenšu palīdzību. Līdzīga, tomēr jau ar citu sižetu, gaismas un skaņas instalācija kļūs par vienu no trijām ekspozīcijas daļām, ko Miķelis Fišers gatavo atklāšanai Venēcijā. Otrajā daļā būs jauna kokgriezumu darbu sērija. To nosaukumi runā paši par sevi – “Milzu sienāži slepkavo tūristus pie Gīzas piramīdām”, “Senie citplanētieši soda pārlieku sekmīgos raķešu konstruktorus Palenkē, Meksikā”, tajā pašā laikā te parādās pilnībā dzīvespriecīgs ieskicējums ar nosaukumu “Organizēta iepirkšanās tūre citplanētiešiem Elizejas laukos Parīzē”. Un tomēr kopējā darbu tonalitāte nerada šaubas. Mēs tos kopā ar Miķeli izskatījām topošās Venēcijas ekspozīcijas “Kas slikts var notikt” (What Can Go Wrong) kataloga maketā. Viņš komentē: “Lūk, šim tūlīt izgriezīs sirdi... Lūk, šo jau saķēris tas skafandrā. Savukārt šis darbs ir melnākais no visiem. Extraterrestrials Monitor Humanitarian Crisis In the Oligarch Organ Warehouse. Humanitārā krīze bāzē, kurā audzē orgānu donorus, viņus tur nebaro acīmredzot. Bet, lūk, šie radījumi visu notiekošo... monitorē. Tāpat kā eiropieši monitorē humānās krīzes Āfrikā – neko daudz palīdzēt nevar, taču... novēro. Lūk, šis darbs, starp citu, ir diezgan pozitīvs uz kopējā fona. The Last Yeties Protest Against CO Emissions by the Great Wall of China…” Neskatoties uz retām pozitīvajām notīm, kopumā, pēc Miķeļa sajūtas, ekspozīcijas noskaņa sanāca pārāk vienpusīga, bija vajadzīgs kāds kontrapunkts, pie kura mākslinieks arī strādājis dažu pēdējo mēnešu laikā.


Miķelis Fišers. Foto: Valdis Jansons

Te Miķelis uzliek vārīties kafiju, nosēdina mani vienā no diviem krēsliem, kas nolikti pretī viņa milzīgajam audeklam ar nosaukumu “Izlaušanās. Ardievas esībai”, lai es varētu labāk apskatīt šo darbu, un saka:

Varbūt no sākuma būs jautājumi. Citādi es te uzņēmu tādus apgriezienus...

Nē taču, mani tas pilnībā apmierina.

Labi. Es no sākuma iztēlojos, ka es gleznošu šo gleznu par to, kā Visums virzās no haosa un entropijas pretī sarežģītāk organizētākai, saprātīgai formai. Kaut kas tāds ļoti abstrakts un tāds, par ko man pašam nav nekāda priekšstata, pieredzes. Un es iztēlojos, ka tam jābūt kaut kam ļoti lielam, skaistam, ar strīpiņām. Tur būs foršas krāsas, un visiem patiks. Un tad... Ha-ha! (Bargi un nievājoši)

Tiklīdz es beidzot sāku gleznot, tā sapratu, kas tas ir pilnīgs fiasko. Tāpēc ka es tam ne gluži neticēju, bet man pašam nav nekādas pieredzes, ko es varētu tur ielikt. Es varēju uztaisīt kaut ko līdzīgu notecējumiem, kā šajās skicēs uz sienas. Tomēr, ja tajā nav nekā personiska, tad sanāk kaut kā “patukši”. Un tad sākās... Man liekas, ka pie šī audekla esmu kādas simts reizes miris! (Abi smejas)

Es izgāju caur īstu elli. Un galvenais – lūk, šī pienākuma apziņa. Parasti tu kaut ko tur zīmē un visiem vienalga, ko tu tur dari. Bet te vajag uzgleznot gleznu, kas Venēcijā pārstāvēs Latviju, plus tai jānobalansē visa tā “černuha”, kas valda manos kokgriezumos. Un es sapratu, ka esmu uzņēmies tādu nastu, kādu nekad dzīvē. 

Tad es sāku klausīties visādas lekcijas un daudz domāju, cīnījos ar sevi, ceļoju. Reizi pa reizei nodzēsu uzgleznoto no audekla. Un man kļuva skaidrāks, kas tas tāds vispār ir, vien tad, kad principā viss jau bija uzgleznots. Procesā ar mani bija tā, ka, tiklīdz es sāku domāt, kāpēc es to gleznoju, kādu iespaidu atstāšu, kāds vispār ir gleznas mērķis... T.i., tiklīdz iedziedājās mans ego, man nekas nesanāca. Bet, kad man izdevās ar to tikt galā, tad arī uz audekla sāka kaut kas sanākt.

Paralēli es klausījos daudz dažādu lekciju tieši par ego problemātiku. Un pēc tam sapratu, ka es gleznoju kā reiz par to – par atbrīvošanos no tā. No tā paša kliedzošā ego, kas gatavs uz visu, lai tikai tu nepamanītu tā pilnīgo bezjēdzību. Un to, ka tas tev diktē, kā tev jāuzvedas, kas jāizvēlas.

No šādām lietām, protams, ir ļoti grūti tikt vaļā, ja tu gatavo ekspozīciju savas valsts nacionālajam paviljonam pasaulē lielākajā mākslas izstādē...

Jā, un vēl tā nospiedošā pienākuma apziņa. Es domāju, ka tā ir pilnīga muļķība: startēt Venēcijai ar projektu, kas vēl nav gatavs. Vai arī to var nosaukt par drosmi, kas robežojas ar pilnīgu muļķību. Jo tevi tas viss paralizē – pienākums uztaisīt kaut ko foršu, un visi to no tevis gaida, un vēl preses konferencē tu stāsti par to, kas tur būs, bet pats vēl pat neesi neko sācis. Īsāk sakot, viegli man nebija. Atliek vien cerēt, kas tas viss nav bijis velti. Man tiešām liekas, ka tā enerģija tur tagad ir. Paskatīsimies, kā visas daļas izskatīsies kopā, taču pagaidām ar katru no tām atsevišķi esmu apmierināts.

Kāpēc tu nolēmi, ka vajadzīgs šis audekls – ka nepieciešams balanss kopējai kompozīcijai?

Tāpēc ka gan gaismas un skaņas instalācija, gan kokgriezumi – tas viss ir par vienu un to pašu, tā ir kritika. Bet glezna – tā ir kaut kāda iespēja, kaut kāda cerība uz attīstību, uz izeju. Un tas ir tas, ko es principā sākotnēji arī gribēju parādīt. Tomēr, ja pirms tam es domāju, ka parādīšu to no ārpuses, kā kosmisku attīstību, tad sanāca tā, ka es to parādu no iekšpuses, caur sevi. Taču tas arī ir vienīgais iespējamais attīstības ceļš – strādāt ar sevi, nevis ar kosmosu... (Smejas


Miķelis Fišers. “Izlaušanās. Ardievas esībai.” 2017. Audekls, eļļa. 508 cm x 322 cm. Foto: Valdis Jansons

Kā tu pats redzi, kas notiek uz šī audekla?

Protams, ikviens tur ieraudzīs kaut ko savu un skatīsies uz to pa savam. Bet es redzu to tā, ka augšējā daļā attēlots kā reiz tas pats “kliedzošais ego”. Un tā pasaule, kas tur parādīta, ir ļoti vienkārša, tā ir mūsu materiālā pasaule. Ļaunais, labais, slava, nauda, tiekšanās apspiest to, kas vājāks. Un kad šim ego draud tas, ka viņam noraus masku un atteiksies no viņa (un es ļoti gribētu reiz to realizēt savā dzīvē), tad sākas cīņa, sākas slānis, kurā var nolasīt kaut kādas alas vai labirintus, vai cilvēka orgānu struktūru, vai kāpņu elementus. Tas ir tas, kas atrodas zem mūsu realitātes, tas, ko mēs neredzam, tomēr kas ir tās iekšējā struktūra. Bet vēl zemāk gleznā atrodas kāda nenoteiktu iespēju pasaule, kas tev atklājas, kad tu sasniedz līmeni, kurā iegūsti prasmi to ieraudzīt. Apmēram tā. Tomēr, protams, to var traktēt arī kā katrs vēlas.

Interesanti, ka tev materiālā, zemākā pasaule atrodas augšā, nevis lejā...

Protams, es taču neesmu sasniedzis ne nirvānu, ne Kristus apziņu. Tas viss ir augšā, virspusējais slānis. Tomēr lejā ir arī viss pārējais, katrā cilvēkā ir Visums un pat vairāk.

Nu jā... Es tagad mēģinu iedomāties, kādā telpā šī glezna varētu atrasties. Jau pēc Venēcijas... Kādā, teiksim, dominikāņu klosterī?

Kopumā pēc būtības tā arī ir altārglezna. Tomēr es gribētu redzēt to baznīcu, kas vēlētos to pie sevis piekārt. Vai sektu... Diez vai.

Tāpēc ka es nevaru to iedomāties kādā privātmājā. Lai gan, protams, visādi gadās...

Būtu vajadzīgs kāds ļoti dīvains cilvēks. (Abi smejas) Es savā mājā tādu pavisam noteikti nepiekārtu.

No tās nāk kāda spēcīga enerģija...

Protams, jo tas taču ir kā nomirt. Vai kā piedzimt.

Vai nomirt, lai piedzimtu? Tomēr tu domā, ka Venēcijā, tajā ļaužu straumē, kas virzās no paviljona uz paviljonu, skatītājiem būs kāda iespēja iedziļināties, pameditēt par to, kaut ko saprast?

Es ļoti labi saprotu, ka cilvēki šādās tēmās nevēlas iedziļināties. Taču tieši tādēļ glezna ir tik liela, lai būtu efekts. Jau ar to vien tā varēs sev pievērst uzmanību. Un tad, ja tev tādas lietas neinteresē, tu vienalga skriesi uz nākamo paviljonu. Taču ja tevi aizķers... Nevaru spriest, kā tādās situācijās dara citi, bet es parasti izskrienu cauri visai ekspozīcijai un pēc tam atgriežos pie kādiem darbiem, kas mani uzrunājuši.


Miķeļa Fišera darbnīcā

Es varu iedomāties ļoti vienkāršu minimālistisku ēku pie ezera. Un tur ir balta zāle, kurā nekā cita nav, tikai šī glezna, logi un varbūt trīs krēsli. Un tu atbrauc turp, jau kaut ko zinādams par to, kas tur būs.

Uz retreat! (Abi smejas)
Tomēr šis darbs arī netika iecerēts, lai piesaistītu, lai izskatītos “skaisti”. Tur nekā tāda nav, to es ļoti labi saprotu. Vai arī nekam tādam nevajadzētu būt.

Tomēr, jo vairāk tajā ieskaties, jo lielāks iespaids, jo spēcīgāk tā tevi pievelk...

Paldies, Sergej, par to, ka tu to saki. Praktiski visi, kas to redzējuši, tā saka. Un atliek vien cerēt, ka daļa cilvēku pie tās uzkavēsies. Tiklīdz tu neskrien kaut kur projām no tās, tā sāk strādāt.

Vēl glezna man atgādināja par ļoti vērienīgu izstādi, kas martā tika atklāta laikmetīgās mākslas muzejā GAM Turīnā un ko sagatavojusi vesela komanda ar pēdējās Stambulas biennāles kuratori Karolīnu Kristofu-Bakardžijevu priekšgalā. Tā ir par krāsu un tās uztveri mākslas pasaulē pēdējos 100–150 gados. Bet sākas tā ar teosofijai veltītu ekspozīciju. Un ar glezniņām no kāda XIX g.s. beigu teosofijas izdevuma, ko pazinuši daudzi mākslinieki, kas vēlāk atnesa slavu modernismam. Tie bija mēģinājumi iezīmēt iedomas, domu formas... Diezgan abstraktā manierē. Teosofija pieminēta arī Ingas Šteimanes tekstā, kas sagatavots tavas biennāles ekspozīcijas katalogam... Kaut kā viss sakrīt un sasaistās kopā.

Jā. Ne velti tu turp aizbrauci! (Abi smejas)

Bet vai tu pats lasi šāda veida teosofijas darbus?

Godīgi sakot, ne īpaši. Esmu vairāk vai mazāk lietas kursā par to pamatidejām, taču patiešām iedziļināties man trūkst laika. Mans pēdējais grāmatu hits – “Patiesā Zemes vēsture”, kurā no A līdz Z aprakstīts, kādas citplanētiešu rases un ko tieši darījušas uz mūsu planētas. Un kā vispār viss patiesībā noticis. Viss salikts pa plauktiņiem. Tieši šāda literatūra man bija vajadzīga kā darba materiāls. Man interesē arī teosofijas jomas darbi, tomēr, teiksim, no Blavatskas neko lasījis neesmu. Vien kaut kādas atsauces, citāti...


Miķelis Fišers. “Reptiloīds imobilizē halucinējošos darvinistus.” 2017. Gaismas un skaņas instalācija, ekstrudēts polistirols, polipropilēna loksnes, ORACAL® līmplēvē griezts zīmējums, LED lenta. 600 cm x 600 cm x 600 cm. Skaņa: ERROR. Foto: Valdis Jansons

Arī man ar to ir tāpat. Kaut kādas atsauces un citāti. Un tajā pašā laikā nav tādas sajūtas, ka tieši man tajā būtu vajadzīgs iedziļināties.

Tāpat jau ir daudz kā jauna un interesanta. Informācijas pietiek, mūsu laikos to vērts filtrēt.

Turklāt visa jaunā informācija, kas līdz mums nonāk, ietver kaut kādus gabaliņus, vecās informācijas elementus...

Protams – tā šādi ir iekārtota. Vai arī tagad, lūk, daudz spriež par kvantu fizikas atklājumiem, kas liecina par mūsu realitātes iluzoro dabu, tomēr par to taču jau runājušas visas pamatreliģijas kopš pašiem to pirmsākumiem. Lūk, kas, manuprāt, ir aizraujoša tēma. Un to savā laikā atklājis arī Planks, taču, tā kā tādas lietas neiekļāvās tolaik pastāvošajā pasaules ainā, to visu nobīdīja maliņā.

Varbūt kāds kvantu fiziķis tieši šajā gleznā kaut ko sev svarīgu ieraudzīs...

Lūk, tas būtu tik labi, jā! Nekā labāka vienkārši pat nevarētu būt.

Pēdējo piecu sešu gadu tendence ir zinātnes un mākslas apvienošana...

Tu domā science art? Tā, manuprāt, drīzāk ir regresīva parādība. Kontra!

Nedaudz tāda utilitāra?

Pat ļoti!

Tomēr arī 60. gados mākslinieki iedvesmojās no fizikas atklājumiem...

60. gadi vispār ir vēstures periods, kad cilvēkiem bija visbrīvākā apziņa.

Tolaik masu auditorijas vidū bija modē arī mēģinājumi saprast pēdējās teorijas fizikā...

Un tās tieši tolaik arī parādījās, un viss bija tik jauns un svaigs. Tolaik šīs lietas bija vienkāršāk apjaust. Bija skaidrība – lūk, fiziķi atklājuši to un to, un visi par to uzzināja. Bet tagad – ko viņi tur atklāj vai neatklāj, nevienam neinteresē. Viss pārvērties par vienu gigantisku putru.

Acīmredzot viss atkal sakritis tā. Gan fizika, gan sabiedrība. Lūk, kaut kāds redzamais slānis, tam seko neredzamais slānis, ko ar kaut kādu ierīču palīdzību mums tomēr izdodas saskatīt, bet tas sadalās vēl kādos slāņos. Tāpat arī politikā. Tu maz ko saproti, ja seko tam, kas notiek virspusē. Tomēr pat ja tu vari redzēt vienu slāni dziļāk un pat vēl kādu slāni dziļāk, vienalga ir vēl kāds ceturtais vai piektais slānis... Bet kur tad ir izeja?

(Nopūšas.) (Tad seko 6 sekundes klusuma.)

To mēs acīmredzot šodien nenoformulēsim.

Tas ir skaidrs. No otras puses, skaidrs, ka mēs varam atrast kaut ko patiesu, vienīgi ielūkodamies dziļāk sevī. Tomēr arī atmest apkārtējo realitāti būtu dīvaini. Ja tā pastāv, tad kaut kāda funkcija tai ir. Tāds kā poligons? Tomēr vienas vienīgās atbildes jebkurā gadījumā nevar būt.


Miķelis Fišers. Videoinstalācija “Valodas stunda”. 2014

Bet kā, tavuprāt, publika Venēcijā uztvers tavus kokgriezumus, visus šos reptiloīdus?

Nezinu. Un nav arī jēgas kaut ko iedomāties citu vietā. Jo sērija “Netaisnība” taču bija Venēcijā (darbu sērija, par kuru autors saņēma Purvīša balvu, tika izstādīta ekspozīcijā “Ornamentālisms. Purvīša balva. Latvijas laikmetīgā māksla” Venēcijas Arsenālā 2016. gada vasarā – aut. piez.) un neviens neko neteica.

Un kur vēl bijuši izstādīti šie kokgriezumi?

Helsinkos, kur tie tika iekļauti muzeja Kiasma kolekcijā...

Un kā bija Helsinkos? Kā tur gāja?

Somiem tie ārkārtīgi patika. Varbūt viņiem ir līdzīga humora izjūta.

Bet kad tu pievērsies šai kokgriezumu tehnikai, tev uzreiz bija skaidrs, par ko tas būs?

Tu domā konspirācijas teorijas? Jā. Bija tā, ka es uzgleznoju gleznu “Oficieru balle” un bija skaidrs, ka šī tēma jāturpina, ka tajā vēl ir daudz kas, ko teikt. Un tad negaidīti Jaungada naktī klubā “Pulkvedim neviens neraksta” es ieraudzīju uz sienas tādu printu, kas no attāluma izskatījās pēc milzīga darba kokgriezuma tehnikā, kas bija populāra 60. gados. Tad es pienācu tuvāk un ieraudzīju, kas tas ir prints, nevis tas, ko es padomāju. Tajā brīdī es sapratu, ka taisīšu darbus tieši šajā tehnikā. Jo tajā nav nemaz tik daudz iespēju kaut ko attēlot. Vislabāk, kad viss notiek vienā plānā. Vien pāris faktūras. Variāciju nav daudz. Tas viss kopumā vislabāk atbilst “sazvērestību teoriju” tonalitātei. “Viss ir tieši tā un ne citādi!” Un tas izgriezts kokā. Te vairs ne uz priekšu, ne atpakaļ. Iegriez šajā melnajā virsmā un uz āru iznāk gaisma! (Abi smejas.) Tu parādi to, kas slēpies zem virspuses.

Tomēr tev vēl ir kaut kas, ko vēlies pavēstīt šajā virzienā?

Šobrīd tu man to jautā brīdī, kad patiešām vairs nekā cita nav. Viss izspiests līdz pēdējai lāsītei. Taču paskatīsimies vēl pēc kāda laika.

Vispār kritizēt pasauli...
...ir ne pārāk patīkama nodarbe.


Miķelis Fišers. “Pēdējie sniega cilvēki protestē pret oglekļa emisijām pie Lielā Ķīnas mūra.” 2017. Koks, pulēta krāsa, kokgrebums. 21 x 29,5 cm. Foto: Valdis Jansons

No otras puses, ir, lūk, šis “pozitīvo” darbu pāris. Par protestējošajiem jetijiem, teiksim. Ne tikai ciešanas un cietēji.

Tas ir kā tad, zini, kad nopratina un tur galvu zem ūdens, tad uz īsu brīdi palaiž, lai tu varētu (attēlo) – “Iiiiiiiiiih!” – ieelpot kaut nedaudz gaisa. Un tad atkal var mocīt.

Vēl var teikt, ka, kritizējot pasaules iekārtojumu...

Nopietni to, protams, nedrīkst darīt.

Jā, jo tu atkal iekļaujies kaut kādā shēmā. Un tas, kā to dari tu, patiesībā ir ļoti labs veids.

Iespējams, vienīgais veids, kā ar to vērts nodarboties. Tomēr nekritiski runāt arī par tādām “augstām” tēmām arī ir... Ir taču diezgan daudz mākslas, kas... Nē, es nevarēšu noformulēt šo domu.

Tu gribēji teikt, ka izturēties kritiski vajag pret visu, nevis tikai, teiksim, pret “patērētāju sabiedrību” vai “izrādes sabiedrību”?

Ne tādā nozīmē, ka tev visu vajag “nomelnot”. Vienkārši arī kaut kādas vispārpieņemtas lietas būtu labi izvērtēt bez aizspriedumiem, kritiski, balstoties savā personiskajā pieredzē. Ja nonāc vispārinājumu līmenī, tad visas problēmas rodas... lai arī tas šausmīgi izklausās... no ticības. Jo ja tu kaut kam akli tici, necenties to patstāvīgi izvērtēt, tad uzreiz kļūsti manipulējams. Bet ja tu uztver visu ar atvērtu sirdi, bet ar zināšanu, ka var būt šādi, bet var būt arī citādi, tad tā ir daudz veselīgāka uztvere, manuprāt. Pat savai personiskajai pieredzei nedrīkst līdz galam ticēt un kur nu vēl – svešai. Vai kāda pieredzei, kas iegūta pirms tūkstoš gadiem un tūkstošiem reižu mainījusi savus apveidus pārstāstos.

Taču varbūt patiesība rodas kā reiz no tūkstošiem fantāziju un nesaprašanām līdz galam, kas pārklājas pāri cita citai, un pēkšņi – bāc!

Taču tad mums vispirms jāparunā par fantāzijām un par to, vai vispār iespējams izdomāt to, kā nav, u.t.t. Man, lūk, liekas, ka fantāzija – tā kā reiz ir materiālistiskā pasaules uztvere, ideja par to, ka dzīvība radusies nejaušības rezultātā. Tāpēc ka, cik es saprotu, tādas situācijas iespējamība ir tikpat liela kā iespēja, ka viesuļvētra pārietu pār autokapsētu un no visām līdzi parautajām detaļām pēkšņi saliktos jauns boings ar apkalpes komandu, ēdienu un dzērieniem. Kas tad tā par nejaušību?

Bet varbūt mēs parādījāmies šajā pasaulē, lai kritiski domātu?

Baidos, ka arī tā nav īstā lietu kārtība. (Abi smejas)


Miķelis Fišers. “Organizēta iepirkšanās tūre citplanētiešiem Elizejas laukos Parīzē.” 2017. Koks, pulēta krāsa, kokgrebums. 21 x 29,5 cm. Foto: Valdis Jansons

Vai pēdējos trijos četros gados tavā pasaules uztverē ir kas mainījies?
Par sevi visgrūtāk spriest, ja vien tu neesi to laiku pavadījis komā, jo tu mainies līdz ar saviem priekšstatiem par sevi. Tas jāprasa maniem draugiem, īpaši tiem, kas mani kādu laiku nav redzējuši, bet pēc tam satikuši.

Un kādi ceļojumi? Kādi notikumi, kas tevi nopietni mainījuši?

Visticamāk, pirmie braucieni uz Meksiku. Kultūršoks un tamlīdzīgi.

Cik reizes tu esi tur bijis?

4-5 reizes jau.

Un pirmajā reizē tu kopā ar Viktoru Vilku un operatoru Pašu Vladimirski devies meklēt citplanētiešus un...

Un nevienu lidojošo šķīvīti mēs toreiz neieraudzījām. Lūk, nākamajā braucienā – ieraudzījām.

Virs tuksneša?

Virs vulkāna, ko sauc Popokatepetls. Tas ir viņu iemīļotais nosēšanās laukums – turienes krāterī. Tur vairs neviens par to nebrīnās.

Man 90. gadu sākumā Maskavā bija tāds interesants gadījums. Es stāvēju uz balkona apmēram devītajā studentu kopmītnes, augstceltnes stāvā, gaidīju draudzeni, balkons bija tāds garš, pa visu stāvu. Un vienā stūrī stāvēja pārītis un par kaut ko strīdējās. Un pēkšņi debesīs parādījās klasisks lidojošais šķīvītis – pelēks apaļš disks tālumā, pārliecinoši pārvietodamies skaidrās debesīs. Jāpiebilst, pēc tam es neko līdzīgu neesmu redzējis. Un tas toreizējais pārītis arī to ievēroja. Un uz minūti apklusa. Bet pēc tam – atkal no jauna!

Vai cik forši! (Abi smejas)

“Šķīvītis?” “Šķīvītis it kā...” “Aha... Bet tu man paskaidro, kāpēc tu vakar...”

Lieliski. Un ļoti pamācoši.


Miķelis Fišers un Mārtiņš Grauds Peru. 2015. Foto: Aigars Sērmukšs

Tomēr tev šī Meksikas pieredze ļāva citādi palūkoties arī uz to, kas notiek te, Latvijā?

Drīzāk tas bija vispār par realitātes uztveri, par to, ka mēs paši to veidojam. Mēs paši to kalibrējam – kas tajā var notikt, kas nevar. Eiropiešiem šajā ziņā ir, lūk, šāds uzstādījums. “Nekas tāds vienkārši nevar būt!” Bet tur pret šādām lietām izturas brīvāk. Un tāpēc tur ļoti daudz šādu lietu arī notiek.

Taču ja esi dzimis kultūrā, kur “šādas lietas nenotiek”. Un vienkārši aizbrauc turp...

Bet viņi taču tur ir vairākumā. Viņi arī rada realitāti. Tev atliek vien uz to visu skatīties! (Abi smejas)

Bet vai tu tur interesējies arī par meksikāņu mākslu?

Man šausmīgi patīk meksikāņu gleznotāji. Viņos arī parādās viss viņu zemes spēks.

Un viņu realitātes uztvere?

Jā, tur tas viss ir iekšā. Viennozīmīgi. Pavisam skaidri to var ieraudzīt.

Bet, lūk, tu atbrauc atpakaļ, uz Latviju. Un dzīvo Baltezerā. Tā arī ir interesanta vieta – gan ir pilsēta, gan nav pilsēta, pie ezera.

Jā. Laikam jau es nespētu dzīvot pašā pilsētā.

Bet tev tur ir kādas savas iemīļotās vietas?

Protams! Tur ir daudz šādu iemīļotu vietu. Tomēr es varētu dzīvot arī tālāk no Rīgas. Es taču ne pārāk piedalos sabiedriskajā dzīvē, neparādos.

Tu taču neglezno katru dienu?

Nē. Un patiesībā vairāk laika aiziet, meklējot to vietu, kur ar to vērts nodarboties. Var būt arī ļoti skaistas vietas, taču nederīgas gleznošanai. Un kad es gleznoju ainavu, man svarīgāka ir nevis tā, bet kaut kāda... (nopūšas) enerģētika, teiksim tā. Un tā pati vai nu parādās vai neparādās.

Tas nozīmē, tu ierodies kādā vietā ar ideju kaut ko tur uzgleznot...

Jā, un pēc tam meklēju atbilstošu skatu, ko tikpat labi varu arī neatrast. Tas viss ir tik sarežģīti patiesībā. Varbūt, teiksim, kanjons, kurā pēc seno indiāņu leģendām radusies cilvēce. No kurienes iznākuši pirmie cilvēki. Un tur vispār neviena nav, izņemot tevi, veselu dienu tu pavadi turpceļā pa grants ceļu. Un kanjons beidzas ar tādu klajumu, tur tek strautiņš, var uzcelt telti. Visapkārt – ūdenskritumi, vienkārši pasaka. Un, lūk, tu sāc gleznot šo kanjonu... Vairākas dienas es tur nomocījos – nekas nesanāca. (Abi smejas) Vispār nekas. Tā ka nekad nevar paredzēt, kā būs.


Miķelis Fišers. “Jaunā Pasaule / Novij Svet.” 2012. Audekls, eļļa. 159 x 200 cm. Foto: Valdis Jansons

Vai tu glezno visu dienu vai 3-4 stundas?

Jā, ar četrām stundām ir pietiekami, lai gan var arī ilgāk. Reizēm mēdz būt arī divas dienas pēc kārtas. Tomēr vispār man vairāk patīk, kad gleznas nāk viegli.

Bet ar kokgriezumiem – tur taču ir pavisam cits process?

Absolūti! Diametrāli pretējs. Viss sākās ar literāro procesu – ir jāformulē nosaukums. Un tikko kā nosaukums parādījies... Lai gan patiesībā man ir vesela kaudze nosaukumu, zem kuriem nav iespējams neko uzzīmēt. (Abi smejas) “Sabotāža automātiskajā acu audzētavā.” Nosaukums vismaz vēl kaut kam der, bet ko uzzīmēt? Tomēr ja zīmējuma ideja rodas, tad vajag vēl paskatīties – vai dažādie nosaukumā minētie un uzzīmētie objekti atbilst realitātei. Bet tālāk jau seko tehniskais darbs, nav tik interesanti.

Tomēr tu taču griez…

Tu vienkārši griez pēc zīmējuma, bez jebkādas improvizācijas.

Tomēr šis spiediens uz materiālu…

Tas, protams, ir forši. Strādāt ar koku ir ļoti patīkami. Koncentrācija, baigais dzens. Nedrīkst kļūdīties.


Miķelis Fišers. “Budistu mūki māca meditāciju ķirzakcilvēkiem atkritējiem.” 2017. Koks, pulēta krāsa, kokgrebums. 21 x 29,5 cm. Foto: Valdis Jansons

Šajos darbos viegli saprast, kad tie ir pabeigti. Viss, zīmējums ir izgriezts, fināls. Bet kā ar glezniecību? Kā tu saproti, ka viss – tālāk iet nevajag.

To nav iespējams formulēt vārdos. Tu vienkārši to kādā brīdi apjaut...
Ka vari gleznot tālāk, tomēr visdrīzāk visu sabojāsi, un nav nekādas jēgas to darīt. Viss jau pateikts.

Bet kā bija ar šo gleznu?

Tajā bija viena vieta, kas man nepatika, un es to trīs reizes pārgleznoju. Trešajā reizē sanāca. Un es jau zināju, ka tagad viss.

Interesanti – kā tu jūties šajā brīdī? Lūk, viss pabeigts. Un tu iznāc no darbnīcas ārā...

Kā kuru reizi. Ar gleznām, kas izdodas vieglāk, – tur mēdz būt sava veida eiforija. Tev liekas, ka esi uzgleznojis kaut ko labāko savā dzīvē. Un, lūk, kā reiz tas pats ego šļakstās ārā ar visu spēku. Taču te tā nebija. Laikam jau šis ego ir jau uzrāvies, jau ir sapratis, ka savu te nedabūs... Nezinu. Bet patiešām – tas ir visgrūtākais darbs manā dzīvē. (Klusums sekundes piecas)
Un tieši, pateicoties tam, ka glezniecība – tas ir tāds nemodīgs medijs un vēl tāda intīma, personiska un tajā pašā laikā ļoti vispārīga tēma... Man liekas, ka viss šis vīzdegunīgais kokgriezumu koncepts bija jānostāda aci pret aci ar kaut ko godīgu. Zināmā mērā varbūt ir jāizgāžas. Jāaizmirst par to, kā tu izskatīsies apkārtējo acīs. Vienkārši, lūk, tā, kā ir, tā arī darīt. Kā par tādām lietām saka – kas prātā, tas uz mēles.

ARHĪVS: Miķelis Fišers atklāj Latvijas paviljona 57. Venēcijas mākslas biennālē nosaukumu un ideju

fisers.lv

aomonig oraxucoxeh - 24.09.2017 17:37
http://20mg-levitraforsale.com/ - 20mg-levitraforsale.com.ankor <a href="http://usbuy-ventolin.com/">usbuy-ventolin.com.ankor</a> http://generic-levitracheapest-price.com/
apofajcegiw efaqibzeda - 24.09.2017 17:24
http://20mg-levitraforsale.com/ - 20mg-levitraforsale.com.ankor <a href="http://usbuy-ventolin.com/">usbuy-ventolin.com.ankor</a> http://generic-levitracheapest-price.com/
aqeprapepinif ojemiqoyimowu - 24.09.2017 02:34
http://20mg-levitraforsale.com/ - 20mg-levitraforsale.com.ankor <a href="http://usbuy-ventolin.com/">usbuy-ventolin.com.ankor</a> http://generic-levitracheapest-price.com/
esopazogepazq unurocufez - 24.09.2017 02:16
http://20mg-levitraforsale.com/ - 20mg-levitraforsale.com.ankor <a href="http://usbuy-ventolin.com/">usbuy-ventolin.com.ankor</a> http://generic-levitracheapest-price.com/
ohacobaqefba roosudagg - 24.09.2017 01:12
http://20mg-levitraforsale.com/ - 20mg-levitraforsale.com.ankor <a href="http://usbuy-ventolin.com/">usbuy-ventolin.com.ankor</a> http://generic-levitracheapest-price.com/
ipuxowozobu oqoagilcurunu - 24.09.2017 01:06
http://20mg-levitraforsale.com/ - 20mg-levitraforsale.com.ankor <a href="http://usbuy-ventolin.com/">usbuy-ventolin.com.ankor</a> http://generic-levitracheapest-price.com/
oruvahev ubugzuzocev - 24.09.2017 01:00
http://20mg-levitraforsale.com/ - 20mg-levitraforsale.com.ankor <a href="http://usbuy-ventolin.com/">usbuy-ventolin.com.ankor</a> http://generic-levitracheapest-price.com/
optazuoevusi iwiyaxecagoj - 24.09.2017 00:52
http://20mg-levitraforsale.com/ - 20mg-levitraforsale.com.ankor <a href="http://usbuy-ventolin.com/">usbuy-ventolin.com.ankor</a> http://generic-levitracheapest-price.com/
uuitumohud omgehonaqx - 24.09.2017 00:51
http://20mg-levitraforsale.com/ - 20mg-levitraforsale.com.ankor <a href="http://usbuy-ventolin.com/">usbuy-ventolin.com.ankor</a> http://generic-levitracheapest-price.com/
ouziahec afioxanooewi - 24.09.2017 00:40
http://20mg-levitraforsale.com/ - 20mg-levitraforsale.com.ankor <a href="http://usbuy-ventolin.com/">usbuy-ventolin.com.ankor</a> http://generic-levitracheapest-price.com/