Foto

Guntars Sietiņš. 56.9557, 24.1132

Līna Birzaka-Priekule

Intervija ar grafiķi Guntaru Sietiņu


06/04/2017

Grafiķis Guntars Sietiņš ir pasaules līmeņa meistars mecotintas tehnikā[1]. Viņš regulāri piedalās grupu izstādēs ārpus Latvijas, ieskaitot starptautiskās grafikas triennāles un biennāles, kā arī saņēmis dažādus starptautiskus apbalvojumus. Viņa darbi atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā, M. K. Čurļoņa Nacionālajā mākslas muzeja kolekcijā Kauņā, Valsts Tretjakova galerijā Maskavā, Igaunijas mākslas muzeja kolekcijā un daudzās citās. 

Pirms sarunas ar mākslinieku tikos ar vienu no pēdējā laika spēcīgākajām jaunajām grafiķēm un viņa studentēm – Zani Putniņu –, lai noskaidrotu vairāk par Sietiņa vadīto Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas katedru un varbūt kaut ko arī par viņu pašu. Pēc Zanes domām būtiskākais ir, ka Guntaram Sietiņam piemīt īpaša spēja aizvadīt studentu pie labākās idejas no visām tām citām simts, kas mitušas prātā jau ilgāku laiku. 


Guntars Sietiņš pie Tatjanas Krivenkovas darba. Foto: Renārs Derrings

Guntars Sietiņš var runāt ilgi par mecotintas tehnikas iespējām, reizēm arī ierobežojumiem, bet ir vārdos skops, kad mēģinu atklāt viņa zīmju valodu, kas konsekventi gadu gaitā parādās viņa darbos – lode, bezgalības zīme, ciparu un burtu kombinācijas, tumsa un reizēm arī viņš pats. Māksliniekam veltītajā filmā sērijas “Kas te tik laikmetīgs?” ietvaros Andris Breže saka, ka nav jau svarīgi saņemt kādu tiešu skaidrojumu, svarīga ir šo darbu metafiziskā noslēpumainība.

Tādēļ arī saruna par studentiem, mecotintas tehniku un tās iespējām, kā arī par to, kāpēc tās pārvaldītājus varētu uzskatīt par īpaši ciešu brālību.


Guntars Sietiņš. “Rakstzīmes XVII / ∞-B.” 2015. Mecotinta, akvatinta. Autora īpašums. Foto: Normunds Brasliņš

Riņķa kvadratūra – tāda kvadrāta konstruēšana, kas ir vienlīdz liels ar doto riņķi. Neiespējama situācija. Kādēļ izstādei ir šāds nosaukums?

Es, protams, nemēģināju konstruēt vienādas kvadratūras apli un kvadrātu. Nosaukums balstīts metaforā par neatrisināmiem uzdevumiem. Katrā manā darbā parādās kas līdz galam neatrisināts. Tas arī mudina mani turpināt radīt darbus, kas balstīti mūžīgos meklējumos.

Uzdodot jautājumu vienai no jūsu studentēm, kā viņa izvēlējusies linogriezumu par savu tehniku, saņēmu atbildi, ka to nekādi nav iespējams paskaidrot. Vai jūs varētu pastāstīt, kā nonācāt pie mecotintas tehnikas? Kas jūs tajā vilina?

Jau akadēmijas laikā sapratu, ka tā ir mana tehnika, jo vislabāk spēju izpausties ar tonāla zīmējuma palīdzību. Kā arī es dodu priekšroku dobspieduma tehnikām, jo man šķiet, ka viss, kas ir veidots uz metāla, vara plates rada drošāku un fundamentālāku sajūtu, nekā, piemēram, uz koka vai linoleja virsmām. Pastāv neizskaidrojamas sajūtas, kāpēc metāls man ir pievilcīgāks. Jau 2. kursā man šo tehniku ierādīja Gunārs Krollis, un kopš tā brīža ar dažām atkāpēm atlikušajā studiju laikā turpināju praktizēt mecotintas tehniku.


Skats no Guntara Sietiņa izstādes “Riņķa kvadratūra” LNMM. Foto no mākslinieka personīgā arhīva

Vai jūs esat sataustījis šīs tehnikas robežas? Jo tehnikai kopumā iezīmējas konkrēti nosacījumi, kā virzība no tumšā uz gaišo, smalkums, niansētība. Vai tas neierobežo kādas izvēles?

Jā, pavisam noteikti. Tehnika diktē ļoti daudz ko, taču tā tas ir jebkurā grafikas tehnikā. Katrai ir sava amplitūda, kuru pārvaldot ir iespējams vēlamo rezultātu sasniegt. Un patiesībā arī melnais fons ne vienmēr ir raksturīgs šai tehnikai, jo klišeju ir iespējams sagatavot arī fragmentāri. Sen atpakaļ man bija pašam tāds darbs ar melnu čūsku, kur, kā Gvido Kajons teica, čūska izskatās vairāk pēc velosipēda riepas, un es viņam pilnībā piekrītu, jo varbūt vajadzēja rūpīgāk papētīt pašu čūskas ādu.


Guntars Sietiņš. “Rakstzīmes XVIII / ∞-C.” 2016. Mecotinta, akvatinta. Autora īpašums. Foto: Normunds Brasliņš

Vai jūs vēl joprojām atklājat ko jaunu mecotintā?

Vienreiz atklāju, ka es jau no paša sākuma daru kaut ko nepareizi, jo mana klišejas sagatavošanas metode atšķiras no klasiskās metodes. Klasiskajā metodē klišeja ir jāuzirdina vai jāsagraudo kā minimums 8 virzienos, kas ir atkarīgs arī no tā, cik smalks instruments, cik ātri vai lēni strādā pats mākslinieks. Praksē tie parasti ir no 16 līdz 24 virzieniem. Bet galvenā ideja ir tāda, ka ar šo instrumentu ir jāpāriet pāri visai klišejai, neapstājoties. Ir izgudroti dažādi papildus aprīkojumi, kā, piemēram, kārts rokeris, kur pašu instrumentu piestiprina pie kārts un to šūpojot, instruments virzās uz priekšu. Šīs metodes lielākais mīnuss ir tāds, ka tad ir jāsagatavo visa klišeja, bet es tam vairāk neesmu gatavs. Es kaut kur uzlieku akvatintu, kaut kur mecotintu, kas ir, manuprāt, racionālāk. Tā es izkopu savu paņēmienu. Salīdzinot ar klasisko meistaru novilkumu faktūru, noteikti ir manāmas atšķirības. Taču katrs mākslinieks var darīt, kā viņš grib un sagatavot klišeju kā viņš grib.

Kā mecotintai veicas pasaulē? Interesanti, kurās pasaules kultūrās šī tehnika ir izplatītāka un kāpēc?

Pirms pāris gadiem Rīgas biržā, piemēram, bija skatāmas Vijas Celmiņas izcilas mecotintas. Mecotinta ir ļoti izplatīta Japānā un Ķīnā. Kristofers Novickis (Christopher Nowicki) katru gadu vada meistardarbnīcas kādā no Ķīnas mākslas akadēmijām, un viņš stāsta, ka ķīniešu darba spējas ir fenomenālas. Man šķiet, ka austrumnieki ir ļoti izturīgi, tādēļ viņi spēj nepagurdami stundām un dienām čakli strādāt. Taču mecotintas centri bija un vēl ir arī Polijā, Nīderlandē, Amerikā.

Paliek sajūta, ka arī mūsdienās mecotintas tehnikas pārvaldītāji ir kāda slepena brālība, kas pazīst viens otru arī visā pasaulē.

Tā ir pilnīga taisnība. Tieši tā arī radās ideja par “Mecotintas laiku”[2]. Erasmus apmaiņas ietvaros es viesojos Vroclavas Mākslas akadēmijā, kur iepazinos ar jau pieminēto amerikāņu mākslinieku Kristoferu Novicki, kurš tur strādā jau ilgus gadus un pasniedz šo tehniku. Kādā sarunā bijušais Vroclavas Mākslas akadēmijas rektors Jaceks Ševčiks (Jacek Szewczyk) teica, ka mēs esam tik maz un tik elitāri, ka mums vajadzētu nodibināt kādu klubu, kurā reizi gadā sanākt kopā, izdzert glāzi konjaka, pasmēķēt cigāru un apspriest mecotintas tehniku. Un tad mēs ar Kristoferu nolēmām, ka varētu uzrunāt starptautiski zināmus mecotintas māksliniekus un izveidot izstādi. Rezultātā izstāde bija skatāma Rīgā un Vroclavā, un pēc tam arī Ķīnā un Japānā. Zinu divus vācu studentus, kuri Vroclavā pie Kristofera Novicka ir mācījušies mecotintu. Viens no viņiem šogad papildināja savas zināšanas pie manis, bet otrs solās braukt uz Rīgu studēt nākamajā semestrī. Mecotintas bums!


Guntars Sietiņš. “Rakstzīmes XIX / ∞-A.” 2016. Mecotinta, akvatinta. Autora īpašums. Foto: Normunds Brasliņš

Kā jums šķiet, kāpēc jaunie mākslinieki neizvēlas strādāt mecotintas tehnikā? Vai šī tehnika tomēr nepaģērē meistara un mācekļa attiecības un ļoti individuālu pieeju?

Es domāju, ka tam nav nekāda nozīme, jo tehnika jau bija pilnībā aizmirsta. Sākot ar 19. gadsimta sākumu, tā pakāpeniski izzuda, līdz ar litogrāfijas un fotogrāfijas ienākšanu, bet zināšanas iekapsulējās. Daži mēģinājumi to atdzīvināt bija starpkaru posmā, bet tā pa īstam to ieviesa atkal Hamagučī (Yozo Hamaguchi) un Mario Avati (Mario Avati), kuri savstarpēji brāļojoties mēģināja reanimēt šo tehnisko paņēmienu. Apraksti par tehniku ir pieejami, tā kā, pat ja nevienu tas nākotnē neinteresēs, tehnika nekur nepazudīs. Pagājušā gadā Grafikas nodaļu ar mecotintas tehniku beidza viens maģistra students – Sergejs Koļečenko. 2014. gadā bakalaura diplomdarbu ar grafiku sēriju mecotintas tehnikā aizstāvēja Igors Krilovs.

Tas, uz ko man gribējās jūs vedināt, bija ideja, ka ar mecotintas tehniku var strādāt cilvēki, kuriem piemīt kādas noteiktas īpašības.

Jā, kaut kāda atkāpe no veselā saprāta tā noteikti varētu būt. Meditatīvais process palīdz sakārtot galvu, tā ka mecotintai noteikti piemīt arī terapeitiskas funkcijas. Šī tehnika noteikti atspoguļo arī konkrētas iezīmes cilvēka personībā. Rezultāts vienmēr ir pilnīgs roku darbs – viss ir godīgi.


Skats no Guntara Sietiņa izstādes “Riņķa kvadratūra” LNMM. Foto no mākslinieka personīgā arhīva

Šobrīd jūsu darbi atrodami arī hiperreālisma izstādē izstāžu zālē “Arsenāls”. Vai jūs esat hiperreālists?

Es strīdējos par savu piederību hiperreālismam ar izstādes kuratori Elitu Ansoni. Iespējams, ka šis darbs (“Melnais aplis_4”) ir vistuvākais, jo te pamatā ir fotogrāfija, kuru es centos pilnībā atkārtot. Taču arī šajā attēlā es esmu pagarinājis telpas dimensiju. Būtu muļķīgi mūsdienās neizmantot fotogrāfijas dotās priekšrocības mākslas darbu radīšanas procesā.

Kāda ir ciparu un burtu kombināciju nozīme jūsu darbos, piemēram, darbā “Melnais aplis_1” un “Melnais aplis_2”, kas izstādē novietoti blakus? Tikai vienā no darbiem redzam reālu apli, otrs ir ciparu un burtu kombinācija.

Katram ir gadījies, ka, strādājot ar datoru un uzmetot attēlu uz neīstās programmas ikonas, atveras nevis vajadzīgā bilde, bet ķeburi – burtu un ciparu kombinācija. Uzzināju, ka ir iespējams arī konvertēt bildes tā, lai tās pārvērstu aprakstā. To var izdarīt ar kodēšanas programmu Base64. Es izvēlējos visvienkāršāko ģeometrisko formu (melnu apli), lai iegūtu vismazāk rakstzīmes. Burtu un ciparu kombinācijas veido savdabīgu ritmu. Kad es veidoju savas kombinācijas, tad tā nav tikai apziņas plūsma, es sekoju līdzi arī to veidotajiem vizuālajiem rakstiem un ritmikai.


Guntars Sietiņš. “Rakstzīmes XX / ∞-B.” 2016. Mecotinta, akvatinta. Autora īpašums. Foto: Normunds Brasliņš

1935. gadā nīderlandiešu mākslinieka Ešera litogrāfijā attēlots viņa atspulgs lodē, ko tur rokās viņš pats. Kā pie jums “atnāca” lode, kas ir centrālais motīvs ļoti daudzos jūsu darbos?

Viss sākās ar 1987. gada diptihu, kurā viena čūska bija sasaitēta ar drāti un otrai bija nolikta lode, kā tāds līdzsvaru kontrolējošs elements. Vēlējos panākt efektu, ka ar minimālāko kustību visa kompozīcija varētu sagāzties. Pirmo lodi es mēģināju iztēloties, bet rezultāts mani neapmierināja. Sapratu, ka vēlos kompozīciju atkārtot, bet ka nepieciešama ir vēl lielāka realitātes sajūta, tādēļ pasūtīju metālmāksliniekam Mārim Gailim, lai viņš izgatavo trīs lodes. Šobrīd draugi jau ir sākuši man lodes dāvināt. Taču, ja es strādātu ātrāk, tad neliktos, ka esmu tik ļoti ieciklējies uz lodi. Es jau biju no tās arī atkāpies, piemēram, 90. gadu vidū savā sērijā “Levitācija”, taču līdzīgi kā medicīnā ir slimības atgriešanās jeb recidīvs, esmu atgriezies pie lodes. Atspulgā vienmēr ir daļa no realitātes, tikai sevi pašu es lielākoties izdzēšu ārā.

Jaunajā darbu sērijā, kurā atspoguļojas viena no LNMM telpām, arī ievietots objekts-lode, kura stāv divu ciparu kombināciju krustpunktā muzeja logā. Ko nozīmē šie cipari?

Tās ir GPS koordinātes no konkrētās vietas, kur atrodas lode. Es gribēju savu motīvu apvienot ar konkrētajai vietai piesaistītu informāciju, kas varētu arī atspoguļoties divos darbos, kas izstādīti pretī objektam telpā.


Skats no Guntara Sietiņa izstādes “Riņķa kvadratūra” LNMM. Foto no mākslinieka personīgā arhīva 

Guntara Sietiņa izstāde “Riņķa kvadratūra” apskatāma līdz 30. aprīlim. Lai izstādi atrastu Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, lūgums sekot koordinātēm, kas norādītas izstādes un šī raksta nosaukumā.

[1] Mecotinta ir dobspieduma iespiedtehnika, kurā iegūst tumšus, samtainus toņus un bagātīgu to gradāciju. Metāla plātni rūpīgi apstrādā ar īpašu instrumentu – graudotāju –, tās virsmu uzirdinot. Iespiedkrāsa ieķeras uzirdinājumā un tādējādi rodas pilnīgi melns tonis. Pelēkie un baltie toņi izveidojas, virsmu nogludinot dažādās gluduma pakāpēs.

[2] Guntara Sietiņa un Kristofera Novicka kūrētā izstāde “Mecotintas laiks” LNMM izstāžu zāles “Arsenāls” Radošajā darbnīcā 2012. gadā.