Stefans Viāls. © Foto: A Prime Group — G. Figuérola

Nebaidīties no nākotnes 0

Intervija ar Latvijas Dizaina gada balvas 2017 žūrijas priekšsēdētāju Stefanu Viālu

Laura Brokāne
28/03/2017

Šogad Latvijas Dizaina gada balvas žūrijas priekšsēdētājs bija pazīstamais dizaina teorētiķis, profesors Stefans Viāls (Stéphane Vial) no Francijas. Viņš atzīst, ka, vērtējot 147 iesniegtos darbus, žūrijas pārstāvji karsti diskutēja, reizēm nepiekrita viens otra viedoklim un arī atļāvās mainīt savas domas. Tā kā Viāla akadēmiskā darbība balstīta dizaina teorijā un tās saistībā ar filozofijas disciplīnām, viņš ir izvirzījis arī hipotēzi par nākotnes dizainu – dizaineriem jākļūst arvien sociāli atbildīgākiem, ieinteresētiem sabiedrības vajadzībās, tie nedrīkst ignorēt globālo pārmaiņu un draudīgo politisko procesu nestās vēsmas.

Būdams filozofijas pasniedzējs, Viāls dizaina jomā saskatīja iespēju nebaidīties no nākotnes un atbildīgi skatīties tai acīs. Astoņus gadus mācot filozofiju mākslas un dizaina skolā École Boulle Parīzē, viņš studentiem atklāja, kā teorētiskā un kritiskā domāšana palīdz noformulēt un paskaidrot dizaina idejas. Dizaina filozofija ir viņa pētniecības galvenais priekšmets, un grāmatā „Īsais kurss dizainā” teorētiķis piedāvā savu dizaina definīciju.


Stefans Viāls Latvijas Dizaina gada balvas 2017 pasniegšanas ceremonijā

Kāds bija jūsu priekšstats par Latviju un tās dizainu pirms kļuvāt par vietējās Dizaina gada balvas žūrijas priekšsēdētāju?

Šī nav mana pirmā viesošanās reize Latvijā. Biju atbraucis uz Rīgu pirms septiņiem gadiem kā pasniedzējs no dizaina skolas Parīzē. Mani studenti sadarbojās ar Latvijas Mākslas akadēmijas audzēkņiem. Un pēc tam Latvijas studenti devās uz Franciju, lai pabeigtu darbu. 

Dizaina balvas pretendentu vērtēšana bija fascinējošs darbs, jo iesniegtie darbi bija ļoti dažādi. No 20 finālistiem, ja nemaldos, 40% bija produktu dizains, 20% – izstādes, 10% – interjers, 5% – mode, digitālās vides un komunikācijas projekti. Tā ir ļoti daudzveidīga aina. Pirmais iespaids bija, ka dizains šeit ir ļoti bagātīgs un dažāds. Arī citās valstīs, piemēram, Francijā, no kurienes nāku, ir līdzīgi. Vēl es ievēroju, ka bija daudz produkta dizaina projektu – iespējams, tāpēc, ka tas vēsturiski ir dizaina pirmavots. Taču es gaidīju vairāk pakalpojumu un digitālās vides dizaina ideju, tādu, kas būtu mūsdienīgākas un piedāvātus jaunus izaicinājumus. Nepārprotiet, es neuzskatu, ka izvēlētie finālisti nebija mūsdienīgi domājoši, turklāt daudzi projekti, kurus vērtējām, bija ļoti kvalitatīvi, lieliski nostrādāti, bet es vēlējos vairāk redzēt tieši pakalpojumu un virtuālās vides dizaina darbus.

Latvijā Dizaina un Arhitektūras balvu vērtēšanā arvien biežāk izceļ arī teorētiskas diskusijas par attiecīgo jomu, ko radījusi, piemēram, izstāde vai grāmata.

Tā ir globāla tendence. Dizaina radītāji patlaban saskaras ar jauniem izaicinājumiem, kas saistīti ar sociālām un politiskām tēmām – migrācijas problēmu Eiropā, politisko nestabilitāti, ko iemieso Brexit un Donalds Tramps ASV prezidenta amatā, dzīves digitalizāciju. Mūsdienu pasaulē ir daudz sarežģītu jautājumu, tāpēc ir rūpīgāk jādomā, ko darām. Ir nepieciešams rīkot vairāk izstāžu, izdot grāmatu, lai skaidrotu, ko darām un kurp ejam.

Dizains kā profesija nostiprinājās 20. gadsimtā. Pirmās dizaina pazīmes radās jau 20. gados ASV, bet kā starptautiski atpazīstamu profesiju to atzina 1957. gadā. Un tikai pēc tam – 60. gados – dizains sāka attīstīties kā akadēmiska, pētnieciska disciplīna. Sākumā tā izplatījās angliski runājošajās valstīs, bet vēlāk paplašinājās arī uz citām. Dizaina pētniecība fokusējas uz refleksiju par šo jomu, mēģinājumiem to definēt un arī noteikt attīstības virzienu.

Jūs interesē dizaina un filozofijas attiecības.

Jā, tas saistīts ar manu akadēmisko interesi – akadēmisko karjeru sāku kā filozofijas pasniedzējs un toreiz nedomāju, ka pāriešu dizaina laukā. Es gan esmu namdara dēls, bērnībā gribēju kļūt par arhitektu, bet jaunībā mani ārkārtīgi aizrāva literatūra un filozofija. Kad strādāju par filozofijas pasniedzēju, mani uzaicināja mācīt filozofiju dizaina skolā Parīzē. Tas bija ļoti negaidīti. Es nostrādāju tur astoņus gadus, un man ļoti patika. Man bija teorijas kurss, kurā mācīju filozofiju, sociālās zinātnes, kritisko domāšanu, kas studentiem palīdz, formulējot savus projektus. Un otrs kurss bija praktiska apmācība, ko veicām kopā ar dizaina pasniedzēju. Filozofijas pasniedzēja uzdevums šādā kursā ir palīdzēt studentiem ietērpt savas idejas vārdos, izdarīt pareizās izvēles saistībā ar projektiem un mēģināt radīt diskusiju – nevis retorisku, bet jēgpilnu. Astoņu gadu laikā esmu vadījis aptuveni 200 dizaina projektu. Strādājot ar studentiem, es pats esmu juties kā students un iemācījies daudz jauna. Kādā brīdī sapratu, ka filozofijai un dizainam ir daudz kopīga. Apvienojumā tās ir spēcīgas jomas. Filozofija, protams, ir ļoti interesanta un noderīga teorijas laukā, tomēr pati par sevi reti ir praktiska. Savukārt dizainam, kas fokusējas uz praksi, ir nepieciešama filozofija, lai piešķirtu darbiem jēgu.

Sacījāt, ka filozofija drīzāk vērsta uz pagātnes aptveršanu, bet dizains – uz nākotni.

Jā, tā ir. Kad biju filozofijas students un pēc tam arī pasniedzējs, biju pārņemts ar vēstures studēšanu, un tas man lika baidīties no nākotnes. Ja ir tik daudz izcilu pagātnes domātāju, ir grūti gūt pārliecību par sevi un iztēloties, kas vēl varētu notikt nākotnē. Bet dizaineriem slieksme uz nākotni ir dabiska, viņi nebaidās kaut ko ienest no sevis. Tāpēc man patīk dizaina un filozofijas savienojums – filozofija liek izvērtēt pagātni un salīdzināt, bet dizains rada pārliecību par to, ka ir iespējams kaut ko izdarīt nākotnei. Karls Markss ir teicis, ka pirms viņa filozofi ir interpretējuši pasauli, bet tagad ir laiks to mainīt. Es teiktu, ka dizains ir kā praktiska filozofija. 

Savā grāmatā „Īsais kurss dizainā” jūs piedāvājat dizaina definīciju, izceļot trīs aspektus, kas to nošķir no citām jomām, – estētiska vērtība, sociāls konteksts un eksperimenta efekts. Paskaidrojiet, lūdzu, šo koncepciju sīkāk.

Šī grāmata ir neliels teorētisks ievads dizaina filozofijā. Pēc tās es attīstīju daudzas citas idejas. Grāmatā mēģināju atrast kritērijus tam, kas atšķir dizainu, piemēram, no mākslas vai inženierijas, un paskaidroju, ka dizains nav objektu, bet gan efektu lauks. Dizaineru mērķis ir radīt nevis lietas, bet gan notikumus un pieredzes. Dizaina objektu var pazīt pēc trejāda efekta, kas rada jaunu pieredzi. Pirmais aspekts ir saistīts ar formas skaistumu un eleganci, ar juteklisku formas uztveri. Otrs aspekts ir sociālplastisks, proti, norāda, ka dizains veido sociālas prakses un atsaucas sabiedrības vajadzībām. Labs pakalpojumu dizaina piemērs ir velonomas serviss, kas pieejams lielākajās Eiropas pilsētās. Kāds ir radījis velosipēda un garāžas dizainu, arī aplikācijas, mājaslapas un uzziņu vietas; tā ir globāla pieredze. Šādā nozīmē dizains iedarbojas uz cilvēka pieredzi. Kad Parīzē parādījās šāds velotīkls, tas tiešām mainīja manu pilsētas uztveri, sniedza mobilitāti, es mazāk laiku pavadīju metro, vairāk skatījos dabā, baudīju arhitektūru un pilsētvides kultūru. Un trešais (bet varbūt pirmais) efekts ir tāds, ka dizains maina lietu uztveri ne tikai estētiski, bet arī nepazināti liek pārvērtēt priekšstatus. Piemēram, produktu dizaina jomā ir daudz izcilu krēslu, un katrs no tiem savā ziņā maina mūsu izpratni par to, ko nozīmē sēdēt. Dizains ir kaut kas, kas notiek un ietekmē jūs, radot jaunu pieredzi.

Kā jūs definētu mākslas un dizaina attiecības?

Tas ir labs, ļoti sarežģīts un plaši diskutēts jautājums. Daudzās Francijas mākslas skolās ir dizaina novirziens, bet ir arī īpašas dizaina skolas, kurās nevar studēt mākslu. Es uzskatu, ka dizains ir nošķirams no mākslas. Es respektēju daudzu pētnieku ideju, ka dizains ir jauns mākslas atzars, tomēr domāju, ka šīm nozarēm ir dažādi mērķi. Arī dizainera un mākslinieka darba nosacījumi atšķiras. Man patīk doma, ka mākslinieks ir brīvs un drīkst provocēt, raisīt emocijas, darīt visu, kas ienāk prātā, bet viņam nav morāla pienākuma pret skatītāju. Bet dizaineram nav izvēles – viņam ir jābūt atbildīgam. Šo jautājumu 70. gados aktualizēja Viktors Papaneks. Viņš ir teicis, ka labākais, ko dizainers var darīt, ir beigt strādāt – piesārņojuma dēļ, ko izraisa sliktu materiālu izvēle. Piemēram, MoMA dizaina kuratore Paula Antonelli sacīja, ka dizaineram ir jābūt atbildīgam pret citiem cilvēkiem atšķirībā no mākslinieka, kurš kā bērns var darīt visu un tad skatīties, kas notiks. Es noteikti nekritizēju mākslas pieeju, tā uz cilvēkiem iedarbojas tikpat spēcīgi, bet citādi. Savukārt dizaineri saskaras ar ļoti nopietniem sabiedriski nozīmīgiem jautājumiem. Vēl es sliecos domāt, ka māksla tomēr ir vairāk centrēta uz sevi. Protams, laikmetīgajā mākslā ir daudz virzienu, kas tādi nav. Tomēr ir sajūta, ka dizains vairāk ņem vērā sabiedrībai aktuālas prasības.


Stefans Viāls Latvijas Dizaina gada balvas 2017 pasniegšanas ceremonijā

Vai sociāli atbildīgs dizains, jūsuprāt, kļūst arvien izplatītāks?

Ne pietiekami. Es šobrīd veidoju pētījumu par to, kā dizains mūsdienās var būt sociāli nozīmīgs. Industriālais dizains 20. gadsimtā fokusējās uz formu, pielietojumu un tirgu, un kapitālismā šis mehānisms joprojām ļoti labi strādā. Bet šobrīd mēs esam postindustriālā dizaina periodā, kad dizaineram, radot darbu, svarīga ir forma, pielietojums un sabiedrības vēlmes, iekļaujot arī ētiskus, ilgtspējas, empātijas jautājumus, pievēršanos migrācijas, izmirstošu populāciju, veselības un izglītības sistēmu problēmām. Protams, dizains joprojām ietver arī komerciālu aspektu, bet tas nav noteicošais. Sociālā atbildība ir kļuvusi par jaunu dizaina paradigmu. Protams, dažādu jomu dizaineriem ir atšķirīgas problēmas, taču es domāju, ka viņi tās izprot, ņem vērā un cenšas risināt. Nav jau viegli likt sabiedrībai domāt citādi – tas prasa pakāpenisku darbu ilgā laikā. Bija vajadzīgs vesels gadsimts, lai radītu lielisku industriālo dizainu, un šobrīd mums nepieciešama pacietība. Pamazām sociāli ieinteresēts dizains parādās it visur – ASV, Āzijā, Latvijā. 

Varat nosaukt kādus, jūsuprāt, lieliskus sociāli atbildīga dizaina piemērus?

Piemēram, Francijas augstskolu studentiem tika radīta karte, kas nodrošina pieeju dažādām iespējām. Un dizains nav tikai pašas kartes izveidošana. Lielākā darba daļa bija radīt pakalpojumu tīklu, saskaņot to ar politiķiem un pašiem studentiem. Ne tikai sēžot pie apaļā galda, bet ejot ielās un runājoties ar potenciālajiem kartes lietotājiem. Lielākoties studenti ar šo pakalpojumu ir apmierināti, jo tam ir labs dizains. 

Vai atradāt šādus piemērus arī Latvijas Dizaina gada balvas pretendentu vidū?

Sociālo aspektu, protams, var interpretēt dažādi. Es ievēroju, ka daži projekti bija lielā mērā saistīti ar ilgtspēju, iesaistīšanos digitālā vidē, izglītošanā. Domāju, ka, līdzīgi kā citās valstīs, Latvijas dizaineri sociālo funkciju apzinās un rēķinās ar to. Tomēr, neskatoties uz to, ka daudzi produkti bija lieliskas kvalitātes, man finālistu vidū pietrūka pakalpojumu dizaina. Sociālā atbildība, protams, bija tikai viens no žūrijas kritērijiem, tomēr spēcīgs, jo mums bija kopēja pārliecība par to, kā dizainam jāattīstās.

stephane-vial.net