Foto

Domāt par dzīvi kā mākslas projektu

Ieva Astahovska
11/01/2012 

Kaido Ole (1963) ir viens no zināmākajiem igauņu gleznotājiem – kopš 20. gs. 90. gadu sākuma viņš sarīkojis ap 30 personālizstādēm, daudzas no tām sadarbībā ar Marko Mētammu (Marko Mäetamm), ar kuru kopā veidojis savu starptautiski pazīstamāko darbu par fiktīvu mākslinieku Džonu Smitu – 2003. gadā Džona Smita projekts “Kaido un Marko” pārstāvēja Igauniju Venēcijas biennālē. Latvijā Kaido Oles darbi bijuši skatāmi personālizstādē Rīgas mākslas telpā (kopā ar Teni Sādoju (Tõnis Saadoja), 2008) un Cēsu mākslas festivālā (2009). No 27. janvāra līdz 15. aprīlim Igaunijas laikmetīgās mākslas muzejā KUMU notiek vērienīga Kaido Oles personālizstāde.


Lielā, sociālā klusā daba. 2011

Janvāra beigās mākslas muzejā KUMU Jūs atklāsiet personālizstādi “Glītais varonis un neskaitāmas klusās dabas”. Vai tie būs darbi, kas turpina Jūsu līdzšinējo glezniecību vai kas pilnīgi cits?

Izstādē būs pilnīgi jauni darbi, radīti speciāli tai. Bet savā ziņā mēs vienmēr tupinām darīt to, ko esam darījuši iepriekš, pat ja cenšamies darīt kaut ko pilnīgi atšķirīgu. Domāju, ka ikviens grib virzīties uz priekšu, nonākt kaut kam tuvāk vai dziļāk. Mani iepriekšējie projekti balstījās uz mēģinājumu padarīt lietas tik skaidras, cik vien iespējams – vismaz sev. Varbūt ne gluži par to, kāda ir dzīves jēga, bet par to, kas ir svarīgākās lietas man šai brīdī, un to, kā visskaidrākajā veidā to pavēstīt. Tā ir mākslas brīvība un traģēdija vienlaikus – ka ar to ir diezgan grūti pavēstīt kaut ko šeit un tagad. Šobrīd es kaut ko saku, izmantojot savu mēli, bet mākslā man ir jāspēj atrast forma, ar kuras palīdzību sakāmo padarīt saprotamu. Savos pēdējos projektos es mēģināju to darīt, cik vien skaidri iespējams, bet tad man teica, ka tas jau ir par daudz, ka viss ir tik skaidrs, ka kaut kā būtiska tajā jau sāk pietrūkt. Jaunā izstāde būs kas pavisam citāds. Es vairs nemēģinu skatīties uz lietām no pārāk tuvas pozīcijas. Gan man, gan skatītājiem ir mazliet vairāk iespēju izvēlēties – atrast dažādus skata punktus, un arī dažādus viedokļus par to, kas šai izstādē ir ieraugāms.


Klusā daba par mūžīgo harmoniju un mieru. 2011

Bet ļoti vispārīgi runājot – jaunajā izstādē būs glezniecība, klusās dabas. Glezniecība ir ļoti ierasta un saprotama māksla, par ko vismaz pirmajā mirklī parasti cilvēki domā: “O, glezniecība, jauki, ar to es varu tikt galā!” Bet par klusajām dabām: “Lieliski, tas ir pat vēl saprotamāk – man patīk klusās dabas!” Jo tur nav nekā uztraucoša, nekā nesaprotama, tīrs prieks.

Klusā daba man asociējas ar pievēršanos mākslas formai, kas diez vai ir Jūsu pamatinterese. Jūs minējāt, ka ar savu mākslu mēģināt kaut ko vēstīt. Attiecīgi, vai varētu teikt, ka Jūsu māksla ir dēvējama par konceptuālu tai nozīmē, ka tā līdzīgi valodai kaut ko vēsta? Un ko vēsta Jūsu jaunās klusās dabas?

Vispārīgā veidā jebkurai mākslai, arī šīm klusajām dabām, būtu jāpalīdz kaut ko saprast plašāk. Ja kāds ir bijis pārliecināts par kādām konkrētām zināšanām, tad viņam ir jāpievieno jaunā pieredze un aina jāpadara kompleksāka – tik lielā mērā, ka viņš vairs nevar pateikt, ka tā ir galējā sapratne par pasauli, kādu lietu vai mākslu. Tajā ir sava veida izglītojošs vai samulsinošs moments, ka nāk kas jauns, nezināms, kas vispirms ir jāsaprot, un pēc tam to vari lietot kā pieredzi. Tas var izklausīties kā no sešdesmitajiem – par to, ka ir jārada kas jauns, bet, manuprāt, tas joprojām ir vienīgais veids, kā pārsteigt skatītāju vai sevi, kā tikt tuvāk un dziļāk. Ja tiek atkārtots iepriekšējais, tas ir bezjēdzīgi.


Klusā daba ar lielu otas vilcienu un akmeni. 2011

Jums rūp oriģinalitāte?

Es nevaru to ignorēt, tā arvien atgriežas. Darbam ir jābūt oriģinālam vai svaigam, citādāk es nevaru saprast, vai tas, ko daru, ir pareizi vai nē. Citādi tas vienkārši pazūd manās iepriekšējās pieredzēs. Lai kaut ko izgaismotu, tam jābūt tiešām unikālam.

Manas klusās dabas ir dažādu objektu un lietu kombinējumi. Šie kombinējumi ir ļoti materiālistiski, kas šodienas kapitālisma pasaules kontekstā ļoti labi iederas. Inteliģentiem ļaudīm parasti nepatīk lietas, viņi cenšas dzīvot bez tām un saka: “Mums jau ir gana lietu. Mēs varam dzīvot ar daudz mazāk lietām.” Bet, ja es esmu gleznotājs, tad es radu lietas. Tādā nozīmē es esmu krimināls, daru nepareizi. Taču šajās gleznās es neizmantoju reālas lietas – tās drīzāk ir lietas pirms lietām. Tās nav abstraktas, jo eksistē gleznā, un skatītāji var pateikt, kas tas ir. Bet viņi nevar pateikt, ka tāda lieta ir atrodama viņu mājās vai veikalā. Tās ir parastas lietas no kaut kurienes citurienes.

Kaut kādā veidā tās vienlaicīgi ir un nav abstraktas. Tā ir trīsdimensiju ilūzija, viss ir diezgan reālistisks. Bet šī metode dod brīvību būt neatkarīgākam, fokusēties uz ko citu, ne tik daudz materiālistisko pusi. Tās ir citādas, alternatīvas klusās dabas, ar kuru palīdzību var izvairīties no realitātes un virzīties uz jaunu realitāti. Tas ir tuvāk sirreālismam (kurš man nebūt nepatīk), bet ne totāli. Es ceru, ka tas arī skatītājam sniedz brīvības ilūziju – ka viņi redz kaut ko jaunu, ka tajā vienmēr ir iespēja: ja kaut kas nepatīk, varbūt var atrast ko labāku. Bet varbūt var radīt pats. Ja par mākslu domā kā par noslēgtu telpu, kurā ir tikai vienas durvis, caur kurām ieiet un iziet, tad skatītāji ierauga: “Hei, tur ir vēl vienas durvis!”, vai saprot, ka citas durvis var izveidot paši, jo siena nemaz nav tik stipra... Ka var atrast alternatīvu ceļu.


Holokausts. 2001

Vai ar šo konceptu Jūs domājat par jaunām iespējām mākslā, citādu mākslas izpratni, par to kā lauku bez robežām? Jeb Jums drīzāk interesē realitātes konteksts? Agrākos Jūsu darbos bija vērojami, piemēram, arī socārtiski elementi un ironiska attieksme pret apkārtējo realitāti.

Es ceru, ka arī jaunajā izstādē būs šis ironiskais skatījums... Bet es mēģinu saprast – kas ir vissvarīgākais? Kas notiek, kad es dzīvoju savu dzīvi? Kāda ir atšķirība starp mākslu un reālo dzīvi? Un tā tālāk. Problēma, kas mani nodarbina, ir konflikts starp sapņiem (vai jebko citu, kas ir mūs prātā – mākslas ideju vai vienkārši domām, kādai būtu jābūt dzīvei vai pasaulei) un realitāti. No vienas puses, mēs sapņojam un fantazējam, un, no otras puses, ir reālā dzīve, kurā mēs mēģinām šīs idejas un sapņus pārvērst ikdienas realitātē. Un šīs abas puses nekad nesakrīt par simts procentiem. Tālab veidojas konflikts. Mākslas ideju pārvēršot realitātē, mēs nevaram paredzēt visas detaļas un praktiskās lietas.

Ar šo fonu, manuprāt, glezniecība ir ļoti izglītojoša – arī man pašam. Jo tā ir ļoti praktiska, un tā man ir jādara par visiem simts procentiem. Es nevaru to pasūtīt izdarīt kādam citam, un tad vispārīgi pateikt – jā, tas vairāk vai mazāk ir tas, ko es gribēju. Glezniecība ir kaut kas, kas ir manā galvā. Un tur ir arī dzīve – sociālā dzīve utt. Tas sakrīt ar glezniecību, un es sāku to darīt. Tad attālums starp manu sapni un realitāti ir, teiksim, 20 cm. Es ļoti skaidri redzu, kas notiek – redzu savu roku, otu, to, ko es daru. Protams, es būtu muļķis vai arī man jābūt ļoti labai humora izjūtai, lai ticētu, ka tas ir viens un tas pats. Tad tu sāc novērtēt šīs kļūdas. Mēs nespējam redzēt gan “lielo bildi”, gan detaļas vienlaicīgi, varam vai nu vienu vai otru. Bet mēs lēkājam un mēģinām to darīt, un tāpēc ir nebeidzams konflikts un neapmierinātība, ka es mēģinu, mēģinu, bet kaut kā joprojām trūkst. 

Jūs nepaļaujaties uz tīru konceptuālismu? Tai nozīmē, ka uzskatāt, ka lietām ir jābūt fiziski darītām?

Tā varbūt ir visizglītojošākā daļa – ka tām ir jābūt izdarītām. Kādam ir kāds koncepts, ideja, pozīcija, un tad viņš nolemj to izdarīt. Un rezultāts ir kaut kāds muļķīgs darinājums. Tajā ir kaut kas no Sīzifa, ka ir atkal un atkaļ jāveļ tas akmens, un nekad nevar nesasniegt kalna virsotni. Šī mēģināšana un neizdošanās... Tā ir bezgalīgā traģēdija.

Tas ir pamata slānis. Nākamais slānis ir glezniecības un klusās dabas konteksts. Kāda ir saistība starp attēliem un domāšanu, ja tās ir tik atšķirīgas valodas? Ir grūti savām šaubām atrast īsto formu.

Teiktais man nez kāpēc atsauca atmiņā lasīto par Gerharda Rihtera darbiem – ka tieši to fiziskā izstrādāšanas vērtība tiem dod – vai vismaz mēģina dot (šī visai utopiskā ticība), realitātes jēgu, kura laikmetīgajā attēlu pasaulē ir zudusi – tajā arvien tiek projicēti attēli, kas zaudējuši saikni ar realitāti. Vai to var kādā veidā saistīt ar Jūsu glezniecību?

Rihters savos fotoreālistiskajos darbos ir pesimistisks, varbūt ironisks... Lielākā cerība bija Čaka Klouza (Chuck Close, 1940) milzīgajos portretos, viņš tiešām ir labs optimisma piemērs, kur ir šī naivā cerība – es daru kaut ko lielu / lielisku! Tagad tas virzās arvien vairāk un vairāk tajā virzienā, ko pārstāv Liks Tijmanss (Luc Tuymans, 1958) u.tml. mākslinieki.

Kā Jūs redzat savus darbus t.s. “jaunā reālisma” tradīcijā, ja var aptuveni lietot šo apzīmējumu?

Jau ilgāku laiku man derdzas šī fotogrāfijas izmantošana glezniecībā. Tas ir pārizmantots tik daudz un dažādos veidos. Kad es to redzu šodienas mākslā, lielākoties tajā ir tikai virspuse. Šīm pieejām vismaz glezniecībā ir divi virzieni. Daudzi joprojām izmanto fotogrāfiju (es negribētu teikt – “konceptuālā” veidā, jo jebkura normāla māksla ir kaut kādā ziņā konceptuāla, jo ir balstīta uz konceptu vai kādu ideju), bet paši vairs netic šim attēlam, vienkārši to izmanto visnabadzīgākajā manierē. Tēls vai objekts gleznā ir ļoti parasts, nekas īpašs – dokumentējošs, bet bez cerības vai pretestības, vienkārši kaut kāda veida vērojums. Otrajā virzienā mākslinieki rada paši savu, arī dīvainas fantāzijas pasauli. Mana pozīcija ir tuvāk tai.

Manas klusās dabas arī ir it kā reālistiski attēli, par kuriem var domāt, ka tie kaut kur atrodas, ne tikai ir uzgleznoti uz audekla. Tajā ir viens solis starp atpazīstamu realitāti un sapratni, ka mums apkārt ir kaut kas citādāks. Tas arī palīdz saglabāt līdzsvaru starp ironiju un ideālistisku attieksmi. Manuprāt, ideālistiskās attieksmes ļoti trūkst. Mums vajag kaut ko pozitīvu. Pat ja tas izklausās naivi.

Bet ikvienam ir jārada savi ideāli, citādāk tas būtu kā padomju laikos, kur bija viena sistēma, un mums tai bija jātic. Man nepatīk nekādas sistēmas, tās ir bīstamas. Bet ikvienam ir jābūt gana drosmīgam un gudram, lai radītu savu ideālistisko sistēmu un arī ticētu tai. Tad mums būtu šīs miljoniem dažādās sistēmās, kur ikviens varētu teikt: “Šis ir mans sapnis, kam es patiešām ticu. Tas var būt bīstams tev, bet tas ir manējais. Ja tu vēlies, vari to izmanot, bet tā ir mana sistēma, tieši šī.” Manuprāt, galvenais mērķis ir sasniegt punktu, kurā ideālais un reālais beidzot sakrīt.


Uzmanību, sērkociņi! 2006

Jūs sakāt, ka Jūsu darbos būtiska ir gan ironiskā distance, gan ideālistiskā attieksme. Jūsu iepriekšējos darbos tomēr dominē ironija...

Tas ir mans vājums. To ir grūti līdzsvarot. Ironija un humors ir vienīgais veids, kā var iegūt otru redzi. Sapratnei nepietiek ar šo mono, vienīgo pozīciju. Ir jāredz dažādās dimensijas, arī citas pozīcijas. Vispirms tam būtu jāpieiet maksimāli nopietni, un tad – nākt ar kritiskāku pozīciju, ironiskāku skatījumu (“Hm, varbūt tas nemaz nav nopietni!?”). Vajag, lai būtu binokulārs skatiens, tās abas dimensijas. Bet, protams, tas ietver sava veida pretrunu, jo ir grūti vienlaikus būt nopietnam un nenopietnam. Bet tas ir, manuprāt, iespējams.

Vai varat pastāstīt par saviem darbiem plašākā laika griezumā, sākot no 90. gadiem, kad Jūs sākāt darboties mākslā? Latvijā 90. gados jaunajiem māksliniekiem svarīgi bija jautājumi – kas ir māksla, kādas ir tās attiecības ar realitāti utt. 2000. gados tā bija koncentrēšanās uz realitāti pašu. Kā tas bija Jums?

80. gadu beigas un 90. gadi bija diezgan traks laiks. Bija grūti jebko saprast, un es vienkārši mēģināju izdzīvot. Es biju ļoti nodarbināts ar sevi – mēģināju saprast, kā sākt normāli eksistēt kā māksliniekam, kas man kā māksliniekam ir jādara, kas ir laba māksla, kas – slikta. Es tam pievēros viskoncentrētākajā veidā.  

Tālaika darbos klātesošā šabloniskā figūriņa – bumba-galva. Ko tā nozīmēja?

Izpratne par to, ko tā nozīmēja, nāca tikai vēlāk. Bet toreiz es to uztvēru diezgan vienkārši – ja tu esi mākslinieks, gleznotājs, tev ir jādomā, ko likt gleznās. Vajag kādu formu. Bet – vai tas ir kaut kas abstrakts? Vai tas kaut ko attēlo? Es mēģināju izvēlēties formu, kuras konteksts ir minimāls jeb kas saskan ar manām sajūtām, lai varu teikt: “Tas pieder man”. Šī figūriņa bija visneitrālākā – es to radīju, tā piederēja tikai man, un es jutos pietiekami neatkarīgs, lai varētu dzirdēt, ko pats saku. Viss pārējais bija jau iepriekš pārlādēts ar nozīmēm – kā milzīgas blokmājas ar lietām... Es uzbūvēju privātmājiņu – kaut ko mazāku, ar ko varu tikt galā. Arī pamata līmenī es jutu, ka man patīk to darīt. Darīšanas līmenis ir ļoti svarīgs – glezniecība ir ļoti fiziska nodarbe. Es jutu, ka tas ir man, ka man patīk to darīt, es tam ticu. Ja tu to izbaudi, tad enerģija virzās uz abām pusēm.


Bez nosaukuma CXXVI. 1999

Sižeti manos darbos ir formāli. Es tos paņēmu no apkārtējās dzīves, tas ir tikai naratīvs, kā piesaistīt skatītāju – jo liela daļa domā, ka darbam ir jārunā par kaut ko, ka ir jābūt stāstam. Viņi pavada laiku, skatoties uz darbu, un tai pašā laikā redz un jūt, kā tas ir darīts, un aizmirst stāstu. Nozīme ir pozīcijai vai veidam, kā tas ir darīts.

Stāsts Jums ir svarīgs?

Ir jauki izstāstīt stāstu. Bet tie parasti ir ļoti vienkārši vēstījumi, mēs visbiežāk tos jau zinām. Ir grūti pateikt skaļi kaut ko jaunu.

Jūs spēlējaties ar šabloniskiem stāstiņiem, ko ikviens zina?

Es nemēģinu meklēt tipiskākos. Tie ir zināmi, taču dažādas nianses ļauj saglabāt patiku par to radīšanu.

Sanāk, ka Jums svarīgāk mākslā ir domāt par pašu mākslu, nevis realitāti? Jūs necenšaties tajā ielikt kādu sociālu pozīciju?

Ne tiešā veidā. Manuprāt, kā sociāla būtne es jau radu sava veida sociālo mākslu. Protams, ir sociālā māksla, kas ir saistīta ar reālām sociālām problēmām, bet tas ir atšķirīgs skatpunkts. Es esmu pietiekami sociāls, pat ja mēģinu atrasties mazliet aiz tā visa. Es mēģinu visu darīt pēc iespējas pareizā veidā, tai nozīmē, ka es tiešām ticu tam, ko es daru. Tā arī ir sociāla pozīcija. Es neticu atšķirībai starp mākslu un dzīvi. Šodien tas ir kļuvis ļoti savādi – nevienu vairs neinteresē laikmetīgā māksla, tā ir kļuvusi par geto. Bet iekšēji es nejūtu atšķirību starp tām. Kāda ir atšķirība starp to, ka kāds vada tramvaju vai rada videodarbu? Rada reālas lietas ikdienā? Tā ir tā sakritība starp sapņiem, idejām un ikdienas darbībām. Manuprāt, tramvaja vadīšana arī ir ļoti konceptuāla darbība. Galvenais ir just – ja tu dari kaut ko, tas ir jādara visfokusētākajā veidā. Tas ir jādara pašam.

Tāpēc Jūs gleznojat nevis veidojat videodarbus?

Jā. Bet tas ir tikai mans krātiņš. Ja man būtu jāstrādā kādā citā jomā – es joprojām to darītu ar pilnu atbildību, tāpat kā mākslā. Un tāpat kā mākslā man būt jāanalizē. Ja kāds jautā – ko tu dari un kāpēc, jāvar atbildēt, jo tas nenotiek nejauši. Tā ir tava izvēle. Un māksla izskatās tik nevajadzīga, ka tai nepieciešams pat vēl vairāk skaidrojuma – kāpēc? Tu vari darīt jebko, bet – kāpēc tu dari to?

Manuprāt, jebkas ir māksla, atkarīgs tikai, kā tas tiek darīts. Šī filozofiskā dimensija ir jāsaglabā fonā jebkam. Jo tā ir tava dzīve. Lai varētu atbildēt, ja dzīves beigās, izveidojot sarakstu ar lietām, ko esi darījis, tev jautātu: “Kāpēc tieši to?” Līdz tam var vienkārši pateikt: “Ai, tā vienkārši notika, tāda ir tā sasodītā dzīve. Man kaut kā ir jānopelna nauda. Varbūt rīt būs kaut kas īpašs, bet šodien man ir jādara šīs lietas. Kāda filozofija? Pie velna filozofija... Tāda ir dzīve. Protams, mana dzīve ir ļoti draņķīga un tā tālāk. Es nezinu, kāpēc.” Bet mēs izvēlamies lietas un, lai ko tu darītu, atšķirība nav liela. Es gleznoju, bet citkārt daru ko citu – veidoju video, braucu ar auto, satieku draugus, jebkura darbība var dot iemeslu domāt: “Kāpēc es un šeit tieši tagad?”


Kaido un Marko. 2002

Jūs esat diezgan daudz sadarbojies ar citiem māksliniekiem – visvairāk ar Marko Mētammu, ar kur kopā radījāt Džona Smita projektu[1], arī citiem. Sadarbošanās aspekts Jums ir svarīgs?

Ar Marko mēs esam draugi. Bija tīrais prieks kaut ko darīt kopā, mēs idejas radījām gandrīz kā spēlējoties. Un tas bija gan projekta spēks, gan vājums.

Kā notika Jūsu sadarbība Džona Smita projektā? Mākslinieki parasti ir diezgan individuālas un neatkarīgas personības. Sadarbībā nākas it kā atkāpties no savām individuālajām ambīcijām.

Tā vienkārši bija draudzība, tas ir gandrīz kā mīlestība – ja starp cilvēkiem ir pozitīvas emocijas, tu nesāc domāt par savu ego un to, kā sadalīt darbus, bet vienkārši – hei, darām tā!


Dievu pasaule I. 2002


Dievu pasaule II. 2002

Džona Smita projektam bija skaidrs sākums un arī beigas. Sākumā bija jūsu abu kopā radītās gleznas, vēlāk stāsts par šo personāžu jau ieguva vairākus slāņus – ar izvērstu biogrāfiju, dienasgrāmatām u.tml. Vai tas soli pa solim attīstījās pats, vai arī – jūs radījāt konceptu un to skaidri virzījāt, balsoties uz to?

Kopā tas viss bija diezgan bērnišķīgi. Tāpēc labi, ka projektam bija tik skaidrs sākums un beigas. Tas sākās kā joks, un tad kļuva ļoti nopietni. Mēs to sākām bez kādiem dižiem plāniem. Mums ar Marko bija kopīga studija, un mēs bieži satikāmies un radījām visādas idejas – tās vienkārši bija jautras sarunas. Tad sapratām – hm, tik daudz foršu ideju, varbūt kopā varam kaut ko izdarīt tā sakarā? Kopā uzgleznojām pirmās gleznas, un jau pēc gada uzvarējām Venēcijas biennāles projektā. Bet mēs nebijām tam gatavi. Protams, mēs sagatavojām projektu Venēcijai, bet tas joprojām bija savā veidā kā joks. Tagad es saprotu, ka tas viss bija par ātru. Mums pat nebija pietiekami laika apjēgt, kas notiek. Tad jau bija projekts, abi puiši un Džons Smits, jau tāda kā kompānija. – “Zēni, kad būs kaut kas nākamais no Džona Smita!?” – Tad jau bija vajadzīgs nopietnāks koncepts, plāns, kā to turpināt. Mums tam bija jāpievēršas nopietnāk, vai arī tas paliek jau bezjēdzīgi. Laikam tobrīd mēs sapratām, ka mūs tas vairs neinteresē.



[1] Abi mākslinieki kopā radīja projektu (2001–2006) par fiktīvu personāžu – Džonu Smitu. 2003. gadā Džona Smita projekts “Kaido un Marko” tika izvēlēts pārstāvēt Igaunijas paviljonu Venēcijas biennālē. Tajā mākslinieks autodidakts Džons Smits ir poļu izcelsmes vācu imigrants, kurš pēc ilgām studijām Gētes institūtā Štutgartē kļūst par gēnu tehnologu un kuru institūts nosūta uz Igaunijas provinces pilsētiņu Raplu pētīt turienes ‘parastos cilvēkus’, Viņu vidū ir arī vienkārši zēni Kaido un Marko, kuri ir pārsteidzoši līdzīgi Mētamam un Olem, un kļūst par viņa pētījuma objektiem.

Kā Jūs vērtējat Džona Smita projektu savas pārējās darbības kontekstā? Ar ko tas atšķiras vai kā tas sakrīt ar pārējo, ko Jūs darāt mākslā?

To ir minējis gan Marko, gan kritiķis Anderss Harms, ka tā bija lieta, kas tiek darīta bez pilnīgas personīgās atbildības. “Džons Smits” bija kaut kas starp mani un Marko. Tu to dari, bet bez pārliecības, ka “tas ir mans”. Vari izmantot jebko nejaušā veidā, un tas rada kaut ko pa vidu.

Bet pēc tam bija nākamais projekts, sadarbība ļoti apzinātā veidā ar mākslinieku Urmas Muru.[1] Tie ir videodarbi, ko mēs rādījām kinoteātrī Sõprus un mākslas muzejā KUMU, bija arī katalogs Gorilla says: fuck! Tā bija pavisam cita veida sadarbība. Es tajā piedalījos, jo veids, kā Urmas vadīja projektu, bija pilnīgi atšķirīgs no tā, kā es to darītu. Sākumā tas pat bija diezgan grūti, viņš visu padarīja, cik vien apgrūtinošu varēja. Tas bija izaicinājums.

Ja tu vēlies radīt kaut ko jaunu, un vairs nevari paņemt no sevis paša, tad ir jāmeklē atšķirīga kombinācija, jāņem kaut kas no ārpuses. Pirmā kombinācija būtu atrast kaut ko līdzīgu, kur situācija ir vairāk vai mazāk pazīstama. Kad ir izmantota arī šī kombinācija (kā manā un Marko sadarbībā), tad jāmeklē kaut kas pretējs. Pārējie dalībnieki šai sadarbībā visu laiku mainās, paliekam tikai mēs ar Urmas. Viņa filozofija kaut kādā ziņā skan tā: ir jārada konflikti, jo tikai tādā situācijā cilvēks rada īpašo enerģiju. Kad ir konflikts, kaut kas sāk notikt, un šīs konfliktsituācijas Urmas speciāli provocēja. Piemēram, dalībnieki kaut ko izlemj, bet Urmas viltīgā veidā nostāda: “Nē, tā mēs to nedarīsim.” Protams, ikviens jūt spiedienu, kritisko attieksmi... Sadarbībā ar Marko man patika darīt to, ko mēs darījām, Sadarbība ar Urmas ir pavisam citāda – tikai tad, kad man tas patiešām, patiešām nepatīk, es saku – stop. Bet attālums starp “man patīk – man nepatīk” ir ļoti neliels, un tādā veidā es iegūstu par sevi vairāk informācijas. Es arīdzan kaut ko radu. Kopā ar citiem cilvēkiem es esmu daļa no spēles. Tajā ir kaut kas bīstams, bet tajā ir arī brīvība. Tas ir interesanti. Un rezultāts ir gana savāds.

Jums ir bijušas izstādes arī kopā ar lietuviešu gleznotāju Jonu Gasjūnu un igauņu mākslinieku Teni Sādoju. Vai šādos gadījumos Jūs cenšaties sinhronizēties ar otru mākslinieku?

Mēs esam diezgan līdzīgi ar Teni Sādoju, un nebija īpašas nepieciešamības sinhronizēties. Ar Jonu, ar kuru mēs esam labi draugi, mākslā mēs esam atšķirīgi. Man patīk izstādīties kopā, jo tādā veidā var par sevi uzzināt papildus informāciju. Es esmu diezgan liels egoists un mēģinu lietas izdarīt perfekti. Bet ir labi sadarboties, lai izjauktu to savu sistēmu...

Tas tomēr ir diezgan liels izaicinājums – mākslinieki parasti rada savu pasauli un nemaz tik ļoti nevēlas dalīt šo savu telpu.

Bet daudziem māksliniekiem arī nav humora izjūtas – tikai šī mono, ne stereo, redze. Es pazīstu tik daudzus labus māksliniekus bez humora izjūtas... Vismaz savā mākslā viņi ir tik nopietni, ka tas ir diezgan pārsteidzoši.

Sadarbībā humors Jums ir svarīgs?

Jā, ir jāspēj pasmieties par saviem “nopietnajiem” darbiem. Tas ir attieksmes jautājums. Es mēģinu dzīvot savu dzīvi, cik vien perfekti varu, lai būtu apmierināts, bet apkārti ir citi cilvēki. Un pat ja man nav svarīgs viņu viedoklis, viņi tik un tā tur ir. Es radu savu pasauli un respektēju citu pasaules. Mēs dzīvojam kopā un izmantojam enerģiju arī no avota, kas kaut kādā ziņā var šķist nepareizs.


Bez nosaukuma. 1997

Es diezgan bieži strīdos ar kādu savu radinieku, kurš, manuprāt, dzīvo pilnīgi nepareizi. Bet es arvien vairāk un vairāk sāku domāt, ka to var uztvert kā mākslas projektu (protams, viņš to tā neuztver). Viņš vienkārši dzīvo savu dzīvi, bet efekts ir kā no laba mākslas projekta, jo viņš man liek domāt pat šāda veida dzīvošanu. Tādam vajadzētu būt ikviena mākslas darba efektam – ka es kaut ko redzu un tas mani iespaido, paliek man prātā, liek domāt. Tomēr lielākā daļa darbu tādi nav, tie ir muļķīgi un garlaicīgi, bez enerģijas un kādas pozīcijas. Kamēr dažas dzīves ir īstena māksla! Mana naivā filozofija ir tāda, ka varbūt nākotnē (un tas atsaucas uz Endija Vorhola pozīciju) ikviens varēs būt mākslinieks – mākslinieks ir tas, kuru kāds par tādu nosauc. Pat ja viņš to nevēlas. Tāpat kā ar manu radinieku – “Es nosaucu tevi par mākslinieku! (Viņam gan riebjas māksla.) Jo tam, ko tu dari, ir mākslas efekts, tātad tas ir mākslas darbs. Bet tu, tu un tu, kas radāt tās brīnišķīgās gleznas, jūs neesat mākslinieki. Jūs esat ārā no saraksta, un tā vietā mēs ieliekam citus.”

Vairākos Jūsu mākslas darbos un projektos ir biogrāfiskas atsauces – pat nosaukumos, piemēram, “Kaido mākslas skola” u.c. Tajā droši vien ir Jūsu pieminētā ironija vai humors, bet vai tā ir arī metode, kā Jūs darbojies ar jautājumiem, kas Jums mākslā ir svarīgi?

Tas ir saistīts ar godīgumu. Pēdējo gadu darbos es mēģināju būt ļoti precīzs un runāt, cik vien skaidri spēju, bez kādas papildus mākslas. Tas, ka es pats sevi izmantoju gleznās, ir sava veida spēle. Tas ir ļoti personīgi, jo es nevienu citu tik labi nepazīstu kā sevi. Pat ar to radinieku – es mēģinu viņu saprast, bet es nevaru viņu saprast tik lielā mērā, kā gribētu. Tajā ir sava savāda spekulācija, ja es sāku domāt par citiem cilvēkiem.

Vai skatītāja loma ir svarīga, kad Jūs strādājat pie saviem darbiem – tam, kā viņi uztvers Jūsu darbu? Vai tas ir dialogs vai tomēr monologs?

Tas var būt dažādi. Sākumā tas ir monologs ar sevi. Bet es vienmēr esmu gatavs dialogam. Nedomāju, ka ir daudz iespēju darīt citādāk. Principā var būt tikai viens perfekts risinājums, un man tas ir jāatrod. Tad tas ir monologs un dialogs vienlaikus – spēja sasniegt citus. Kad kaut ko dari visgodīgākajā veidā, darb jau ir uzlādēts ar tavu enerģiju unticību tam, ko dari. Pārējie tevi atradīs – gan draugi, gan ienaidnieki, par to nav īpaši jāsatraucas. Kaut kādā ziņā tā ir daļa no mana plāna, ka ir jābūt kādam, kas sēž galdam otrā pusē.


“Kaido mākslas skola”



[1] Viena no projekta daļām bija izstāde “Ziloņa lode” (Elefant Bullet), kas tapa laikā no 2006. līdz 2009. gadam, sadarbojoties daudziem māksliniekiem no Igaunijas, Lietuvas un Dānijas. Tā tika iepazīstināta kā “kopīgi uzņemtas mākslas spēles, kas skatītājiem piedāvā refleksiju par mākslu un mākslinieka vietu, kas ir lielisks skatpunkts uz pasauli, kurā māksliniekam nav īsti vietas.” Vairāk sk. šeit.