JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
Kaido Ole pie sava darba “Jautājumi”. 2008

Kā Jūs vērtējat Džona Smita projektu savas pārējās darbības kontekstā? Ar ko tas atšķiras vai kā tas sakrīt ar pārējo, ko Jūs darāt mākslā?

To ir minējis gan Marko, gan kritiķis Anderss Harms, ka tā bija lieta, kas tiek darīta bez pilnīgas personīgās atbildības. “Džons Smits” bija kaut kas starp mani un Marko. Tu to dari, bet bez pārliecības, ka “tas ir mans”. Vari izmantot jebko nejaušā veidā, un tas rada kaut ko pa vidu.

Bet pēc tam bija nākamais projekts, sadarbība ļoti apzinātā veidā ar mākslinieku Urmas Muru.[1] Tie ir videodarbi, ko mēs rādījām kinoteātrī Sõprus un mākslas muzejā KUMU, bija arī katalogs Gorilla says: fuck! Tā bija pavisam cita veida sadarbība. Es tajā piedalījos, jo veids, kā Urmas vadīja projektu, bija pilnīgi atšķirīgs no tā, kā es to darītu. Sākumā tas pat bija diezgan grūti, viņš visu padarīja, cik vien apgrūtinošu varēja. Tas bija izaicinājums.

Ja tu vēlies radīt kaut ko jaunu, un vairs nevari paņemt no sevis paša, tad ir jāmeklē atšķirīga kombinācija, jāņem kaut kas no ārpuses. Pirmā kombinācija būtu atrast kaut ko līdzīgu, kur situācija ir vairāk vai mazāk pazīstama. Kad ir izmantota arī šī kombinācija (kā manā un Marko sadarbībā), tad jāmeklē kaut kas pretējs. Pārējie dalībnieki šai sadarbībā visu laiku mainās, paliekam tikai mēs ar Urmas. Viņa filozofija kaut kādā ziņā skan tā: ir jārada konflikti, jo tikai tādā situācijā cilvēks rada īpašo enerģiju. Kad ir konflikts, kaut kas sāk notikt, un šīs konfliktsituācijas Urmas speciāli provocēja. Piemēram, dalībnieki kaut ko izlemj, bet Urmas viltīgā veidā nostāda: “Nē, tā mēs to nedarīsim.” Protams, ikviens jūt spiedienu, kritisko attieksmi... Sadarbībā ar Marko man patika darīt to, ko mēs darījām, Sadarbība ar Urmas ir pavisam citāda – tikai tad, kad man tas patiešām, patiešām nepatīk, es saku – stop. Bet attālums starp “man patīk – man nepatīk” ir ļoti neliels, un tādā veidā es iegūstu par sevi vairāk informācijas. Es arīdzan kaut ko radu. Kopā ar citiem cilvēkiem es esmu daļa no spēles. Tajā ir kaut kas bīstams, bet tajā ir arī brīvība. Tas ir interesanti. Un rezultāts ir gana savāds.

Jums ir bijušas izstādes arī kopā ar lietuviešu gleznotāju Jonu Gasjūnu un igauņu mākslinieku Teni Sādoju. Vai šādos gadījumos Jūs cenšaties sinhronizēties ar otru mākslinieku?

Mēs esam diezgan līdzīgi ar Teni Sādoju, un nebija īpašas nepieciešamības sinhronizēties. Ar Jonu, ar kuru mēs esam labi draugi, mākslā mēs esam atšķirīgi. Man patīk izstādīties kopā, jo tādā veidā var par sevi uzzināt papildus informāciju. Es esmu diezgan liels egoists un mēģinu lietas izdarīt perfekti. Bet ir labi sadarboties, lai izjauktu to savu sistēmu...

Tas tomēr ir diezgan liels izaicinājums – mākslinieki parasti rada savu pasauli un nemaz tik ļoti nevēlas dalīt šo savu telpu.

Bet daudziem māksliniekiem arī nav humora izjūtas – tikai šī mono, ne stereo, redze. Es pazīstu tik daudzus labus māksliniekus bez humora izjūtas... Vismaz savā mākslā viņi ir tik nopietni, ka tas ir diezgan pārsteidzoši.

Sadarbībā humors Jums ir svarīgs?

Jā, ir jāspēj pasmieties par saviem “nopietnajiem” darbiem. Tas ir attieksmes jautājums. Es mēģinu dzīvot savu dzīvi, cik vien perfekti varu, lai būtu apmierināts, bet apkārti ir citi cilvēki. Un pat ja man nav svarīgs viņu viedoklis, viņi tik un tā tur ir. Es radu savu pasauli un respektēju citu pasaules. Mēs dzīvojam kopā un izmantojam enerģiju arī no avota, kas kaut kādā ziņā var šķist nepareizs.


Bez nosaukuma. 1997

Es diezgan bieži strīdos ar kādu savu radinieku, kurš, manuprāt, dzīvo pilnīgi nepareizi. Bet es arvien vairāk un vairāk sāku domāt, ka to var uztvert kā mākslas projektu (protams, viņš to tā neuztver). Viņš vienkārši dzīvo savu dzīvi, bet efekts ir kā no laba mākslas projekta, jo viņš man liek domāt pat šāda veida dzīvošanu. Tādam vajadzētu būt ikviena mākslas darba efektam – ka es kaut ko redzu un tas mani iespaido, paliek man prātā, liek domāt. Tomēr lielākā daļa darbu tādi nav, tie ir muļķīgi un garlaicīgi, bez enerģijas un kādas pozīcijas. Kamēr dažas dzīves ir īstena māksla! Mana naivā filozofija ir tāda, ka varbūt nākotnē (un tas atsaucas uz Endija Vorhola pozīciju) ikviens varēs būt mākslinieks – mākslinieks ir tas, kuru kāds par tādu nosauc. Pat ja viņš to nevēlas. Tāpat kā ar manu radinieku – “Es nosaucu tevi par mākslinieku! (Viņam gan riebjas māksla.) Jo tam, ko tu dari, ir mākslas efekts, tātad tas ir mākslas darbs. Bet tu, tu un tu, kas radāt tās brīnišķīgās gleznas, jūs neesat mākslinieki. Jūs esat ārā no saraksta, un tā vietā mēs ieliekam citus.”

Vairākos Jūsu mākslas darbos un projektos ir biogrāfiskas atsauces – pat nosaukumos, piemēram, “Kaido mākslas skola” u.c. Tajā droši vien ir Jūsu pieminētā ironija vai humors, bet vai tā ir arī metode, kā Jūs darbojies ar jautājumiem, kas Jums mākslā ir svarīgi?

Tas ir saistīts ar godīgumu. Pēdējo gadu darbos es mēģināju būt ļoti precīzs un runāt, cik vien skaidri spēju, bez kādas papildus mākslas. Tas, ka es pats sevi izmantoju gleznās, ir sava veida spēle. Tas ir ļoti personīgi, jo es nevienu citu tik labi nepazīstu kā sevi. Pat ar to radinieku – es mēģinu viņu saprast, bet es nevaru viņu saprast tik lielā mērā, kā gribētu. Tajā ir sava savāda spekulācija, ja es sāku domāt par citiem cilvēkiem.

Vai skatītāja loma ir svarīga, kad Jūs strādājat pie saviem darbiem – tam, kā viņi uztvers Jūsu darbu? Vai tas ir dialogs vai tomēr monologs?

Tas var būt dažādi. Sākumā tas ir monologs ar sevi. Bet es vienmēr esmu gatavs dialogam. Nedomāju, ka ir daudz iespēju darīt citādāk. Principā var būt tikai viens perfekts risinājums, un man tas ir jāatrod. Tad tas ir monologs un dialogs vienlaikus – spēja sasniegt citus. Kad kaut ko dari visgodīgākajā veidā, darb jau ir uzlādēts ar tavu enerģiju unticību tam, ko dari. Pārējie tevi atradīs – gan draugi, gan ienaidnieki, par to nav īpaši jāsatraucas. Kaut kādā ziņā tā ir daļa no mana plāna, ka ir jābūt kādam, kas sēž galdam otrā pusē.


“Kaido mākslas skola”



[1] Viena no projekta daļām bija izstāde “Ziloņa lode” (Elefant Bullet), kas tapa laikā no 2006. līdz 2009. gadam, sadarbojoties daudziem māksliniekiem no Igaunijas, Lietuvas un Dānijas. Tā tika iepazīstināta kā “kopīgi uzņemtas mākslas spēles, kas skatītājiem piedāvā refleksiju par mākslu un mākslinieka vietu, kas ir lielisks skatpunkts uz pasauli, kurā māksliniekam nav īsti vietas.” Vairāk sk. šeit.