Kaido Ole pie sava darba “Jautājumi”. 2008

Tālaika darbos klātesošā šabloniskā figūriņa – bumba-galva. Ko tā nozīmēja?

Izpratne par to, ko tā nozīmēja, nāca tikai vēlāk. Bet toreiz es to uztvēru diezgan vienkārši – ja tu esi mākslinieks, gleznotājs, tev ir jādomā, ko likt gleznās. Vajag kādu formu. Bet – vai tas ir kaut kas abstrakts? Vai tas kaut ko attēlo? Es mēģināju izvēlēties formu, kuras konteksts ir minimāls jeb kas saskan ar manām sajūtām, lai varu teikt: “Tas pieder man”. Šī figūriņa bija visneitrālākā – es to radīju, tā piederēja tikai man, un es jutos pietiekami neatkarīgs, lai varētu dzirdēt, ko pats saku. Viss pārējais bija jau iepriekš pārlādēts ar nozīmēm – kā milzīgas blokmājas ar lietām... Es uzbūvēju privātmājiņu – kaut ko mazāku, ar ko varu tikt galā. Arī pamata līmenī es jutu, ka man patīk to darīt. Darīšanas līmenis ir ļoti svarīgs – glezniecība ir ļoti fiziska nodarbe. Es jutu, ka tas ir man, ka man patīk to darīt, es tam ticu. Ja tu to izbaudi, tad enerģija virzās uz abām pusēm.


Bez nosaukuma CXXVI. 1999

Sižeti manos darbos ir formāli. Es tos paņēmu no apkārtējās dzīves, tas ir tikai naratīvs, kā piesaistīt skatītāju – jo liela daļa domā, ka darbam ir jārunā par kaut ko, ka ir jābūt stāstam. Viņi pavada laiku, skatoties uz darbu, un tai pašā laikā redz un jūt, kā tas ir darīts, un aizmirst stāstu. Nozīme ir pozīcijai vai veidam, kā tas ir darīts.

Stāsts Jums ir svarīgs?

Ir jauki izstāstīt stāstu. Bet tie parasti ir ļoti vienkārši vēstījumi, mēs visbiežāk tos jau zinām. Ir grūti pateikt skaļi kaut ko jaunu.

Jūs spēlējaties ar šabloniskiem stāstiņiem, ko ikviens zina?

Es nemēģinu meklēt tipiskākos. Tie ir zināmi, taču dažādas nianses ļauj saglabāt patiku par to radīšanu.

Sanāk, ka Jums svarīgāk mākslā ir domāt par pašu mākslu, nevis realitāti? Jūs necenšaties tajā ielikt kādu sociālu pozīciju?

Ne tiešā veidā. Manuprāt, kā sociāla būtne es jau radu sava veida sociālo mākslu. Protams, ir sociālā māksla, kas ir saistīta ar reālām sociālām problēmām, bet tas ir atšķirīgs skatpunkts. Es esmu pietiekami sociāls, pat ja mēģinu atrasties mazliet aiz tā visa. Es mēģinu visu darīt pēc iespējas pareizā veidā, tai nozīmē, ka es tiešām ticu tam, ko es daru. Tā arī ir sociāla pozīcija. Es neticu atšķirībai starp mākslu un dzīvi. Šodien tas ir kļuvis ļoti savādi – nevienu vairs neinteresē laikmetīgā māksla, tā ir kļuvusi par geto. Bet iekšēji es nejūtu atšķirību starp tām. Kāda ir atšķirība starp to, ka kāds vada tramvaju vai rada videodarbu? Rada reālas lietas ikdienā? Tā ir tā sakritība starp sapņiem, idejām un ikdienas darbībām. Manuprāt, tramvaja vadīšana arī ir ļoti konceptuāla darbība. Galvenais ir just – ja tu dari kaut ko, tas ir jādara visfokusētākajā veidā. Tas ir jādara pašam.

Tāpēc Jūs gleznojat nevis veidojat videodarbus?

Jā. Bet tas ir tikai mans krātiņš. Ja man būtu jāstrādā kādā citā jomā – es joprojām to darītu ar pilnu atbildību, tāpat kā mākslā. Un tāpat kā mākslā man būt jāanalizē. Ja kāds jautā – ko tu dari un kāpēc, jāvar atbildēt, jo tas nenotiek nejauši. Tā ir tava izvēle. Un māksla izskatās tik nevajadzīga, ka tai nepieciešams pat vēl vairāk skaidrojuma – kāpēc? Tu vari darīt jebko, bet – kāpēc tu dari to?

Manuprāt, jebkas ir māksla, atkarīgs tikai, kā tas tiek darīts. Šī filozofiskā dimensija ir jāsaglabā fonā jebkam. Jo tā ir tava dzīve. Lai varētu atbildēt, ja dzīves beigās, izveidojot sarakstu ar lietām, ko esi darījis, tev jautātu: “Kāpēc tieši to?” Līdz tam var vienkārši pateikt: “Ai, tā vienkārši notika, tāda ir tā sasodītā dzīve. Man kaut kā ir jānopelna nauda. Varbūt rīt būs kaut kas īpašs, bet šodien man ir jādara šīs lietas. Kāda filozofija? Pie velna filozofija... Tāda ir dzīve. Protams, mana dzīve ir ļoti draņķīga un tā tālāk. Es nezinu, kāpēc.” Bet mēs izvēlamies lietas un, lai ko tu darītu, atšķirība nav liela. Es gleznoju, bet citkārt daru ko citu – veidoju video, braucu ar auto, satieku draugus, jebkura darbība var dot iemeslu domāt: “Kāpēc es un šeit tieši tagad?”


Kaido un Marko. 2002

Jūs esat diezgan daudz sadarbojies ar citiem māksliniekiem – visvairāk ar Marko Mētammu, ar kur kopā radījāt Džona Smita projektu[1], arī citiem. Sadarbošanās aspekts Jums ir svarīgs?

Ar Marko mēs esam draugi. Bija tīrais prieks kaut ko darīt kopā, mēs idejas radījām gandrīz kā spēlējoties. Un tas bija gan projekta spēks, gan vājums.

Kā notika Jūsu sadarbība Džona Smita projektā? Mākslinieki parasti ir diezgan individuālas un neatkarīgas personības. Sadarbībā nākas it kā atkāpties no savām individuālajām ambīcijām.

Tā vienkārši bija draudzība, tas ir gandrīz kā mīlestība – ja starp cilvēkiem ir pozitīvas emocijas, tu nesāc domāt par savu ego un to, kā sadalīt darbus, bet vienkārši – hei, darām tā!


Dievu pasaule I. 2002


Dievu pasaule II. 2002

Džona Smita projektam bija skaidrs sākums un arī beigas. Sākumā bija jūsu abu kopā radītās gleznas, vēlāk stāsts par šo personāžu jau ieguva vairākus slāņus – ar izvērstu biogrāfiju, dienasgrāmatām u.tml. Vai tas soli pa solim attīstījās pats, vai arī – jūs radījāt konceptu un to skaidri virzījāt, balsoties uz to?

Kopā tas viss bija diezgan bērnišķīgi. Tāpēc labi, ka projektam bija tik skaidrs sākums un beigas. Tas sākās kā joks, un tad kļuva ļoti nopietni. Mēs to sākām bez kādiem dižiem plāniem. Mums ar Marko bija kopīga studija, un mēs bieži satikāmies un radījām visādas idejas – tās vienkārši bija jautras sarunas. Tad sapratām – hm, tik daudz foršu ideju, varbūt kopā varam kaut ko izdarīt tā sakarā? Kopā uzgleznojām pirmās gleznas, un jau pēc gada uzvarējām Venēcijas biennāles projektā. Bet mēs nebijām tam gatavi. Protams, mēs sagatavojām projektu Venēcijai, bet tas joprojām bija savā veidā kā joks. Tagad es saprotu, ka tas viss bija par ātru. Mums pat nebija pietiekami laika apjēgt, kas notiek. Tad jau bija projekts, abi puiši un Džons Smits, jau tāda kā kompānija. – “Zēni, kad būs kaut kas nākamais no Džona Smita!?” – Tad jau bija vajadzīgs nopietnāks koncepts, plāns, kā to turpināt. Mums tam bija jāpievēršas nopietnāk, vai arī tas paliek jau bezjēdzīgi. Laikam tobrīd mēs sapratām, ka mūs tas vairs neinteresē.



[1] Abi mākslinieki kopā radīja projektu (2001–2006) par fiktīvu personāžu – Džonu Smitu. 2003. gadā Džona Smita projekts “Kaido un Marko” tika izvēlēts pārstāvēt Igaunijas paviljonu Venēcijas biennālē. Tajā mākslinieks autodidakts Džons Smits ir poļu izcelsmes vācu imigrants, kurš pēc ilgām studijām Gētes institūtā Štutgartē kļūst par gēnu tehnologu un kuru institūts nosūta uz Igaunijas provinces pilsētiņu Raplu pētīt turienes ‘parastos cilvēkus’, Viņu vidū ir arī vienkārši zēni Kaido un Marko, kuri ir pārsteidzoši līdzīgi Mētamam un Olem, un kļūst par viņa pētījuma objektiem.