JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
Kaido Ole pie sava darba “Jautājumi”. 2008

Jūs nepaļaujaties uz tīru konceptuālismu? Tai nozīmē, ka uzskatāt, ka lietām ir jābūt fiziski darītām?

Tā varbūt ir visizglītojošākā daļa – ka tām ir jābūt izdarītām. Kādam ir kāds koncepts, ideja, pozīcija, un tad viņš nolemj to izdarīt. Un rezultāts ir kaut kāds muļķīgs darinājums. Tajā ir kaut kas no Sīzifa, ka ir atkal un atkaļ jāveļ tas akmens, un nekad nevar nesasniegt kalna virsotni. Šī mēģināšana un neizdošanās... Tā ir bezgalīgā traģēdija.

Tas ir pamata slānis. Nākamais slānis ir glezniecības un klusās dabas konteksts. Kāda ir saistība starp attēliem un domāšanu, ja tās ir tik atšķirīgas valodas? Ir grūti savām šaubām atrast īsto formu.

Teiktais man nez kāpēc atsauca atmiņā lasīto par Gerharda Rihtera darbiem – ka tieši to fiziskā izstrādāšanas vērtība tiem dod – vai vismaz mēģina dot (šī visai utopiskā ticība), realitātes jēgu, kura laikmetīgajā attēlu pasaulē ir zudusi – tajā arvien tiek projicēti attēli, kas zaudējuši saikni ar realitāti. Vai to var kādā veidā saistīt ar Jūsu glezniecību?

Rihters savos fotoreālistiskajos darbos ir pesimistisks, varbūt ironisks... Lielākā cerība bija Čaka Klouza (Chuck Close, 1940) milzīgajos portretos, viņš tiešām ir labs optimisma piemērs, kur ir šī naivā cerība – es daru kaut ko lielu / lielisku! Tagad tas virzās arvien vairāk un vairāk tajā virzienā, ko pārstāv Liks Tijmanss (Luc Tuymans, 1958) u.tml. mākslinieki.

Kā Jūs redzat savus darbus t.s. “jaunā reālisma” tradīcijā, ja var aptuveni lietot šo apzīmējumu?

Jau ilgāku laiku man derdzas šī fotogrāfijas izmantošana glezniecībā. Tas ir pārizmantots tik daudz un dažādos veidos. Kad es to redzu šodienas mākslā, lielākoties tajā ir tikai virspuse. Šīm pieejām vismaz glezniecībā ir divi virzieni. Daudzi joprojām izmanto fotogrāfiju (es negribētu teikt – “konceptuālā” veidā, jo jebkura normāla māksla ir kaut kādā ziņā konceptuāla, jo ir balstīta uz konceptu vai kādu ideju), bet paši vairs netic šim attēlam, vienkārši to izmanto visnabadzīgākajā manierē. Tēls vai objekts gleznā ir ļoti parasts, nekas īpašs – dokumentējošs, bet bez cerības vai pretestības, vienkārši kaut kāda veida vērojums. Otrajā virzienā mākslinieki rada paši savu, arī dīvainas fantāzijas pasauli. Mana pozīcija ir tuvāk tai.

Manas klusās dabas arī ir it kā reālistiski attēli, par kuriem var domāt, ka tie kaut kur atrodas, ne tikai ir uzgleznoti uz audekla. Tajā ir viens solis starp atpazīstamu realitāti un sapratni, ka mums apkārt ir kaut kas citādāks. Tas arī palīdz saglabāt līdzsvaru starp ironiju un ideālistisku attieksmi. Manuprāt, ideālistiskās attieksmes ļoti trūkst. Mums vajag kaut ko pozitīvu. Pat ja tas izklausās naivi.

Bet ikvienam ir jārada savi ideāli, citādāk tas būtu kā padomju laikos, kur bija viena sistēma, un mums tai bija jātic. Man nepatīk nekādas sistēmas, tās ir bīstamas. Bet ikvienam ir jābūt gana drosmīgam un gudram, lai radītu savu ideālistisko sistēmu un arī ticētu tai. Tad mums būtu šīs miljoniem dažādās sistēmās, kur ikviens varētu teikt: “Šis ir mans sapnis, kam es patiešām ticu. Tas var būt bīstams tev, bet tas ir manējais. Ja tu vēlies, vari to izmanot, bet tā ir mana sistēma, tieši šī.” Manuprāt, galvenais mērķis ir sasniegt punktu, kurā ideālais un reālais beidzot sakrīt.


Uzmanību, sērkociņi! 2006

Jūs sakāt, ka Jūsu darbos būtiska ir gan ironiskā distance, gan ideālistiskā attieksme. Jūsu iepriekšējos darbos tomēr dominē ironija...

Tas ir mans vājums. To ir grūti līdzsvarot. Ironija un humors ir vienīgais veids, kā var iegūt otru redzi. Sapratnei nepietiek ar šo mono, vienīgo pozīciju. Ir jāredz dažādās dimensijas, arī citas pozīcijas. Vispirms tam būtu jāpieiet maksimāli nopietni, un tad – nākt ar kritiskāku pozīciju, ironiskāku skatījumu (“Hm, varbūt tas nemaz nav nopietni!?”). Vajag, lai būtu binokulārs skatiens, tās abas dimensijas. Bet, protams, tas ietver sava veida pretrunu, jo ir grūti vienlaikus būt nopietnam un nenopietnam. Bet tas ir, manuprāt, iespējams.

Vai varat pastāstīt par saviem darbiem plašākā laika griezumā, sākot no 90. gadiem, kad Jūs sākāt darboties mākslā? Latvijā 90. gados jaunajiem māksliniekiem svarīgi bija jautājumi – kas ir māksla, kādas ir tās attiecības ar realitāti utt. 2000. gados tā bija koncentrēšanās uz realitāti pašu. Kā tas bija Jums?

80. gadu beigas un 90. gadi bija diezgan traks laiks. Bija grūti jebko saprast, un es vienkārši mēģināju izdzīvot. Es biju ļoti nodarbināts ar sevi – mēģināju saprast, kā sākt normāli eksistēt kā māksliniekam, kas man kā māksliniekam ir jādara, kas ir laba māksla, kas – slikta. Es tam pievēros viskoncentrētākajā veidā.