Kaido Ole pie sava darba “Jautājumi”. 2008
Domāt par dzīvi kā mākslas projektu 0

Intervē Ieva Astahovska
11/01/2012 

Kaido Ole (1963) ir viens no zināmākajiem igauņu gleznotājiem – kopš 20. gs. 90. gadu sākuma viņš sarīkojis ap 30 personālizstādēm, daudzas no tām sadarbībā ar Marko Mētammu (Marko Mäetamm), ar kuru kopā veidojis savu starptautiski pazīstamāko darbu par fiktīvu mākslinieku Džonu Smitu – 2003. gadā Džona Smita projekts “Kaido un Marko” pārstāvēja Igauniju Venēcijas biennālē. Latvijā Kaido Oles darbi bijuši skatāmi personālizstādē Rīgas mākslas telpā (kopā ar Teni Sādoju (Tõnis Saadoja), 2008) un Cēsu mākslas festivālā (2009). No 27. janvāra līdz 15. aprīlim Igaunijas laikmetīgās mākslas muzejā KUMU notiek vērienīga Kaido Oles personālizstāde.


Lielā, sociālā klusā daba. 2011

Janvāra beigās mākslas muzejā KUMU Jūs atklāsiet personālizstādi “Glītais varonis un neskaitāmas klusās dabas”. Vai tie būs darbi, kas turpina Jūsu līdzšinējo glezniecību vai kas pilnīgi cits?

Izstādē būs pilnīgi jauni darbi, radīti speciāli tai. Bet savā ziņā mēs vienmēr tupinām darīt to, ko esam darījuši iepriekš, pat ja cenšamies darīt kaut ko pilnīgi atšķirīgu. Domāju, ka ikviens grib virzīties uz priekšu, nonākt kaut kam tuvāk vai dziļāk. Mani iepriekšējie projekti balstījās uz mēģinājumu padarīt lietas tik skaidras, cik vien iespējams – vismaz sev. Varbūt ne gluži par to, kāda ir dzīves jēga, bet par to, kas ir svarīgākās lietas man šai brīdī, un to, kā visskaidrākajā veidā to pavēstīt. Tā ir mākslas brīvība un traģēdija vienlaikus – ka ar to ir diezgan grūti pavēstīt kaut ko šeit un tagad. Šobrīd es kaut ko saku, izmantojot savu mēli, bet mākslā man ir jāspēj atrast forma, ar kuras palīdzību sakāmo padarīt saprotamu. Savos pēdējos projektos es mēģināju to darīt, cik vien skaidri iespējams, bet tad man teica, ka tas jau ir par daudz, ka viss ir tik skaidrs, ka kaut kā būtiska tajā jau sāk pietrūkt. Jaunā izstāde būs kas pavisam citāds. Es vairs nemēģinu skatīties uz lietām no pārāk tuvas pozīcijas. Gan man, gan skatītājiem ir mazliet vairāk iespēju izvēlēties – atrast dažādus skata punktus, un arī dažādus viedokļus par to, kas šai izstādē ir ieraugāms.


Klusā daba par mūžīgo harmoniju un mieru. 2011

Bet ļoti vispārīgi runājot – jaunajā izstādē būs glezniecība, klusās dabas. Glezniecība ir ļoti ierasta un saprotama māksla, par ko vismaz pirmajā mirklī parasti cilvēki domā: “O, glezniecība, jauki, ar to es varu tikt galā!” Bet par klusajām dabām: “Lieliski, tas ir pat vēl saprotamāk – man patīk klusās dabas!” Jo tur nav nekā uztraucoša, nekā nesaprotama, tīrs prieks.

Klusā daba man asociējas ar pievēršanos mākslas formai, kas diez vai ir Jūsu pamatinterese. Jūs minējāt, ka ar savu mākslu mēģināt kaut ko vēstīt. Attiecīgi, vai varētu teikt, ka Jūsu māksla ir dēvējama par konceptuālu tai nozīmē, ka tā līdzīgi valodai kaut ko vēsta? Un ko vēsta Jūsu jaunās klusās dabas?

Vispārīgā veidā jebkurai mākslai, arī šīm klusajām dabām, būtu jāpalīdz kaut ko saprast plašāk. Ja kāds ir bijis pārliecināts par kādām konkrētām zināšanām, tad viņam ir jāpievieno jaunā pieredze un aina jāpadara kompleksāka – tik lielā mērā, ka viņš vairs nevar pateikt, ka tā ir galējā sapratne par pasauli, kādu lietu vai mākslu. Tajā ir sava veida izglītojošs vai samulsinošs moments, ka nāk kas jauns, nezināms, kas vispirms ir jāsaprot, un pēc tam to vari lietot kā pieredzi. Tas var izklausīties kā no sešdesmitajiem – par to, ka ir jārada kas jauns, bet, manuprāt, tas joprojām ir vienīgais veids, kā pārsteigt skatītāju vai sevi, kā tikt tuvāk un dziļāk. Ja tiek atkārtots iepriekšējais, tas ir bezjēdzīgi.


Klusā daba ar lielu otas vilcienu un akmeni. 2011

Jums rūp oriģinalitāte?

Es nevaru to ignorēt, tā arvien atgriežas. Darbam ir jābūt oriģinālam vai svaigam, citādāk es nevaru saprast, vai tas, ko daru, ir pareizi vai nē. Citādi tas vienkārši pazūd manās iepriekšējās pieredzēs. Lai kaut ko izgaismotu, tam jābūt tiešām unikālam.

Manas klusās dabas ir dažādu objektu un lietu kombinējumi. Šie kombinējumi ir ļoti materiālistiski, kas šodienas kapitālisma pasaules kontekstā ļoti labi iederas. Inteliģentiem ļaudīm parasti nepatīk lietas, viņi cenšas dzīvot bez tām un saka: “Mums jau ir gana lietu. Mēs varam dzīvot ar daudz mazāk lietām.” Bet, ja es esmu gleznotājs, tad es radu lietas. Tādā nozīmē es esmu krimināls, daru nepareizi. Taču šajās gleznās es neizmantoju reālas lietas – tās drīzāk ir lietas pirms lietām. Tās nav abstraktas, jo eksistē gleznā, un skatītāji var pateikt, kas tas ir. Bet viņi nevar pateikt, ka tāda lieta ir atrodama viņu mājās vai veikalā. Tās ir parastas lietas no kaut kurienes citurienes.

Kaut kādā veidā tās vienlaicīgi ir un nav abstraktas. Tā ir trīsdimensiju ilūzija, viss ir diezgan reālistisks. Bet šī metode dod brīvību būt neatkarīgākam, fokusēties uz ko citu, ne tik daudz materiālistisko pusi. Tās ir citādas, alternatīvas klusās dabas, ar kuru palīdzību var izvairīties no realitātes un virzīties uz jaunu realitāti. Tas ir tuvāk sirreālismam (kurš man nebūt nepatīk), bet ne totāli. Es ceru, ka tas arī skatītājam sniedz brīvības ilūziju – ka viņi redz kaut ko jaunu, ka tajā vienmēr ir iespēja: ja kaut kas nepatīk, varbūt var atrast ko labāku. Bet varbūt var radīt pats. Ja par mākslu domā kā par noslēgtu telpu, kurā ir tikai vienas durvis, caur kurām ieiet un iziet, tad skatītāji ierauga: “Hei, tur ir vēl vienas durvis!”, vai saprot, ka citas durvis var izveidot paši, jo siena nemaz nav tik stipra... Ka var atrast alternatīvu ceļu.


Holokausts. 2001

Vai ar šo konceptu Jūs domājat par jaunām iespējām mākslā, citādu mākslas izpratni, par to kā lauku bez robežām? Jeb Jums drīzāk interesē realitātes konteksts? Agrākos Jūsu darbos bija vērojami, piemēram, arī socārtiski elementi un ironiska attieksme pret apkārtējo realitāti.

Es ceru, ka arī jaunajā izstādē būs šis ironiskais skatījums... Bet es mēģinu saprast – kas ir vissvarīgākais? Kas notiek, kad es dzīvoju savu dzīvi? Kāda ir atšķirība starp mākslu un reālo dzīvi? Un tā tālāk. Problēma, kas mani nodarbina, ir konflikts starp sapņiem (vai jebko citu, kas ir mūs prātā – mākslas ideju vai vienkārši domām, kādai būtu jābūt dzīvei vai pasaulei) un realitāti. No vienas puses, mēs sapņojam un fantazējam, un, no otras puses, ir reālā dzīve, kurā mēs mēģinām šīs idejas un sapņus pārvērst ikdienas realitātē. Un šīs abas puses nekad nesakrīt par simts procentiem. Tālab veidojas konflikts. Mākslas ideju pārvēršot realitātē, mēs nevaram paredzēt visas detaļas un praktiskās lietas.

Ar šo fonu, manuprāt, glezniecība ir ļoti izglītojoša – arī man pašam. Jo tā ir ļoti praktiska, un tā man ir jādara par visiem simts procentiem. Es nevaru to pasūtīt izdarīt kādam citam, un tad vispārīgi pateikt – jā, tas vairāk vai mazāk ir tas, ko es gribēju. Glezniecība ir kaut kas, kas ir manā galvā. Un tur ir arī dzīve – sociālā dzīve utt. Tas sakrīt ar glezniecību, un es sāku to darīt. Tad attālums starp manu sapni un realitāti ir, teiksim, 20 cm. Es ļoti skaidri redzu, kas notiek – redzu savu roku, otu, to, ko es daru. Protams, es būtu muļķis vai arī man jābūt ļoti labai humora izjūtai, lai ticētu, ka tas ir viens un tas pats. Tad tu sāc novērtēt šīs kļūdas. Mēs nespējam redzēt gan “lielo bildi”, gan detaļas vienlaicīgi, varam vai nu vienu vai otru. Bet mēs lēkājam un mēģinām to darīt, un tāpēc ir nebeidzams konflikts un neapmierinātība, ka es mēģinu, mēģinu, bet kaut kā joprojām trūkst.