Anna Salmane un Krišs Salmanis. Foto: Agnija Grigule

Nākamā varētu būt mūzikas balva 0

Īssaruna ar Purvīša balvas 2017 ieguvējiem Annu Salmani un Krišu Salmani 

Paula Lūse, Agnese Čivle
20/02/2017

Pagājušo piektdien, 17. februārī, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā noslēdzās svinīgā ceremonija, kurā tika nosaukti Purvīša balvas 2017 laureāti. Purvīša balvu ieguva Anna Salmane, Krišs Salmanis un Kristaps Pētersons par izstādi “Dziesma”, kas 2015. gadā bija skatāma LNMM izstāžu zāles “Arsenāls” Radošajā darbnīcā.

Strādājot pie izstādes, mākslinieki bija apkopojuši visas pēc neatkarības atgūšanas Dziesmu svētku noslēguma koncertos iekļautās dziesmas. Tika izveidots visbiežāk lietoto darbības, īpašības un lietvārdu saraksts. Darbā izmantoti Latvijas Radio veikto ierakstu fragmenti no XX, XXI, XXII, XXIII, XXIV un XXV (1990., 1993., 1998., 2003., 2008., 2013. g.) Vispārējo latviešu Dziesmu svētku koncertiem. Izmantoti brīži, kuros dzirdami (vai partitūrā paredzēti) vārdi: Dieva, Dīva (latg. val.), Dievam, Dievi, Dieviņi, Dieviņa, Dieviņš, Dieviņ, Mīļdieviņi, Dievs un Dievzemīte. Partitūra sastādīta no audio ierakstiem atbilstošo epizožu fragmentiem, par izejmateriālu izmantojot Dziesmu svētku nošu grāmatiņas. Aplūkoti vairāki desmiti skaņdarbu, piemēram, “Dievs, svētī Latviju”, “Gaismas pils”, “Jāņu vakars”, “Tumša nakte”, “Tev mūžam dzīvot, Latvija”, “Tēvijai” un daudzi citi. 

Arterritory ar Purvīša balvas laureātiem tikās nākamajā dienā pēc apbalvošanas, lai uzzinātu vairāk par mākslas darba ideju, par to, kādas viņiem ir sajūtas un kādi ir nākotnes plāni. 


Foto: Kristīne Madjare

Ņemot vērā, ka Purvīša balvai nominētos darbus izvērtēja starptautiska žūrija, vai neradās šaubas, ka darba ideju nespēs uztvert? 

Anna Salmane: Protams, varbūt mūsu darba konceptā bija vairāk jāiedziļinās, jāizskaidro, kas ir Dziesmu svētki, lai veiktos tajā laimes spēlē. No otras puses, kad Anglijā vairākiem māksliniekiem stāstīju par šo darbu, viņiem tas likās ļoti interesanti. Varbūt šajā darbā ir arī kaut kas, ko mēs paši nemaz neredzam, ko redz tieši tie, kas nezina par Dziesmu svētkiem. Bet, kā jau teicu, tā ir laimes spēle, tas nav sports, kur viens uzlec visaugstāk. 

Bet jūs to arī sauktu par laimes spēli? 

A. S.: Jā. 

Krišs Salmanis: Nominēti tika visdažādākie darbi. Kādam no žūrijas pārstāvjiem varbūt vairāk patika video darbi, citam tēlniecība, balvu iegūt varēja jebkurš. 

Purvīša balva ir vizuālās mākslas apbalvojums, bet jūsu darbā ļoti liela nozīme ir tieši audio ierakstam. 

A. S.: Trešais darba autors Kristaps Pētersons, kurš ir no mūzikas pasaules, uzsver tieši to, ka šis darbs ir ļoti vizuāls. 

K. S.: Telpas iekārtojums arī, protams, spēlē lielu lomu. Mūsu gadījumā darbs necieta, jo iekārtojums bija diezgan līdzīgs oriģinālajai versijai, kas bija redzama izstāžu zālē „Arsenāls“. Vislielākā cietēja šajā gadījumā, manuprāt, bija Anda Lāce, kura performanci nu nekādā veidā nevarēja atkārtot. 


Foto: Kristīne Madjare

Vai gaidījāt, ka jūs būsiet Purvīša balvas laureāti?

K. S.: Man ir aizdomas, ka, spriežot pēc tām neveiklajām pateicības runām, nebijām ar to līdz galam rēķinājušies. (Smejas)

A. S.: Protams, domas mainījās. Vienu brīdi šķita, ka dabūsim, citu brīdi, ka nē, bet, protams, pilnīgi pārliecināti par to nebijām. Šobrīd ir diezgan dažādas emocijas. Mēģinām saprast, vai un ko nozīmē šis apbalvojums. 

Vai esat jau izdomājuši, ko darīsiet ar naudas balvu?

K. S.: Tas ir vienkāršākais jautājums – nomaksāsim nodokļus, sadalīsim trīs daļās un tad jau… (Smaida) Kaut kur dzirdēju, ka cilvēkam kļūst grūti tad, ja naudas summa desmit reizes pārsniedz viņa ikmēneša ieņēmumus. Sadalot summu trīs daļās, tas naudas daudzums ir apjēdzams.  

Vai tas tiks investēts nākamajā projektā? 

K. S.: Nākamo projektu mēs aizvakar apspriedām, bet vēl nav ne jausmas, kas tur būs. 

A. S.: Nākamais mūsu projekts šajā sastāvā būs vēl grandiozāks vai laikietilpīgāks. Bet mēs noteikti turpināsim sastrādāties ar Kristapu Pētersonu. Izveidojusies ļoti veiksmīga komunikācija, ir līdzīgs domu gājiens. 

K. S.: Bija viegli iziet uz kompromisiem. 

A. S.: Man pat nebija sajūta, ka jāiziet uz kompromisiem, jo mēs ne no kā neatteicāmies, tikai papildinājām viens otra idejas. 

K. S.: Man pat bija pārsteidzoši un interesanti, kā uz vienu un to pašu darbu var paskatīties no Annas un Kristapa puses. Saprast, ka arī tā var, un, iespējams, tas dažkārt ir labāk, un viņi arī tikpat viegli pieņēma manu skatījumu. 


Foto: Kristīne Madjare

Kas, jūsuprāt, ir jāzina par šo darbu tam skatītājam vai mākslas baudītājam, kurš ar to nav iepriekš iepazinies? 

K. S.: Ir jāizlasa anotācija. 

A. S.: Jā, mēs anotācijā esam iekļāvuši visu vajadzīgo informāciju. Domājot par ārzemju viesiem, esam iekļāvuši gan kultūras fonu par to, kas ir Dziesmu svētki, gan arī aprakstījuši savu domu par šo darbu. Anotācijā tas viss ir. Citreiz, protams, gribētu atstāt visu skatītāja ziņā, lai nav viss jāizskaidro, bet reizēm ir jāpanāk skatītājam arī mazliet pretī. Ir gan dzirdētas dažādas interpretācijas arī par šo darbu.

Ko jums pašiem nozīmē Dziesmu svētki un dalība tajos?

A. S.: Šis darbs savā ziņā ir tapis tieši no iekšpuses, nevis lai parādītu, kāda mums dīvaina tradīcija. Kad biju maza, dziedāju folkloras ansamblī, bet uz lielās skatuves kopkorī nedziedājām. Esmu vairāk bijusi entuziastiska Dziesmu svētku skatītāja. 

K. S.: Es septiņus gadus nodziedāju Latvijas Mākslas akadēmijas korī, dažos Dziesmu svētkos esmu piedalījies, tā kā esmu bijis arī no iekšpuses. Bet viens no spilgtākajiem iespaidiem man ir no reizes, kad nepiedalījos ģenerālmēģinājumā, bet paskatījos no malas. 

A. S.: Ja? Kāpēc tu tā darīji?

K. S.: Tas nebija labi, bet es tā izdarīju. Tā bija ļoti interesanta pieredze, jo bija rozā gaisma, visiem bija balti krekli un bija jāvēcina rokas. Viņi izskatījās kā tādas satrakojušās garneles. Tas bija lieliski. (Visi smejas) Bet, protams, pašam piedalīties ir vienreizēja pieredze – kārtīgi izauroties labas un pacilājošas dziesmas, jūti to milzīgo spēku. 

A. S.: Un vēl jāpiemin, ka latviešiem jau patīk šķelties un nesanākt kopā, tāpēc Dziesmu svētki ir reize, kad varam par kaut ko vienoties. 

Vai mēdzat atkārtoti klausīties šī darba ierakstu? 

A. S.: Nebija sen klausīts. 

K. S.: Man galvā šad un tad skan. 

A. S.: Svētdienas rītos. (Smejas)

Vai atceraties brīdi, kad tapa ideja par šo darbu? 

A. S.: To brīdi un sarunu atceros ļoti skaidri. Sēdējām virtuvē un spriedām par to, cik mums smagi paliek pēc valsts svētku repertuāra noklausīšanās. Kā joku nospriedām, ka ir jāuztaisa viena dziesma, kurā ir visi smagie vārdi, ko vajag izkliegt. Tad Šelda Puķīte mūs uzaicināja taisīt izstādi. Tas gan bija jau divus gadus pēc šīs sarunas virtuvē. Domājām, ko mēs varētu uztaisīt kopā, un atcerējāmies par šo sarunu. Nolēmām pieiet nedaudz zinātniskāk un izskaitīt visus tos vārdus. Beigās sapratām, ka negatīvie vārdi nav visbiežāk lietotie, bet visbiežāk atkārtotie ir senie vārdi, kuriem līdz mūsdienām mainījusies nozīme. Visbiežāk tika atkārtoti vārdi “saule”, “meitas”, “Dievs”. Mēs ar Krišu esam ateisti, bet valsts svētkos dziesmu repertuārā uz vārdu “Dievs” tiek likts liels uzsvars. Tas mums ir nedaudz nepieņemami, otrkārt, daudzās dziesmās dievam visu laiku kaut kas tiek lūgts, lai mums palīdz, ka mēs atkal esam sērdienīši, nabadziņi… Mums divdesmit piecus gadus ir neatkarīga valsts, kurai iet labāk nekā jebkad ir gājis, bet paši vēl joprojām neko nevaram un ir jālūdz. 

K. S.: Es vēl šorīt domāju, kāpēc mēs biežāk nedziedam “Nevis slinkojot un pūstot”. Jo pirmajā pantā ir par izglītību, bet pārsvarā dzied par to, ka nav ko nīkt. 

Kā Kristaps Pētersons uzņēma informāciju par Purvīša balvu?

A. S.: Neesam vēl runājuši, bet domāju, ka viņš ir ļoti priecīgs.

K. S.: Es viņam aizrakstīju: “Tu vinnēji!”, viņš atbildēja: “Tu arī! Piezvanīšu vēlāk, šobrīd spēlēju.” Viņš spēlē kamerorķestrī Kremerata Baltica, ar kuru diezgan bieži braukā apkārt, tāpēc pats nevarēja ierasties uz apbalvošanu.

A. S.: Viņš ir pieprasītāks par mums. (Smejas) Bet interesanti, ka Kristaps līdz pusaudža gadiem gribēja kļūt par mākslinieku. Man likās forši, ka viņš tagad arī ir mākslinieks. 

K. S.: Jā, varētu teikt, ka viņš ir pirmais mūziķis, kurš saņēmis vizuālās mākslas balvu. Varbūt arī mums kādreiz izdosies iegūt kādu mūzikas balvu. (Smejas)

A. S.: Nu, nēēē. (Smejas)


Krišs Salmanis un Anna Salmane saņemot Purvīša balvu. Foto: Agnija Grigule

ARHĪVS: Smagākā dziesma pasaulē. Intervija ar Annu Salmani

salmane.co.uk
salmanis.com