Henriks Dunkers, strādājot pie sērijas "Dāvanas pēc protokla" LR Saeimā. © Foto: Vladimirs Svetlovs

Viela pārdomām 0

Īssaruna ar somu mākslinieku Henriku Dunkeru

Odrija Fišere
10/02/2017

Vai kādreiz esat domājuši, kādas dāvanas valsts amatpersonas pasniedz ārvalstu viesiem vai dodoties ārvalstu vizītēs, lai reprezentētu valsti? Tikko kā Liepājas muzejā atklāta somu mākslinieka Henrika Dunkera (Henrik Duncker) fotogrāfiju izstāde “Dāvanas pēc protokola”, kas veltīta tieši diplomātiskajām dāvanām. Fotogrāfijās redzamas dāvanas, kas pasniegtas valsts, oficiālo un darba vizīšu ietvaros Latvijā un ārvalstīs. 

Projekts aizsācies, kad Anna Volkova, kura ir cieši saistīta ar grupu “Orbīta”, uzaicinājusi mākslinieku izveidot diplomātisko dāvanu bilžu sēriju “Orbītas” izdevumam “Talka”. Izstādes bukletā viens no “Orbītas” māksliniekiem Vladimirs Svetlovs raksta: “Apdāvināšanās ir dzīva liecība senam rituālam, kura mūsdienu mutācija norāda uz pārmaiņām mūsu civilizācijā un kultūrā. Apmainīšanās ar vērtīgiem priekšmetiem, iespējams, ir vaļsirdīgs un naivs varas pārstāvju, institūciju un tautas mēģinājums sarunāties, mēģinājums veidot personificētas un tuvas – savas – attiecības. (..) Elites dāvanu attēlos skaidri jaušams Henrikam raksturīgais humoristiskais skats, kas šoreiz vērsts valsts tēla identitātes virzienā hektiskās Eiropas kontekstā. Laikā, kad Somija jau svin, bet Latvija vēl tikai gatavojas savas neatkarības simtgadei.” 


Rīgas un visas Latvijas Metropolīta Aleksandra dāvana. Latvijā, bez datējuma. Atrodas LR Ministru kabinetā

Kopš 2012. gada Henriks Dunkers fotografējot izmanto īpašu metodi – viņš strādā paštaisītā studijā, kas ir trausla konstrukcija, veidota no koka rāmja, baltiem un melniem palagiem. Studijā tiek izmantota tikai dienasgaisma, tāpēc fotogrāfa darbadienas ritmu diktē saullēkts un riets. Tā tapušas arī fotogrāfijas no sērijas “Dāvanas pēc protokola”.

Henrika Dunkera fotogrāfijas publicētas laikrakstos The Independent, The Sunday, Telegraph, The New York Times, Wired, „Rīgas Laiks“ un citos izdevumos. Mākslinieka darbi atrodas laikmetīgās mākslas muzeja Kiasma kolekcijā Helsinkos, kā arī Moderna Museet kolekcijā Stokholmā un Somijas Fotogrāfijas muzejā. Par viņa nozīmīgākajām izstādēm var uzskatīt If Nokia were a place (2007) un Hay on the Highway, kas 1993. gadā saņēma Eiropas Fotogrāfijas balvu (European Photography Award). Sākot ar 2002. gadu, Henriks Dunkers ik pa laikam pievēršas Latvijas tematikai, tostarp fotogrāfiju sērijās Relating Latvia (2008) un Studio Kapsēde (kopš 2012).


Mongolijas prezidenta Cahjagīna Elbegdorža dāvana. Mongolijā, 2014. gada 12. jūnijā (oficiālās vizītes laikā). Dāvana atrodas LR Valsts prezidenta kancelejā

„Orbītas” grupa jūs uzaicināja nofotografēt protokola dāvanas no Latvijas valsts kolekcijas. Pastāstiet, lūdzu, vairāk par jūsu sadarbību ar „Orbītu” pie šī projekta?

Mana pirmā saskarsme ar „Orbītu” bija tad, kad viņi uzstājās Helsinkos, man šķiet, tas bija 2012. gadā. Viņi aizdeva man kameru un lūdza nobildēt dažas bildes no viņu uzstāšanās, kas bija dīvaina dienas izrāde vēstniecībā – uz antīka parketa grīdas satīna drapēriju ielenkumā. Tomēr tā bija ļoti baudāma uzstāšanās. Mēs apmainījāmies ar grāmatām: es viņiem iedevu savu „Izdzīvošanas rokasgrāmatu”, ko Laikmetīgais mākslas centrs bija publicējis 2009. gadā.

Acīmredzot dzejniekiem bija iepatikušās dažas manis uzņemtās bildes, jo 2013. gada rudenī, kad notika manas izstādes „Studio Kapsēde” atklāšana Kalnciema kvartāla galerijā, ar prieku pamanīju, ka ieradies arī Vladimirs Svetlovs no „Orbītas”.

Tad pagāja gandrīz gads, līdz Anna Volkova un Vladimirs sazinājās ar mani, piedāvājot fotografēt ciklu ar protokola dāvanām, kas bija paredzēts „Orbītas” topošajai gadagrāmatai „Talka”. Nesen biju attīstījis jaunu pieeju – fotografēt objektus uz konfekškrāsas foniem. Acīmredzot viņiem likās, ka tas ir ideāli piemērots viņu projektam. Protams, mani tas ieinteresēja. Biju iesācis projektu ar nosaukumu „Studio Kapsēde”, fotografējot dažādu cilvēku personiskās mantas Kapsēdē un tās tuvākajā apkārtnē. 2013. gadā Rīgas Porcelāna muzejs mani uzaicināja vispirms fotografēt viņu kolekcijas, bet vēlāk – izplānot un realizēt muzejā miniatūrfigūru izstādes iekārtojumu. Līdz ar to bija visai dabiski turpināt to visu ar kādu jaunu sadarbības projektu. Man patīk domāt par „Studio Kapsēde” kā par aktivitāšu platformu, kurā iesaistīti daudzi cilvēki, ne tikai – kā par foto sēriju, ko esmu radījis viens pats.


ASV senatora (vārds uzvārds nav zināms) dāvana. Rīgā, 2011. gada 20. aprīlī. Dāvana atrodas LR Saeimā

Tātad bija 2014. gada vasara. Vladimirs Svetlovs nokārtoja visus sagatavošanās darbus – plānošanu, atļaujas utt. Viņš man palīdzēja arī pašā fotografēšanas procesā, un arī Anna Volkova bieži parādījās. Mēs fotografējām parlamentā, Ministru kabinetā un Prezidenta kancelejā (kas tolaik atradās Melngalvju namā). Tā kā man pašam nepieder studijas aprīkojums – gaismas un tamlīdzīgi –, biju izprojektējis un uzbūvējis saliekamu koka ietvaru, kas kopā ar melnu un baltu audumu kalpoja studijas dabiskās gaismas vietā. Ar audumiem es varēju regulēt gaismas daudzumu, virzienu un kvalitāti. Līdz ar to katrā vietā mēs uzslējām šo telti-studiju (vai paviljonu, kā teica Vladimirs). Salīdzinot ar tradicionālo studijas aprīkojumu, uzstādīšana patiesībā nepadarīja visu process ilgāku, taču tas noteikti rezultējās garos, pat ļoti garos ekspozīcijas laikos. Vissliktākā situācija bija Melngalvju namā – istabā, kas mums tika piešķirta, bija tikai viens logs ar aptumšotu stiklu, līdzīgu tiem, kādi mēdz būt automašīnās. Un, it kā ar to vēl nepietiktu, debesis kļuva piķa melnas un sāka gāzt lietus. Tā nu mēs tur svīdām gandrīz pilnīgā tumsā; tikai ar lielām pūlēm varēju noregulēt kameras asumu un taisīju ļoti ilgas ekspozīcijas. Tikmēr Vladimirs pienesa kafijas un ķiršu kūkas. Tas bija lieliski!

Sērija tika nopublicēta izdevumā „Talka” 2014. gada beigās. Nodomājām, ka būtu forši parādīt kādreiz šo sēriju arī Rīgas publikai, taču nekādi konkrēti tālāki plāni neradās. 2015. gadā es piekritu divām izstādēm Liepājas muzejā – „Studio Kapsēde” 2016. gada februārī, bet „Dāvanas pēc protokola” – 2017. gada februārī. Tā kā man jau bija bijusi pieredze ar divām ceļojošajām izstādēm Somijā, padomāju, ka, ja jau būs jānodarbojas ar „Dāvanu” padarīšanu par īstu izstādi ar ierāmētām fotogrāfijām, kāpēc nepadarīt to par ceļojošu izstādi. Šoreiz bija mana kārta pasviest ideju „Orbītai”. Tā nu kopš 2016. gada rudens Vladmirs Svetlovs nodarbojas ar tūres organizēšanu. Izstāde ceļos pa Latviju vismaz gada garumā, jauki ietiecoties 2018. gadā – Latvijas simtgadē!


Ukrainas prezidenta V. E. Viktora Janukoviča dāvana. Ukrainā, 2013. gada 15. martā. Dāvana atrodas LR Saeimā

Kāds ir galvenais projekta „Dāvanas pēc protokola” vēstījums?

Tā ir diezgan vienkārša fotogrāfija, dokumentācija... vai studijas dokumentācija, kā es to redzu. Tas ir par mūsu laika atspoguļošanu, par to, kā mēs veicam novērojumus un izvēles un kā dalāmies ar to ar citiem. Tas dod vielu pārdomām. Šajā izstādē var ieraudzīt gan šķietami vērtīgu smalkamatniecības priekšmetu, gan lētu, neveikli sastiķētu veidojumu. Te vienu otrai blakus var salīdzināt dāvanas no demokrātiskām un autoritārām valstīm. Var pārdomāt, ko katra dāvana pastāsta par tās devēju – un vai ideāla dāvana atklāj arī kaut ko par saņēmēju. Un tā tālāk. Protokola dāvanu skaits ir liels un augošs, un praktisku apsvērumu vārdā lielākā daļa pēc saņemšanas nonāk noliktavā un tur arī paliek. Šis projekts ir kā ieskats sava veida atzinībā, ko Latvija saņēmusi starptautiskajā apritē, kā arī tas atklāj sakaru tīklu, kas sniedzas gan uz Rietumiem, gan Austrumiem. Šī izstāde šo skatījumu padara pieejamam daudziem Latvijas iedzīvotājiem. 


Gruzijas parlamenta priekšsēdētāja Dāvida Usupašvili dāvana. Tbilisi, 2014. gada 1. aprīlī. Dāvana atrodas LR Saeimā

Vai darbā pie šī projekta saskārāties arī ar pārsteigumiem?

Pasaule ir pilna ar pārsteidzošām lietām. Man šķiet, ka mani vienmēr ir interesējuši dažāda veida objekti, un nav noliedzams, ka šo fotogrāfiju uzņemšanu zināmā mērā veicināja arī mana kolekcionāra daba. Man vienīgi nav ne naudas, ne uzglabāšanas telpu, lai būtu par īstu kolekcionāru. Un vēl viena lieta: esmu vienmēr balansējis uz robežas starp tā saucamo labo gaumi un kiču. Es cenšos saskatīt cildeno ikdienišķajā un vulgārajā, un es bieži spēju ieraudzīt smieklīgo izmeklētajā un pompozajā. Tāpēc neapšaubāmi, ka, strādājot pie šāda kārdinoša projekta, bija daudz pārsteiguma momentu.


Biedrības "Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienība" valdes priekšsēdētājas Inetes Ielītes dāvana Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim. Latvijā, 2011. gada 8. martā. Dāvana atrodas LR Ministru kabinetā

Kura ir jūsu iemīļotākā protokola dāvana no tām, ko esat redzējis?

Ja man jāizvēlas viena... tad nosaukšu tādu, kas nav nākusi no citas valsts – melna keramikas bļoda no Latgales, ko premjerministram Valdim Dombrovskim savulaik pasniedza Latvijas dzimumu līdztiesības koalīcija.

Vai domājat izvērst šo projektu, fotografējot arī protokola dāvanas no citu valstu kolekcijām?

Jā, tāda doma man ir ienākusi prātā.


Latvijas Kinematogrāfistu savienības dāvana. Latvijā, 2002. gada 9. decembrī. Dāvana atrodas LR Ministru kabinetā

Diezgan daudzas jūsu foto sērijas ir saistītas ar Latviju. Vai esat pamanījis kaut ko tādu vietējā kultūrā, ko jūs raksturotu kā ļoti īpašu?

Pirmā lieta ir dziedāšana; tas stāstu daudzums un rotaļīgums, kas ir dziesmās. Kaut vai tagad, kad iekārtoju izstādi muzejā, dzirdu, kā kāds birojā gaiteņa galā visu laiku dzied. Kad Somijā ir dzimšanas dienas ballīte un pienāk laiks obligātajai apsveikuma dziesmai, klausīties lielākoties šķībo dziedāšanu ir diezgan neērti. Bet šeit Latvijā cilvēki kaut kādā dabiskā veidā prot turēt līdzi meldiņu. Diemžēl to pašu nevar teikt par braukšanu pie stūres. Pirms pāris dienām man gandrīz uzbrauca (un tā nebija pirmā reize) smagā mašīna, kas ātrā gaitā stūrēja iekšā manā brauktuves pusē. Tā apdzina divus citus garos smagos, neņemot vērā, ka tajā vietā apdzīšana bija aizliegta. Lūk, šos divus novērojumus nebūtu viegli nofotografēt, bet abus tos var apliecināt satiksmes negadījumu statistika un kordziedātāju skaits. 

Esmu dzirdējusi, ka Somijā joko par latviešiem un viņu mīlestību uz kartupeļiem. Vai jums ir kaut kas, ko pateikt par latviešiem un kartupeļiem?

Jā, es esmu uzņēmis īsfilmu par latviešu kartupeļiem.


Henriks Dunkers. Tuberosa

ARHĪVS: Trīs jautājumi somu fotogrāfam Henrikam Dunkeram par ciklu “Studija Kapsēde” 

henrikduncker.com