NN nakts 2017. Foto: Odrija Fišere

Ielīst otra ādā 0

Īssaruna ar teātra kritiķi Edīti Tišheizeri

Laura Brokāne
18/01/2017

Šogad Normunda Naumaņa Gada balvu mākslas kritikā saņēmusi teātra kritiķe Edīte Tišheizere – mākslas zinātņu doktore ar ilgu pieredzi izrāžu vērtēšanā. Viņas pieeju kritiku un interviju veidošanā raksturo erudīcija, kaislīga, personiska interese par skatuves mākslu un cieņpilna attieksme pret recenzēto. Piešķirot balvu, žūrijas pamatojumā teikts: „Viņas teksti ir arī literāri pašvērtīgas esejas, kurās māksla ir izmantota kā pateicīgs materiāls, lai saprastu, kas notiek ar un ap mums.”

Aicinājām Edīti uz sarunu nākamajā dienā pēc balvas saņemšanas.

Ko jums nozīmē Normunda Naumaņa vārdā nosauktās kritikas balvas saņemšana?

Normundam bija ļoti nozīmīga vieta manā dzīvē. Cienījami ir cilvēki, kas par šo balvu spriež. Interesanti un vērtīgi ir kritiķi, ar kuriem kopā tiku nominēta balvai. Tāpēc to saņemt man ir gods un prieks.


Edīte Tišheizere.
Foto: Matīss Markovskis

Domājot par jūsu darbu – gan recenzijās, gan intervijās – pirmais vārds, kas nāk prātā, ir „sapratne” – kā patiesas intereses impulss, kā vēlme izprast autora vēstījumu un arī ētiska kategorija. Kā jūs pati raksturotu savu pieeju?

Pirms gadiem 35 kritikas semināru klades vāka iekšpusē esmu ierakstījusi sava kursa vadītāja Jurija Ribakova vārdus: “Понять, а потом непринять” (Saprast, pēc tam nepieņemt – red.), proti, vispirms mēģini saprast, ko mākslinieks ir gribējis panākt, un tikai pēc tam domā, kā tas saskan ar taviem priekšstatiem. Būtībā kritiķa darbam ir visai daudz līdzības ar aktiera profesiju – ir jāgrib ielīst otra cilvēka “ādā”. Tiesa gan, tas ne vienmēr sanāk.

Vai jums ir savs kritiķa „ētikas kodekss”?

Gribētos domāt, ka ir. Runāt par mākslinieka darbu, nevis personību. Nerakstīt recenzijas par draugu darbiem. Nepretendēt uz vienīgo patiesību. Ja vien iespējams, pateikt, cik ļoti man patikusi izrāde, loma, režija.

Intervijā „Kultūras Rondo” neslēpāt, ka čiepjat idejas no citiem kritiķiem. Ko ir vērts čiept Latvijas un pasaules kontekstā?

Čiept un aizņemties jau var tikai skatpunktu, metodi, piegājienu. “NN naktī” Armands Znotiņš runāja par to, ka dzīves jēgas meklējumus vairāk saskata tieši eksaktajās zinātnēs. O, no tāda viedokļa es nekad nebiju uz tām lietās skatījusies! Man ir ļoti interesanti pētīt, kā tiek analizēts daiļdarbs citu mākslas nozaru teorijās, mani interesē tā mehānika, strukturēšana. Bet tā, ka es noklausītos, ko citi saka un tad ieliktu to savā recenzijā, tā gan nav. Tēlaini izsakoties, mēs visi rotaļājamies lielā smilšu kastē. Var nočiept kādu “lāpstiņu” un pamēģināt, kā ar to sanāk rakt, bet “smiltis” es neaizņemos, to man pietiek pašai.

Vai jūtat, ka jaunā kritiķu paaudze ienes kādu jaunu virzienu? Vai var runāt par kritikas kanona vai tradīcijas pārvērtēšanu?

Savulaik Inese Zandere teica, ka viņa paaudzi izjūt nevis horizontāli, proti, kā vienā laikā dzimušus cilvēkus, bet vertikāli – pēc pasaules izjūtas līdzības. Pilnīgi Inesei piekrītu. Man ir interesanti sekot konkrētiem talantīgiem cilvēkiem, un tad nav no svara, kādas ir mūsu vecuma proporcijas. Nedomāju par kritiku tādās kategorijās. Tiem, kas ir ieguvuši profesijas pamatus tad, kad robežas jau ir vaļā, ir daudz vairāk “lāpstiņu” un “spainīšu”, ar ko rotaļāties mūsu smilšu kastē. Par to gan es viņus apskaužu. Teātra vēsturē esmu sastapusies gan ar kanoniem, gan tradīcijām. Diespasarg, sastapties ar tiem vēlreiz. Mainās mūsu dzīve, un tai līdzi mainās kritikas rakstības veids – īsāk, izteiksmīgāk, personiskāk. 

Sarunā ar rakstnieci Inesi Zanderi literatūrkritiķe Anda Baklāne atzina, ka literatūrkritika ir žanrs, kur var beidzot ieiet dziļumā. Kāda, jūsuprāt, ir teātra kritikas loma iepretī skatuves mākslai?

Domāju, ka īsti dziļumā var iet teātra zinātnē un teorijā, un to darīt ir ārkārtīgi interesanti. Kritika, vismaz tagad – lielo ātrumu un īso atsauksmju laikmetā – ir operatīvais žanrs, kurā galvenais ir parādību piefiksēt, dot skatītājiem kādu orientieri, bet māksliniekiem – pirmo nojausmu, vai viņi ir panākuši to, ko vēlējās, vai ne. Jo kritiķis jau ir ne vairāk, bet arī ne mazāk kā profesionāls skatītājs.

Kā novērtējums jums ir vissvarīgākais?

Ļoti uzticos saviem kolēģiem “Teātra Vēstneša” redakcijā, ļoti. Man ir daži draugi, kas nav saistīti ar teātri, viņi ir lielisks “fīdbeks”. Un tad ir pāris cilvēki, ar kuriem mani nesaista nekas, izņemot mākslu, bet ir ļoti būtiski saņemt vai nosūtīt īsziņu. Tie ir kā tādi signāli kosmosā – pamirkšķina gaismiņa, un zini, ka tur ir dzīvība un saprāts.