“Nebūt vairs zaķītim”
Sniedze Kāle
05/01/2011
No 6. janvāra līdz 4. februārim Mūkusalas Mākslas salonā ir aplūkojama jaunās mākslinieces Lauras Ozolas personālizstāde “Horizonts bez mākoņiem”.
Laura Ozola (1981) 2007. gadā, pabeigusi Ivara Heinrihsona konceptuālās glezniecības meistardarbnīcu, ieguva maģistra grādu. Līdz šim sarīkojusi divas personālās izstādes: 2007. gadā “Zaķīša pirtiņa” galerijā “Māksla XO” un 2009. gadā “Agrs rīts” mākslas galerijā Sky. Jaunā māksliniece kopš pirmajiem patstāvīgi veiktajiem darbiem turējusies pie konkrēta vēstījuma, ietverot gleznu plaknēs dažādas zīmes un simbolus. Senākajās gleznās vairāk nodarbināja eksistenciāli jautājumi, bet, laikam ejot, aizvien vairāk nostiprinās viņas interese par cilvēku savstarpējām attiecībām, izraugoties lakonisku, harmoniski sabalansētu pretkrāsu laukumu glezniecību.
Horizonts bez mākoņiem. 2011. Audekls, eļļa, 220x125 cm
Gatavojoties intervijai lasīju Jūsu rakstīto, kur diezgan apzināti skaidrojāt savu glezniecības ceļa attīstību un kur pieminējāt arī lūzuma punktus, vai varat to arī šeit pastāstīt?
Es priecājos, ka tikai tagad notiks mana personālizstāde, jo piefiksēju, ka visu laiku esmu meklējusi ceļu. Pēc akadēmijas beigšanas ir pagājuši četri gadi, šajā laikā varēju brīvi strādāt un meklēt izteiksmes valodu. Tagad ir izkristalizējies stils, tāds, kas ir interesants, taču nemitīgi jātiecas, lai arī nākamais darbs pēc veiksmes būtu vismaz tikpat labs, ja ne labāks. Simbolu nav tik daudz, bet strādāšanas gaitā tie atklājās no jauna, tādējādi veidojas arī jauns sakāmais.
Jā, bet kā ar formālajiem eksperimentiem? Piemēram, Jūs savā laikā esat gleznojusi uz plēvēm?
Tas bija akadēmijā, kad svarīgi bija attīstības ceļā sastaptie cilvēki, kuru ietekmē mainījās arī mana izteiksme un domāšana, nevis tādā didaktiskā līmenī, bet plašāk. Trešajā kursā starptautiska plenēra ietvaros Slovākijā satiku Amerikas mākslinieku Rafaelu Di Luzio, kas manā vēl nenobriedušajā vizuālās mākslas uztverē atraisīja citādāku domāšanu. Viņš darbojās ar elektroniskajām instalācijām un uzaicināja mani uz Sicīliju par asistenti, kas deva lielisku iespēju redzēt, kā strādāt ar materiālu un to kombinācijām. Tas lika aizdomāties, kā vispār iespējams runāt, un mudināja kaut ko pamēģināt pašai.
Akadēmijā pēc tam, kad esi izgājis cauri visiem uzstādījumiem, trešais un ceturtais kurss ir brīvāks. Ivara Heinrihsona konceptuālā meistardarbnīca arī mudināja uz pārmaiņām domāšanā, lai atvērtos un atrastu sevi. Tādējādi radās vēlme pārkāpt tradicionālās glezniecības robežas, mēģināt no kaut kā atteikties vai aizkrāsot pavisam ciet, vai gluži pretēji – piešķirt lielāku uzmanību detaļām. Šī pieeja vairāk attīstīja nevis glezniecības stilu, bet gan domāšanu, ļaujot noskaidrot, kas pašai ir svarīgākās, uzticamākās “lietas”.
Jūs pirms dažiem gadiem izteicāties, ka mūsdienās mākslinieka uzdevums ir izaicināt sabiedrību, skarot tēmas, kuras nav nemaz tik patīkamas, vai aizvien esat tādos ieskatos?
Pašlaik domāju nedaudz citādāk! Nav šaubu, ka māksla kā valoda drīkst attēlot visu, kas pastāv pasaulē, arī sāpes. Savās maģistra darba izstādes [“Zaķīša pirtiņa” – šeit un turpmāk S.K. komentāri] gleznās iekļāvu krāsu notecējums kā emocionālo pārdzīvojumu fizisko izpausmi. Taču tagad es negleznotu kroplību, depresīvus motīvus – visu, kas ir negatīvs. Pasaulē pietiek sāpju, tāpēc nav nepieciešams šo kravu papildināt ar savu pienesumu.
Protams, ja es minētās negatīvās lietas izjustu iekšēji, tad varbūt arī gleznotu. Ja mākslinieks ir patiess un izliek sevī sakrājušās emocijas, tad viņa darbos jebkas ir attaisnojams.
Vai pārāk liela apmierinātība ar dzīvi, Jūsuprāt, nemazina stimulu nodarboties ar mākslu? Piemēram, kad cilvēks jūtas harmoniski, ir apmierināts ar sevi un apkārtējo vidi – viņam viss ir kārtībā.
Jā, pastāv zināmas bailes, ka kādā mirklī vari palikt bez izsakāmām izjūtām.
Es uzdevu šo jautājumu, jo uzskatu, ka Jūsu izstāde “Zaķīša pirtiņa” bija diezgan izteikta pašterapija. Tāpat reiz esat teikusi, ka Jums glezniecība ir skaists vientulības akts, kas norāda uz to, ka caur darbiem it kā sakārtojat sevi.
Jā, izstāde “Zaķīša pirtiņa” radās mirklī, kad bija sakrājušās ļoti daudz emocijas, un tās burtiski “izsprāga” laukā. Šie darbi bija patiesi. Tolaik mani interesēja dedzinoši aizskārumi un emocijas, kuras bija grūti izdzīvot, jo nevarēju vai negribēju, vai gluži otrādi – pārizdzīvoju. Gleznošana bija kā atgriešanās pie sava kodola, lai nepazustu emociju vētrās un ārējos kairinājumos.
Savukārt, runājot par gaidāmo personālizstādi, tad šeit varēs just nobriedušu personību, kura apzinās savus mērķus un izvēlēto ceļu. Pašlaik dzīvoju harmonijā un ar interesi vēroju savu attīstību, ienāk pilnīgi citi temati. Tagad mani nodarbina pašas dzīve un šī procesa izdzīvošanas veidi. Es meklēju kaut ko pozitīvu un stabilu, taču vienlaikus domāju, lai manos darbos arī skatītājam būtu ar ko identificēties.
Vai Jūs esat domājusi par atšķirībām starp vīriešu un sieviešu gleznām? Vai Jums liekas, ka tādas pastāv?
Kad es skatos uz saviem darbiem, skaidri zinu, ka vīrieši tādus nevarētu radīt. Es sevi izjūtu kā ļoti sievišķīgu gleznotāju. Neraugoties uz to, ka manās gleznās nevar atrast puķītes, rozītes un putniņus, ir tāds rotaļīgs erotisms, koķetērija ar pretējo dzimumu. Vispār vīrieša un sievietes savstarpējās attiecības ir tēma, kas mani nodarbina, taču ne dramatiskā izpratnē.
Jūs šajā izstādē nolīdzsvarojat emocionālo pasauli, sintezējat to konkrētos tēlos, tādējādi it kā paralēli izvēlētajiem sievišķīgajiem simboliem un motīviem pastāv šī racionālā pieeja.
Tāda spontānā – emocionāli atraisītā gleznošana man arī reizēm ir raksturīgā, taču daudz retāk. Biežāk gleznoju ilgi apdomātas, vairākas dienas skicētas kompozīcijas, kur akcentēta līnija un krāsa. Īstenībā glezniecībā augstāk vērtēju tieši šo spontāno pieeju, kurai nav racionālā pamatojuma.
Pastāstiet vairāk par pašu darbu radīšanas procesu!
Sākumā notiek dzīves vērošana, kuru novadu līdz iekšējai filtrēšanas programmai. Pēc tam sāku domāt, kā tas varētu izskatīties gleznā, vai kāpēc man to vajadzētu iekļaut darbā. Tad nonāku pie stadijas, kad izvērtēju, kā iepriekš redzēto vai piedzīvoto situāciju attēlot, pastiprinot sakāmo.
Jūsu gleznotajiem cilvēkiem nav seju, vai tas apzināti?
Jau akadēmijas laikā aizsāku šādi gleznot, tad biju ietekmējusies no Anrī Matisa, viņa Rožukroņa kapelas gleznojumiem Vansā [gleznoti periodā no 1949. līdz 1951. gadam]. Lai nepievērstu uzmanību konkrētai personai, bet vispārējai cilvēka idejai, viņš atsacījās no sejām. Uzskatu, ka seja ir ļoti personiska, tai ir jābūt sevišķi svarīgai, lai attēlotu.
Jums darbos ļoti svarīgi ir simboli, tie daudzkārt arī atkārtojas, vai nosauksiet svarīgākos un sev noformulētos to atšifrējumus?
Mani simboli ir mainīgi, taču ir arī noturīgāki. Piemēram, banāns pārstāv vīrišķo klātbūtni, mani fascinē arī viņa forma. Sarkanā krāsa – spēcīgs dzīvības simbols, ugunsdzēšamais aparāts – trauksme. Zaķīšu maskas – lomu maiņa.
Ko nozīmē justies kā zaķītim?
Truli! Piemēram, akadēmijā, neizbēgami tu kādā mirklī jūties kā zaķītis, jo visa pasniedzēju plejāde ir vīrieši. Bakalaura darba gleznā ietvēru zaķīti ar nocirstu galvu, lai drastiski pateiktu, ka jābeidz “zaķīša posms” un beidzot jāmaina sava loma.
Vai drēbju gleznojumi saistāmi ar dzimumu?
Ne tikai, šajā izstādē ir arī glezna “Tēva krekls”. Protams, tas ir vīriešu apģērbs, taču darbs vairāk stāsta par laika ritumu, kur jaunības trakums un bezrūpība pāriet uz citu līmeni kā, piemēram, nobrieduša prāta un darbības/bezdarbības rezultātu.
Jūs esat izteikusies par laika nozīmi savos darbos.
Jā, kad lasīju Svēto Augustīnu, mani fascinēja viņa teiktais – atziņa, ka visu laiku pastāv tagadne, bet pagātne un nākotne ir tagadnes interpretācijā. Spontāni veidotie darbi ir tapuši tieši tagadnē, kad realizējas kaut kāda vīzija.
Es domāju, Jūs reāli iegleznojat darbos laika dimensiju, izmantojot notecējumus.
Jā, laikam tā sanāk. Arī gleznā “Bēgums” ir ļoti izteikta pagātnes klātbūtne, tāpat kā darbā “Tēva krekls”, abos ierunājas iztecējušā laika noskaņa, rūpīgi saliekot pārdomātus simbolus.
Vai Jūs joprojām uzskatāt, ka mākslinieka misija ir būt par “radaru”?
Es nupat nejauši redzēju raidījumu “Vakara Intervija”, kurā Gints Grūbe intervēja gleznotāju Džemmu Skulmi, tur izskanēja šāds teksts: “Mākslinieku neievēl, bet tāpat kā pāvestu ieceļ uz mūžu!”. (Smejas). Man šķiet, tie ir ļoti skaisti vārdi. Es aizvien domāju, ka mākslinieki ir cilvēki, kuri ir apveltīti ar izteiktāku spēju uztvert netaustāmo, viņam jāpiemīt arī talantam un prātam. Līdzīgi kā labam ārstam un juristam, tā ir profesija, ko dara.
