Laura Ozola darba procesā

“Nebūt vairs zaķītim” 0

Sniedze Kāle
05/01/2011

No 6. janvāra līdz 4. februārim Mūkusalas Mākslas salonā ir aplūkojama jaunās mākslinieces Lauras Ozolas personālizstāde “Horizonts bez mākoņiem”.

Laura Ozola (1981) 2007. gadā, pabeigusi Ivara Heinrihsona konceptuālās glezniecības meistardarbnīcu, ieguva maģistra grādu. Līdz šim sarīkojusi divas personālās izstādes: 2007. gadā “Zaķīša pirtiņa” galerijā “Māksla XO” un 2009. gadā “Agrs rīts” mākslas galerijā Sky. Jaunā māksliniece kopš pirmajiem patstāvīgi veiktajiem darbiem turējusies pie konkrēta vēstījuma, ietverot gleznu plaknēs dažādas zīmes un simbolus. Senākajās gleznās vairāk nodarbināja eksistenciāli jautājumi, bet, laikam ejot, aizvien vairāk nostiprinās viņas interese par cilvēku savstarpējām attiecībām, izraugoties lakonisku, harmoniski sabalansētu pretkrāsu laukumu glezniecību.


Horizonts bez mākoņiem. 2011. Audekls, eļļa, 220x125 cm

Gatavojoties intervijai lasīju Jūsu rakstīto, kur diezgan apzināti skaidrojāt savu glezniecības ceļa attīstību un kur pieminējāt arī lūzuma punktus, vai varat to arī šeit pastāstīt?

Es priecājos, ka tikai tagad notiks mana personālizstāde, jo piefiksēju, ka visu laiku esmu meklējusi ceļu. Pēc akadēmijas beigšanas ir pagājuši četri gadi, šajā laikā varēju brīvi strādāt un meklēt izteiksmes valodu. Tagad ir izkristalizējies stils, tāds, kas ir interesants, taču nemitīgi jātiecas, lai arī nākamais darbs pēc veiksmes būtu vismaz tikpat labs, ja ne labāks. Simbolu nav tik daudz, bet strādāšanas gaitā tie atklājās no jauna, tādējādi veidojas arī jauns sakāmais.

Jā, bet kā ar formālajiem eksperimentiem? Piemēram, Jūs savā laikā esat gleznojusi uz plēvēm?

Tas bija akadēmijā, kad svarīgi bija attīstības ceļā sastaptie cilvēki, kuru ietekmē mainījās arī mana izteiksme un domāšana, nevis tādā didaktiskā līmenī, bet plašāk. Trešajā kursā starptautiska plenēra ietvaros Slovākijā satiku Amerikas mākslinieku Rafaelu Di Luzio, kas manā vēl nenobriedušajā vizuālās mākslas uztverē atraisīja citādāku domāšanu. Viņš darbojās ar elektroniskajām instalācijām un uzaicināja mani uz Sicīliju par asistenti, kas deva lielisku iespēju redzēt, kā strādāt ar materiālu un to kombinācijām. Tas lika aizdomāties, kā vispār iespējams runāt, un mudināja kaut ko pamēģināt pašai.

Akadēmijā pēc tam, kad esi izgājis cauri visiem uzstādījumiem, trešais un ceturtais kurss ir brīvāks. Ivara Heinrihsona konceptuālā meistardarbnīca arī mudināja uz pārmaiņām domāšanā, lai atvērtos un atrastu sevi. Tādējādi radās vēlme pārkāpt tradicionālās glezniecības robežas, mēģināt no kaut kā atteikties vai aizkrāsot pavisam ciet, vai gluži pretēji – piešķirt lielāku uzmanību detaļām. Šī pieeja vairāk attīstīja nevis glezniecības stilu, bet gan domāšanu, ļaujot noskaidrot, kas pašai ir svarīgākās, uzticamākās “lietas”.

Jūs pirms dažiem gadiem izteicāties, ka mūsdienās mākslinieka uzdevums ir izaicināt sabiedrību, skarot tēmas, kuras nav nemaz tik patīkamas, vai aizvien esat tādos ieskatos?

Pašlaik domāju nedaudz citādāk! Nav šaubu, ka māksla kā valoda drīkst attēlot visu, kas pastāv pasaulē, arī sāpes. Savās maģistra darba izstādes [“Zaķīša pirtiņa” – šeit un turpmāk S.K. komentāri] gleznās iekļāvu krāsu notecējums kā emocionālo pārdzīvojumu fizisko izpausmi. Taču tagad es negleznotu kroplību, depresīvus motīvus – visu, kas ir negatīvs. Pasaulē pietiek sāpju, tāpēc nav nepieciešams šo kravu papildināt ar savu pienesumu.

Protams, ja es minētās negatīvās lietas izjustu iekšēji, tad varbūt arī gleznotu. Ja mākslinieks ir patiess un izliek sevī sakrājušās emocijas, tad viņa darbos jebkas ir attaisnojams.

Vai pārāk liela apmierinātība ar dzīvi, Jūsuprāt, nemazina stimulu nodarboties ar mākslu? Piemēram, kad cilvēks jūtas harmoniski, ir apmierināts ar sevi un apkārtējo vidi – viņam viss ir kārtībā.

Jā, pastāv zināmas bailes, ka kādā mirklī vari palikt bez izsakāmām izjūtām.

Es uzdevu šo jautājumu, jo uzskatu, ka Jūsu izstāde “Zaķīša pirtiņa” bija diezgan izteikta pašterapija. Tāpat reiz esat teikusi, ka Jums glezniecība ir skaists vientulības akts, kas norāda uz to, ka caur darbiem it kā sakārtojat sevi.

Jā, izstāde “Zaķīša pirtiņa” radās mirklī, kad bija sakrājušās ļoti daudz emocijas, un tās burtiski “izsprāga” laukā. Šie darbi bija patiesi. Tolaik mani interesēja dedzinoši aizskārumi un emocijas, kuras bija grūti izdzīvot, jo nevarēju vai negribēju, vai gluži otrādi  – pārizdzīvoju. Gleznošana bija kā atgriešanās pie sava kodola, lai nepazustu emociju vētrās un ārējos kairinājumos.

Savukārt, runājot par gaidāmo personālizstādi, tad šeit varēs just nobriedušu personību, kura apzinās savus mērķus un izvēlēto ceļu. Pašlaik dzīvoju harmonijā un ar interesi vēroju savu attīstību, ienāk pilnīgi citi temati. Tagad mani nodarbina pašas dzīve un šī procesa izdzīvošanas veidi. Es meklēju kaut ko pozitīvu un stabilu, taču vienlaikus domāju, lai manos darbos arī skatītājam būtu ar ko identificēties.