(Fragments.) Helēna Heinrihsone. „Īrija.“ 2016. Foto: Renārs Derrings

Izstāde par acīmredzamām jūtām un mīlestību 0

Īssaruna ar mākslinieci Helēnu Heinrihsoni

Lauma Laube
28/12/2016

Ziemassvētku priekšvakarā, 22. decembrī, „Māksla XO“ galerijā tika atklāta Helēnas Heinrihsones izstāde „I Love You. Veltījums Aleksam Kacam“. Kā lasāms nosaukumā, tajā redzamās gleznas, kas apmeklētājiem pieejamas līdz 17. janvārim, ir veltījums amerikāņu māksliniekam Aleksam Kacam.

Helēna Heinrihsone Latvijas mākslas vidē darbojas jau kopš 1970. gadu sākuma. Savu jaunāko izstādi pati māksliniece izstādi raksturo šādi: „Jūtu mulsums, naivums un tiešums. Vispārpieņemtā skaistuma etalona izmantošana romantizētas īstenības attēlošanā. Jauni cilvēki – mīlas pāri (noskaņu) raksturojošā vidē – pasaules ievērojamāko arhitektūras objektu un ainavu fonā. Romantisks skatījums, kura tīšprātīgo banalitāti ierobežo ironija.”

Arterritory tikās ar mākslinieci, lai noskaidrotu vairāk par pašu izstādi, tās iedvesmas avotiem un to, kādēļ autores gleznas veltītas tieši Aleksam Kacam.


Helēna Heinrihsone. „Asulejo.“ 2016. Foto: Renārs Derrings

Pastāstiet nedaudz par pašu izstādi un to, ko tajā varēs ieraudzīt apmeklētāji!

Izstādē ir sešas manas gleznas, kas ir veltītas amerikāņu māksliniekam Aleksam Kacam. Kādēļ tieši Kacam? Kacs ir ļoti aktīvs cilvēks, aktīvs gleznotājs, kurš ar jauniem darbiem piedalās ļoti daudzās Eiropas mākslas mesēs. Viņam nākamgad būs 90 gadi. Kaca darbi ir nedaudz grafiski, viņš pēc izglītības ir dizaingrafiķis, viņam ir lieliskas litogrāfijas un lielizmēra gleznas (apmēram 2 x 4 metri). Parasti tajās ir attēloti cilvēku portreti, bieži tie ir profilā. Telpa starp šīm divām sejām ir tukšums – krāsu plakne. Tomēr manās gleznās ir arī iespaidi no ceļojumiem, kurus atsevišķi bija grūti realizēt, piemēram, Tadžmahals Indijā. Tas ir kaut kas neaprakstāms, bet kā to attēlot? Vienkārši gleznot Tadžmahalu? Tas būtu jocīgi. Vai gleznot okeāna krastu saulrietā un kā viļņi sitas gar klintīm? Tās ir tādas skaistas parādības līdz banalitātei, bet tomēr man bija kārdinājums tās pārcelt uz audeklu. Un ir vēl viens moments – apkārt man ir daudz skaistu, jaunu cilvēku tādēļ, ka ar savu mazmeitu bieži tiekos un draudzējos. Un šie jaunieši jau arī ir ļoti banāli savā skaistumā un tā atvērtībā. Tas viss kopā pārvērtās par manu izstādi I Love You. Tas viss ir banāli, arī izstādes nosaukums ir salds, bet es uz to pati parakstījos. Tomēr brīžiem man uznāca šausmas – es darbnīcā skatos apkārt uz gleznām ar sejām un domāju: “Nu, šausmas, ko es daru?” (Smejas) Bet es vairs nevarēju atkāpties. Visas ciešanas, mīlestība un pārdzīvojumi ir acīmredzamas tajās jaunajās sejās. Bet es esmu pilnīgi pārliecināta, ka jebkurā vecumā cilvēki vēlas mīlēt un būt mīlēti, tomēr tas ir noslēpts aiz veciem ķermeņiem un nav tik acīmredzams. Šī izstāde ir par mīlestību, par jūtām. Tā ir acīmredzama, nekas nav apslēpts.


Helēna Heinrihsone. „Pie rozes. Taj Mahal.“ 2016. Foto: Renārs Derrings

Kā jūs raksturotu Kaca ietekmi uz jūsu daiļraidi? Tā ir gan krāsu, gan cilvēku portretu izmantošana?

Jā, tas ir valdzinājums attēlot šīs milzīgās cilvēku sejas. Es neteiktu, ka viņš konkrēti ietekmēja manu gleznošanu, bet šo izstādi Kacs ir ietekmējis ar savu monumentalitāti, ar savu vienkāršību. Turklāt mani ļoti uzrunā mākslinieki, kas līdz lielam, nozīmīgam gadu skaitam ir tik radoši. Kā mūsu Džemma Skulme, kādreiz arī Rūdolfs Pinnis. Viņam bija 90 gadu, vienā rokā ota, otrā – varbūt glāze šampanieša, bet darbi paliek arvien labāki un labāki. 

Un kā ir ar šiem mīlas pāriem, tiem iedvesmu guvāt tieši no apkārtējās vides?

Jā, mēs ar mazmeitu Augusti esam ciešā kontaktā, kopā ar viņas draugiem esam svinējuši gan Jāņus, gan mums ir arī citas lielas svinības un balles, kur viņi piedalās. Un, ja es viņus neredzētu, tad es viņus iztēlotos. (Smejas) Bet viņi eksistē, viņi visi ir brīnišķīgi, viņi mācās, grib labi dzīvot un vēlas ko vairāk par parastu ikdienu, viņiem ir mērķi. Viņi ir tāda brīnišķīga, jauna paaudze.


Helēna Heinrihsone. „Okeāns. Zambujera do Mar.“ 2016. Foto: Renārs Derrings

Vai visi arhitektūras objekti un ainavas, kas redzamas jūsu gleznās, nāk tikai no jūsu ceļojumiem?

Jā, nekas nav pārzīmēts no kartiņām, tas viss ir piedzīvots. Es parasti ceļoju ar draugiem vai ar vīru Ivaru. Paldies Dievam, tagad man bija iespēja to, kas ir iekrājies, ievietot starp cilvēku sejām, piemēram, sniegpārsliņas. Kurš gan nav bāzis ārā mēli, lai tās notvertu? Tas nav nekas oriģināls, bet tie ir tādi priecīgi momenti ar sentimentāli banālu mērci, un es to apzinos. 


Helēna Heinrihsone. „Sniegs.“ 2016. Foto: Renārs Derrings

Daži no Kacam veltītajiem darbiem būs redzami arī mākslas mesē ART MADRID’17, kur dosieties kopā ar „Māksla XO“ galeriju un citiem latviešu māksliniekiem. Vai tur jūsu gleznas būs redzamas pašam Aleksam Kacam?

Mēs it kā vēlamies Aleksam Kacam paziņot, ka ir kāds cilvēks, kas velta viņam izstādi. (Smejas) Bet to spriedīsim vēlāk. Es nedomāju, ka mākslinieks savos gados braukās pa visām mesēm, kurās piedalās, bet mēs vēl izdomāsim, kā paziņot. 

Un kā jums šķiet, kā Kacs varētu raudzīties uz šo viņam veltīto izstādi?

Ja viņam kaut nedaudz patiktu šie darbi, tad es būtu apmierināta. (Smejas) Bet, ja man kāds veltītu izstādi, kuras darbi mani neuzrunātu, man būtu vai nu pilnīgi vienalga, vai kaitinoši. To redzēsim, varbūt būs kāda reakcija. (Smejas


Helēna Heinrihsone. „Diskotēka.“ 2016. Foto: Renārs Derrings

makslaxogalerija.lv