Reičelas Rosinas izstāde „Mana zaļā lapa” kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Foto: Ansis Starks

Sašūt savu ēnu 0

Īssaruna ar amerikāņu mākslinieci Reičelu Rosinu

Laura Brokāne
23/12/2016

  Materiāls tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

Līdz 15. janvārim kim? Laikmetīgās mākslas centrs sadarbībā ar Art in General piedāvā Ņujorkas multimediju un instalāciju mākslinieces Reičelas Rosinas (Rachel Rossin, 1987) jaunāko darbu izstādi „Mana zaļā lapa”. Tajā atklājas mākslinieces pamatintereses – operēt ar virtuālās realitātes (VR) iespējām un uzdot jautājumus par hiperrealitātes un iztēles robežām, balstoties dažādās uztveres un pieredzes formās. Skatītājs var iejusties trīsdimensiju gleznās, simulācijai mijiedarbojoties ar viņa fizisko ķermeni. Vienlaikus viņas darbi ir arī abstraktas, vizuāli baudāmas ainavas, kas liek domāt par skaistuma izpratnes gaistošo dabu.

Nupat žurnāls Arsty Reičelu Rosinu iekļāvis šī gada 16 jauno mākslinieku topā https://www.artsy.net/article/artsy-editorial-the-top-emerging-artists-of-2016, 2015. gadā māksliniece saņēmusi Ņujorkas New Museum stipendiju virtuālās realitātes pētījumiem, 2013. gadā – Klāras Levinsones mākslas stipendiju, 2007. gadā – Ugandas Nacionālā fonda Studentu pētniecības jaunrades stipendiju. Nozīmīgākās Rosinas personālizstādes notikušas Ņujorkā, taču viņas darbi iekļauti arī Borusan laikmetīgās mākslas kolekcijā Stambulā un Zabludowicz kolekcijā Londonā.


Reičelas Rosinas izstāde „Mana zaļā lapa” kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Foto: Ansis Starks

Pastāstiet, lūdzu, par izstādi „Mana zaļā lapa”. Saprotu, ka tā ir daļa no lielāka projekta.

Stāvgleznas ir ņemtas no plašākas simulācijas, kas bija iekļauta VR darbā. Visus zīmējumus un gleznojumus es izmantoju kā skenētu 3D objektu tekstūras, kas veido šī darba mugurkaulu. Man patika ideja par digitālā sašūšanu ar analogo, un otrādi. Apmēram gadu strādāju šādā apstrādes tehnikā. Tā man atgādina Pītera Pena mēģinājumu, piepalīdzot Vendijai, sašūt savu ēnu – viņi vēlas tai pieskarties, taču tas nav iespējams, un ēnas loma ir atkarīga no fiziskā veidola. Tāpēc izstādēs skulptūru ēnām ir tikpat nozīmīga loma kā pašiem mākslas darbiem. 

„Mana zaļā lapa” ir izstāde par digitālo mediju un analogās realitātes simbolisko lomu pārmantota kauna, baiļu un apsēstības kontekstā – objekti stāv kā rēgainas figūras, kuras veidojis mana ķermeņa spiediens. VR ietver apsēstības elementus tajā, kā ķermeņi apdzīvo augu un lapu ķermeņus un 3D ģeometrija sienu rotājumos ir sašķīdusi un pārgleznota jaunās gleznās, ko izveidoju.


Reičelas Rosinas izstāde „Mana zaļā lapa” kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Foto: Ansis Starks

Vai veidojot šo darbu, domājāt par Latvijas kontekstu?

Es domāju par Latvijas politisko un vēsturisko kontekstu un to, kā šī vēsture saistās ar kolektīvo un vēsturisko atmiņu. Taisot šo darbu, daudz domāju par baiļu un kauna nozīmi un pārmantojamību – iejūtīga apmaiņa starp tagadni un pagātni nozīmē dot ziņu nākotnei, kas šobrīd ir īpaši svarīgi. Esmu vācu ebreju izcelsmes, es zināju, ka mani radinieki ir bijuši Rīgā (koncentrācijas nometnē Mežaparkā, Kaiserwald red.) Otrā pasaules kara laikā, bet es necentos šo tēmu apzināti iekļaut darbā. Tomēr ievēroju, ka šīs izstādes zīmējumi ir līdzīgi žurnāla Simplicissimus ilustrācijām. Man vienmēr šīs ilustrācijas ir patikušas, un es neapzināti esmu asimilējusi to sociālpolitisko simbolismu. Manas gleznas (asimilētas iekš un pārmantotas no virtuālās pasaules) savij pagātni ar fizisko paralēlo atmiņu digitālo mediju saturā un objektos, kas netiek fiziski parādīti – tikai to atmiņas un digitālās reprezentācijas.

Kāpēc jums ir svarīgi izmantot abus – gan tradicionālās tehnikas – zīmējumus un gleznas –, gan modernās tehnoloģijas?

Tāpēc, ka man patīk abi. Manā pieredzē tas šķiet patiesi – tas vienkārši liekas pareizi. Digitālā realitāte ir radusies no fiziskās un ir pilnībā no tās atkarīga. Tomēr arvien ir mulsinoši, kā šīs divas pasaules vēlas mijiedarboties. Ir uzskats, ka digitālie mediji un tēlainība ir bezķermeniski, tomēr, lai mūs sasniegtu, tiem jābūt fiziskiem – kaut vai īslaicīgi. Digitālie mediji ir apsēstības veids un, šķiet, tāpēc es pie tiem arvien atgriežos (vislabāk tas redzams izstādes darba VR daļā).


Reičelas Rosinas izstāde „Mana zaļā lapa” kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Foto: Ansis Starks

Apsēstība ar virtuālo realitāti jums esot jau kopš astoņu gadu vecuma. Kā tas notika?

Man nāk prātā tikai acīmredzamais – tas bija forši un kontrolējami; un bērnībā tas ir svarīgi. Mani fascinēja šīs sistēmas, un man bija nepieciešams eskeipisms. Interesanti iedomāties mūs uzdodot šo jautājumu astoņgadīgam bērnam mūsdienās, jo šobrīd vairs nav iespējas izvēlēties.

Darbs „Mana zaļā lapa” vedina domāt par ikdienas izvēli starp virtuālo un analogo pasauli. Vai izjūtat šo dilemmu savā dzīvē?

Virtuālā pasaule un digitālie mediji nav drauds, virtuālā realitāte, tāpat kā mediji pirms tam, ir analogā papildinājums – kā veramo durvju izgudrošana.


Reičelas Rosinas izstāde „Mana zaļā lapa” kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Foto: Ansis Starks

Vai savā darbībā atsaucaties arī uz mākslas vēsturi, piemēram, sirreālismu, kas arī reflektēja par vērotāja uztveri?

Domāju, ka, jā, taču tas vairāk slēpjas manā sirdī nekā vada manu roku. Sirreālisma sirsnīgums un biklums ir ļoti aizkustinošs, un es arī domāju, ka tā laika periods ļoti atbalsojas šodienā. Sirreālisms ir cieši saistīts ar automātismu, simulāciju procedūrām video spēlēs un noteikti ar virtuālo realitāti. Man patīk, ka antropocēna, industrializācijas un globalizācijas plaknē ir mainījies ļoti daudz, bet sirreālisma tēmā – sapņu loģikā – nekas īpaši nav mainījies.


Reičelas Rosinas izstāde „Mana zaļā lapa” kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Foto: Ansis Starks

 ARHĪVS: Izstāžu atklāšana kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Ievas Epneres, Sāras Magenheimeres, Reičelas Rosinas, Diānas Tamanes izstādes 

rossin.co