Ievas Kraules un Kaspara Groševa izstāde Dancing Water. Foto no personīgā arhīva

Viss pa īstam dzīvais ir mirstīgs 0

Īssaruna ar mākslinieci Ievu Krauli

Arterritory.com
19/12/2016

Ieva Kraule (1987) ir māksliniece, kura strādā dažādos medijos – fotogrāfijā, video, keramikā, glezniecībā. Viņas darbi atsaucas uz padomju laika arhitektūru un interjera dizainu, amatniecību un 90. gadu popkultūru. Māksliniece izmanto pagātnes dekonstrukciju un kolektīvo atmiņu pieredzi, lai pētītu savu māksliniecisko un estētisko izvēļu cēloņus.[1] Studējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā, šobrīd Ieva Kraule mācās Sandberg institūtā Amsterdamā. 

Laikmetīgās mākslas centrā Art Futura Prāgā šobrīd skatāma Ievas Kraules un Kaspara Groševa izstāde Dancing Water („Dejojošais ūdens“). Tā nav abu mākslinieku pirmais kopdarbs – Ieva Kraule un Kaspars Groševs savulaik kopā nodibināja galeriju „427“, kopīgi veidotas arī izstādes – Qu'est-ce que ça peut faire tout ça („Kāda tam visam nozīme“) galerijā Shanaynay Parīzē (2015), darbs Arcadia XII Baltijas laikmetīgās mākslas triennālē Viļņā u.c. Bez pieminētajām Ievai Kraulei notikušas arī personālizstādes – Hester galerijā Ņujorkā (2015, kopā ar Aidan Koch), Vita Kuben galerijā Ūmeo (2014), galerijā „427“ (2014), kim? Laikmetīgās mākslas centrā (2013), galerijā „Bastejs“ (2012).

Izstāde Dancing Water mākslas centrā Art Futura Prāgā ilgs līdz 12. februārim. Kas tajā skatāms, jautājām māksliniecei.


Ieva Kraule. Foto no personīgā arhīva

Pastāsti lūdzu par izstādes Dancing Water ideju!

Izstādes nosaukums ir aizgūts no itāļu tautas pasakas, kurā, iespējams, apzīmē mūžīgās jaunības avotu. Izstādē mēs šķietami runājam par mūžīgu dzīvību, bet tā drīzāk ir metafora garām plūstošam laikam, novecošanai un nāvei. 

Apmaldījušās, no kursa novirzījušās dzērves rudenī ir nolemtas neglābjamai iznīcībai, bet varbūt, ka līdzīgi iebalzamētai miesai mauzolejā mirklī starp dzīvību un nāvi, tās pietuvojas iespējami vistuvāk nemirstībai. Viss pa īstam dzīvais ir mirstīgs. Mūžīgajam ir jāatrodas fiksētā, nemainīgā stāvoklī, kuru neskar laika ritums.

Vai izstāde ir kopdarbs vai divas atsevišķas izstādes?

Tās pilnīgi noteikti nav divas izstādes, bet būtu arī aplami to saukt par pilnvērtīgu kopdarbu. Tā vienkārši ir izstāde, kurā apskatāmi mūsu abu darbi.


Ievas Kraules un Kaspara Groševa izstāde Dancing Water. Foto no personīgā arhīva

Kas jūs iedvesmoja šai izstādei?

Nogurums trīsdesmitās dzimšanas dienas priekšvakarā, skatoties spogulī un ieraugot uz pieres pirmo grumbu.

Jums jau iepriekš kopā ir notikušas vairākas izstādes. Pastāsti lūdzu par procesu, kā top izstāde, diviem māksliniekiem strādājot kopā.

Tas, protams, var notikt ļoti dažādi. Ir tas nesasniedzamais ideāls, kā varētu būt, un tad ir simttūkstoš nokrāsas, kas to šķir no pilnīgas izgāšanās. Manuprāt, dubultizstāde ir lielākais iespējamais izaicinājums diviem māksliniekiem ar individuālu radošo darbību. Jārēķinās ar neskaitāmiem kompromisiem, jāapvalda savs ego, un arī savstarpēja cieņa ir neatņemama sastāvdaļa šajā receptē. Varētu domāt, ka kopā strādāt vajadzētu būt vieglāk nekā vienam – divas galvas taču vienmēr ir gudrākas par vienu, bet ir ļoti daudz nosacījumu tam, lai tas tā tiešām būtu. 


Ievas Kraules un Kaspara Groševa izstāde Dancing Water. Foto no personīgā arhīva

Vai šajā izstādē sagaidāms arī kāds tavs īsstāsts lasāmā formātā?

Jā, izstādi pavada pavisam īss stāstiņš, kurā ieskicētas mūsu abu idejas gatavojoties šai izstādei:

Sand seeps out of my sleeves, out of my pockets. Persistent seeping for days, till there is nothing left of me but sand. Dig deep into it. Be an archaeologist and make me your field study. Lose your time in me. Suspend your fears in my hair, let the old skin droop, tangle yourself till circulation stops and you turn blue. As the sea. 

In loops and spiral staircases I waste my days. I feed on rabbits caught in my loops. From their bones I make more stairs. I am building a tower [2]

_                          _
(_'------------------------'_)
(_.========================._)

_                          _
(_'------------------------'_)
(_.========================._)

_                          _
(_'------------------------'_)
(_.========================._)

_                          _
(_'------------------------'_)
(_.========================._)

_                          _
(_'------------------------'_)
(_.========================._)

_                          _
(_'------------------------'_)
(_.========================._)

_                          _
(_'------------------------'_)
(_.========================._)

_                          _
(_'------------------------'_)
(_.========================._)

_                          _
(_'------------------------'_)
(_.========================._)

reaching into the void I call my never-ending existence. I cover my scars and bruises, cover my liver spots. I paint a new skin over my old cheetah so children don’t cry at the sight of their tomorrow. Bald cheetah and bald tiger. Dark spots and deep lines to cover. I draw black hair with the needle on my balding scalp. Black turns into blue into grey into white vapour I breath in and exhale aurora borealis. I go to the museum of never ending life to kiss the glass covering a waxy hand. Over soulless flesh my reflection hovers. I leave, but does it still linger there? No one knows. He left yet echo of him is still there. It might very well be that reflection is the only thing left after we are gone.

Sunday morning. You are the sea; sand in my pockets. Don’t be blue. Dance! Vogue as the 9-year-old Robert Jeffrey. Steal his youth and quench my thirst.[3]


Ievas Kraules un Kaspara Groševa izstāde Dancing Water. Foto no personīgā arhīva

Jau kādu laiku tu nedzīvo Rīgā? Kur šobrīd mitinies un ko dari?

Nu jau vairāk kā gadu dzīvoju Amsterdamā, kur mācos Sandberg Instituut Vizuālās mākslas nodaļā.

Kādas, tavuprāt, ir lielākās atšķirības starp radošo dzīvi tur un Rīgā?

Mākslas dzīve Amsterdamā ir visnotaļ savdabīga – no vienas puses tā, līdzīgi kā Rīgā, ir diezgan šaura un noslēgta. Ja neskatās uz atsevišķām lielām, starptautiski atzītu mākslinieku izstādēm, tad ir iespējams ievērot izteiktu lokālo gaumi. Amsterdama nelīdzinās Ņujorkai vai Londonai, kas nosaka globālo gaumi un tirgus tendences. Tajā pašā laikā šeit ir ļoti daudz mākslinieku un studentu, kuri šeit uzturas īslaicīgi un kurus piesaista Amsterdamas atzītās rezidenču programmas un augstskolas. Varētu teikt, ka šeit var redzēt visu, bet tai pat laikā šī daudzveidība neveido lokālās mākslas kodolu.

Kurp tu dodies tālāk – vai gaidāmas vēl kādas rezidences?

Pagaidām skaidrs ir tikai tas, ka jūnijā man jābeidz studijas, tādēļ cenšos veltīt savu enerģiju maģistra darba izstrādei nevis pārdomām par tālāku nākotni. Līdz tam vēl jāstrādā arī pie martā/aprīlī gaidāmās personālizstādes kim?. Jāatzīst, ka esmu mazliet noilgojusies pēc Rīgas ar visām tās neatkārtojamajām dīvainībām, savādajiem cilvēkiem. Varbūt jūnija beigās vienkārši jāpasēž Esplanādē un, skatoties uz tramplīna lēkājošajos pusaudžos, visas manas nākotnes gaitas atklāsies kā kristāla lodē, un varēšu vien brīnīties kā līdz šim neesmu to redzējusi.

ARHĪVS: Kaspars Groševs un Ieva Kraule īsteno sapni un atver galeriju “427”


Ievas Kraules un Kaspara Groševa izstāde Dancing Water. Foto no personīgā arhīva

[1] If All You Told Was Turned to Gold. Ievas Kraules izstāde Galerija Vita Kuben, Ūmeo, Zviedrija.

[2] Smiltis birst no manām piedurknēm, no manām kabatām. Birst nepārtraukti dienām ilgi, līdz no manis nav palicis nekas, tikai smiltis. Roc tajās dziļi. Esi arheologs un padari mani par saviem izrakumiem. Pazaudē manī savu laiku. Apspied savas bailes manos matos, ļauj vecajai ādai noļukt, sapinies, līdz asinsrite stājas un seja paliek zila. Kā jūra.

Cilpās un spirāļu kāpnēs es izšķiežu savas dienas. Ēdu savās cilpās noķertos trušus. No viņu kauliem es taisu atkal jaunas kāpnes. Es būvēju torni,

[3] kas iesniedzas tukšumā, ko es saucu par savu bezgalīgo eksistenci. Es aizsedzu savas rētas un zilumus, aizsedzu savus aknu plankumus. Es gleznoju jaunu ādu pār veco geparda ādu, lai bērni neraudātu, ieraugot savu rītdienu. Plikgalvains gepards un plikgalvains tīģeris. Tumši plankumi un dziļas grumbas, ko aizslēpt. Ar adatu es uzzīmēju melnus matus uz sava kailā galvvidus. Melnais pārvēršas zilā, tad pelēkā, tad baltā tvaikā, ko ieelpoju, bet izelpoju ziemeļblāzmu. Es eju uz bezgalīgās dzīves muzeju, lai noskūpstītu stiklu, kas sedz vaska roku. Pār bezdvēselisko miesu lidinās mans atspulgs. Es dodos prom, bet vai tas vēl tur paliek? Neviens to nezina. Viņš aizgāja, kaut atbalss no viņa vēl ir šeit. Ļoti iespējams, ka atspulgs ir vienīgā lieta, kas paliek pēc nāves.

Svētdienas rīts. Tu esi jūra; smiltis manās kabatās. Neesi skumjš. Dejo! Tā, kā deviņgadīgais Roberts Džefrijs. Nozodz viņa jaunību un remdē manas slāpes. 

ievakraule.com