Vilhelms Sasnals. Foto: Odrija Fišere

Nav pūļu – nav rezultāta 0

Intervija ar poļu mākslinieku Vilhelmu Sasnalu

Odrija Fišere
07/12/2016

Poļu mākslinieka Vilhelma Sasnala (Wilhelm Sasnal) darbus iedvesmo ikdiena. Viņš realitāti interpretē personiski, dažkārt pat ļoti personiski, radot gleznas, komiksus vai filmas, ko raksturo brīva spēlēšanās ar stiliem un izpausmes veidiem, vienlaikus saglabājot uzticību tradicionālajiem izteiksmes līdzekļiem – eļļai uz audekla glezniecībā un filmas kamerai videodarbos. Kādā intervijā mākslinieks sevi nosaucis par „reālistisku gleznotāju” tieši tādēļ, ka visam, ko viņš rada, saknes meklējamas personiskajā pieredzē, attēlos, kas atrasti internetā vai grāmatās, mūzikā. Spēcīga personiskās atmiņas un vēstures sajūta aptver visu viņa daiļradi. Tās ir lietas, par ko māksliniekam ir svarīgi runāt.

Vilhelms Sasnals studējis arhitektūru Krakovas Tehniskajā universitātē (1992–1994) un glezniecību Krakovas Mākslas akadēmijā (1994–1999). Studiju laikā viņš bija zināms kā viens no Mākslas akadēmijai opozīcijā esošās Krakovas mākslinieku grupas Ładnie (1996–2001) aktīvistiem. Polijas mākslas kontekstā Sasnala darbi plašāk tika novērtēti, kad 1999. gadā viņš saņēma Bielska Jesień glezniecības biennāles Grand Prix. Bet jau dažus gadus vēlāk Sasnals strauji uznāca uz starptautiskās mākslas skatuves, kad viņa darbu ekspozīcijai Art Basel mesē 2002. gadā sekoja dalība nozīmīgās starptautiskās mākslas izstādēs Urgent Painting (Parīzes Modernās mākslas muzejs) un Painting on the Move (Bāzeles Kunsthalle), kā arī Čārlza Saāči kolekcijas izstādē Triumph of Painting (2005). Pēc tās Sasnala glezna Samoloty (Lidmašīnas, 1999) no Saāči kolekcijas Ņujorkas Christie’s izsolē sasniedza lielāko summu, kas jebkad maksāta par poļu laikmetīgās mākslas darbu – 396 000 dolāru. Jau gadu vēlāk Vilhelms Sasnals ieņēma pirmo vietu žurnāla Flash Art 100 labāko jauno mākslinieku topā. 


Vilhelms Sasnals. Samoloty. 1999. Audekls, eļļa. Foto: mākslinieka īpašums

Šobrīd mākslinieks sadarbojas ar tādām pasaules augstākā ranga galerijām kā Hauser & Wirth Cīrihē, Anton Kern Ņujorkā, Sadie Coles Londonā, Foksal Varšavā (tieši Foksal stendā arī sākās Sasnala uzvaras gājiens Bāzeles mesē 2000. gadu sākumā).

Kaut labāk zināms kā gleznotājs, Vilhelms Sasnals kopā ar savu sievu Anku Sasnalu (Anka Sasnal) ir veidojis vairākas filmas. Šā gada augustā pirmizrādi piedzīvoja pilnmetrāžas filma The Sun, the Sun Blinded Me (Saule, saule mani apžilbināja), kuras tapšanu iedvesmojis Albēra Kamī romāns „Svešinieks”. Tā stāsta par Polijas realitāti šodien, skarot arī emigrantu tēmu – aktualitāti, kas filmēšanas laikā sasniedza savu augstāko virsotni un par ko paši filmas veidotāji pirms četriem gadiem, kad dzima filmas ideja, pat nevarēja iedomāties.

Ar Vilhelmu Sasnalu tiekamies Krakovā vasaras sākumā. Sēžot uz soliņa parkā pilsētas centrā, runājam par to, kā glezniecība atšķiras no fotogrāfijas, par pagrieziena punktiem viņa karjerā un to, kas mākslinieku satrauc šodien.


Filmas The Sun, the Sun blinded me treileris

Jūs iedvesmo ikdienas dzīve, jūsu darbu tēmas ir balstītas uzmanīgā apkārtnes vērojumā. Pastāstiet, lūdzu, kāds ir jūsu darbu tapšanas process – kā mākslas darbs sākas?

Es daudz zīmēju, taisu skices savā skiču burtnīcā. Manā datorā ir mape, kurā es glabāju fotogrāfijas, ko varētu izmantot – gan tādas, ko esmu uzņēmis ar savu telefonu, gan internetā atrastus attēlus. Dažreiz es izgriežu kādu attēlu no laikrakstiem un ielīmēju savā skiču burtnīcā. Parasti, pirms sāku darbu pie gleznas, man jau ir skaidra doma, kāds būs tās izmērs. Es uzzīmēju režģi uz izdrukātās fotogrāfijas vai skices un pārnesu attēlu uz audekla, pēc tam sāku gleznot. Tas vairāk vai mazāk darbojas šādā veidā. Man nekad nepietrūkst attēlu – to ir tik daudz... Piemēram, šonedēļ es izvēlējos ļoti ātru un diezgan nejaušu skici, ko uzzīmēju pirms dažiem mēnešiem ziemas brīvdienās – tajā ir redzams mans dēls, un man tā ļoti patīk. Skicē bija kaut kas ļoti īpašs, lai arī tā bija diezgan pavirša, neizstrādāta. Pat šajā gadījumā es uzzīmēju režģi un mēģināju pārnest to 1:1 uz audekla.
Lai arī izmantoju attēlu pārnešanu, ļoti bieži es nezinu, kāds būs gala rezultāts – procesa laikā es daudz ko mainu. Man nepatīk, ja gleznas rada iespaidu, ka tās tapušas vienkārši tā... (Uzsit gaisā knipi.) Tādas es būtībā uzskatu par dizaina darbiem. Gleznā ir jāieliek pūles, jo nav pūļu – nav rezultāta.

Vai var teikt, ka jūs interesē iespēja pētīt un attēlot redzes un uztveres procesu?

Drīzāk jau glezniecības procesu. Es nezinu, iespējams, tas ir tas pats. Iespējams – nē, bet tas ir ļoti līdzīgs. Man patīk darbi, kuros var redzēt, kā tie ir tapuši. No otras puses, mani arī interesē maģiskais (es zinu, tas ir spēcīgs vārds) vai mistiskais mākslas darbā – kaut kas, ko tu īsti nezini, kas nav skaidrs. Līdz ar to varbūt var teikt, ka mani interesē attēlot, kā lietas tiek uztvertas – visplašākajā nozīmē, ne tikai vizuālajā – kā mēs lasām vai kā mēs attiecamies pret vēsturi utt.


Vilhelms Sasnals. Kacper. 2016. Audekls, eļļa. 220 x 200 cm. Foto: mākslinieka īpašums

Internets un digitālās tehnoloģijas ir ietekmējušas ne vien attēlu estētiku mūsdienās, bet arī veidu, kā mēs uztveram, radām un dalāmies ar attēliem. Attēlam tiek piešķirta lielāka nozīme kā jebkad agrāk. Kā jūs skatāties uz attēla lomu un spēku mūsdienās?

Attēlu un vārdiskās informācijas lavīna, ko saņemam mūsdienās, ir kaut kas ļoti satraucošs. Tomēr glezniecībai vēl aizvien ir iespēja izpausties, jo caur attēlu tā var runāt par noteiktām problēmām. Kad raugāties uz bildēm laikrakstos, reklāmās umtl. – to ir tik daudz, ka tās zaudē savu vērtību; tās nespēj arī izteikt domu vai runāt par tēmu, kā to spēj glezniecība. Glezna nav attēls, tā ir kaut kas cits – gan laika dēļ, kas jums nepieciešams, lai gleznu aplūkotu, gan arī tāpēc, ka tas ir roku darbs kā domas, ķermeņa, acs iedarbības savienojums. Glezna ir daudz sarežģītāka lieta, tāpēc to var lasīt daudzos līmeņos.

Tomēr arī fotogrāfijai var būt vairāki līmeņi.

Noteikti, es to nenoliedzu. Nemēģinu teikt, ka tā ir sliktāka vai labāka, tomēr tā ir citāda. Saistībā ar gleznu vai zīmējumu svarīgi ir, ka tas ir dabisks un gandrīz vai dzīvniecisks saskarsmes veids. Tāpēc tas ir citādāk. 


Vilhelms Sasnals. Martyna. 2001. Audekls, eļļa. 60 x 70 cm. Glezna eksponēta izstādē Painting on the Move. Foto: mākslinieka īpašums

Kādos apstākļos jums vislabāk strādājas? Vai tad, kad gleznojat, jums ir nepieciešams klusums vai klausāties mūziku...

Tieši tāpēc man patīk šī nodarbošanās – kad gleznoju, varu klausīties mūziku un būt ar cilvēkiem. Protams, tikai daži var ienākt manā darbnīcā – mans asistents, ģimene. Ļoti bieži man ir jāpieskata meita, līdz ar to viņa darbnīcā pavada visu dienu, un man tas patīk, es varu ar viņu sarunāties...

Šobrīd es strādāju pie komiksu grāmatas, un tas gan ir nedaudz savādāk – es nevaru klausīties mūziku, nevaru sakoncentrēties uz skaņām, kas nāk no ārpasaules. 

Ko klausāties, kad gleznojat?

Diezgan daudz klausos radio, man patīk klasiskā mūzika. Bet klausos arī 90. gadu beigu–2000. gadu sākuma ģitārmūziku, daudz shoe-gaze mūziku. Ir vairākas grupas, pie kurām es vienmēr atgriežos.


Vilhelms Sasnals. Dominika. 2001. Audekls, eļļa. 33 x 33 cm. Glezna eksponēta izstādē Urgent Painting. Foto: mākslinieka īpašums

Ja runājam par glezniecību, ik pa laikam aktualizējas diskusija par glezniecības nākotni – vai tā ir dzīva vai mirusi, vai notiek glezniecības atdzimšana. Kā jūs redzat glezniecības vietu laikmetīgajā mākslā?

Protams, diskusija sākās, kad mākslā ienāca fotogrāfija, tomēr domāju, ka šobrīd nevar novērot ne atdzimšanu, ne norietu. Nedomāju, ka kaut kas tāds kā glezniecības nāve vispār var notikt. Glezniecība savā ziņā ir novecojis mākslas veids, jo tā balstās tradīcijā. Es darbojos arī kino jomā un redzu, kā šīs divas disciplīnas saplūst, kā tās strādā kopā un cik ļoti svarīga filmu veidotājiem ir glezniecība. Labi – svarīga gudriem filmu veidotājiem (smaida). Man nešķiet, ka tagad būtu kāds noteikts periods, pat ne kāds īpašs periods mākslā. Šis ir ļoti svarīgs laiks politikā un sabiedriskajā dzīvē, un tas ir tas, kas mani satrauc. Viss, kas notiek, ir tik biedējoši. Māksla nav tik būtiska, tā nav dzīves nepieciešamība.

Un kas jūs satrauc?

Viss! Gan Polijā, gan arī Eiropā. Es esmu liels Eiropas entuziasts, es tik ļoti tai ticu. Poļu mēsli – tas ir tas ļaunākais! Tas, ko sauc par poļu tautu – tagad to var sajust, to var saost. Biju pārliecināts, ka ir pienācis svarīgs laiks, jo esam atgriezušies Eiropā, – mēs patiešām varētu izmanīt daudzas lietas, jo šāds brīdis Polijas uzplaukumam nav bijis kopš vēlīnās renesanses laikiem. Bet tagad viss tiek sagrauts.


Vilhelms Sasnals. Bez tytułu (Church). 2001. Audekls, eļļa. 120 x 110 cm. Foto: mākslinieka īpašums

Vai runājat par valdības maiņu Polijā, kad pie varas nāca labējā nacionāli konservatīvā politiskā partija?

Jā, galvenokārt tāpēc, bet, jāsaprot arī, ka valdība ir sabiedrības atspulgs. Tādi mēs esam – sabiedrība atrodas tik ļoti bēdīgā intelektuālajā stāvoklī.

Vai jūsu komiksu grāmata būs par šīm problēmām?

Savā ziņā – jā. Tā atsauksies uz pagātni, un stāsts apstāsies brīdī, kad satikās mani vecāki. Es par savu ģimeni zinu noteiktus faktus – iespējams, daži no tiem nav patiesi, drīzāk kā ģimenes leģendas, bet daži ir īsti. Man ir jāaizpilda tukšumi ar tādiem izdomātiem ielāpiem. Un es neredzu lielu atšķirību starp vēsturi un šodienu. Redzu to kā nepārtrauktību – tas, kas ir noticis pagātnē, ietekmē šodienu. Nekas nav beidzies, mēs neesam izgriezti laukā no pagātnes. Tas, ko mēs zinām, pēc kā ilgojamies, par ko esam laimīgi – līdz noteiktai robežai to ietekmē vēsture – mūsu kopējā vēsture un mūsu mazās, personīgās vēstures.


Vilhelms Sasnals. Shoah (Forest). 2003. Audekls, eļļa. 45 x 45 cm. Privātkolekcija. Foto: mākslinieka īpašums

Esmu dzirdējusi, ka Polijā ir kāda tēma, kas vienmēr ir cilvēku prātos – pat ballītēs agrāk vai vēlāk cilvēki sāk runāt par to –, un tas ir holokausts. Arī jūsu darbos tas parādās.

Jā, nav iespējams palikt vienaldzīgam pret faktu, ka šeit pirms kara dzīvoja vislielākā ebreju kopiena pasaulē – pāri trīs miljoniem cilvēku. Nav tā, ka vēlos kādam uzvelt vainu, bet mums ir jāpārskata sava dalība tajā – ko mēs esam darījuši, ko mani vecvecāki darīja, lai pret to cīnītos. Vai viņi bija tikai klusi liecinieki, vai viņi darīja ko vairāk? Aušvica ir 50 kilometru attālumā no Krakovas, tāpēc to nevar aizmirst. No otras puses, domāju, ka šāda veida diskusijas jaunās inteliģences vidū šobrīd ir modīgas. Es vēl aizvien turpinu atklāt dažādus faktus par holokaustu un vismaz no savas puses esmu definējis attieksmi pret pagātni – viktimizāciju un būšanu otrā pusē. Šobrīd esmu ar to samierinājies, bet sākumā nebija tik viegli – viss bija tik šokējošs. Tāpēc varbūt es mēdzu būt kritisks vai ar aizdomām lūkoties uz cilvēkiem, kas spēlējas ar mūžam svaigo tēmu – holokausts. Katrā ziņā arī šodien tā patiešām ir aktuāla tēma, vismaz antisemītisms – tas nav beidzies, tas ir tepat. Varbūt redzējāt šeit pilsētā grafiti – pārsvītrotas Dāvida zvaigznes? Un tas nav tikai par antisemītismu, tas attiecas arī uz antibēgļu kustību. Domāju, ka abām šīm lietām saknes meklējamas poļu nacionālajā katolicismā. Tas ir visļaunākais. Un tas šobrīd dominē.


Vilhelms Sasnals. UN. 2015. Audekls, eļļa. 160 x 220 cm. Foto: mākslinieka īpašums

Ja runājam par pasaules globalizāciju un mākslu tajā – vai jums šķiet svarīgi mākslā saglabāt nacionālo piederību?

Protams, ka nē! Es būtu pēdējais, kurš atbalstītu nacionālās idejas saglabāšanu. Man pašam ir svarīgi to apzināties, bet to nevar noteikt valsts. Es ienīstu šo vārdu – narodowe, kas poļu valodā nozīmē ‘nacionālais’. Tas sevī iekļauj kaut kādu ekskluzivitāti – to, ka tev ir balta āda utml. Mēs vairs nedzīvojam 19. gadsimtā… Tomēr es domāju, ka ir svarīgi atrast savu identitāti. Bet tas ir tikai mans uzskats. Ja jūties kā pasaules pilsonis, tev tas nav vajadzīgs. Attiecībā uz sevi varu teikt, ka vismaz līdz noteiktai robežai man ir nepieciešams zināt, no kurienes es esmu, kāpēc esmu šeit, ko tas nozīmē, kāda ir vēsture, kurā mani priekšteči piedalījās.

Jūs esat starptautiski labi zināms autors. Vai jums ir svarīgi, ka jūs uzskata par poļu mākslinieku?

Tas ir savādāk. Tas, ka mani atpazīst kā poli vai mākslinieku no Polijas, ir svarīgi. Lai arī no labēji noskaņoto skatpunkta es esmu antipolis. Esmu tāds kā sevi nīstošs polis (smaida). Kaut arī ar sievu vairākas reizes mēģinājām dzīvot ārzemēs, mēs vienmēr atgriezāmies, jo mums šīs vietas pietrūkst. No otras puses, es aizietu bojā, ja būtu spiests šeit dzīvot visu laiku. Tā ir ļoti pretrunīga sajūta. Es Poliju mīlu un reizē ienīstu – es mīlu šo zemi, ainavu, smaržu utt., bet no otras puses es ienīstu tik daudzas lietas.


Vilhelms Sasnals. Dover. 2016. Audekls, eļļa. 60 x 90 cm. Foto: mākslinieka īpašums

Esot māksliniekam no nelielas pilsētiņas Polijā jums ir izdevies nokļūt pasaules labāko mākslinieku virsotnē. Ko uzskatāt par pagrieziena punktu savā karjerā?

Tas notika 2002. gadā – piedalījos izstādē Urgent Painting Parīzē un pēc tam – Painting on the Move Bāzelē. Bet viss sākās ar mākslas mesi Art Basel. Tur iepazinos ar galerijām, ar kurām šobrīd strādāju.

Tā bija Foksal galerija, kas jūsu darbus aizveda uz Bāzeles mesi 2002. gadā. Kā sākās jūsu sadarbība?

Mākslinieks Gžegožs Štviertņa, kurš bija mācījies skolā kopā ar Andžeju Pživaru, Foksal galerijas toreizējo vadītāju, ieteica man paņemt savu portfolio, doties uz Varšavu un parādīt to Andžejam, jo bija viņam par mani ieminējies. Tā arī izdarīju. Tas notika 1997. gadā. Galerija mani ļoti atbalstīja un patiesībā arī parādīja daudz no laikmetīgās mākslas, ko es nezināju agrāk. Tajā laikā manas zināšanas par mākslu apstājās pie 90. gadu sākuma. Un ar lielāko daļu no laikmetīgās mākslas iepazinos caur mūziku – albumu vāciņiem, attēliem, kas saistīti ar mūziku. Foksal galerijas cilvēki parādīja mākslu, kas man bija svarīga, jo tā bija arī par manu dzīvi – piemēram, Renē Danielsa, Maika Kellija, Reimonda Petibona darbus.

Turpinot par pagrieziena punktu manā karjerā – par laimi, es biju diezgan tālu no vietas, kur tas viss notika – tajā laikā pat nedzīvoju Krakovā, bet nelielā pilsētiņā pie Krakovas. Panākumi bija kaut kur ārpusē, bet es dzīvoju savu ikdienas dzīvi – gleznoju utt. Bija viegli to sagremot un pieņemt. Lai arī šodien es jūtos ļoti droši, un tas ir svarīgi, mani neatstāj sajūta – jo lielāki panākumi, jo lielāka ir iespēja visu zaudēt.


Vilhelms Sasnals. Anka. 2001. Audekls, eļļa. 45 x 50 cm. Foto: mākslinieka īpašums

Tātad nebija tā, ka jūs par to cīnījāties, tas vienkārši bija veiksmes brīdis.

Laikā, kad mēs studējām veiksmes jēdziens mums neeksistēja. Sākām 90. gadu sākumā, kad nevienam šeit nebija tā saucamā ‘veiksme’, vien daži cilvēki varēja dzīvot no mākslas. Un mēs zinājām – ja mums paveiktos un mēs varētu no mākslas dzīvot, tas būtu lieliski. Nedarījām neko speciāli, lai to sasniegtu. To nevar kontrolēt, domāju, ka tur jau ir tas joks – panākumus nevar ieplānot. 

Tomēr ir jābūt kādam pamatam, lai tas notiktu. Kas tas ir – vai aizrautība ar to, ko dari?

Svarīgi ir būt patiesam un paļauties uz sevi. Tiklīdz tu sāc sevi mānīt, tas vairāk nedarbojas. Ja vēlies cilvēkiem ko parādīt vai pateikt, tu nevari domāt, ka tas ir mēsls. Tev patiešām ir jāzina, ka tas ir kas vērtīgs – vienkārši nepiedāvā cilvēkiem mēslu.

Es arī ļoti ticu darbam. Daudz strādāju un ticu, ka darbam ir vērtība. Ienīstu, kad mākslinieka tēls tiek saistīts ar tādu pilnīgi ekskluzīva dzīvesveida piekopēju, kurš dzīvo savā pasaulē un vientulībā, kuram ir viena ideja reizi nedēļā, taču viņš rada lielisku mākslu. Tās ir pilnīgas muļķības. Nesaku, ka māksliniekam būtu jātaisa politiski darbi, bet viņam vismaz būtu jābūt viedoklim un jābūt aktīvam kā pilsonim.


Vilhelms Sasnals. Untitled (Athletes) 1. 2001. Audekls, eļļa. 25 x 21 cm. Glezna eksponēta izstādē Urgent Painting. Foto: mākslinieka īpašums

Vai ir kas tāds, ko vēlaties vēl pateikt, bet ko jums nepajautāju? Ko parasti jūs sagaidāt no intervijām?

Man patīk atbildēt uz jautājumiem, jo tādā veidā es gan iepazīstu sevi, gan arī saprotu savu attieksmi pret mākslu. Man ir svarīgi ielikt vārdos to, ko daru, lai to saprastu. Protams, visu, ko dari, nav jāsaprot – būtu nejauki visu saprast –, tomēr ir patīkami saprast vismaz daļu.


Materiāla tapšanu atbalstījis: