Ivonna Blazvika

Ivonna Blazvika. Starp universālo un personīgo 0

Intervē Anna Arutjunova
02/01/2012

Ivonna Blazvika vada Vaitčapelas galeriju (Whitechapel Gallery), vienu no ietekmīgākajām nekomerciālajām laikmetīgās mākslas galerijām, kas atrodas Londonas Īstendā. Pirms tam viņa strādājusi par kuratori Londonas Laikmetīgās Mākslas Institūtā (ICA) un darbojusies Nikolasa Serotas komandā, galerijas Tate Modern vadībā. Blazviku droši var saukt par vienu no šībrīža pasaules autoritatīvākajiem mākslas ekspertiem, bet laikraksts Financial Times viņu nesen ierindojis sava 2011. gada ietekmīgāko sieviešu saraksta pirmajā vietā. Maskavā Ivonna Blazvika bija ieradusies, lai piedalītos Kandinska prēmijas pasniegšanā – viņa ir viena no žūrijas locekļiem.

Kāds ir jūsu iespaids par finālistu projektiem?

Bija pārstāvēts visai eklektisks darbu klāsts, un likās interesanti, ka māksliniekus nodarbina tiklab personiska, kā politiska rakstura tēmas. Bija jūtama zināma sasaiste ar sociālo sfēru. Interesanti, ka tieši šajā konkrētajā brīdī autori sajutuši, ka mākslu iespējams izmantot, tajā pašā laikā tomēr nekļūstot didaktiskiem. Dažu mākslinieku darbos jautās bažas par to, ka zaudēta zināma publiskā telpa, vai par grūtībām, ar ko saduras konkrētas kopienas.

Uzvarētāja Jurija Alberta darba pamatā ir balsošanas procesa princips; Krievijas pašreizējā politiskajā kontekstā tas ieguvis zināmu papildus nozīmi. Vai mākslai jābūt politiskai?

Man šķiet, ka māksla vienmēr ir politiska, bet tas nenozīmē, ka tai jārunā par politiku. Tādi darbi kā minētais Jurija Alberta projekts, kurš tapis pirms diviem gadiem un kurš, protams, atsaucas uz Hansa Hākes 1970. gadā radīto instalāciju MoMA aptauja (MoMA Poll), ir tikai daļa no kontinuitātes. Tas vienkārši ir labs darbs, jo nezaudē savu aktualitāti – lai kā risinātos notikumi apkārtējā sociālajā sfērā, tas tik un tā šķiet saprotams. Un tieši tas ir darba galvenais spēks – tas neaprobežojas ar kāda noteikta brīža vai ideoloģijas ilustrēšanu; tas paliek atvērts un var iegūt arvien jaunas nozīmes. Un šī iemesla dēļ es to uzskatu par izdevušos mākslas darbu.

Cik redzama vispār starptautiskajā arēnā ir krievu mūsdienu māksla?

Pasaulē ir liela interese par to, kas notiek Austrumeiropā un Krievijā, taču pārsvarā to monopolizējušas atsevišķas personības, tādas kā Boriss Mihailovs vai Iļja Kabakovs. Taču, pateicoties tādām galerijām kā Londonas Calvert 22, mēs pamazām iepazīstam arī jaunās mākslinieku paaudzes darbus. Mākslas pasaule mūsdienās ieguvusi daudz globālāku raksturu, un ir kļuvis grūtāk tikt sadzirdētam cauri neskaitāmu un tik atšķirīgu balsu dunai. Mākslas pasaules apvāršņi ir ļoti plaši, un ļoti iespējams, ka mūsu uzmanību piesaistīs kāds mākslinieks no Marokas vai Libānas, ne tikai no Krievijas vai Korejas. Konkurence kļuvusi daudz sīvāka.


Ivonna Blazvika ar Kandinska prēmijas žūrijas locekļiem

Vai jums liekas, ka mākslas globalizācija ir pozitīvs process? 

Mākslai jau vienmēr piemīt kulturāli specifisks raksturs. Iezīmējas arī plašākas tendences, un reizēm gadās redzēt darbus, kam nav nekādu raksturīgu vaibstu. Daudziem darbiem pamatā subjektivitāte un personīgas dabas stāsti – nu jau pagājuši desmit gadi, kopš izplatījusies šāda dienasgrāmatas tipa pieeja. Mani personīgi tā vairs īpaši neinteresē, bet no kopīgām ietekmēm vai tendencēm izvairīties vienkārši nav iespējams – mākslinieki taču interesējas cits par cita darbu. Unikalitāti mākslas darbam piešķir individuāla talanta un kultūras īpatnību kombinācija, kas kopsummā iziet ārpus viena vai otra robežām. Teiksim, jebkuram skatītājam kaut ko izteiks Kabakova darbi, kaut arī viņš taču nāk no padomju laikiem. Viņš rada scenārijus, kuriem iedvesmu smeļas savā personīgajā pieredzē, bet piepilda tos ar universālu jēgu.

Kuri mākslinieki vēl pieturas pie šāda redzējuma?

Mēs patlaban izstādām poļu mākslinieku Vilhelmu Sasnalu no Krakovas. Viņu ļoti interesē veidi, kādos iespējams izpaust sociālu traumu. Krakova ir pilsēta, no kuras tūristi parasti tālāk dodas uz divām vietām – [Veļičkas] sāls raktuvēm un Osvencimu (Aušvici). Sasnals savās gleznās nebūt nenovēršas no savām saknēm, taču tajā pašā laikā viņš vēro savu dēlu, darbnīcu, kaķi vai skatās ziņas internetā.Un tāpēc viņš ir vienlaicīgi globāls, personisks un vēsturisks. Nākamā lapa >>