Stāsts par mammām, bērniem un tētiem
Saruna ar gleznotāju Rasu Jansoni
Lauma Laube
30/11/2016
Piektdien, 25. novembrī, Cēsu Izstāžu namā tika atklāta Rasas Jansones glezniecības izstāde “Ģimenes. Mammai ir kupris. Bērns spēlē cīņu par varu. Tēti kāds sargā”. Izstāde, kas skatāma līdz 31. decembrim, ir mākslinieces rezumējums par “ģimenes lietām”, kurā neizbēgami atklājas arī viņas feministiskā nostāja.
Izstāde ir trešais, noslēdzošais posms trīs gadus ilgušam projektam. Tā pirmā daļa – mazu bērnu mammu lielformāta portreti – 2014. gadā tika izstādīti Rīgas Mākslas telpas Intro zālē izstādē “Barošanas Migla”. Gadu vēlāk Mūkusalas Mākslas salona Mazajā zālē tika atklāta bērnu portretu izstāde “Sīkais”. Cēsu Izstāžu namā skatāma abu iepriekšējo izstāžu izlase, kuru papildina jauni darbi – tētu portreti, veidojot likumsakarīgu projekta noslēgumu.
Rasa Jansone (1975) beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļu (2002). Paralēli mākslinieku grupu skatēm, dalībai simpozijos, regulāri rīko personālizstādes un reizēm raksta žurnālam “Rīgas Laiks”. Kopā ar mākslinieci Evelīnu Deičmani par skaņas instalāciju “Skurstenis” saņēmusi Dienas Gada balvu Kultūrā 2014.
Arterritory tikās ar Rasu, lai noskaidrotu vairāk gan par pašu izstādi, gan to, kā māksliniece redz sievietes tēlu ģimenē un kā tas ir – gleznot ģimenes.
Pastāstiet, lūdzu, par pašu izstādi un ko no tās sagaidīt skatītājiem!
Izstādei “Ģimenes” es esmu devusi tādu kā apakšvirsrakstu, kas, manuprāt, lēnām sagatavo skatītāju tam, par ko būs stāsts. Apakšvirsraksts bija uz izstādes ielūguma un tas ir sekojošs – “Mammai ir kupris. Bērns spēlē cīņu par varu. Tēti kāds sargā”. Šī ir tā lielā, noslēdzošā izstāde, kurā apkopoju un pielieku punktu lielam, izvērstam darbu ciklam. Šajā izstādē es apkopoju gan mammu, gan viņu bērnu un dažu tētu portretus. Es beidzot to visu salieku kopā.
Rasa Jansone. „Eduarda un Madaras mamma.“ Foto: Ieva Vīriņa
Projekta gaitā esat gleznojusi mammas, tētus un bērnus. Kā tas īsti ir – gleznot katru ģimenes locekli un kādas atšķirības starp šiem portretiem parādās?
Pirmajā izstādē bija tikai mammas, pēc tam man bija skaidrs, ka es šo darbu turpināšu, un tālāk sekoja bērnu portreti. Protams, kad es uzsāku darbu ar mammu portretiem, bērni visu laiku bija viņām apkārt. Vispirms es uzgleznoju kādus 4 vai 5 darbus – tie bija manu draudzeņu portreti, kurus es gleznoju pēc fotogrāfijām. Tajos mamma ir kopā ar bērnu, bet tas man īsti nederēja. Šādā veidā es atklāju, ka man tas bērns no mammas ir jānoņem nost. Un tur atklājās ļoti interesanta lieta – mamma momentā pievēršas bērnam, arī es un mana kamera pievēršas bērnam. Mamma tajā mirklī ir kā tāda apļa līnija, kas noslēdzas ap bērnu, bērns ir viņas nedalītā uzmanības lauka vidū. Tomēr es šo stāstu gribēju koncentrēt tieši uz mammu un skatīties, kas no tā sanāk. Sanāca tā, ka mamma beigu beigās nebija Madonna. Es gribēju atklāt to, ka patiesībā mums ir tikai viens lielais stāsts par mammu un bērnu un mēs zinām, kā šim stāstam ir jāskan, mēs zinām šī stāsta toņkārtu, tā mums ir stāstīta daudz un ilgi. Faktiski mums nav stāsta par grūtībām, ko paredz mātišķības prakse – viss tas nespēks, bailes un reizēm tāda totāla izmisuma sajūta. Par šo nav stāsta vēl arvien, un sievietēm ir ārkārtīgi grūti par to runāt. Man šķiet, ka man izdevās to parādīt, jo, skatoties uz maniem gatavajiem portretiem, mammas teica: “Ārprāts, manās acīs ir trakums!” – izdevās uzgleznot tādas trakas mātes tēlu. Tas bija kā pirmais solis.
Rasa Jansone. „Otto.“ Foto: Rasa Jansone
Otrs solis bija gleznot bērnus, jo bērni tāpat visu laiku bija turpat blakus. Bet netika gleznoti eņģelīši. Es gribēju parādīt arī tādu nešpetno bērna tēlu. Tomēr tas nav tā viennozīmīgi, un Latvijas mākslā tas nav pārāk izplatīts. Tad, kad es sāku gleznot bērnus, visiem teicu – bija mammu portreti un tagad ir šo mammu bērni. Reakcija bija pavisam interesanta. Man teica: “Bērnus? Tad jau laikam tev nav vairs, ko gleznot.” Te atklājas tāda paradoksāla lieta – bērni, protams, ir ļoti svarīgi, mums par viņiem ir jādomā un mums viņi ir vajadzīgi, kaut vai tikai kā mūsu nākotnes pensijas maksātāji. (Smejas) Bet tad, kad tu saki, ka vēlies šos nākotnes pensijas maksātājus gleznot, tad ir jūtama tāda smīkņāšana – kas tad tas par tematu, tā nav nekāda nopietna māksla. Patiesībā, līdzīgi bija arī ar mammām. Viena no reakcijām bija: “Tās gleznas jau ir tādas ļoti normālas, tev diezgan labi sanāk, droši turpini!” (Smejas) Kāds cits teica: “Tu par tām mātēm labāk vēl padomā. Vai tik tu pati sev nezāģēsi kājā un neatbaidīsi savu potenciālo skatītāju ar stāstu par tādu ne visai līdzsvarotu māti.” Gan ar mātēm, gan bērniem pavadmotīvs bija šāds.
Foto: Ieva Vīriņa
Un kā gāja ar tētu portretiem?
Palika vēl interesantāk. Mani pat brīdināja un atturēja: “Ar tētiem prātīgi. Skaties kā tev tur būs. To var iztulkot kā uzbāšanos, kā vajāšanu.” Jā, izskanēja pat vārds vajāšana. Mana komunikācija ar visiem modeļiem – gan mammām, gan bērniem un, jo sevišķi, ar tētiem – bija tieša sazināšanās. Protams, mūsdienu laikmetā internetā, šajā neizsmeļamajā krātuvē, var atrast jebko, jebkādu cilvēku fotogrāfijas, no kurām tālāk var būvēt mākslu, tas nav ne pareizi, ne nepareizi, ne aizliegts, ne neaizliegts. Tomēr mans uzstādījums bija, ka es sazinājos ar tētiem un stāstīju, kas es esmu, ko esmu darījusi un ka esmu uzgleznojusi gan viņa bērnu, gan viņa bērna mammu. Ja tētis piekrita, es veicu personīgu tikšanos un konkrēti šim mērķim paredzētu fotosesiju. Nebija tā, ka tēti man iedeva bildīti un es viņu uzgleznoju. Bija tēti, kas piekrita labprāt, bija tādi, kas laipni atteica. Gāja man visādi. Pirms es ķēros klāt tētu portretiem, man bija tāda nojausma, ka viss neies tik gludi, jo ar dažām mammām es esmu ārkārtīgi ciešā kontaktā, bet tēti paliek tā attālāk, tādā kā citā dimensijā.
Rasa Jansone un Venta Toma tētis. Foto: Ieva Vīriņa
Šis gleznošanas akts parādīja, ka tēti patiešām citādākā veidā piedalās bērnu dzīvēs nekā mammas. Tas man pašai bija liels pārsteigums. Protams, atšķirības parādās arī tajā, vai tētis dzīvo kopā ar mammu un bērnu vai nē. Bet nebija tā, ka šķirto ģimeņu tēti ar mani nerunāja, daudzi no viņiem labprāt piekrita. Tomēr bija arī tā, ka tēti, kas ilgstoši dzīvo laulībā, nepiekrita, jo negribēja, lai viņus glezno, un lai viņi top atpazīti šādā veidā. To es, protams, respektēju. Bet ar tiem tētiem, kas piekrita, izvērtās ļoti labi uzgleznoti portreti. Kopumā ceļš līdz tētu portretiem bija diezgan ilgs, pilnīgi noteikti ilgāks nekā ar mammām un bērniem.
Rasa Jansone. „Alises mamma.“ Foto: Ieva Vīriņa
Kā nonācāt pie idejas veidot izstāžu ciklu tieši par ģimenes tēmu?
Sākotnēji izejas punkts bija mammas, jo es pati tad biju maza bērna mamma un redzēju šo situāciju no iekšpuses. Es redzēju, kā šīs mammas tiek vai netiek ar to galā, un es biju līdzdalībniece viņu stāstos. Man šī likās fundamentāli svarīga tēma, par ko es vēlos kaut ko teikt. Mans izejas punkts nebija, piemēram, mana interese par portretu glezniecību. Un tad, kad es Janas Kukaines grāmatā “Daiļās mātes” izlasīju, ka viņa manu mammu projektu vērtē kā konceptuālu uzstādījumu, ka portretu žanrs šeit tiek izmantots konceptuāli, man kā akmens novēlās no sirds – beidzot tas ir pateikts! Kad es sāku gleznot savas draudzenes, protams, man likās, ka tā mātišķība un mammu pieredze aizsedz pilnīgi visu manu pasauli, es biju tajā iekšā. Likās, ka nav nekā cita, tikai tava mātišķības prakse un dzīve, un manas draudzenes gāja cauri kam līdzīgam. Tā nu radās šis projekts. Bet tad, kad es gleznoju mammas, es vēl nezināju, ka tas tā izvērtīsies. Man pat sapņos nerādījās, ka es mēģināšu gleznot arī tētus.
Foto: Ieva Vīriņa
Pārējais atnāca vēlāk?
Jā, tas izkristalizējās laika gaitā. Un Jana, kas bija atbrauksi uz izstādes atklāšanu, teica, ka šis finālā ir sanācis kā pētniecisks projekts un ka ir izdevies parādīt to, ka tēti ģimenes dzīvē piedalās citādāk.
Vai ir kāds konkrēts iemesls, kādēļ izstāde notiek Cēsīs?
Jā, tam ir pavisam konkrēts iemesls. Manas izstādes kuratore Sniedze Kāle, kas man ir ārkārtīgi palīdzējusi ar šo izstādi, apzināti meklēja lielas telpas, kurās manus lielformāta darbus varētu parādīt visus kopā. Uz Cēsīm mēs aizvedām vairāk kā 30 portretu, kuru izmērs ir gandrīz 2 x 2 metri. Šie darbi ir ļoti lieli, un, protams, tiem ir vajadzīga liela telpa. Man arī bija tā iekšējā sajūta, ka es nelikšos mierā, kamēr varēšu tos visus apskatīt kopā. Un šķiet, ka šis projekts ir ieguvis pilnīgi citādu skanējumu, jo mammas, bērni un tēti ir apskatāmi kopā. Arī manu darbu modeļi, kas bija atbraukuši uz pirmajām divām izstādēm, teica, ka šoreiz viss izskatās pilnīgi citādāk. Mani ārkārtīgi iepriecina arī tas, ka šo mammu un bērnu gleznām ir tālāka dzīve, kas ir mainīga. Nav tā, ka gleznas vienreiz tiek izstādītas un tad uz mūžīgiem laikiem atrod vietu šķūnītī. (Smejas) Protams, es ļoti gribēju redzēt, kā tas viss kopā izskatīsies, sanāca arī nervozēt. Bet, kad es ieraudzīju kopainu, man likās, ka tas bija tā vērts.
Rasas Jansones izstāde „Ģimenes“ Cēsu Izstāžu namā. Foto: Ieva Vīriņa
Izstādi caurstrāvo jūsu feministiskā nostāja. Kā tad īsti jūs saredzat mātes tēlu ģimenē?
Manuprāt, visi tie spiedieni, kas mammai tiek uzkrauti – gan audzināšanas, gan sena kultūrā balstīta stāsta ziņā –, ir ārkārtīgi smagi, mammai patiešām ir jāiztur milzīgs spiediens. Tā ir tā galvenā lieta, ko es gribēju risināt visos šajos portretos. Ļoti labi izstādē varēja pamanīt to, ka tētu tēls ir tāds priecīgs un viņiem viss ir kārtībā, bet mamma ir tāda, kas neatrod sev vietu, jo viņai patiešām ir grūti. Manuprāt, ļoti liels palīgs šīs problēmas apzināšanā ir Janas grāmata “Daiļās mātes”, un Latvijā tā atrodas tādā tukšā laukā. Šī grāmata ir tāda pamatota pozīcija, no kuras var sākt nopietni domāt par visām lietām, ar ko saskaras mazu, lielu un pavisam pieaugušu bērnu mammas. Tās mammu izvēles un kompromisi reizēm ir nežēlīgi un smagi, un mēs patiesībā par to vispār neko nezinām. Tie ir tādi stāsti, kas vienmēr tiek ļoti dziļi noglabāti. Piemēram, tāda klasiska, heteroseksuāla laulība kā manu vecāku paaudzē – kas slēpjas aiz šīm it kā veiksmīgajām, daudzus gadus ilgušajām laulībām? Cik daudzas no tām ir bijušas iespējamas tikai tāpēc, ka sieviete daudzu dažādu iemeslu dēļ ir gatava iziet uz kompromisiem? Cik daudzas no tām ir aizmaksātas ar, piemēram, gadiem ilgušiem pazemojumiem? Līdz ar to es domāju, ka mūsdienās lielais ieguvums ir tas, ka sievietes vērtību vairs nenosaka vīrieša būšana līdzās un tas, vai šie cilvēki ir oficiālā laulībā un vai viņu bērni nebūs piedzimuši teiksim kā “bastardi”.
Rasa Jansone. „Madara.“ Foto: Ieva Vīriņa
Liels ieguvums mūsdienās ir sievietes spēja šķirt attiecības. Bet vēl joprojām pastāv spiediens, ka sievietei jābūt līdzsvarā ar savas dzīves vīrieti, un galvenā ģimene esi tu un tavs vīrs, nevis, piemēram, tu un tavs bērns. Tas galvenais akcents tiek likts uz vīrieti. To es arī mēģināju parādīt, gleznojot šos portretus. Manuprāt, šī aina lēnām, lēnām mainās, jo klasiskais, heteroseksuālais ģimenes modelis šķīst manā acu priekšā, bet tam trūkst lielā, fundamentālā stāsta. Ir stāsts, ka princese un princis dzīvoja laimīgi līdz mūža galam, bet nav stāsta, ka princese ar savu meitiņu dzīvoja laimīgi līdz mūža galam. Principā tas jau ir iespējams, jo sievietes vienas pašas veiksmīgi audzina bērnus, tas nebūtu iespējams, piemēram, manai vecmāmiņai, kura viena pati nevarētu izdzīvot ar saviem daudzajiem bērniem. Tagad spēles noteikumi ir ļoti mainījušies, bet vēl aizvien trūkst tāda fundamentāla, iedrošinoša stāsta. Patiesībā cilvēki ir ļoti apmulsuši, jo viņi jūt, ka tas vecais stāsts vairs neturas kopā, tas iesit pa vīlēm un vairs nenosedz visu laukumu.
