Sintija Vaivade. Foto: Jānis Deinats

Māja ir cilvēka portrets 0

Intervija ar arhitekti Sintiju Vaivadi

Una Meistere
28/11/2016

Visam parasti mēdz būt savs sākums. Par iedvesmas avotu šai sarunai ar arhitekti Sintiju Vaivadi kļuva kāda pavisam neparasta māja Jūrmalā, kuru projektējis viņas arhitektu birojs „Sintija Vaivade_arhitekte” un kuras iedvesmas avots ir... glezna. Tās autors ir vācu mākslinieks Džonatans Mēze (Jonathan Meese). „Kaut arhitektūru var uzskatīt par visu mākslu māti, es necenšos ar to konkurēt. Gluži pretēji, mani tā iedvesmo radīt telpu, kas netraucē, bet izceļ mākslu,” saka arhitekte. Mājas īpašnieks ir kolekcionārs, un šajā projektā Sintijai izdevies pietuvoties teju netveramajai harmonijai starp mākslu, arhitektūru un dabu, kas ēkā ienāk caur lielajiem, stiklotajiem logiem, mainot telpas un arī mākslas darbu rakstura nianses. Šajā ēkā ir kaut kas no Gustava Mālera 5. simfonijas – tā ir kā intīms un ļoti personisks ceļojums, kurā netrūkst ne kaislības, ne melanholijas. 

Savulaik absolvējusi Berlīnes Mākslas augstskolas Arhitektūras fakultāti un ieguvusi Berlīnes Arhitektu kameras diplomu restaurācijā, Sintija Vaivade uzskata, ka laba arhitektūra nav iedomājama bez emocijām. Tā nekliedz, un to bieži vien nav pat iespējams īsti ieraudzīt, bet, uz to paskatoties, ir neiespējami atraut skatu. 

Sintija Vaivades projekti saņēmuši arī vairākas Latvijas Arhitektūras balvas – par ēkas pārbūvi Dzirnavu ielā 60/2 (2007), dzīvojamo māju Jūrmalā 33. līnijā (2011) un brīvdienu māju „Brieži” Kurzemē pagājušajā gadā. 


Brīvdienu māja „Brieži“. Foto: Māris Lapiņš

Nesen lasīju interviju ar Tadao Ando, kurā viņš teica, ka arhitektūrā ir beidzies atklājumu laiks un sācies atbildības laiks. Kā tu vērtē situāciju šobrīd – gan Latvijā, gan pasaulē?

Es pilnīgi piekrītu par atbildību, un, manuprāt, tā ir cieši saistīta ar ekoloģiju. Un runa šajā gadījumā nav tikai par zaļu dzīvošanu, zaļu ēšanu vai videi draudzīgiem materiāliem. Ja mēs patiešām gribētu justies atbildīgi par to, ko mēs darām, mana pārliecība ir, ka mums šajā brīdī vispār būtu jāpārtrauc būvēt, jo katra jauna ēka ir ekoloģiska katastrofa. Vienalga, cik efektīvi tā arī netiktu izplānota, kā siltināta utt. – ceļš līdz tai jebkurā gadījumā nav ekoloģisks. Un tas jau ir tas lielākais konflikts – mēs it kā gribam radīt kaut ko jaunu, jo tā ir tā mūsu profesijas jēga, taču, globāli raugoties, tas, ko mēs šobrīd darām, nav atbildīgi.

Ja paraugāmies, piemēram, prognozēs par šībrīža pasaules iedzīvotāju skaitu – tūlīt tie būs septiņi miljardi, savukārt 60 miljoni atrodas bēgļu gaitās, visas lielākās pilsētas sprāgst pušu. Tās jau ir pārpildītas, un jautājums ir – kā un kur pēc iespējas humānāk izmitināt šos cilvēkus? Atbildes uz šiem jautājumiem mēģināja rast arī šī gada Venēcijas Arhitektūras biennāles kurators, čīliešu arhitekts Alehandro Aravena (Alejandro Aravena) un bija to ļoti trāpīgi formulējis arī nosaukumā – Reporting from the Front („Ziņojumi no frontes”). Mums ir jādomā par iespējām šiem cilvēkiem dot pajumti ilgtermiņā, iespējami ātri reaģējot, kā arī iekļaujoties zemās izmaksās. Vairs nav iespējams turpināt darboties vecajās sliedēs. Taču mēs esam lēnīgi – arhitekta profesija kā tāda. Mēs esam pieraduši, ka ceļam skaistas mājas. 

Šis laiks paģērē pilnīgi ko citu – citu reakcijas ātrumu, domāšanu. Kā mēs varam palīdzēt? Šī nepieciešamība liek būt ļoti radošiem. Tieši tālab jau Alehandro Aravenas projekti kļuva tik populāri viņa dzimtenē Čīlē – viņš nevis uzcēla jau gatavas mājas un salika tur cilvēkus, bet piedāvāja viņiem pusgatavas būves, lai tālāk katrs pats var sev vēlamā veidā un tempā tās pabeigt. Varbūt tieši tāpat jārīkojas ar bēgļu izmitināšanas problēmas risināšanu. Proti, cilvēkus neiespiest kādas svešas zemes gatavā ēkā, sakot – tagad dzīvosi te. Tā katrs jutīsies vienmēr atdalīts, vienmēr jaunienācējs, kuru patiesībā mēs nekad še neesam gribējuši redzēt, bet ar šīm ēkām–sagatavēm savā ziņā varētu mēģināt panākt integrāciju. Vienlaikus atgādinot, ka mums ir jāreaģē. No šī viedokļa man tā šķiet ļoti laba ideja.  


Kolekcionāra māja. Foto: Māris Lapiņš

Brazīliešu mākslinieks Ernesto Neto savulaik ļoti trāpīgi ilustrēja rietumu sabiedrības aktuālo dzīves modeli. Proti, veidu, kā paiet lielākās daļas metropoļu iedzīvotāju ikdiena – viņš dzīvo kastē, tad rītos no tās iziet, lai iekāptu citā kastē – mašīnā un dotos uz nākamo – biroju, bet pēc tam uz vēl kādu – muzeju, lielveikalu, fitnesa zāli utt. Būtībā viņš netiek ārā no kastes, arī domāšanas ziņā.

Labs jautājums mums – pārtikušiem cilvēkiem. Līdz šim vienmēr par arhitektūru tika runāts kā par kaut ko abstraktu, estētiski „augstu”. Taču kļūst arvien skaidrāks, ka mājas, kurās mēs dzīvojam, ļoti lielā mērā liecina par to, kas mēs esam – tās ietekmē to, cik plaši vai šauri domājam, kā mēs satiekam līdzcilvēkus, kā veidojam savas attiecības, kā strādājam, cik mobili vai piesaistīti konkrētai vietai esam. 

Mums ir jāiemācās ar dabu sadzīvot un arī mainīties tai līdzi. Jāspēj novērtēt, ko esam izdarījuši ar apkārtējo vidi, ar ainavu. Viss ir saindēts, saķīmiķots, un tagad, piemēram, tiek teikts, ka dārzā jāstāda tikai tie augi, kas konkrētai videi ir piemēroti. Jautājums, kas tad ir šie augi un kāds ir to izcelsmes vēstures kritērijs – simts gadi, divsimt, vēl vairāk? Viss jau ir samainījies – tie, kas pirms simts gadiem bija nezāles, šobrīd ļoti ir „aklimatizējušies” un labi jūtas. Un mēs vairs nevaram pateikt, kas ir tas, pie kā mums tagad ir jāatgriežas. Dabā viss mainās, un mums ir jāspēj mainīties līdzi – tas, ka uzrakstām dabas aizsardzības likumu, ka nedrīkst to un nedrīkst šo, jau neko neatrisina. Katra konkrēta situācija ir jāizvērtē ar veselo saprātu, kur vide ir jau degradēta un tu vari tikai to mēģināt uzlabot un kur tiešām nedrīksti cirst nevienu koku. 


Kolekcionāra māja. Foto: Māris Lapiņš

Stefano Boeri „Vertikālā meža” debesskrāpji Milānā, Foster + Partners projektētais jaunais Apple veikals Londonā ar zaļajiem kokiem starp planšetdatoru plauktiem, sulu bārs ar koku vidū Amsterdamā – cik šī „mežs ienāk pilsētā” mode uzskatāma par tendenci un cik – jau par sava veida izmisumu?

Mēs jau te, Latvijā, esam ļoti izlutināti – gan ar mežu, gan jūru, gan vidi kā tādu. Pat neaizdomājamies, kā ir tiem, kam vispār nekā nav. Protams, tā ir modes tendence, taču man tā šķiet tikai pozitīva. Katrā ziņā tas nav slikti, ja dabas nozīmīgums tiek tādējādi vēl papildus uzsvērts un parādīts. 

Vai arhitektūra spēj mainīt cilvēku domāšanu? 

Noteikti un, manuprāt, arhitekta profesijas sociālajai nozīmei būtu jābūt vēl lielākai. 

Vai nav tā, ka līdz ar iepriekšējo ekonomisko burbuli tā tika degradēta un joprojām tā arī īsti nav atguvusies?  

Šobrīd daudz kas tiek celts arhitekta iedomības dēļ. Vēlme, lai par tevi runā, stāv pāri visam – ja arhitektūra nav burbulis, par to nav vērts interesēties. Ja netaisi savam egoismam vai labsajūtai, viss pārējais tiek klasificēts kā neinteresants. Savukārt, radot kaut ko cilvēcisku un saprotamu, tevi uzreiz piepulcē „eko cilvēkiem”. Taču tieši ekoloģija ir šī brīža lielākā problēma. Tik daudz tiek runāts par alerģijām, bet tieši tur jau arī ir to saknes – mēs visu esam piesārņojuši, un mums ir jāsāk raudzīties atpakaļ. Esmu pilnīgi pret uzpūsto energoefektivitāti un tā dēvētajām pasīvajām mājām, jo tas ir kā iekrist otrā grāvī – pakot tās mājas ciet, lai tikai tur, Dieva dēļ, neietiek neviens vējiņš, nav nevienas spraudziņas, nav lieki jākurina, galu galā – pašiem nav, ko elpot, un jāliek „mākslīgais gaiss”... Tā jau ir tā atbildība – apzināties apjomus, kādos tiek piesārņots gaiss, lai saražotu vati, ar kuru piecdesmit centimetru biezā slānī tiek nosiltināta siena, un cik šis produkts ir ķīmisks jau pats par sevi. Tā ir ilūzija – uztaisīšu pasīvo māju un dzīvošu ilgi un laimīgi. Ceļš līdz tai ir viens vienīgs piesārņojums, un beigu beigās no šādas ēkas ir lielāka skāde nekā labums. Tāpēc man šķiet, ka katrā mājā vajag to „vājo punktu”, pa kuru tajā iekļūst gaiss. Un ir ļoti jādomā, kādas šīs ēkas, kuras šobrīd ceļam, izskatīsies pēc trīsdesmit vai piecdesmit gadiem. Tā ir tā ilgtspējīgā arhitektūra – lai materiāls, kuru izmantojam, arī ilgtermiņā būtu labs (un varbūt pat vēl labāks), nevis tikai šodien aktuāls. Nav tā, ka ceļam tikai vienai desmitgadei. Tas ir lielākais ātro projektu mīnuss, ka tie tik tiešām piesārņo ne tikai acis un cilvēku uztveri, bet arī visu ekosistēmu kā tādu. 


Kolekcionāra māja. Foto: Māris Lapiņš

Vai ilgtspējīgums ir arī viens no iemesliem, kāpēc tev patīk strādāt ar betonu?

Pirmkārt, betons man šķiet ļoti ekoloģisks materiāls, jo tur nekā cita nav – labi, tur ir arī armatūra iekšā, bet pamatā tās ir tikai smiltis un ūdens. Tajā nav nekā slikta. Betons ir tīrs. Man patīk betona dabiskums un mainīgums, tas vienmēr izskatās kaut kā savādāk. Un tas brīnišķīgi noveco – kļūst zaļš vai brūns no kaut kādām lapām, un tā ir tā betona vērtība. Līdzīgi kā ar koku – novecojot tas kļūst tikai skaistāks un interesantāks. 

Otrkārt, betons ir konstruktīvi ideāls materiāls, ja runājam par modernisma arhitektūru – arhitektūru, kas sākas no funkcijas. Es gribu strādāt ar caurspīdīgumu, gribu, lai daba ienāk arī telpā, gribu to lielo logu – betona konstrukcijā es to varu realizēt, kamēr koka karkass to īsti nepieļaus. Betons kā materiāls pieļauj iespēju telpā ienest ritmu un plašuma sajūtu. Un tālāk viss uzreiz kaut kā nostājas savās vietās, savā pareizajā kārtībā. 


Kolekcionāra māja. Foto: Māris Lapiņš

Tu gan teici, ka vispareizākais šobrīd ir necelt neko, bet pie tevis atnāk klients, kurš ir pārliecināts, ka viņam to māju tomēr vajag. Kas ir tas, par ko tu vispirms ar viņu runā? 

Tie cilvēki, kas vēršas pie manis, visbiežāk ir ļoti atvērti un domājoši. Mans uzdevums ir tikai paplašināt viņu horizontu. Protams, lielākajai daļai jau ir ideja, kādu viņi redz savu māju, un tad es cenšos šajā cilvēkā iedziļināties, koncentrēties uz tām viņa personības iezīmēm, kuras man patīk, un mans secinājums ir, ka katram cilvēkam ir pozitīvi kvalitatīvas īpašības. Procesa gaitā tas mazliet piemirstas. Tas ir izšķiroši katram arhitektam – nedomāt tikai par sevi. Ir jāattīsta kaislība pret to, ko es viņam varu izdarīt labāk.  Katrā ziņā, vislielākais kaifs ir tad, kad redzi, ka vari mainīt pasūtītāja viedokli, neuzspiežot savējo. Tas man šķiet vissvarīgākais. Arhitekta un pasūtītāja sadarbība nenoliedzami ir ļoti cieša – mums nākas viņa domās, dzīvē „ielauzties” ļoti dziļi, lai vispār radītu šo tikai viņa dzīves telpu. Māja būtībā ir cilvēka portrets.  

Protams, ir kaitinoši, ja kāds atnāk un saka, ka viņš visu zina jeb ka viņa sieva arī tā var (smejas), jo viņa ļoti labi jūt krāsas...  Es negribu būt aroganta, bet tās ir muļķības. Tad tiešām esi gatavs pa sienu uzrāpties. Nav iespējams paņemt žurnālu un salikt četrus krēslus un vienu dīvānu... to žurnāla sajūtu jau nevar dabūt. Tas veselums runā daudz dziļāk. Lai cik banāli neizklausītos, māja ir kā mūzika – tajā ir jābūt šai iekšējai saskaņai un harmonijai. 

Visam ir jānotiek vienā mirklī. Tu ienāc telpā, kur visi elementi savā starpā sader, perfekti sabalansētas proporcijas, materiāli. Viss tev apkārt atrodas savās vietās. Kā skaņdarbs, kur visi instrumenti spēlē kopā – tas ir kaut kas monumentāls, tas ir pārdzīvojums. 

Tāpat ir ar arhitektūru – es skatos uz detaļām – šuves ir tīras, logu ailes ir plašas, ir daudz gaismas, telpas ir augstas, durvis aizveras. Bet vienmēr eksistē vēl viena dimensija, kuru nav iespējams izskaidrot. To varētu nosaukt – vairāk. 

Viss darbojas – tas ir tas, ko netrenējoties un nemācoties nav iespējams izdarīt. Viss it kā šķiet tik ļoti skaidrs un vienkāršs, bet fundaments ir tas process – izvilkt no jūras tās dažas lietas un pareizi tās salikt. It kā šķiet, kas gan tur tāds, nekā jau nav, bet ir kaut kāda īpaša sajūta. 

Mani interesē lietas, kas nav redzamas. Es ticu, ka tie, kuri dzīvo vai apskata manis projektētās ēkas, jūt, ka tajās notiek kas vairāk par to, ko var ieraudzīt acs.  


Kolekcionāra māja. Foto: Māris Lapiņš

Kā tev šķiet, ņemot vērā tempu, kādā dzīvojam, un pārvietošanās mērogu, – vai mūsdienu cilvēkam vispār vairs ir vajadzīga māja? Cik pilnvērtīgi mēs to varam izmantot, izdzīvot, sajust?

Es, piemēram, dzīvoju mājā, kuru pati savulaik projektēju. Šis jau ir septītais gads – no rīta pieceļos, izeju tai cauri un esmu laimīga. Vēl joprojām. Katru dienu. Man tajā nekas nav apnicis, jo tajā nav nekā lieka. Tā ir tā sajūta, kura der tieši man, bet es nesaku, ka tā der visiem. Man priekšā ir mežs, uz visām pusēm logi un ejot es to visu redzu un piedzīvoju. Savukārt vasarās man ir saule, bet nav vēja. Tieši tas, ko es gribu. Es nevaru iedomāties, ka es varētu dzīvot kaut kur citur. Jo šī māja ir kā „piegriezta” man. Viena gara līnija un dabas klātbūtne visapkārt.

No otras puses, ja paraugāmies tirgū – 120 m2 dzīvokļu nišā piedāvājums ir gana liels. Taču, ja esi viens pats vai jauns pārītis – kam tev tāda platība? Savukārt noīrēt 50m2, kas būtu tev vispiemērotākais apjoms, īpaši, ja šodien esi šeit, bet rīt varbūt Parīzē vai Tokijā, gandrīz nav iespējams. Tirgus situācija mūsdienu mobilitātei ir absolūti nepiemērota. No šī viedokļa, protams, jautājums par to māju ir pamatots. 

Piemēram, ja salīdzinām ar vecu koku – mēs zinām, kā izskatās 100 gadus vecs ozols. Turklāt kā 100 gadus vecs ozols izskatījās pirms 100 gadiem, tā viņš izskatās arī šodien – nekas nav mainījies, ozols joprojām ir tāds pats. Bet, ja salīdzinām, kā cilvēki dzīvoja pirms simts gadiem un kā viņi dzīvo šodien, – tās dimensijas ir tā eksplodējušas: vannasistabas ir lielākas, virtuves reizēm ir pat divas vai trīs, garāža ir pilna ar mašīnām. Viss ir lielāks. Bet mums to nevajag. Mums vajag tieši tikpat daudz kā pirms simts gadiem. Tas viss pārējais ir lieks, un tie ir krāmi, un tie mums nav vajadzīgi. Bet tāda diemžēl ir mūsdienu realitāte. Ļoti reti ir cilvēki, kas ir atnākuši un teikuši – es pārdomāju, man nevajag tik daudz. Tas ir ļoti mazs procents salīdzinājumā ar to otru, kas grib arvien vairāk un vairāk. 


Kolekcionāra māja. Foto: Māris Lapiņš


Kolekcionāra māja. Foto: Māris Lapiņš

Viens no taviem jaunākajiem un arī neparastākajiem projektiem ir kolekcionāra māja Jūrmalā, kas vārda vistiešākajā nozīmē sākās no gleznas. Jeb patiesībā divas mājas, no kurām vienu tu pārcēli tai pašā platībā, bet citā vietā. 

Īpašniekam piederēja zemes gabals, kuru no trim pusēm ieskāva mežs, un uz tā stāvēja maza, izpuvusi un savā mūžā neskaitāmas reizes pārbūvēta mājiņa, kurai nebija vēstures pieminekļa statuss. Cerēju, ka mums ļaus to nojaukt, taču tas nebija iespējams – pilsētas uzstādījums bija, ka jāsaglabā apjoms. Tad nu domāju, ko darīt. Skaidri zināju, ka pasūtītājs vēlas jaunu un modernu māju. Beigu beigās izdomāju, ka veco mājiņu saglabāsim, rekonstruēsim, bet pārcelsim – tās proporcija ir astoņu metru kvadrāts, uz tās pašas līnijas ir vēl viena māja un tālāk vēl viena. Tā ir lieta, kas Jūrmalā jāievēro – visām mājām jābūt uz vienas līnijas. Tā nu veco māju pārcēlām, savukārt tai blakus – uz tās pašas līnijas un tajā pašā apjomā – iesēdināju jauno māju. Ēkām ir atšķirīgi raksturi, taču to pamatapjomi ir pilnīgi vienādi. Atšķirība ir verandas lielumam.

Jaunā māja sākās ar gleznu. Ielikām to vidū un atbilstoši tai nodimensionējām sienu, kas vienlaikus ir arī nesošā siena. Glezna ir šīs ēkas centrālais elements un būtībā redzama no jebkura skatu leņķa. Tā atrodas dzīvojamā istabā, kas ir viscaur stiklota – kā savveida mūsdienu interpretācija par klasiskajām Jūrmalas verandām. Otrs ļoti īpašs ēkas elements ir konsole – principā viss pamatapjoms ir atrauts no zemes un karājas gaisā. 22 metrus gara un 8 metrus plata pārkare. Visa māja ir vienā stāvā – tu ej cauri telpai kā ainavai. Ja man nāktos māju vienā galā „nogriezt”, nepietiktu telpas – tāpēc es to it kā pārlaidu pāri, ļaujot vienam galam pacelties gaisā. Svarīgi, lai visam ir šī viena līnija, kas piešķir tādu kā gaisīguma sajūtu – tu esi it kā mazliet piepacelts no zemes. Man ļoti patīk šī sajūta. Nevis, ka tu esi kaut kur augšā, bet tu esi ainavā – kā daļa no tās. 

Šajā projektā tu maksimāli mēģināji izmantot vietējos materiālus?

Jā. Pasūtītājam patīk betons, bet sajūtu ziņā man nešķita, ka Jūrmalā vajadzētu ielikt betona kluci. Savukārt tas, ka būs stikls, bija skaidrs uzreiz, jo tādējādi ēkā ienāk daba. Pats zemes gabals ir ļoti ēnains, kad pirmoreiz to ieraudzīju, man tas šķita pat diezgan nemīlīgs. Taču pasūtītājs teica, ka viņu ēna neuztrauc, jo saules viņam dzīvē pietiekot. Tas bija tieši tas, ko viņš vēlējās – būt viens pats, starp priedēm, nost no visiem, pie jūras... Tur ir tikai viņa māksla un viņš pats. 

Izšķīros par koku un balto betonu. Šķita, ka ēkas apakšējai daļai jābūt gaišai, bet augšējai – tumšai. Izmeklējāmies visādus kokus, beigās izvēlējāmies visparastāko priedi. Kuldīgas meistari sajauca krāsu - teicu, ka man vajag vismelnāko, kādu vien iespējams panākt ar dabīgu darvas pigmentu. Viņi man atveda uz Rīgu parauga dēli, ko bija nosaukuši par Sintijas melno. Redzēs, kā tas dzīvos. Es nesatraucos. Nu labi, tur kaut kur vienā pusē pabalēs – piekrāsosim, ar laiku pārkrāsosim...

Lielākā daļa mēbeļu ir zīmētas. Man vienmēr patīk fundamentālās lietas zīmēt pašai, jo tikai tad tu vari tās uztaisīt tādas, kā iedomājies. Nav jēgas doties uz smalku salonu un, piemēram, mēģināt plānojumā iesēdināt dārgu B&B Italia skapi – puse no telpas izrādīsies neizmantojama, jo viņu moduļi tai vienkārši neder. Tā būs tikai izšķiesta nauda. Man arī ļoti patīk strādāt ar galdniekiem un vietējiem meistariem, jo es uzskatu, ka mums ir izcila galdniecība. Turklāt pēdējos gados tā ir ļoti attīstījusies. 

Šobrīd tu strādā pie Piņķu skolas rekonstrukcijas un jaunās piebūves projekta. Kā tu jūti, kā mūsdienās ir mainījusies skolas funkcija?

Ļoti. Pirmkārt, pašas tehnoloģijas un tehnoloģiskās iespējas. Tikko pabeidzām fizikas un bioloģijas kabinetus. Kāds aprīkojums! Teju vai varētu vēlreiz sākt fiziku mācīties! Ļoti daudz tiek domāts, kā bērni savstarpēji komunicēs, viss ir daudz atvērtāks, ne vairs tik drastiski „sarāmēts” kā mūsu laikā.  

Kā tas ietekmē skolas arhitektūru?

Šobrīd skolās ir daudz programmu, kur darbs notiek grupās, līdz ar to projektējot paredzam īpašas komunikāciju vietas un stūrīšus, kur bērniem starpbrīžos satikties. Arī bibliotēkā nav tikai plaukti, bet arī dīvāni – elementi, kas vairo savstarpējo komunikāciju. Viss ir daudz caurspīdīgāks – bērni viens otru redz. Lai nokļūtu savās nodarbību telpās lielie iet caur mazo „teritorijām” un otrādi, nenotiek šī dalīšana vecumu grupās. Teiksim, mākslas kabinets ir vienā galā, bet ķīmijas un matemātikas – otrā, un tādējādi mazie ir spiesti aiziet uz otru skolas galu, ceļā pamanot, ko dara lielie. Un ko viņi paši pēc pāris gadiem darīs. Būtībā šie elementi, kas ceļ mācīšanās procesa kvalitāti un veicina komunikāciju, tiek ielikti jau arhitektūrā. Tādas funkcionālas pamatvērtības, kas skolu padara par dzīvu organismu. 


Brīvdienu māja „Brieži“. Foto: Māris Lapiņš 

Pagājušajā gadā ar igauņu arhitektu Andrusu Keresāru, kurš projektējis Igaunijas Jūrniecības muzeju, Baltijas līdz šim vērienīgāko un arī apmeklētāko jauno muzeju, runājām, kā mainījusies institucionālo ēku funkcija. Viņaprāt, ja agrāk muzejs bija informācijas ieguves telpa, būtībā noteiktas nišas enciklopēdija, šodien, kad to visu iespējams atrast internetā, tam savā ziņā ir jākonkurē ar kinoteātri un iepirkšanās centru. Izlīdzsvarojot zinātnisko, izglītojošo un izklaides sadaļu, būtībā jāspēj radīt iemeslu, kāpēc ģimene ar bērniem 100 000m2 iepirkšanās centra vietā doties uz muzeju. Šo sarunu atcerējos nesen apmeklējot Tate Modern jauno piebūvi Londonā. No vienas puses – lieliska arhitektūra, no otras – tas apjoms ir jau tik gigantisks, ka mākslas telpa pārtapusi konglomerātā, kurā zudusi jebkāda intimitāte. Vai nav aiziets par tālu?

Es tur biju oktobrī. Protams, no sabiedrības audzināšanas viedokļa mēs gribētu, lai cilvēki iet uz muzeju. Tiesa, varbūt konkrētais piemērs ir diskutabls, jo dimensija patiešām ir nenormāli liela. Tu stāvi tur augšā, desmitajā stāvā, uz balkona un nevari pat lejā paskatīties, jo marga drošības ziņā ir uzlikta tik augstu, ka neredzi tai pāri. Taču tas, kas man izteikti nepatika, bija veikals – nevis mazs un šarmants kā ierasts muzejos, bet gigantisks patērētājkultūras placdarms. 

Vienlaikus domāju, ka vajag tomēr to cilvēku no tā supermārketa dabūt ārā – kaut vai ar tik ekstrēmu projektu. Nesen ar bērniem bijām uz Rozentāla izstādi mūsu pašu Mākslas muzejā. Bija sestdiena, un, jā, arī man varbūt šķita, ka cilvēku ir par daudz, taču vienlaikus es par to priecājos. Es domāju, ka veiksmīgai arhitektūrai te nenoliedzami ir sava loma. Un tas ir pozitīvs virziens, kā mainīt sabiedrību. Manuprāt, tas ir tieši tas, kas arhitektūrai šobrīd jādara – jācenšas ar to savu darbu iet un vilkt līdzi, un ir ļoti apsveicami, ja tas izdodas. 


Skolas iela 2. Vizualizācijas konkursam no biroja materiāliem


Skolas iela 2. Vizualizācijas konkursam no biroja materiāliem