Roberts Koļcovs. Foto no personīgā arhīva

Nāras aste un nenotveramā māksla 0

Intervija ar mākslinieku Robertu Koļcovu

Monta Gāgane
15/11/2016

  Materiāls tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

Nošaujot divus zaķus ar vienu šāvienu, proti, izstādot savus svaigākos darbus un atzīmējot tuvojošos piecdesmit gadu jubileju, laikā no 8. līdz 26. novembrim Kalnciema ielas kvartāla galerijā mākslinieks Roberts Koļcovs atklājis savu personālizstādi „Nāru portreti”. Atšķirībā no iepriekšējām autora izstādēm tajā aplūkojami ne tikai lielformāta gleznojumi un ritmiski tušas zīmējumi, bet arī tēlniecības darbi, kas veltīti nāru un dabas tematikai. 

Beidzis studijas Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Tēlniecības nodaļā un Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā, mākslinieks regulāri piedalās dažādās kā pašmāju, tā ārzemju izstādēs un, piesakot sevi kā formas mākslinieku, veidojis interjeru gleznojumus, ilustrācijas grāmatām un preses izdevumiem, kā arī dažādus trauku apdrukas zīmējumus. 

Tā kā Roberts bērnībā daudz laika pavadījis dabā un katru gadu dodas pārgājienā uz Zviedrijas ziemeļiem ķert foreles, arī viņa darbos jūtama spēcīga dabas klātesamība, un mākslinieks pats sevi nodēvējis par Botāniķi. Turklāt paralēli savai privātajai darbībai viņš saucams arī par mākslinieku kustības „Pasīvā dekadence” dalībnieku un līdzdibinātāju, kas, kā stāsta pats Roberts, savas izveides aizsākumos, deviņdesmito gadu sākumā, bijis pietiekoši skaļš notikums, tā laika sabiedrībā izraisot kā atbalstu, tā pilnīgu noraidījumu.

Īsi pirms jubilejas izstādes atklāšanas mākslinieks dalījās ar atziņām, ko guvis ne tikai izstādes tapšanas, bet arī dzīves laikā kopumā. 


Roberta Koļcova izstāde “Nāru portreti”. 2016. Kalnciema kvartāla galerija

Pastāstiet, kā veicies jaunās izstādes tapšanā!

Pirms sāku runāt par izstādi, gribu padalīties arī ar saviem atklājumiem, strādājot pie tās. Proti, veidojot šos darbus, esmu nonācis pie jaunām, sev interesantām tēzēm par to, kas rodas, atrodoties radošā procesā. Esmu sapratis, ka tikko noķeru kādu ideju un sāku to attīstīt, ap mani sāk veidoties arī citi radošie virpuļi, kurus papildus izmantoju. Tomēr tiklīdz tiem sāk parādīties pielietojums, šie virpuļi un pati ideja sāk zust. Līdzīgi notiek, kad kāds raksta dzeju – radošais vilnis it kā tiek noķerts, bet, kamēr tas tiek pierakstīts, doma jau ir pazudusi. Pret šo atklājumu patiesībā esmu daudz atdūries.

Kā jau izstādes nosaukums saka priekšā, tā ir veltīta nāru portretiem. Šīs mitoloģiskās ūdens radības ir viens no simboliem, ko vēlējos izmantot, lai atgādinātu par cilvēka nepieciešamību pēc ūdens klātesamības. Šī pieredze ir neiedomājami skaista, un no dabas elementiem ūdens, manuprāt, cilvēku ietekmē visvairāk – kaut vai tādēļ, ka deviņdesmit procenti no mūsu ķermeņa sastāv tieši no tā.

Lai gan dažās versijās nāras tiek attēlotas ar spiciem zobiem un diezgan šausminošas, man pieņemamāka ir to romantiskā versija. Turklāt man ļoti tuvs šķiet mīts, ka brīdī, kad nārai ir aste, tā spēj runāt un komunicēt, bet, kad tā asti zaudē un pieņem cilvēkam līdzīgu veidolu, nāra valodas spējas pazaudē. Manuprāt, šāds stāvoklis ļoti tuvu spēj raksturot arī vispārīgo mākslas ideju. Tajā brīdī, kad tā tev sāk šķist pazīstama un saprotama, tā pārstāj ar tevi komunicēt.

Piecus nāras portretus izstādei izlēmu veidot telpiskus, to vaibstus izstrādāju, vairāk paļaujoties uz savu iztēli. Lai gan man ļoti patīk darboties plaknē un izstādē redzami arī vairāki lielformāta glezniecības un tušas zīmējumu darbi, tēlniecība ir daudz darbietilpīgāka un tai piemīt vairākas dimensijas, kas arī šīs nāras ļauj attēlot krietni citādāk.

Atzīstu, ka neesmu viens no tiem māksliniekiem, kuri apgalvo, ka viņiem ir vienalga, ko domā citi. Es – cilvēks, sociāla būtne, Roberts Koļcovs – patiesībā esmu ļoti atkarīgs no tā, ko domā mani līdzcilvēki, un viena no manām komunikācijām ar šiem cilvēkiem ir izstāde. Šī tradīcija man ir svarīga.

Turklāt tajā saņemtais kontakts atšķiras no tā, ko iegūstu strādājot darbnīcā, jo tad tas drīzāk veidojas man pašam ar sevi. Tobrīd kļūstu kaut kas līdzīgs tranzistoram, kas ķer šos jau manus minētos ideju virpuļus un to sprakšķoņu. Šajā līmenī nepastāv valoda, un šī pieredze vairāk ir sajūtama, ne raksturojama. Tāpēc man šķiet, ka māksliniekam nav daudz jārunā par pašu darbu izveides procesu, bet gan par rezultātu, kas tajā tapis. 

Kopumā izstāde ir pacilājošs brīdis, kad autors caur saviem darbiem mēģina dalīties ar to, ko viņš šajā virpuļu ķeršanas stāvoklī ir piedzīvojis. Tajā pašā laikā to nevēlos definēt kā patosainu savu ideju izklāsta veidu un neuzskatu, ka ar šo izstādi man vajadzētu mainīt tās apmeklētāju pasaules uztveri. Vēlos to drīzāk dēvēt par svinībām par paveikto. Nodarbošanās ar vizuālo mākslu man ir viennozīmīgi svarīga, interesanta un man sagādā gandarījuma sajūtu, ja viss ir sanācis.


Roberta Koļcova darbi izstādē “Nāru portreti”. 2016

Cik bieži jums ir šis gandarījums un sajūta, ka ir sanācis?

Gandrīz vienmēr. Lai gan teiciens „māksla rodas mokās” ir diezgan izplatīts, neuzskatu, ka šīs pieminētās mokas vienmēr saistāmas tieši ar mākslu un otrādi. Daudzi cilvēki dažādu iemeslu dēļ var dzīvot mokās, bet tas nenozīmē, ka viņi uzreiz ir mākslinieki. Neuzskatu, ka cilvēkam jābūt speciāli izkropļotam, slimam, nabagam vai nelaimīgam, lai viņš varētu būt mākslinieks. Dzīve ne vienmēr būs saulaina, un kaut kāda veida mokas mēs piedzīvojam ik pa laikam. Tomēr man nešķiet, ka mūsu dzīves pamatuzdevums ir justies labi un visu laiku uz to tiekties. Tas būtu debili, jo tad tu drīzāk esi viltīgs maita, kurš vispār neko citu tālāk par savu labumu neredz. Ja kādreiz iet slikti, ir vienmēr interesanti sev pajautāt, kāpēc tā ir, un kāpēc es pats to esmu tā nodefinējis. 

Pie saviem darbiem dienā cenšos strādāt vismaz divas stundas. Lai gan tas varētu būt īss laiks, ja cilvēks var spēcīgi sakoncentrēties, viņš var sevi novest īpaši aktīvā un intensīvā darba stāvoklī. Piemēram, kad glītrakstīšanā cilvēkam jāuzraksta lapa, kurā visi „a” burti ir vienādi, cilvēks sāk lietot sevi ļoti ķermeniski un piedomāt, kādā pozīcijā atrodas kājas, un kura pozīcija, piemēram, var ietekmēt, kā burtam izskatīsies konkrēta detaļa. Rezultātā notiek spēcīgs pašdisciplīnas process. Līdzīgi uztveru arī savu strādāšanu, jo tad pats izvēlos darbības formu, sāku to organizēt, kļūstu ierobežots un konkrēti ierāmēts. Rezultātā novedu sevi pie strukturālas, ritmiskas un vienmērīgas darbības līdz brīdim, kad jūtu, ka var sākt darboties arī jau saturiskā līmenī. Tomēr par spīti šādai koncentrētai praksei es joprojām neticu, ka, pateicoties tai, būtu iespējams saprast mākslas darbu. To tāpat kā tā ideju var viegli sajust, bet, tiklīdz tas notiek, sapratne par darbu jau ir izslīdējusi caur pirkstiem.


Roberta Koļcova skulptūra izstādē “Nāru portreti”. 2016

No šī apgalvojuma izriet, ka nesaprotat savus mākslas darbus.

To varu apgalvot diezgan droši. Man ir bijuši arī darbi, kuri nav sagādājuši gandarījumu, un neesmu sapratis, kāpēc tos esmu radījis. Taču pēc kādiem pieciem gadiem, kad tos esmu nogrūdis malā, paskatos uz tiem atkal un nodomāju, cik tie labi izdevušies. Līdz ar to es saprotu, ka šobrīd varu just un teikt vienu, bet pēc laika kaut ko pavisam citu. 

Protams, man ir kaut kādi priekšstati par to, kas ir labs mākslas darbs un kas ne, tomēr tie var būt arī mainīgi. Patiesībā maza zēna acis, ar kurām centos aplūkot nāru ideju izstādē, arī prezentē domu par bērnu, kurš sāk apjaust pasauli un saprast, ka ne viss ir tāds, kā tas izskatās. Kad esi mazs, tu redzi ļoti daudz, bet kādā brīdī tas viss tiek nograuts un aizstāts ar to, kas ir redzams un iekļaujas sabiedrības pieņemtajā realitātē. Tomēr vēlāk dzīvē tāpat nākas saprast, ka ne viss tiešām tāds ir un ka ir vēl kaut kas. Turklāt tad, kad esi zēns, neviens tevī par to neklausās, bet, kad esi jau vecāks un kurpju izmērs ir palielinājies, cilvēkiem šis sakāmais pēkšņi var arī sākt ieinteresēt. Ir ļoti grūti pateikt, kā iespējams kaut ko saprast pareizi un vai tas vispār ir iespējams.


Roberta Koļcova skulptūra izstādē “Nāru portreti”. 2016

Sevi bieži vien dēvējat par Botāniķi. Kā izvēlējāties šo pseidonīmu?

Atšķirībā no dzīvniekiem, kuriem piemīt savs intelekts un ir izstrādātas dažādas ieražas, augi ir dzīvība bez savām prāta spējām, jo tie ir pieslēgti pie lielā, kopīgā dabas intelekta. Savukārt mēs kā dzīvnieciskas būtnes ar savu prāta darbību bieži vien kropļojam šo dabas sistēmu pēc saviem ieskatiem. Augi, manuprāt, darbojas pretēji un nevis traucē dabas mehānismiem, bet gan norāda uz to izmaiņām. Botāniķis manā skatījumā ir šīs augu pasaules pētītājs, kurš tādējādi arī cenšas tuvoties šim dabas lielajam intelektam. Botānika tāpat kā māksla man šķiet kā tāda bezierunu patiesības pētīšana, tāpēc ļoti pieķēros šim apzīmējumam. Turklāt arī tīri tehniski ļoti daudz savos darbos izmantoju augu un dabas motīvus.


Roberts Koļcovs un Aivars Vilipsons. 1990. gadi. Foto no personīgā arhīva

Un vēl esat dalībnieks un dibinātājs mākslinieku kustībai „Pasīvā dekadence”. Pastāstiet, kā tā radusies un ko tā pārstāv!

Par to man ir noteikti jāpastāsta, jo tāds ir arī mūsu statūta pirmais punkts – visiem spēkiem popularizēt „Pasīvās dekadences” kustību. To deviņdesmito gadu sākumā izveidoju kopā ar mākslinieku Aivaru Vilipsōnu, un agrāk bijām ar šo nosaukumu nodibinājuši pat paši savu SIA. Metot monētu, es biju izvirzīts kā kustības prezidents, bet Aivars – viceprezidents.

Vēlējāmies izveidot kustību, kura uzsver vizuālās mākslas nozīmību, to, ka tai iespējams atdot visu savu dzīvi un ka tā ir vienīgā lieta, par ko ir vērts strīdēties. Par „Pasīvās dekadences” pamatuzdevumu izvirzījām ar visiem spēkiem un līdzekļiem saglabāt un popularizēt, mūsuprāt, primāro mākslas veidu – ar roku veidotos zīmējumus. Tie, manuprāt, ir ļoti nežēlīgi, pirmatnēji un atklāti un bieži vien var izraisīt daudz brīnumainākas izjūtas nekā jau gatavs darbs, kas veidots, balstoties šajā zīmējumā. Ļoti daudzi nemaz neapzinās, piemēram, skices nozīmi mākslas darba izstrādes procesā un zīmējumu kā atsevišķu mākslas veidu pat nepazīst. 

Pārstāvot šo kustību, abi galvenokārt veidojām lineārus tušas zīmējumus, katrs izvēloties pats sev tuvākās tēmas. Izstādēs mūs vienoja līdzīgā mākslas darba radīšanas pieeja, kas tajā pašā laikā savstarpēji nenomāca mūsu darbus saturiski. „Pasīvā dekadence” pastāv joprojām, un arī šobrīd gatavojamies jaunām izstādēm. Nākošgad plānojam rīkot izstādi Dailes teātrī, bet aiznākošo – Jūrmalā. 


Roberta Koļcova darbi izstādē “Nāru portreti”. 2016

Jaunībā bijāt aizrāvies arī ar panku kustību. Vai gadu laikā esat saglabājis savu panka un sākotnējo „Passīvās Dekadences” dumpinieciskumu?

Manuprāt, dzīves laikā drīzāk esmu saglabājis to mazā zēna skatījumu, kāds man bija bērnībā. Kādreiz domāju, ka cilvēki, kuri vecāki par trīsdesmit gadiem, jau liekami kapā. Taču šobrīd redzu ļoti daudz labā, kas notiek ar cilvēku arī pēc četrdesmit gadu vecuma sasniegšanas.

Kāds tad tur es tolaik biju panks. Šis izskats vienkārši ir ārēji efektīvs līdzeklis, kā piesaistīt cilvēku uzmanību. Protams, šis formāts kaut kādā ziņā man tolaik bija atbilstīgs, un es barojos no tām reakcijām, ko saņēmu, piemēram, iekāpjot trolejbusā. Visi uzreiz dīvaini skatījās un notinās tālāk. Forši! Tomēr, ja piecdesmit gadīgs onkulis sāk uzvesties kā sešpadsmit gadus vecs zēns, tad tas jau izklausās pēc receptes saņemšanas pie daktera.

Piecdesmit gadu jubileja man šķiet nozīmīga, jo, iespējams, tik daudz vairs nenodzīvošu.  Turklāt tagad vairāk saprotu, ka katrs gads skrien arvien ātrāk, un tāpēc vairāk gribas izdarīt. Šajā vecumā ir arī daudz mazāk nepabeigtu lietu, jo pret tām cilvēks sāk prātīgāk apieties. Lai gan strādāju tikpat ātri kā agrāk, šķiet, ka kādreiz es varēju izspridzināt vairāk. 

Kādreiz rīkoju izstādes, kurās principiāli saviem darbiem nedevu nosaukumus. Agrāk to paskaidrošana man šķita viena no lielākajām pasaules maucībām, bet laika gaitā tas mainījies, un šobrīd man tā šķiet arvien mazāk. Uzskatīju, ka ir negodīgi dot vārdu vai aprakstu tam, ko pats esmu tikai centies notvert un saprast. Vēlējos, lai cilvēki darbu redz tīru un konkrēti nenosauktu. Tomēr vēlāk novēroju, ka ļaudis šīs pieejas dēļ jutās neērti, viegli aizkaitināti un aizvainoti, ka esmu viņiem liedzis šos skaidrojumus un neesmu devis pat virzienu, kā darbus skatīt. Tad arī sapratu, ka vārds cilvēku tomēr var uzlikt uz sliedēm un ļauj ieskrieties, cenšoties saprast mākslinieka veikumu. Tāpēc nosaukumi izstādēs patiesībā ir ļoti svarīgi.


Roberta Koļcova skulptūra izstādē “Nāru portreti”. 2016

Jūs nodarbojaties arī ar lietišķo mākslu un esat izstrādājis trauku dizainu. Vai dažreiz nešķiet dīvaini, ka uz jūsu mākslas darba kāds varētu griezt karbonādi?

Tas ir lieliski! Tieši tādēļ jau tā ir lietišķā māksla – tā savā lietojumā ir daudz argumentētāka nekā klasiskā māksla. Turklāt šis mākslas veids man šķiet ļoti interesants, jo esi pakļauts katra konkrētā priekšmeta formai, diametram, liekumiem un citiem tehniskiem parametriem, kuri ir jārespektē. Veidojot savus darbus, lietišķais mākslinieks saprot, ka viņš veido pielietojamus priekšmetus. Senos laikos vizuālie mākslinieki strādāja ļoti lietišķi un tādā veidā kalpoja Dievam. Pastāvēja uzskats, ka, ja lieta nav praktiski noderīga, tā nekam nekalpo, un tika jautāts, kāpēc tai būtu jābūt nepieciešamai. Domāju, ka kāda daļa taisnības šim uzskatam joprojām piemīt. Ja kaut ko veido, ir jāzina, kā vārdā tas tiek darīts un kas tas ir. Šodien mēs ļoti bieži to neizskaidrojam, bet varbūt, paldies Dievam, ka mēs arī vienmēr to necenšamies darīt.


Roberta Koļcova darbs izstādē “Nāru portreti”. 2016

Kas, jūsuprāt, jāņem vērā šodienas māksliniekam?

Kā vajag, es nezinu, jo, ja es zinātu, es noteikti tā darītu. Tomēr man šķiet, ka ļoti svarīgi dzīvē ir saglabāt līdzsvaru. Ja tu skrien vienā virzienā, vienmēr vajag atcerēties, ka tikpat daudz būs vajadzīgs skriet uz otru pusi. Vēl šo līdzsvaru var meklēt attiecībās ar kādu citu, kas spētu tikpat spēcīgi noturēt otru pusi.

Es domāju, ka cilvēks nevar daudz ietekmēt savu likteni. Protams, viņš pieņem lēmumus par kaut kādām detaļām, bet principā viss par viņu jau ir salikts. Mēs nekad līdz galam nevaram zināt, kas tad ir bijis mūsu dzīves uzdevums un kas ir pats svarīgākais. Ir anekdote, kur onkulis, tikko nonācis Paradīzē, jautā, kāpēc viņš ir miris, jo vēl taču palikuši tik daudzi nepadarīti darbi un dzīves uzdevumi. Uz to viņam atbild: „Atceries, kad 1952. gadā tu sēdēji kafejnīcā „Priede”, un pretī tev apsēdās meitene ar pumpainu lakatiņu? Viņai nokrita cimds, un tu viņai to padevi. Tas arī bija tavs dzīves uzdevums.”

kolcovs.com