Džeimss Jarkers. Foto no personīgā arhīva

Divas tonnas rīsu 0

Īssaruna un pastaiga ar mākslinieku Džeimsu Jarkeru izstādē “Par ikvienu cilvēku visā pasaulē” 

Paula Lūse
09/11/2016

Teātra festivāla “Homo Novus” ietvaros līdz 11. novembrim Latvijas Mākslinieku savienības galerijā apskatāma izstāde “Par ikvienu cilvēku visā pasaulē”. Divas tonnas rīsu pa visu zāli izkārtotas uz vairākiem desmitiem baltu papīra lapu saliņām, kas tikušas tematiski sadalītas. Rīsi ir šīs teatrālās izstādes galvenais objekts, ar kura palīdzību tiek attēloti pasaules iedzīvotāju statistikas dati dažādos vēsturei gan zīmīgos, gan mazāk zīmīgos, toties asprātīgos notikumos. Katrs rīsa grauds ir viens cilvēks, un skatītājs tiek aicināts salīdzināt vienu graudu, tas ir – sevi – ar miljoniem citu. 

Katru dienu izstādes komanda rūpīgi pārsver un pārkārto rīsus, lai precīzi atainotu tās dienas pilsētas iedzīvotāju, ārstu, karavīru, jaundzimušo, mirušo u.c. skaitu. Ja arī sākotnēji izstādes ideja šķiet pavisam vienkārša un nolasāma, dažādie statistikas dati izraisa divējādas emocijas – no lielām skumjām un saldsērīga apcerīguma līdz vieglam, dažbrīd pat ironiskam smaidam.


Foto: Andrejs Strokins

Interesanti, ka, ieejot izstāžu zālē un ieraugot rīsu čupas, tās ne tikai nepiesaista īpašu uzmanību, bet, varētu pat teikt, atstāj vienaldzīgu. Situācija gan krasi izmainās, kad uzmanību vēršu parakstiem pie katras no rīsu čupām. Statistikas dati, kas uzskatāmi parādīti ar rīsu palīdzību, spēj šokēt, pārsteigt, aizkustināt vai likt pasmaidīt, bet galvenokārt tie raisa pārdomas par mūsu katra kā indivīda niecību pret kopējo pasaules iedzīvotāju skaitu. 

Mākslinieku grupa Stan’s Cafe ar šo rīsu izstāžu sēriju ir apbraukājusi teju visu pasauli, katrā no ekspozīcijas vietām veicot izpēti par konkrētās valsts un pilsētas vēsturiskajiem, aktuālajiem un interesantajiem statistikas datiem, kas uzskatāmi tiek salīdzināti ar datiem kopējo pasaules iedzīvotāju skaita kontekstā. Arī Latvijas Mākslinieku savienības galerijā vizuāli skatāmi dažādi Latvijas un Rīgas iedzīvotāju skaita statistikas dati, piemēram, Sergeja Eizenšteina filmas “Bruņukuģis Potjomkins” titros minētie aktieri 1921. gadā (veseli divi), kam blakus novietota papīra lapa ar rīsu čupiņu, kas parāda, cik kaskadieru filmējušies Titānika nogrimšanas ainā, bet vēl uz nākamās lapas redzams, cik pasažieru bija uz kuģa un cik no viņiem izdzīvoja īstajā Titānika katastrofā. 

Stan’s Cafe ir dažādu jomu mākslinieku grupa no Birmingemas. 1991. gadā dibinātā kompānija nodarbojas ar eksperimentālo teātri, bet rada darbus arī vizuālās un dzīvās mākslas (live art) jomā. Viņi tiek uzskatīti par vienu no inovatīvākajiem britu kolektīviem, kas nenogurstoši eksperimentē ar formu un saturu, par vienu no teātra dabas būtiskākajām iezīmēm uzskatot humoru un spēju iedarbināt domāšanu. 

Arterritory tikās ar grupas Stan’s Cafe dibinātāju un māksliniecisko vadītāju Džeimsu Jarkeru (James Yarker), lai uzzinātu mazliet vairāk par izstādes koncepciju, kādi statistikas dati aplūkoti ekspozīcijā un kāpēc tieši rīsi?

Kāda ir šīs izstādes galvenā ideja? 

Šajā izstādē eksponētas divas tonnas rīsu uz baltām lapām, kas tematiski sadalītas vairākās zonās. Ieejot izstāžu zālē, pirmās izvietotas rīsu čupas, kurās redzams, cik cilvēku katru dienu piedzimst un nomirst Latvijā un visā pasaulē, tādā veidā ir vizuāli skaidri nolasāma attiecība starp šiem lielumiem. Galvenokārt izstādes ideja balstās vēlmē aizmukt no skaitļiem un ar rīsu palīdzību cilvēkiem parādīt, cik katrs no mums ir mazītiņš pasaules kontekstā.

Kā jūs izvēlaties, kurus lielumus ar kuriem salīdzināt? 

Mums patīk mazliet ironiski aplūkot šīs attiecības. Katru reizi, kad šo izstādi rādām jaunā vietā, tā mazliet mainās, atkarībā no valsts vai pilsētas, kurā atrodamies. Šajā pašā zonā varam vizuāli salīdzināt Latvijas kopējo iedzīvotāju skaitu ar veikalu ķēdes Wallmart darbinieku skaitu vai Ķīnas armijā dienējošos karavīrus ar karavīru skaitu Latvijā. 


Kāpēc kā salīdzinājumu izvēlējāties tieši Ķīnas armiju?

Laikam jau milzīgā karavīru skaita dēļ. Esmu diezgan pārliecināts, ka Ķīnā ir lielākā armija pasaulē, kas ir vienlīdzīga iedzīvotāju skaitam Latvijā. 

Kā jūs aprēķināt to, cik rīsu graudu ir katrā sadaļā? 

Mēs veicam rūpīgu svēršanu, pirms izvietojam rīsus uz katras lapas. 

Vai rīsus iegādājaties katrā valstī uz vietas?

Jā, rīsus mums piegādā katra pilsēta atsevišķi. 



Gan šajā, gan arī citos projektos jūs bieži vien nopietnas un aktuālas tēmas un problēmas salīdzināt ar vieglām vai ironiskām epizodēm, piemēram, par ieslodzītajiem. 

Jā, tajā sadaļā ir attēlota attiecība starp ieslodzītajiem visā pasaulē un Latvijā. Mazliet vēlāk uzgājām interesantu statistiku par cilvēkiem, kuri apprecējušies, esot ieslodzījumā, tādā veidā pavisam nejauši un tomēr secīgi ieslodzījuma tēma pārcēlās uz laulību statistisko atspoguļojumu. Piemēram, Ķīnā laimīgais skaitlis ir astoņi, tāpēc 2008. gada 8. augusts ir datums, kad Ķīnā tika reģistrētas visvairāk laulības. Īpaši izcēlām arī tos pārus, kuri Valentīndienā apprecējušies Brazīlijā zem ūdens. Mēs apskatām politisku vai sociālu problēmu izraisītas statistikas, tās salīdzinot ar interesantiem gadījumiem. Piemēram, sadaļai par laulību un šķiršanās gadījumu statistiku Latvijā pievienojām arī atsevišķu lapu, kas uzskatāmi parāda jūsu latviešu teātra režisora Dž. Dž. Džilindžera laulību statistiku. (Smejas)

Kāpēc par izejmateriālu izvēlējāties tieši rīsus? 

Galvenokārt tāpēc, ka bija jāatrod materiāls, kas ir lēts, pieejams visur pasaulē un kuru ir viegli nosvērt. Man bija svarīgi, lai tas ir arī ēdams produkts, kas pēc izstādes nav jāmet ārā, un varbūt tas izklausīsies mazliet smieklīgi, bet man personīgi patīk rīsu grauda forma – tā ir garena un tieva, tādā veidā to ir vieglāk asociēt ar cilvēka augumu. 


Liela daļa no izstādītajām rīsu čupām raisa diezgan spēcīgas pārdomas un skumjas, piemēram, miljonāru skaitam pasaulē blakus novietota rīsu kaudze, kurā attēlots bērnu daudzums, kuri mirst no malārijas, jo nespēj atļauties potes… 

Tā ir, tāpēc uzmanīgi šīs statistikas papildinām un līdzsvarojam ar viegli ironiskām rīsu kaudzītēm, kas liek arī pasmaidīt. Izstādē ir skatāma arī ģimenes ārstu attiecība pret kopējo valsts iedzīvotāju skaitu. Varam redzēt, ka Latvijā ir labāka situācija ar ģimenes ārstiem, nekā Lielbritānijā. 

Tam gan varētu būt saistība arī ar veselības apdrošināšanu. Esmu dzirdējusi, ka Lielbritānijā lielu daļu medicīnisko pakalpojumu apmaksā valsts, līdz ar to veselība tiek uzturēta tādā līmenī, ka jums nav nepieciešams tik daudz ģimenes ārstu. (Abi smejas)


Foto: Andrejs Strokins

Pavisam nesen man kāds bērns pajautāja, vai tā ir taisnība, ka katru dienu pasaulē mirst vairāki cilvēki. Apstākļu sakritība, ka dažas dienas vēlāk esmu šajā izstādē, kurā aplūkota arī šī statistika. Domāju, ka arī jaunākiem izstāžu apmeklētājiem šī izstāde varētu interesēt. Kāda ir līdzšinējā pieredze?  

Tā ir taisnība, rīsu graudus skaita ziņā bērnam ir vieglāk uztvert nekā neko neizsakošus skaitļus. Un ne tikai bērniem. 


Šī ir viena no mūsu iemīļotākām un visbiežāk izstādītajām rīsu vizualizācijām. Apmeklētāji visā pasaulē ir ļoti pārsteigti, dzirdot, ka šis rīsu daudzums simbolizē cilvēku skaitu, kas veidoja Baltijas ceļu. Cilvēkus tas ļoti aizkustina. Man ir patiess prieks, ka beidzot šo izstādi izdevies parādīt arī Latvijā. Cilvēku solidaritāte mūs emocionāli ļoti uzrunā. Viens par visiem, visi par vienu. 

Cik gadus jūs jau veidojat šādas rīsu statistiku izstādes?  

No 2003. gada, jau 13 gadus, bet informācija nemitīgi mainās un atjaunojas, tāpēc nekļūst garlaicīgi. Interesanti būtu paskatīties, ko mēs apskatījām pirms 13 gadiem.


Teatrālās izstādes "Par ikvienu cilvēku pasaulē" izpildītāji Džerards Bells, Sāra Arčdīkona, Marta Lortkipanidze, Kristīne Katrīna Liniņa, Džeks Trovs. Foto: Andrejs Strokins

Stan’s Cafe darbojas jau kopš 1991. gada. Kā jums radās ideja par šādas mākslinieku grupas izveidi? 

Tajā laikā vēl studēju teātra mākslu, bet zināju, ka nevēlos būt ierobežots citu lugās. Mēs gribējām būt brīvi savās izpausmēs, nepiesieti teātra skatuvei. Vairākus gadus pēc Stan’s Cafe izveidošanas mums radās iespēja ar izstādēm un projektiem ceļot uz dažādām pasaules vietām. Tikai tad es pa īstam sāku saprast, cik pasaule ir liela, cik mūsu daudz un ka esmu tikai pavisam niecīga daļiņa no milzīgās pasaules. 

Ko jūs vēlaties skatītājiem pavēstīt ar šiem objektiem? 

Man ir svarīgi, lai, neatkarīgi no tā, vai konkrētais objekts ir sajaukums starp komēdiju un traģēdiju, tas liek skatītājam aizdomāties. Mūsu mērķis ir veidot stāstu tā, lai katram rastos kādas domas, pārdomas vai sajūtas. Mēs jums piedāvājam jautājumus, nevis sniedzam atbildes. 

Kāpēc pie rīsu kaudzēm nepievienojāt precīzus skaitļus? 

Tāpēc, ka šī izstāde ir par izvairīšanos no skaitļiem. Ja pieliktu skaitļus, skatītājs koncentrētos uz tiem, nevis uz rīsu apjomu. Ja ļoti interesē tie cipari, tos ir elementāri atrast internetā. Šī izstāde ir par iztēli un spēju abstrahēties. Vienīgais šīs izstādes skaitlis ir divas tonnas. Viss! Ne visiem interesantajiem stāstiem ir jābūt sarežģītiem. 

ARHĪVS: Īssaruna ar Gundegu Laiviņu par festivālu Homo Novus 2016

stanscafe.co.uk
homonovus.lv