Foto: Sergejs Timofejevs

"Mokošas lietas un biezi triepieni" 0

Saruna ar Vladu Saveļjevu, frizētavas-lasītavas Melnais knābis saimnieku, par pilnībā privātām mākslinieciskajām kaislībām

Sergejs Timofejevs
01/11/2016

Manu Rīgas paziņu vidū nemaz nav tik daudz cilvēku, kas kolekcionētu aktuālo latviešu mākslinieku darbus, tajā pašā laikā nestrādājot bankā vai nekustamo īpašumu tirgus sfērā. Tomēr vienu šādu cilvēku es pazīstu – tas ir Vlads Saveļjevs, kuram pieder frizētava Melnais knābis – viens no svarīgajiem Miera ielas punktiem. Šī joprojām ar laukakmeni bruģētā pilsētas artērija pēdējo piecu sešu gadu laikā pretendējusi uz vietējās hipsteru Mekas statusu. Vai tā ir tā cienīga – tas ir sarežģīts jautājums, bet Melnais knābis, kas 2008. gadā atvērts kā frizētava-lasītava, kurā pat notikuši īsti dzejas lasījumi, šajā laikā vēl arī ieguvis teju vai galerijas statusu. Bet Vlads kļuvis par vairāku pilnībā cienījamu darbu īpašnieku, par kuriem mēs tad arī vēlējāmies viņu iztaujāt. Jo mēs patiesi ticam, ka ne tikai lielas un mērķtiecīgas kolekcijas, bet arī šādi pilnībā privāti un "emocionāli" krājumi var veidot dzīvu mākslas tirgu, tā miesu un asinis. Protams, ar noteikumu, ka to veidotājiem patiešām ir priekšstats par to, kas notiek mūsdienu kultūras procesā un no kādiem vārdiem te būtu jāizvēlas. Vlads nav mākslinieks šī vārda burtiskajā nozīmē (lai gan te man iebilstu daudzas viņa klientes), taču viņš ir daudzu Rīgas mākslinieku draugs vai labs paziņa, viņš pastāvīgi apmeklē ne tikai izstādes, bet arī eksperimentālās mūzikas koncertus un izrādes, kuras uz Latvijas galvaspilsētu atved festivāls Homo Novus. Viņš neapšaubāmi ir lietas kursā.


Foto: Daiga Atvare

Melnajā knābi parādījās pirmās gleznas?

Iesākumā Artūrs Bērziņš šeit sarīkoja savu izstādi, un pēc tam es šo to no viņa iegādājos. Viņa darbi man ļoti iepatikās, viens tagad ir manās mājās, bet divi ilgi bija piekārti zālē. Tagad tie atrodas "krātuvē" – kad nekas netiek izstādīts, tie atgriežas savā vietā. Un kaut kā laika gaitā "process aizgāja" – parādījās citi piedāvājumi no māksliniekiem. Man pašam nebija nedz šāda plāna, nedz šādu ideju, nedz arī jebkādas īpašas politikas šajā sakarā.

Tomēr ar laiku iezīmējās sajūta par to, ko es šeit gribētu redzēt. Piemēram, Kasparu Brambergu es jau ļoti sen gribēju iedabūt pie sevis. Tomēr es zināju, ka viņam visi darbi ir milzīgi, vienkārši gigantiski, un prātoju – kur gan man te kaut ko tādu likt. Tiesa, viņš atrada vienu darbu, kas izrādījās viņam salīdzinoši neliels pēc izmēra, un, lūk, aizvakar šī manta parādījās te, darba telpā.

Tu plāno to iegādāties?

Es no sākuma gribu ar to pakomunicēt, padzīvot. Un tad, iespējams, es sākšu ar autoru par to runāt. Taču es zinu, ka viņš ir no ļoti nopietna cenu diapazona.


Artūrs Bērziņš. Nr. 10. No sērijas "Cenas tīrelis"

Tu parasti kaut ko iegādājies pa tiešo no māksliniekiem, nevis caur galeriju?

Pa tiešo, jā. Pats vienojos ar mākslinieku... Es saprotu, ka galerijām tas ir tāds kā...

Dūriens mugurā?

Kaut kas tamlīdzīgs, tomēr pie mums šī sistēma pagaidām tikai parādās un formējas. Pie mums tādas lietas ir iespējamas. Rietumos bieži vien, ja mākslinieks sadarbojas ar kādu galeriju, kaut ko iegādāties iespējams vienīgi caur to. Te, cik esmu dzirdējis, principā vienoties var ar jebkuru mākslinieku. Tomēr es nezinu, kā tas īstenībā notiek ar šejienes nopietnajiem kolekcionāriem. Teiksim, pie manis griezt matus nāk Jānis Zuzāns. Viņš, protams, ir pavisam cita mēroga mākslas kolekcionārs. Pie manis notika Reiņa Virtmaņa izstāde. Reinis ir mans draugs, un te bija pilnībā izstādīta liela viņa sērija. Viņš ļoti gribēja to parādīt tieši šeit – lai tā nebūtu sterila galerijas vide un lai tas būtu it kā jau interjerā. Viņš teica, ka viņam šī ir ideāla telpa. Šī ir sabiedriska vieta, te cirkulē cilvēki, tomēr tajā pašā laikā ir tāda personiska, privāta sajūta. Pagāja pāris mēneši, un es redzēju, ka Jānis, būdams pie manis, šajos darbos ieskatījās, pat kaut ko jautāja. Es šādos gadījumos, protams, esmu maksimāli neitrāls. Vienīgais, ko es varēju par Reini pateikt, – ka viņš ir ļoti, ļoti interesants un dziļš cilvēks. Un, vienvārdsakot, Zuzāns nopirka visu šo sēriju. Un man kāds teica: "Tev, kā galeristam, tie ir lieli panākumi!" Bet kas es par galeristu, un arī nekādu procentu te, protams, nebija un nevarēja būt. Es vienkārši savedu kopā divus cilvēkus, iedevu Reiņa koordinātes, un viņi vienojās paši. Tā bijis arī ar vairākiem citiem klientiem. Un man tā ir privilēģija – nodarboties ar to nekomerciāli, vienkārši tāpēc, ka patīk.


Reiņa Virtmaņa darbi uz "Melnā knābja" sienas. 2014 

Un kas tev šobrīd izlikts mājās?

Pāris Reiņa Virtmaņa darbu, vistumšākā, visdrūmākā no iegādātajām Artūra Bērziņa gleznām – mežs naktī, vēl arī Ingas Melderes darbs. Viņa man uzdāvināja darbu, kas viņai pašai ļoti atgādināja mani. Kate Krolle man arī uzdāvināja vienu savu gleznu. Un vēl ir viens holandieša Basa Van der Boja darbs, viņam bija izstāde kim?, un mūs toreiz iepazīstināja Maija Kurševa. Un mums sanāca ļoti labs kontakts, es pat dažas reizes biju pie viņa ciemos. Pēdējo reizi – kā reiz pēc tam, kad viņam bija noslēgusies izstāde – tā bija tāda savdabīgu, no kartona izgrieztu vesternu varoņu ekspozīcija. Pēc šīs izstādes viņš sarīkoja izsoli – ar kartona āmuru un kartona postamentu. Un viņš sasauca draugus, paziņas, kādus cilvēkus 30, spriežot pēc fotogrāfijām. Praktiski viss tika izpārdots, izņemot pāris darbus. Un es vienu ieraudzīju un saku: "Man tas tā patīk, taču es nokavēju izsoli." Bet viņš atbild: "Tā nav problēma, es tev nosaukšu sākumcenu, un, ja tev būs pa prātam..." Un mēs vienojāmies. Tagad man ir tā lielā kartona kovboja galva.


Basa Van der Boja kovboja galva.

Kāda aptuveni ir vidējā cena, kad tu kaut ko iegādājies?

Šī "maska" maksāja savus 300 eiro. Es domāju, ka tas ir ļoti normāli. Es agrāk skatījos uz cenām, kuras izliek pirms Jaunā gada "Jarmarkā" Mākslas akadēmijā, kur kaut kādus studentu kursa darbus pārdod pa 1000 eiro un vairāk, un prātoju, ka tas ir smieklīgi. Tajā pašā laikā skaidrs, ka Ivara Heinrihsona darbus, kas man ļoti patīk un uz kuriem es ļoti gribētu skatīties, es nepavilkšu. Man nav tādu brīvu līdzekļu...

Tātad tie ir simti, nevis tūkstoši eiro...

Principā tas var būt tūkstotis vai divi, taču tad man vajag vienoties, ka varu to samaksāt pa daļām. Brīva tūkstoša vai divu man nav, bet, ja būtu un es ieraudzītu, ka man kaut kas patīk, es noteikti tos tam iztērētu. Aizmirsis par rēķiniem vai kaut kādiem ceļojumiem. Un vispār tieši ceļošana man atņem visvairāk līdzekļu. Es tā dzīvoju – no ceļojuma līdz ceļojumam.


Zanes Veldres darbi Melnajā knābī. 2016. gada maijs.

Bet vai starp taviem draugiem vēl kāds vāc mūsdienu latviešu mākslinieku darbus?

Laikam jau nē. Ir draugs, kuram ir liela pagājušā gadsimta latviešu glezniecības kolekcija, bet ir arī daži mūsdienu autoru darbi.

Cilvēki ir mazāk naski pirkt savus laikabiedrus, jo baidās kļūdīties?

Tas atkarīgs no tā, kādus mērķus viņi izvirza. Vieni izvēlas kādu virzienu vai kādu noteiktu periodu. Citi uz to raugās kā uz ieguldījumu.. Es pats tā nedomāju, es šajā ziņā esmu pilnīgi emocionāls un vados pēc paša sajūtas. Ir arī tādas kolekcijas. Nesen man ļoti iepatikās Deivida Bovija kolekcija, protams, es to redzēju ne dzīvajā, fotogrāfijās. Vispār neviens īpaši nezināja, ka viņš kolekcionē mākslu. Bet, kad viņš nomira, viņa ģimene nolēma izlikt šos darbus Sotheby's izsolē – viņiem nebija vietas, kur tos glabāt. Un, rau, pēc kaut kādām "sirds čakrām" man ļoti iepatikās tas, ko viņš sev bija izvēlējies. Tur ļoti jūtams, ka tā arī ir kolekcija "bez plāna", kolekcija no tā, kas patika viņam pašam, – tur diezgan daudz bija ekspresionistu, tur bija Baskjā... Es uz daudz ko no tā, kas viņam bija, ar baudu ik dienu skatītos mājās. 


Kādā no koncertiem "Melnajā Knābī". Augšējā rindā pa labi – Vlads Saveļjevs. Foto: Daiga Atvare

Vai tu patiešām skaties uz tavā īpašumā esošajiem darbiem vairākas reizes dienā?

Jā, lielākoties viesistabā es uz tiem skatos. Man tie ir pilni ar kādu simbolismu. Tie ir kādu manu iekšējo sajūtu, pārdzīvojumu vizualizācija. Reizēm gadās, ka tu skaties un saproti – tas ir konkrēti no taviem sapņiem, tavas pieredzes. Tomēr guļamistabā es tos neizliktu, tur man ir Rubļova ikonas kopija un viss, vairāk nekā cita nav. Varbūt tur arī varētu reiz parādīties kaut kas ļoti, ļoti abstrakts.

Bet kādas tev vispār ir sajūtas par mūsdienu latviešu mākslu? Tu taču daudz ceļo un redzi, esi dzīvojis Londonā, Berlīnē, ir ar ko salīdzināt.

Es, protams, neesmu speciālists, esmu diletants šajā jautājumā. Bet, lūk, jau gadus divus es nevaru iet uz "Jarmarku", pasākumu, kur tiek izrādīti tieši jaunie mākslinieki. Es zinu, ka tur kolekcionāriem ir īpaša skate, visu no sākuma parāda tieši viņiem. Bet man ir tāda sajūta, ka vairums jauno mākslinieku uzreiz ir gatavi strādāt kādā dizaina vai reklāmas aģentūrā. Tur nav nekādas ekspresijas, nav emociju uzvirmojuma, nekādu moku, dziļuma. Viss dekoratīvi.

Vingrinājumi par tēmu?

Es redzēju jauno gleznotāju darbu izstādes relīzi, ko gatavoja Inga Šteimane "Mākslas stacijā Dubulti". Un tur vienas meitenes... Un, protams, man nav nekas pret meitenēm. Tā pati Aija Zariņa vai Ieva Iltnere man ir megafigūras. Ievai es 90. gadu sākumā teju vai staigāju ielās pa pēdām. Vienkārši kā tāds maniaks. Bet, lūk, viņas pēdējie darbi – it kā uzreiz dārgiem interjeriem... Nē, man patīk mokošas, ekspresionistiskas lietas, biezi triepieni – pārliecinoši, spēcīgi.


Reiņa Virtmaņa darbs "Bez nosaukuma" uz galerijas sienas. Tagad tā piekārta pie viesistabas sienas Vlada mājās. Foto: Didzis Grodzs

Bet vai tad Virtmanis ir tāds?

Viņam ir cits dziļums. Tur ir daudz simbolisma un misticisma. Un es to saprotu arī tādēļ, ka pazīstu viņu kā cilvēku, kā draugu.

Bet mūsdienu latviešu glezniecībā es gribētu laikam jau redzēt vairāk vīriešu un vairāk tādus kā izmisušus bezkompromisa romantiķus, kas nebaidās pieļaut kļūdas un izkāpt no rāmjiem. Pagaidām es redzu ļoti daudz "interjeriskā", un man tas nav pārāk interesanti. Lai gan, ja runājam par interjeriem, – salīdzinot ar Rietumu sabiedrību, te privātās telpās teju kā nav kaut kādu objektu, skulptūru, 3D – tas, visticamāk, ir kaut kāds padomju laika un mazo dzīvokļu mantojums, kad lielākais, ko tu varēji atļauties, bija ko piekārt pie sienas. Es runāju ar keramiķiem, un arī viņi sūkstās, ka nav galerijas, kura izstādītu tādus darbus – nevis vāzes, bet eksperimentālākus darbus. Videoinstalācijas, liekas, arī ne īpaši pērk.


Tēlnieces Andas Poikānes darbs Vlada viesistabā

Bet arī tu pats vairāk interesējies par glezniecību.

Jā, tā tas ir. Ir, protams, vairākas videoinstalācijas, kas man ļoti patīk, bet pagaidām es nezinu, kā man tās eksponēt. Mani, teiksim, pārsteidza Ģirta Korpa darbs, un es tā priekšā pavadīju, šķiet, vairākas stundas. Skatījos vairākas reizes pēc kārtas, uz riņķi. Un iznācu ārā pilnībā apstulbis. Atkal manī ierunājās tāds kā rūķītis: "Tu taču to gribi!" Jā, jā, gan šo, gan Kates Krolles darbus. Tomēr te jābūt iespējām kaut kā ar to apieties, nevis vienkārši glabāt pie sevis mājās.

Un priecēt acis svētdienas vakaros...

Tieši tā.