Ieva Jurjāne. Foto: Kristīne Madjare

Dzīve var būt daudz neparastāka kā māksla 0

Intervija ar latviešu scenogrāfi un kostīmu mākslinieci Ievu Jurjāni

Agnese Čivle
31/10/2016

No 1. novembra Latvijas kinoteātros sāks izrādīt Viestura Kairiša vēsturisko spēlfilmu „Melānijas hronika” – deportāciju tēmai veltītu kino darbu, kura pamatā ir izsūtītās latviešu rakstnieces Melānijas Vanagas dzīvesstāsts.

Filmas māksliniece ir Ieva Jurjāne, kurai vairāk nekā trīs gadus ilgušajā filmas tapšanas laikā bijusi šī privilēģija skatīt, sajust un caur mākslinieciskā skatījuma prizmu izlaist unikālos Melānijas Vanagas rakstu oriģinālus. Ar roku rakstītus manuskriptus, kas papildināti ar fotogrāfijām, taloniem, Tretjakova galerijas biļeti... – virkni liecību, kas atklāj tā laika patiesības. Pēc materiālu izpētes rūpīgi meklētos, atlasītos un autentiskumam pietuvinātos filmas kostīmus un rekvizītus, kā arī Ievas Jurjānes zīmētos filmēšanas kadru plānus filmas veidotāji tagad nodevuši Rīgas Kino muzejam.

Filmas pirmizrāde sakrīt ar laiku, kad galerijā „Alma” skatāma mākslinieces akvareļgleznojumu izstāde „Daba klusē” (līdz 17. novembrim) un klajā laista grāmata ar tādu pašu nosaukumu, kurā iekļauti 23 šīs sērijas darbi. Lai gan darbs pie gleznojumiem aizsākts jau filmas tapšanas laikā un aktīvi noritējis pēc filmas uzņemšanas, tiešas atsauces uz filmu tajos nav. Vienlaikus māksliniece jaunajā darbu sērijā pieskaras cilvēka esības trauslumam un eksistenciāliem jautājumiem, taču tajā jaušams zināms vieglums un dzirkstījoša humora deva. Kā reiz izteikusies mākslas kritiķe Inga Šteimane: „Ievai Jurjānei piemīt talants visnevainīgākās lietas pārvērst paradoksālos jokos. Stilizēt realitāti, izsecinot no tās kosmisko.” Pirms četriem gadiem personālizstādē „Rotaļlietu stāsts” māksliniece no savas ierastās vides izrāva rotaļlietas, liekot tām izspēlēt psiholoģiskus un emocionālus cilvēkattiecību stāstus pieaugušajiem. Tagad viņa pašus cilvēkus izcēlusi no to ikdienas un nodevusi dabas rīcībā – burtiski ieliekot kailos, kā no mātes miesām nākušos, ķermeņus dabai tieši klēpī.

 
Ievas Jurjānes veidotie klusās dabas uzstādījumi

Vai akvareļgleznojumos redzamajām cilvēku figūriņām ir taustāmi un materiāli apveidi arī ārpus papīra plaknes?

Jā, lai radītu šo gleznojumu sēriju, tā vispirms kārtīgi bija jāinscenē. Es izveidoju porcelāna figūriņas, tad tās kombinēju ar atrastiem dabas elementiem – līdz kompozīcija manās acīs ieguva ietilpīgu nozīmi. Tad es to gleznoju. Glezniecības – kā ilgstošas vērošanas – procesā es tulkoju un atklāju, ko pati esmu ieraudzījusi.

Izstādes un izdevniecības „Neputns” izdotās grāmatas nosaukums ir „Daba klusē”. Tā klusē, taču vienlaikus caur savu esamību tā tik daudz ar mums komunicē – stāsta, māca, ietekmē mūsu tā brīža sajūtas... Ko bijāt domājusi ar dabas klusēšanu?

Manuprāt, jebkurā izstādes vai filmas nosaukumā ir vēlams jau iepriekš iekodēt kaut kādu paradoksu vai intrigu, kas rosina minēt kādus pretargumentus vai uzdot jautājumus.

Protams, daba klusē, taču tikai tādā izpratnē, ka tā nerunā cilvēku valodā. Pretēji verbālajai komunikāciju, kas savā ziņā ir ierobežota izteiksmes forma, daba daudz bagātīgāk dot informāciju – it īpaši, ja par to daudz zina un prot to lasīt. Biologi to prot fascinējošā veidā, koku pazinēji mežu vai ihtiologi upi lasa kā grāmatu.


Ieva Jurjāne. No sērijas “Daba klusē”

Vai kādā veidā caurskatījāt arī klusās dabas kā žanra konceptu?

Es apspēlēju to „klusās dabas” jēdzienu, kas ir iespējams tikai latviešu valodā, jo atšķirīgās valodās tam var būt atšķirīgs rakurss. Kad to sāk tulkot citās valodās, redzam, ka angliski tā būtu „klusā dzīve” (still life – ang. val.), krieviski tāpat kā franciski – „mirusī daba” (натюрморт – krievu val. un nature morte – franču val.)...

Tas arī parāda, kas var būt šī klusā daba. Vēsturiski klusā daba izveidojās kā atsevišķs žanrs, kas sniedza informāciju par kādu metafizisku jēgu – tā nebija vienkārši saliktu priekšmetu kopums. Tā stāstīja par dzīves un ne-dzīves kopsakarībām. Klasiskajā holandiešu glezniecībā ļoti bagātīgi tika attēlota daba, kad tā ir dzīva, un, kad tā mirst un pārveidojas. Tā nebija tikai sulīgi nobrieduša vai mušu iekosta, iepuvuša augļa attēlošana – tā vienlaicīgi bija domāšana.

Tāpat uz kluso dabu var skatīties ne tikai pēc jēgas, bet arī pēc uzbūves. Klusā daba ir telpiski interesants skulpturāls veidojums. Šajos darbos es apvienoju reizē gan kaut ko no klusās dabas, gan skulptūras, gan kompozīcijas, kurā ietverts cilvēks.

Idejiskā līmenī – darbos attēlotās figūras ir skulptūras vai tomēr dzīvi cilvēki?

Tie vairāk ir dzīvi cilvēki. Viņu kailums ir tas, kas mazliet attālina to burtiskumu un reālistiskumu un reizē uzsver cilvēka trauslumu un ievainojamību.

Tādēļ man arī vajadzēja strādāt ar tik trauslu materiālu kā porcelāns, jo tas ir jāprot savaldīt līdz lūšanas pakāpei, savukārt vizuāli tam piemīt gaismas atstarošanas īpašības un tāds īpašs vieliskums – līdzīgi kā cilvēka ādai.


Ieva Jurjāne. No sērijas “Daba klusē”

Samērojot cilvēku burkāna lielumā vai padarot to tik sīciņu kā ķirbja sēkla, jūs it kā esat inscenējusi neiespējamo, pārdabisko... un šeit jums bijusi tā vara mazliet parotaļāties ar cilvēciskajām būtnēm...

Jā, tas arī bija mans kārdinājums.

Es vēlējos panākt miniatūrā monumentalitāti. Es domāju, ka katrs ir to piedzīvojis, piemēram, esot viens kalnos vai horizonta priekšā jūras malā, nirstot vai ejot tuksnesī, kad tā proporcija – cilvēks pret vidi – ir tāda, kas liek elpai aizrauties, un tajos samēros dzimt arī kādai lielākai domai.

Man šī spēle ar samēriem šķita arī pietiekoši humorīga, jo man ir svarīgi ieviest arī kaut kādu grotesku atsauci un nepieiet visam, ko daru, ar ļoti sarauktu pieri. Man šķita lieliski, ka varu ielikt to figūriņu grants kaudzē – tai ir ļoti laba faktūra un tonis, un ierobežotā, samazinātā redzes laukā tā izskatās kā klints!

Vai „Daba klusē” tapa laikā, kad vēl noritēja darbs pie filmas „Melānijas hronika”?

Mans darbs pie filmas jau bija pabeigts – tā bija 2015. gada vasara. Pēc darba, kas noritēja vairākus gadus, iestājās tāds savāds iztukšojuma stāvoklis. Man bija absolūti nepieciešams process, kurā es strādāju pati ar sevi, nevis vairs ar lielu komandu.


Filmas „Melānijas hronika” uzņemšana. Foto: Agnese Zeltiņa

Zināms, ka filmēšanas vajadzībām tika meklēti pēc iespējas autentiskāki rekvizīti un kostīmi. Pastāstiet, lūdzu, par sava mākslinieciskā darba aizkulisēm. Kā notika vēsturiskā materiāla apzināšana?

Pats pamata avots, protams, bija latviešu rakstnieces un žurnālistes Melānijas Vanagas Sibīrijas atmiņu grāmata „Veļupes krastā”. Drukātā veidā tā ir ar visai paskopu fotomateriālu, bet, pateicoties Melānijas Vanagas ģimenei, mūsu rokās nonāca grāmatas oriģināli. Tas ir absolūti unikāls, fascinējošs materiāls – rakstīts ar roku un tintes pildspalvu, bez jebkādiem svītrojumiem! Jāatzīmē, ka Melānija Vanaga visu savu apzināto rakstnieces mūžu strādāja ļoti strukturēti un mērķtiecīgi, neatļaujoties nekādu lieku jūtināšanos un sentimentu. Tekstos viņa ir lakoniska, bet vienlaikus ārkārtīgi ietilpīga.

Kad Melānija Vanaga 1957. gadā atgriezās no Sibīrijas, strādāt savā žurnālistikas jomā nebija iespējams, turklāt viņa nedrīkstēja dzīvot Rīgā. Viņa sāka strādāt par gani kolhozā, un ganot viņa rakstīja grāmatas. Savos pēdējos mūža gados rakstniece sarakstīja un apkopoja neticamu daudzumu vērtīga teksta. Savas dzimtas izpētei viņa veltītīja vislielāko apjomu –  vairāk nekā 80 manuskriptu grāmatu. Par savu dzimtu viņa rakstīja vēsturiskā griezumā un kontekstā ar Latvijas un pasaules vēsturiskiem notikumiem, tāpat viņa daudz rakstījusi garī par savu Amatas novadu, gan par Amatas upi - tai veltīti 13 sējumi. 

Viens no grāmatas „Veļupes krastā” pirmsākumiem ir grāmata-biogrāfija, ko Melānija uzrakstīja un nosūtīja savam dēlam Alnim uz Latviju kā dāvanu 18 gadu dzimšanas dienā. Viņi tika izsūtīti kopā, bet pirmajos pēckara gados pēc dažu cilvēku iniciatīvas ar Sarkanā Krusta palīdzību izsūtītajiem bērniem tika dota iespēja atgriezties dzimtenē, taču viņu mātēm – nē. Tā ir grūti iedomājama izšķiršanās, kas bija jāizdara izsūtītajām mātēm, pēc tam visu mūžu turpinot pārdomāt, vai tika izdarīta pareizā izvēle.

Vai šīs rokrakstu grāmatas bija papildinātas arī ar vizuālo materiālu? Fotogrāfijām? Varbūt Melānija Vanaga skicēja?

1956. gadā mājnieki uz Sibīriju Melānijai Vanagai atsūtīja fotoaparātu “Ļubitjeļ”, tāpēc zināms fotomateriāls bija. Taču filmā attēlotais laika posms lielākoties ir agrāks – izsūtījuma pirmie gadi, kad vizuāli tikpat kā neko nevarēja fiksēt, – tāpēc vairāk bija jāorientējas pēc tekstā minētajām liecībām, dažiem pieejamiem zīmējumiem.


Filmas „Melānijas hronika” uzņemšana. Foto: Agnese Zeltiņa

Vai tika apzinātas arī kādas muzeju vai arhīvu dokumentācijas?

Vienīgais fotogrāfiskais dokuments par pirmajiem izsūtījuma gadiem ir Okupācijas muzejā – tās ir kāda zēna uzņemtas fotogrāfijas. Viņš, izfotografējis filmiņu līdzi paņemtajā fotokamerā, saglabāja to visus izsūtījuma gadus, līdz pārveda uz Latviju.

Amatieriskajā fotomateriālā daļēji miglaini redzama šī zēna ģimene pie mājas, kurā viņi tika nomitināti Sibīrijā, interjers ar lielu krievu krāsni un pieticīgu galdu, tāla meža ainava aiz ēkas žoga... Tās ir kādas piecas fotogrāfijas, kuras arī izpētījām no stūra līdz stūrim.

Par sibīriešu dzīvi ir arī vēl citas fotogrāfijas, kas gan vairāk attēlo jau 40. gadu beigu un 50. gadu sākuma posmu, kad pārvarēts bads un izdzīvošanas minimums.

Kāda vieta darbā pie filmas bija jūsu pašas personīgajiem priekšstatiem un iztēlei?

Iztēli rosina dokumenti un teksti. Protams, jebkurš mākslas darbs ir tikai interpretācija – arī filma nav grāmata, un tai ir jāveido cita kompozīcija.

Informācija, kas tika salasīta no dažādiem avotiem, bija jālaiž caur sevi, caur cilvēcisko, empātisko pieredzi. Tādā ziņā – filmēšana pie Krievijas robežas Latgalē bija pietiekoša distance, lai jau justos kā citā pasaulē. Tur bija auksti, tur cilvēki gulēja barakā un viņiem no mutes plūda dvašas garaiņi. Maksimāli iejūtoties vidē, radot maksimāli līdzīgus apstākļus – tā sajūta rodas gan aktieriem, gan filmēšanas grupai. Protams, no ekonomiskā un producēšanas viedokļa būtu ērti uzbūvēt kino paviljonu netālu no Rīgas, taču mēs uzstājām, ka visam ir jābūt pēc iespējas īsti. To reālo sajūtu nevar panākt komforta zonā, kur, izejot no kadra, uzreiz iespējams iedzert kafiju siltā kafejnīcā un iziet apgaismotā Rīgas ielā. Tas nestrādā.


Kadrs no filmas „Melānijas hronika”. Foto: Agnese Zeltiņa

Kā tālāk notika lietu un apģērbu meklējumi?

No Melānijas ģimenes nebija saglabājies nekas. Jāsaprot, ka tās tomēr bija briesmīgas atmiņas un cilvēki centās tās aizmest un sadedzināt. Okupācijas muzejā ir viens unikāls apģērba kopums, proti, kādas kundzes muzejam dāvināts mētelis – ielāps uz ielāpa, gadiem ilgi rūpīgi šūts, neticams un grūti pat vārdos raksturojams. Var redzēt, kā kurā daļā tas ir pašūts un labots, cik labi stepēts. Vēl krājumā ir tāds gabals, par kuru muzejnieki domā, ka tas ir palags, taču tas stāv ļoti tālu no mūsdienu izpratnes par palagu. Sašūtā no dažādiem gabaliem, tajā var atpazīt bikses vienā gabalā. Tas jau bez vārdiem daudz paskaidro, ko cilvēki vilka mugurā, un ka gadiem vilka vienu un to pašu. Ja viņiem bija kas labāks – to jau pirmajos gados apmainīja pret ēdienu.

Filmā visi apģērbi bija jāpielasa pēc maksimālas vēsturiskas līdzības. Tie bija jānovecina, jānolieto, lai gan 30.–40. gadu oriģināli jau paši par sevi ir uz iršanas robežas. Apģērbi tika aizgūti gan no privātkolekcijām, gan kinostudijas krājumiem Latvijā, Lietuvā un Polijā, gan meklēti krāmu tirgū, gan pēc līdzības piemeklēti humpalās.

Filmas masu skatos cilvēki bija nākuši savos tālaika tērpos...

Katram izpratne par tā laika apģērbu ir sava. Dažkārt tās var izrādīties jaunākas drēbes no cita laika perioda. Tas viss bija stingri jāuzmana, katru tēlu filmā bija rūpīgi jānovērtē, lai kadrā netiktu pieļauta kļūda. Cilvēki masu skatiem tika piemeklēti ar citu laiku, ne mūsdienu, sejām, jo patiešām – kad ilgstoši pēti tā laika fotogrāfijas, redzi, ka pastāv tādas grūti tveramas atšķirības. Cilvēki, kas tika izsūtīti 1941. gadā – tā bija tālaika inteliģence, tā bija izglītotākā nācijas daļa, un tas, ka cilvēkam piemīt domāšana, ir rakstīts sejā. Arī pēc daudziem sāpju, ciešanu un pārbaudījumu gadiem.


Kadrs no filmas „Melānijas hronika”. Foto: Agnese Zeltiņa

Izdzīvošanas vārdā cilvēki bija spiesti rast visneordinārākos risinājumus, bija jāizlīdzas ar to, kas bija. Vai varat pastāstīt kādu unikālu piemēru? Vai tādi ir redzami arī filmā?

Dzīve var būt daudz neparastāka nekā māksla. Es uzzināju par neskaitāmiem unikāliem risinājumiem, kurus, īpaši nepaskaidrojot, ekrānā parādīt nevar. Piemēram, par zēna mētelīti, kas uzšūts no lietussarga. Mūsdienu cilvēks to noturētu par karnevāla tērpu. Kāds stāsts liecināja par meiteni, kura izdomāja „pelnīt” pa kartupelim – sādžas bērniem parādot, kā tādu lietussargu attaisa un aiztaisa...

Jāsaka gan, ka man nešķiet adekvāti tagad domāt par to, kas atmiņā palicis tāds neparasti atraktīvs... To, ka katru dienu mātei jāizdara elementāra izvēle, kā sadalīt maizes gabaliņu starp pārstrādājušos sevi un mūžīgi badā esošu augošu bērnu... tas viss mūsdienu cilvēkam ir neiedomājami.

Kas bija jūsu iekšēji spēcīgākais dzinulis darbā pie filmas?

Lasot grāmatu, top skaidrs, ka mēs, ja dzīvotu tajā laikā, arī, visticamāk, būtu izsūtāmo sarakstā. Tā vienlaikus bija gan empātija, gan fascinācija par šīs vienas personības spēju izdzīvot tam visam cauri un nesalūzt, turklāt spējot nodot pieredzi arī nākamajām paaudzēm. Turklāt tādā kompaktā un pārdomātā formā.

Vai filmas uzņemšanas laikā sanāca pabūt arī Sibīrijā?

Jā, Dzintra Geka mums darīja zināmu, ka vasarā ar Sibīrijas bērniem citu ciemu starpā dodas arī uz Melānijas trimdas vietu – Tjuhtjetu. Mēs ar Viesturu pievienojāmies ceļojumam starp Krasnojarsku un Tomsku. Braucām ar mikroautobusu.

Kādi bija spilgtākie Sibīrijas apmeklējuma iespaidi?

Sajūta tajā ciemā mums bija ļoti īpaša, jo sevišķi – apstāties tā paša pakalna lejā, kur bijusi Melānijas zemnīca, redzēt no tā paša skatupunkta, no kura uzņemta fotogrāfija... Kaut tagad māju tur ir vairāk nekā toreiz, sapratām, ka pēc attēliem mēs savu „kino ciematu” esam uzbūvējuši ļoti līdzīgu. Ceļš kā tāds bija īpašs – cieši saspiesti nelielā mašīnā, mēs lēkājām pa nelīdzeniem ceļiem kopā ar sirmgalvjiem, kas Sibīrijā pavadījuši bērnību, un sibīriešu radiniekiem, kas devās apmeklēt savus tuviniekus aizaugušās kapsētās. Tur varējām dzirdēt stāstus no dzīvu liecinieku mutēm, telpā un laikā sajust Sibīrijas distances, pa logu skatīties garas ainavas bez cilvēka klātbūtnes tajās. Tas viss mūsu izpratni darīja „taustāmāku”.


Sabīne Timoteo. Kadrs no filmas „Melānijas hronika”. Foto: Agnese Zeltiņa

Vai filmas tapšanā tika domāts arī par to, kā filmu padarīt saprotamu tai auditorijai, kuras vēstures paragrāfos izpalikušas Staļina deportācijas, un kā tas ietekmēja jūsu darbu?

Jau no paša sākuma zinājām, ka filma nav šauram lokālam skatītāju lokam, ka notikuma vēriens un ietilpība ir tāds, ar ko var dalīties un ieinteresēt universālu skatītāju. Strādājām pēc visaugstākajiem kritērijiem. Tas ir art-house kino, tā nav Holivuda – tas ir kino, kas kaut ko prasa arī no skatītāja.

Filmas režisors Viesturs Kairišs Melānijas lomai uzaicināja šveiciešu aktrisi Sabīni Timoteo. Arī viņa sacīja, ka šo stāstu iespējams izdzīvot jebkuram cilvēkam, kuram piemīt empātija. Tas ir stāsts, par kuru vajag uzzināt ārpus Latvijas robežām – vēl jo vairāk šajā mūsdienu situācijā. Latvija ģeogrāfiski aizvien atrodas turpat, kur tā atradās 1941. gadā...

Šveiciešu aktrise savā ziņā ir tīrāks medijs, caur kuru nodot vēstījumu. Viņā nav šis pāridarījuma gēns. Vai jūs piekrītat apgalvojumam, ka pāridarījums mums ir gēnu līmenī? Zemapziņā? Vai, jūsuprāt, no tā jebkad būs iespējams atbrīvoties?

Ir pilnīgi skaidrs, ka tas gēns ir.

Varu sacīt, ka, pirms es sāku ar šo materiālu strādāt, biju daudz neitrālāka pret šo ciešanu jautājumu. Man ģimenē ir bijuši tuvi draugi izsūtītie. Kad biju maza, padomju laikos, nebija pieņemts par to skaļi runāt. Cilvēki ir dažādi, daudzi ir ļoti gaiši un neuzbāzīgi – un nevar ne prātā ienākt, kam viņi gājuši cauri. Ja neesi iedziļinājies, izzinājis īstos apstākļus, domā – vai tad tiešām tie cilvēki nevar tikt tam pāri un vai mums, kā sabiedrībai, vienmēr pie tā būs jāatgriežas... Taču tad, kad ar to nopietni strādā, kļūst skaidrs, ka mēs visi būtu daudz veselāki, ja vēsture tiktu izstrādāta un izzināta tieši caur mākslas darbiem.

Šodien jauni cilvēki lasa maz un ļoti bieži savus priekšstatus par vēsturi veido caur filmām vai izrādēm. Ir zināms, ka vēsture tiek interpretēta tā, kā tas ir izdevīgi, taču autobiogrāfiski avoti ir kas tāds, kam nevar iebilst. Kad Melānija rakstīja, viņa nekad nedomāja, ka tas varētu tikt publicēts – un tas ir ļoti tīrs arguments.


Filmas „Melānijas hronika” treileris

Iedziļinoties tā laika situācijā, analizējot un salīdzot ar šodienu – kā jūs raksturotu brīdi un situāciju, kurā atrodamies šodien?

Ir tā, ka ir bailīgi par to runāt. Visās tā laika atmiņās minētas dažādas zīmes, kas liecina par kara tuvošanos... Šī brīža situācija ir tāda, ka brīžiem liekas, ka esam uz pulvera mucas. Taču ir arī skaidrs, ka mūsdienās mediju vara manipulēt ar cilvēku viedokli ir spēcīga, un bailes ir viens no instrumentiem, kā ietekmēt indivīdus. Principā katram individuāli jācenšas balansēt situācijas, ko spējam ietekmēt.

ARHĪVS: Spītēt degradācijai. Intervija ar Viesturu Kairišu

Name:
Surname:
E-mail:
Password:
Repeat password: