Elizabete Rancāne. Foto no personīgā arhīva

Dabiska ziņkāre 0

Īssaruna ar fotogrāfi Elizabeti Rancāni

Evita Goze
25/10/2016

Līdz 13. novembrim Latvijas Fotogrāfijas muzejā apskatāma fotogrāfes Elizabetes Rancānes izstāde “Pāri robežām”, kas pievēršas identitātei, piederības sajūtai, globalizācijai un tās ietekmei uz cilvēku savstarpējām attiecībām. 

Viens no divdesmitā gadsimta ietekmīgākajiem fotogrāfiem Alfrēds Štiglics teicis, ka “pieprasīt portretu, kas būtu kādas personas pilnīgs atainojums, ir tikpat veltīgi, kā mēģināt kinofilmu ietilpināt vienā kadrā”. Štiglica pārliecība, ka cilvēka raksturs nav atspoguļojams vienā fotoattēlā, iet roku rokā ar ideju par cilvēka identitāti kā konstanti mainīgu lielumu. Arī globalizācija un masu migrācija ir satricinājusi indivīda piederības sajūtu vietai vai etniskai grupai, padarot identitātes jēdzienu arvien komplicētāku. Elizabetes Rancānes fotogrāfijās redzami pāri, kas nāk no dažādām kultūrām, un jaunieši, kuru vecāki nāk no atšķirīgām etniskajām grupām. Viņi fotografēti gan studijā nacionālajos vai tradicionālajos apģērbos, gan savās mājās. Lai arī attēli padarīti, cik vien iespējams līdzīgi viens otram, šis paņēmiens darbojas pretēji – izceļ katra portretējamā unikalitāti un svin cilvēces daudzveidību.

Elizabete Rancāne (1988) ieguvusi bakalaura grādu fotogrāfijā Edinburgas Universitātē un maģistra grādu kultūras menedžmentā un radošajā uzņēmējdarbībā Karalienes Margarētas Universitātē. 2007. gadā saņēma Louis Vuitton Jauno Mākslinieku balvu, kas deva iespēju semestri studēt Parīzes Mākslas akadēmijā. Patlaban Elizabete dzīvo un strādā Edinburgā, Skotijā, un ir uzsākusi maģistra studijas izstāžu dizainā Edinburgas Universitātē. “Pāri robežām” ir viņas pirmā personālizstāde Latvijā.


Elizabete Rancāne. Foto no sērijas “Pāri robežām”

Kā radās ideja sākt fotografēt dažādu tautību pārus?

Kad mācījos Edinburgas Mākslas koledžā (tagad tā ir daļa no Edinburgas Universitātes), pēdējā semestrī bija laiks pētīt sev tuvas tēmas. Man tās saistījās ar cilvēku, identitāti, piederību. Iedvesma nāca no cilvēkiem apkārt. Lai gan Edinburga nav nekāda metropole, mazāka par Rīgu, cilvēki šeit ir ļoti dažādi, nāk no dažādām kultūrām. Sapratu, ka man ir patiesa interese par viņiem.

Vai vari pastāstīt vairāk par kādu no izstādītajām fotogrāfijām?

Izstādē ir fotogrāfija ar sievieti zilā, krāšņā tērpā, pāris sēž viesistabā uz dīvāna. Helēna ir no Nigērijas, Bils – no Īrijas. Viņi veido adījumu dizainu, iedvesmojoties no abām kultūrām. Tas man likās skaists veids, kā apvienot abu izcelsmi un izveidot kaut ko kopīgu un unikālu. Viņu bērni nedzīvo Skotijā, bet ir izklīduši pa Eiropu. Viens studē modi. Arī viņi iedvesmojas no abu vecāku kultūrām. Interesanti, kā cilvēki satiekas. Nav jau tikai tā, ka kāds atbrauc uz otra valsti, un viņi iepazīstas. Daudzi pāri ir satikušies kaut kur citur, piemēram, Āzijā ceļojot, mācot angļu valodu, kad abi bijuši atvērti abām kultūrām. 


Elizabete Rancāne. Foto no sērijas “Pāri robežām”

Vai tev bija kādi pārsteigumi, novērojumi, veidojot šo projektu?

Daudziem cilvēkiem ir patiesa interese par otru kultūru. Nevis tikai tāpēc, ka tā vajadzētu, bet tāpēc, ka ir vēlme iepazīt otru cilvēku un saprast, no kurienes viņš nāk. Viņi spēj pajokot par nacionālajām īpatnībām un uztvert daudz ko ar humoru, kas, manuprāt ir veselīgi.

Cik ilgā laikā tapušas izstādē redzamās fotogrāfijas?

Fotografēt pārus studijā viņu etniskajos vai tradicionālajos tērpos sāku 2013. gadā. Pēc tam fotografēju pārus viņu mājās. Pēdējā sērijas daļa – cilvēki, kuriem ir dažādu rasu vecāki, tapa 2015. gada beigās un 2016. gadā. Kopā trīs gadi. Taču bija arī pārtraukumi, kad studēju maģistrantūrā, sāku strādāt.


Elizabete Rancāne. Foto no sērijas “Pāri robežām”

Kas tevi piesaista portretfotogrāfijā?

Studiju laikā bija jāpamēģina viss, uzdevumi bija ļoti dažādi. Man laikam piemīt dabiska ziņkāre, iespējams, vajadzēja kļūt par žurnālisti. Mani ļoti interesē cilvēku stāsti. Iepazīstot cilvēkus, diezgan ātri un tieši sāku jautāt par viņu dzīvi, varbūt tas ir latviešiem raksturīgs. Pa īstam saprast, kas tevi interesē, sāc tikai pēc studijām. Neviens no tevis vairs neko nesagaida. Pārbaudi sevi, vai vispār vēlies nodarboties ar mākslu. Nākas saskarties ar realitāti, maksāt rēķinus un saprast, ko iesākt ar to, ko tik ilgi esi mācījies. Tad arī atsijājas blakus intereses. Paliku pie savas galvenās tēmas – cilvēka, un pie tās arī strādāju.


Elizabete Rancāne. Foto no sērijas “Pāri robežām”

Esi mācījusies gan Igaunijā, gan Skotijā, gan vienu semestri Francijā. Vai vari salīdzināt šīs atšķirīgās pieredzes?

Parīzē man bija 18–19 gadi, tas bija utopisks laiks, kad nevajadzēja uztraukties par finansiālo pusi, varēju staigāt pa Parīzes ielām un ieelpot nakts gaisu. Toreiz likās, ka jūra ir līdz ceļiem, ka viss ir iespējams un ka galvenais ir radīt. Kad atgriezos un pabeidzu Jaņa Rozentāla vidusskolu, domāju, ko darīt tālāk. Esi nedaudz pagaršojis pasauli, un, protams, gribas arvien vairāk to iepazīt, ne jau uzreiz doties atpakaļ uz Latviju. Igaunija likās loģiskākais ceļš – paziņas jau tur studēja, zināju, ka līmenis ir labs, nebija tālu no mājām, vide līdzīga. Tartu bija vienkārši brīnišķīga maza studentu pilsēta, priekšmeti bija daudz un dažādi, ne tikai fotogrāfija. Varēja veidot instalācijas, video, nebija striktu ierobežojumu. Taču bija 2008., 2009. gads, un sāku saprast, ka man jādomā praktiski, kā varu turpināt izglītību krīzes laikā. Toreiz vēl maksāju par studijām, vecāki palīdzēja, kā varēja. Sapratu, ka, domājot par nākotni, vēlos lielāku skolu un vidi, kur es varētu sevi materiāli nodrošināt arī studiju laikā. Skotijā nav jāmaksā par bakalaura izglītību, turklāt Edinburgā uzreiz sajutu, ka te varētu būt manas mājas. Vide drīzāk bija atšķirīga nevis skolas, bet dzīves kontekstā. Nācās pieaugt un daudz strādāt, lai to visu varētu atļauties. Iepazinu daudz dažādus cilvēkus no dažādām kultūrām.


Elizabete Rancāne. Foto no sērijas “Pāri robežām”

elizabeterancane.format.com