Tonijs Aurslers. Caricature. 2002. Foto: Anna Kleberg

“Karikatūru” par prezidentu! 0

Intervija ar amerikāņu mākslinieku un video skulptūras aizsācēju Toniju Aursleru

Sergejs Timofejevs
20/10/2016

Interesanti, ka, pirmoreiz tiekoties ar amerikāņu mākslinieku Toniju Aursleru, kuram Stokholmas Laikmetīgās mākslas muzejā Magasin III nesen bija atklāta izstāde M*r>0r, daudz mazāk runājām par viņa mākslu nekā par Donaldu Trampu. Saruna notika, kad līdz ASV prezidenta vēlēšanām bija palicis aptuveni pusotrs mēnesis. Vēlēšanu rezultāts joprojām nav zināms, taču šķiet, ka starp Donaldu Trampu un šo brīnišķīgi maģisko izstādi pastāv kāda tieša saikne, lai gan izstādē nekādā veidā netiek minēts vai apspēlēts Trampa vārds, mati vai kāds no viņa paziņojumiem. Tad par ko gan tas viss ir?

Pirmkārt jau, Tonijs Aurslers ir viens no video skulptūras aizsācējiem un mākslinieks, kurš daudz uzmanības veltījis masu aizrautībai ar elektroniskajiem medijiem, tostarp, televīziju un video. Viņa darbi atrodas Ņujorkas Modernās mākslas muzeja, Parīzes Pompidū centra, Liverpūles Teita muzeja, Ķelnes Ludvigu muzeja u.c. prestižu mākslas institūciju kolekcijās. Un, protams, vairāki darbi atrodas arī Stokholmas Magasin III kolekcijā, tostarp, viņa „TV studija”, kas pirmoreiz Stokholmā bija eksponēta 2002. gadā, – tā bija šķietami pavisam parasta 90. gadu televīzijas studija, aprīkota ar visām nepieciešamajām montāžas iekārtām, vadības paneļiem un monitoriem, kuros uzmirguļo noslēpumaini un spocīgi tēli. Tieši ar šo darbu Aurslers uzsāka arī savas jaunākās izstādes preses turneju, jo var teikt, ka tas patiešām ir visas viņa „virtualitātes” un „sirrealitātes” centrā – elektronisku iekārtu kastes, kas ģenerē un pārraida attēlus, matricas izstarotāji. 


Skice darbam Caricature. 2002

Un ko tie izstaro? Jau 2002. gadā Tonijs mēģināja definēt atbildi uz šo jautājumu, radot kanonisko objektu „Karikatūra”, kas aizsāka veselu sēriju līdzīgu darbu. „Karikatūra” būtībā ir dzīva būtne – milzīga smaidoša mute ar lielām acīm –, hibrīds bez deguna, smadzenēm un rumpja, kas priecīgi dudina zīdaiņa mēlē. Godīgi sakot, līdz šim nevienai fotogrāfijai, ko esmu redzējis, nav izdevies ne tuvu attēlot to sajūtu, kas pārņem, stāvot tieši blakus „Karikatūrai”.  Tā ir absolūti reāla un totāli pozitīva būtne, kas tajā pašā laikā ir pilnīga fikcija – video projekciju slāņojums. Kā arī tukšums un nekā neesamības muedzins. Ja muedzins ir tas, kas sauc visus uz lūgšanu, tad šeit tas, šķiet, piedāvā potenciālu iespēju „relaksēties”, „izklaidēties”, „paspaidīt kanālus”.

„Karikatūra” – tas bija nākamais loģiskais solis pēc mākslinieka video skulptūrām vaskā, kam viņš bija veltījis lielāko daļu no 90. gadiem. Aurslers pazīstams ar to, ka projicē video attēlu uz lupatu lellēm, bumbām, arhitektūras struktūrām, koku lapotnēm un pat dūmu mākoņiem, tādējādi arvien vairāk attālinoties no klasiskajām homogēnajām virsmām. (Jau 80. gados, kad tehniskās iespējas projicēt attēlus uz apjomīgām struktūrām bija trūcīgas, viņš daudz darbojās ar attēliem monitoru ekrānos – viņš tos iegremdējot ūdenī vai pavairoja ar spoguļu un stikla lausku palīdzību...)

Vesela rinda cilvēkveidīgu video skulptūru skatāma arī izstādē M*r>0r. Tās murmina, aicina, apsūdz un apelē pie skatītāja jūtām; tās pavedina. Tās nebeidz stāstīt savu stāstu. Tur var atrast milzum daudz dažādu atsauču un kodu, tostarp, arī norādes uz mistiskiem kultiem, kas nodarbojas ar mirušu lietu atdzīvināšanu. Tāds sava veida video vudū. 


Hard Case. 1995. Drēbes figūra, polsterēts krēsls, video projekcija, Treisijas Leipoldas performance. Producents: Magasin III. Foto: Christian Saltas

Interesanti, ka vienā savā intervijā Tonijs Aurslers ir pieminējis „smieklīgos kultus”, kas kaut kādā mistiskā veidā visu laiku atrod jaunus sekotājus. Viņu ļoti interesē šādu kultu rašanās un tas, kā tie strukturēti, jo māksla savā ziņā darbojas līdzīgā veidā. Atsaucoties uz Aurslera teikto, pastāv kāda noteikta struktūra, kas tev palīdz – pat ja tikai uz visīsāko mirkli, tikai uz sekundi – pacelties pāri ikdienišķajam, pāri realitātei un paskatīties uz pasauli no pilnīgi cita skatpunkta. Kaut kas ļoti līdzīgs šādai pieredzei var notikt ar jums arī Aurslera Stokholmas izstādē, kur eksponēta gan ļoti iespaidīga retrospekcija, gan arī vairāki pilnīgi jauni darbi. Jaunākajos darbos uzmanība pievērsta sejām – gan īstām, gan iluzorām; tā ir tēma, kas māksliniekam šķiet ļoti nozīmīga. Atsaucoties uz viņa teikto kādā citā intervijā, kas publicēta pirms pāris gadiem, autors daudz laika veltījis iluzorās sejas pētījumiem un meklējis atbildi uz jautājumu, kas tieši var kļūt par seju – galu galā mēs taču spējam saskatīt kaut ko līdzīgu sejas vaibstiem ikviena ornamentālā rakstā. Pēdējā laikā viņš pievērsies datorizētajam seju atpazīšanas mehānismam, kas balstās mezgla punktu izkārtojuma un to savstarpējās distances algoritmā. Šāda veida algoritmus izmanto dažāda veida varas institūti un uzraudzības aģentūras. Aurslers tos izmanto, lai radītu savu mākslu. Tas viņam ir tipiski – atgūt kontroli un apzināties sevi visā, kas mūs šobrīd ietver. Aurslera darbi tiešā veidā skar globālo realitāti, dažkārt pat baisā veidā prognozējot nākamo soli situācijas attīstībā. Piemēram, es ticu, ka viņa 90. gadu video skulptūras paredzēja Donalda Trampa parādīšanos, jo „Karikatūrā” es saskatu kādas nākamās civilizācijas pārstāvi. Dīvainu, pārspīlētu 23. gadsimta izklaidētāju.


Tonijs Aurslers. Publicitātes foto

Ziniet, raksta ievadā es noteikti minēšu, ka fotoattēls neparāda ne simto daļu tā iespaida, ko „Karikatūra“ rada „dzīvajā“. Tā ir tik neticami „īsta“ un liek arī domāt par sveicieniem no nākotnes – vismaz kādu pāris gadsimtu attālumā. Tā ir kā 23. gadsimta stilizācija...

(Smejas.) Jā, tas ir forši. Man patīk, ka sakāt, ka tā ir no nākotnes. Es to uzskatu par šādu futūristisku personāžu, kam nav jāēd vai jāelpo, kam nav arī atsevišķas ķermeņa daļas... Būtnes, kas attīstījušās par mūsu fantāzijas fantastisku turpinājumu... jaunu konstruētās dzīvības formu.

Bet tās komunicē.

Jā, tās noraida ļoti specifiskas vēlmes... Šis darbs tiešām aizsāka veselu sēriju, kam pēc tam veltīju daudzus gadus – kādus piecus vismaz. Tas pavēra veselu varoņu morfoloģiju, lielākoties viņi bija diezgan humorīgi. Un ļoti dažādi – no bērniem piemērotiem līdz atklāti seksuāliem, no rotaļlietām līdz monstriem. Tas bija pēcefektu sākums – jauna video tehnoloģija, tāds kā video Photoshop, kas ļauj attēlu izstiept, dažādos veidos pārveidot; iepriekš nekas tāds nebija iespējams bez miljoniem stundu renderēšanas. Un tā nu es spēju salikt kopā visus šos kompozītus. Domāju, ka šie darbi savā veidā rezonē ar to, kas notiek tagad. Mēs tiešām esam sasnieguši kādu robežšķirtni ar CRISPR-Cas9 [genoma montāžas sistēma]; esam tikai mirkļa attālumā no tā, lai iekļūtu visur un modificētu visu. Man tas šķiet kā sākums jaunu dzīvības formu laikmetam... Kas ar to visu notiks – mēs vienkārši nezinām.


Tonija Aurslera darbs Soft 79 galerijā Leme (Sanpaulu, Brazīlija). 2011

Revolūcija, kas jau klauvē pie durvīm...

Es neesmu futūrists. Neesmu viens no tiem māksliniekiem, kas visu laiku runā par nākotni, par to, cik tā būs forša. Attiecībā uz tehnoloģijām tā ir lieta, ko ienīstu, jo, būdams mediju mākslinieks, vienmēr nonāku šādās situācijās – piemēram, kolokvijā par virtuālo realitāti –, bet 1989. vai 1990. gadā visi bija tik entuziastiski un teica: „Ak, mans Dievs, tas tik būs lieliski”... Džeks, kurš attīstīja pirmās videobrilles, uzreiz tās pārdeva kompānijai Atari, ko izmantot šaušanas datorspēlē. Un tikmēr viņš lasa visādas lekcijas – cik lieliski viss būs, kamēr pats pelna to milzu naudu...

...ar šaušanas spēlēm! (Abi smejas.)

Tieši tā... Mani daudz vairāk interesē šobrīd notiekošais, piemēram, Pokemon Go!, un tas, ko viņi sauc par „paplašināto realitāti”. Esmu daudz vairāk iekšā šībrīža aktualitātēs, taču, sasodīts, tas CRISPR-Cas9 ir Pandoras lāde. Lai gan tā lietošanu mēģina ierobežot ar likumiem, tos momentā ir pārkāpuši zinātnieki, kas jau veikuši manipulācijas ar cilvēkiem. Turklāt, šķiet, to ir viegli izdarīt; mēs pieredzēsim laiku, kad katrā sīkākajā skoliņā varēs modificēt gēnus.

Neapgalvošu, ka esmu šajā ziņā eksperts, bet acīmredzot mūsu DNS ir sens. Joprojām katrā no mums ir kaut kas miljoniem gadu vecs, kas ietiecas vienšūnas organismos. Es diezgan bieži no rītiem jūtos kā vienšūnis. Mēs zinām, ka faktori, kas definē cilvēku kā būtni, pamatā nemainās, taču tagad ar CRISPR-Cas9, to izmantojot noteiktā veidā, var integrēt pēcnācējos kaut ko pilnīgi citu. Tas nozīmē... tā būs pirmā reize, kad kaut kas tāds ir iespējams. Tas ir neprāts, un tehnoloģijas neviens nespēj uzraudzīt. (Iesmejas.) Tās ir vienas cilvēciskās būtnes beigas un nākamās sākums.

Nesaprotu, kāpēc par to netiek runāts daudz vairāk. Tāpēc, ka tā ir ļoti smaga tēma. Un iespējams, ka tas viss notiek jau tagad... kāds bagāts džeks sēž laboratorijā un mēģina izaudzēt radījumu ar trīs galvām vai citām netradicionālām ķermeņa daļām.

Man šķiet, ka vispārējā sajūta ir tāda, ka mēs to vairs nespējam apturēt.

Jā, jums taisnība.


Trashed. 1996. Auduma figūras, video projekcija, Treisijas Leipoldas performance. Foto: autora īpašums

Šodien preses konferencē man patika jūsu atsauce uz kabuki teātri kā vienu no iedvesmas avotiem jūsu video skulptūrām. Sēžot un skatoties televizoru mājās, tu vienkārši skaties un ļauj tam aizmirsties. Bet, kaut nedaudz pamainot skata leņķi, var redzēt, ka tas patiesībā ir kabuki... kaut kas ļoti formāls un dīvains. Jūsu video skulptūras man atgādina aktierus vai TV personības, kam noņemts fons, noņemts medija superspēks... un tad atklājas, ka patiesībā viņi ir trauslas un sentimentālas lelles.

Man patīk šis raksturojums; ka tehnoloģija viņus padara par emocionāliem ģindeņiem. Dažkārt man liekas, ka mans darbs ir uzķert šo savdabīgo dzeju un fiksēt. Kad tā ir „ierakstīta”, tā jau dzīvo savu dzīvi. Varbūt, ka tas arī ir tas, kas mākslai padodas. Popkultūrā pastāv termins „labprātīgā neticamības atcelšana” – mēs visi vienojamies, ka ļausimies ilūzijai, ka koncentrēsimies un dosimies iekšā sapņtelpā. Taču jautājums ir: „Kas tur notiek?”. Jūs jau iepriekš minējāt zaudēto kontroli... un tas sākās ar medijiem; mēs devāmies no nometnes ugunskura pie camera obscura un laterna magica, tālāk pie fantasmagorijas, pie kino, pie televīzijas, pie datora, pie viedtālruņa. Un tagad virtuālās brilles, lai kā arī es tās esmu kritizējis, pēc gada vai diviem būs klāt. Katrs bērns, arī mans bērns, tādas gribēs, jo tas būs vismodīgākais gadžets.

Kāpēc mēs arvien dodamies prom no realitātes? Vai tā ir bēgšana? Narkotika? Jā. Pie manis nonāca Džonatana Gotšalla grāmata „Stāstus stāstošais dzīvnieks”, kurā viņš pēta evolucionāro naratīvu. Viņš apskata lietas no Čārlza Darvina skatpunkta, bet valodas un stāstu stāstīšanas aspektā.  Un es padomāju: „Vau!”, šis džeks gan ir fantastisks. Viņš neko nesaprot no mākslas... viņa zināšanas attiecībā uz to, kas ir naratīvs, stiepjas aptuveni līdz 1940. gadam, un žēl, ka tā. Bet viņš tiešām izcili izprot naratīva funkciju. Viņa lielais ieguldījums ir tīri statistisks, mēģinot atbildēt uz jautājumu: „Kas ir naratīvs?”. Naratīvs ir visu laiku, kad lietojam tālruni; kad sarunājamies; kad sapņojam nomodā – izrādās, ka to mēs darām gandrīz tūkstoš reizes dienā –; kad sapņojam miegā; kad vērojam kaut ko ekrānos; kad lasām. Tas ir laiks, ko pavadām naratīvā, un tas ir milzīgs. Kad to visu saskaita kopā... Mums kā kultūras radītājiem tas ir fascinējošs atklājums, jo ļauj teikt, ka mūsu nodarbošanās nav kaut kur „ārpusē”, bet tā ir realitātē. Tas ir interesanti, jo visi māk pateikt: „Jā, jā, TV paaudze, datorspēles – tā ir narkotika”, taču ierodas šis džeks un visu to saliek kopā – datorspēles un lasīšanu. Var teikt, ka centrālais faktors būšanai par cilvēku ir – atrasties šajā sapņtelpā.


Tonija Aurslera Talking Lights izstāde Lisson galerijā. 1996 

Bet notiekošajam ir divas puses: mēs, no vienas puses, arvien vairāk esam šajā naratīva laukā, taču, no otras, – šīs tā saucamās īstās funkcijas kļūst arvien formālākas. Rodas sajūta, ka arī valdības nododas nomoda sapņiem un reizē kustas kā šie kabuki aktieri, izpildot tradicionālās valdības vīru kustības.

Tas ir cits stāsts, kas saistās ar vecāku rituālu. Mums ir valdība, varas figūra vai reliģijas figūra – tās visas ir vienā kategorijā. Un, kā jau teicāt, tās visas arvien vairāk un vairāk piedalās šajā fantāzijas izspēlē. Tās ir ļoti simboliskas, kādas vienmēr bijušas. Formālā ziņā tās ir ļoti līdzīgas kabuki teātrim. Mums ir Donalds Tramps un mums ir Hilarija Klintone, monētas divas puses. Un katra no tām ļoti labi zina, ko dara. Un viņu vēlētāji perfekti ierakstās viņu piedāvātajās fantāzijās. Viņi izspēlē šos rituālus, kas lielā mērā ir bezjēdzīgi, izņemot simboliskā līmenī. Jo skaidrs, ka ievēlēšanas gadījumā viņi neko nepanāks un neizdarīs. Visumā ņemot.

Atgriežoties pie kapitālisma kritikas, – un to es nesaku vieglu sirdi – liekas, ka šāda veida nebrīvie cilvēki vēlas stāstu par grēkāzi – kādu no citas kultūras... Kāds ieradās un sadirsa perfekto Ameriku – kaut Amerika visiem nekad nav bijusi perfekta. Un iespējams, ka nekad arī nebūs. Tā ir arvien attīstībā esošs projekts...

Mediji to visu kultivē, taču paiet garām darba jēdzienam. Ja ir cilvēki, kas vēlas visu bez nekādas piesaistes savam darbam, un ienīst to, ko dara, tad tas ir ļoti slikti. Viņi vēlas miljonāru dzīvesveidu par ubaga algu. Turklāt šajā kapitālisma formā ir maz sociālās atbildības sajūtas. Donalds Tramps ir perfekts piemērs – džeks, kas lielākoties savos darījumos ir krāpies un tā nonācis tur, kur viņš ir; būtībā viņš ir vistīrākais krāpnieks. Var teikt, ka savā ziņā arī Klintoni ir krāpnieki, bet Tramps ir hārdkorīgāks. Viņam nerūp, ka viņš piekāš cilvēkus. Un izskatās, ka tieši tas arī daudziem pie viņa patīk.

Dīvaini.

Cilvēki grib kādu stipro. Viņiem liekas, ka viņus nepiekrāps... šajā nozīmē viņi ir narcisistiski. Bet, patiesību sakot, es to nesaprotu. Esmu diezgan šokēts par to, kas notiek... Kā uztvert cilvēkus, kas savās problēmās spēj vainot Meksiku? Tas ir sasodīti smieklīgi – ka Meksika ir vainīga pie Amerikas problēmām...

Tā ir „Karikatūra”.

Tas ir vienkārši neticami. Šausmīgākais ir tas, ka tu patiešām sāc saprast fašismu, redzot, kā puse iedzīvotāju tic šādai maģiskajai domāšanai. Sāc domāt par Vāciju 20. gados... tas ir diezgan ārprātīgi.

Varbūt Hitlers bija pirmā video skulptūra – viņam bija tādas regulāras roku kustības...

Zināt taču, ka viņš bija mākslinieks?

Jā, gleznotājs.

Ilgu laiku to nezināju, bet pirms kādiem 20 gadiem mana paziņa Debora Rotšilda sarīkoja izstādi ar nosaukumu „Hitlers kā mākslinieks”. Tur bija viņa piezīmju grāmatiņas, skices formastērpiem, skices parādes procesijām, ko viņš bija dizainējis. Leģenda jau stāsta, ka viņam palīdzēja Špērs vai Lenija Rīfenštāle vai vēl citi cilvēki. Bet tas viss ir viņa paša sasodītajos piezīmju blokos. Viņš apzinājās šova nozīmi. Viņš saskatījās operu un pārnesa to uz politiku; tieši to pašu dara Tramps ar saviem TV šoviem – viņš tos piemēro savai politikai. Paskatieties uz Trampu; ir satriecošs video no republikāņu kongresu, kur viņš iznāk priekšā un gaisma spīd viņam aiz muguras. Ļaujiet man parādīt... [meklē video klēpjdatorā] Lūk, te būs, jums patiks... [Skanot fonā Queen dziesmai „Mēs esam čempioni”, Tramps uznāk uz skatuves] Īsta marionete.

Gluži kā video skulptūra! Tai pašā laikā viņš izskatās kā krāpnieks un nemaz nemēģina to slēpt. Man tas kaut kādā ziņā saslēdzas ar darbiem jūsu izstādē – jo tie lielākoties ir sejas – sejas, kas izspēlē lomas; var teikt, ka tās ir primitīvas, jo tās atkārtojas, bet tās ir arī ļoti dzīvas. Saproti, cik viss ir mehānisks un reizē – dzīvs.

Šķiet, jūs šeit esat piedzīvojis īsti eksistenciālu brīdi. Kamēr citi, piemēram, Obama, ir daudz smalkāks... viņš zina trikus, taču viņš spēj tajos ieaust jaunas atziņas, jaunu cilvēcību, jaunas idejas. Bet šie džeki... jums taisnība, viņi ir roboti, gluži kā automatoni, kas saņem statistiskus impulsus. Domāju, ka šajā darbā ar seju atpazīšanu... tas ir kas tāds, kas mani patiesi interesē, statistiskais aspekts, ko nozīmē būt cilvēkam, ko nozīmē komunicēt. Mēs jau esam uz šo superdatoru robežas, kas var izanalizēt visu. Drīz tie analizēs žestu sekvences, valodas sekvences un paziņos: tas nozīmē to, bet tas - šo. Tie, iespējams, zinās par mums vairāk nekā mēs paši. Gluži kā interpretēt mūsu mijiedarbības rezultātus reālajā laikā, notikšanas brīdī.

Smieklīgi, ja tas, kas nosaka cilvēka būtību, mainās, pirms esam sapratuši, kas tas vispār ir. Tā ir sava veida spēle; es to aptvēru, analizējot, ko nozīmē izaugt kopā ar televīziju. Izlasīju visādas grāmatas: „TV bēbis”, „TV paaudze” utt. Likās, ka tur neviens neko tā arī pa īstam nav sapratis. Turklāt visas šīs grāmatas bija sarakstītas, kad šī paaudze jau bija beigusies (smejas). Pienākusi jau nākošā – videospēļu – paaudze, un es sāku domāt, ka patiesībā šīs lietas mēs nekad neizanalizēsim reālajā laikā un pat ne kā notikušu faktu. Metaforiski runājot, tas ir kā iet uz sporta zāli...  viss notiek reālajā laikā. Ir jāveido, ne tikai jāreaģē. Neprasi – kas notika? Liec notikt... Taisi savu aplikāciju, taisi savu TV šovu, savu mākslu, un dzīvo ar to, nevis analizē, piemēram, „ko, sasodīts, katram lietotājam nozīmē Facebook?” (abi smejas). Man liekas, ka cilvēki tagad dienā vidēji pavada Facebook divas stundas vai vairāk. Bet brīdī, kad beidzot tiešām rodas ideja, par to, kas tas īsti ir, ir radusies jau nākamā lieta. Domāju, ka ilgo analīžu laikmets ir beidzies. 


1>mA. 2016. Producents: Magasin III. Foto: Christian Saltas

Atgriezīsimies pie jūsu video skulptūrām un sejām. Nevaru atcerēties nevienu izstādi ar tik daudzām sejām, tik dažādām izteiksmēm... Vai sejas jums šķiet interesantas kā tādas?

Šeit seja kļūst par ko līdzīgu sakopotās informācijas membrānai. Citiem vārdiem sakot, ar šīs jaunās seju atpazīšanas tehnoloģijas ienākšanu pirmo reizi parādās jauna veida portrets. Iepriekš portrets saistījās ar virsmu un gaismu, un līdzību. Taču šodien šie attēli ir piesaistīti visai pārējai informācijai par mums – izglītībai, politiskajai nostājai, ekonomiskajiem aspektiem, lietām, kuras izvēlamies, būtībā jebkam, kas ticis fiksēts, savākts un bijis saistīts ar mums reālajā laikā. Un kā jūs, iespējams, zināt, šo mākslas darbu modeļi balstās algoritmos, kas tiek izmantoti seju atpazīšanai. Ģeometriskas formas tiek uzliktas sejai un pēc tam salīdzinātas ar galvenajiem punktiem sejā, kas kaut kādā veidā atbilst jums vai man. Protams, darbā tas nav redzams burtiski, bet tā ir tāda kā sistēmas iestādīšana; video šeit aizvieto gluži vai dzīvības spēku, asinis, motivāciju... un rāmis ir sava veida shēma vai veidne... cietums, jūgs... Šajos darbos ir tā dihotomija, par ko mēs runājām. Cilvēciskums un mašīna. Interesanti ir tas, ka arī tā ir pašradīta. Mēs taču paši sev radījām šo tehnoloģiju un esam pilnībā par to atbildīgi. Kas notiks ar šo seju atpazīšanu, kad tā būs visiem pieejama? Ar šāda veida masu? Mēs atskatāmies paši uz sevi caur mašīnas Aci. Būtībā tā ir saprātīga novērošana... Varbūt būs kāds veids, kā aktivizēt jūs vai mani, taču lielā mērā to izmantos lielās korporācijas un valdības. Un atslēga slēpsies tajā – kā mēs to visu atgūsim? Kā tas būs iespējams?


Fap0s. 2016. Bērza saplāksnis, Sintra druka, atskaņotājprogrammas, skaņas un TV monitori. Producents: Magasin III. Foto: Christian Saltas

Domāju, ka šī bija labākā portretu izstāde ļoti ilgā laikā. Tā man lika aizdomāties par to, kā patiesībā var izskatīties laikmetīgais portrets. Īpaši attiecībā uz lielajiem darbiem, kuros dažas sejas daļas bija kustīgas, bet citas – nekustīgas. Jo tādi mēs patiesībā arī esam – mēs arvien mazliet kustamies, bet dažas daļas paliek uz vietas... Kad strādājat ar „aktieriem“, ko jūs darāt diezgan daudz, vai zināt, kādu izteiksmi vēlaties no viņiem panākt? Vai lieciet darīt viņiem ar sejām ko specifisku, vai arī improvizējat?

Gan viens, gan otrs. Es saku: „Uztaisiet kādu grimasi“. Parasti cilvēki ir mazliet jāievirza tādā vai citādā veidā. Esmu labs vērotājs. Man patīk pamēģināt un iedrošināt, lai izdotos vislabākais izpildījums. Tāpēc tā vienmēr ir sadarbība, jo vieniem cilvēkiem izdodas kaut kas viens, bet citā virzienā viņi galīgi neko nespēj. Domāju, ka man diezgan labi sanāk to noteikt jau uzreiz un izvilināt laukā. Arī veids, kā es filmēju, ir visai savāds, jo ieslēdzu cilvēku galvas tādā kā kronšteinā, lai kamera būtu pavisam tuvu klāt un galva būtu kadrā; turpat blakus ir arī gaismas lukturi, līdz ar to cilvēki nonāk tādā kā dīvainā kokonā. Esmu attīstījis šo metodi... tā nav gluži hipnozē, bet tuvu tam.


„Tonijs iepazīstina jūs ar savu radošo procesu – no kurienes viņam rodas idejas scenārijam, kā viņš filmē seju un kā galu galā tiek izveidota instalācija.”

Kas bija pirmā jūsu radītā video skulptūra? Kāds bija impulss pārcelties uz trim dimensijām?

Ziniet, es sāku kā gleznotājs, taču nekad nebiju īsti apmierināts ar gleznoto attēlu. Pieļauju, ka būdams „TV bēbis” un „filmu atkarīgais” biju skolojies ar skaņu un gaismu... un arī ar glezniecību, es tiešām to pamatīgi studēju. Un ja domājam par vēsturi, tad savulaik jau glezniecība bija tas pats kino vai televīzija... Paskatieties uz Hieronīmu Bošu – viņa darbi ir ārkārtīgi kinematogrāfiski. Ikreiz, aizejot uz Prado un apskatot kādu viņa darbu, noskatos gluži vai īstu zinātniskās fantastikas šausmu filma, kurā ievijas arī kaut kas no reliģiskā kino...

Tā nu es pārcēlos uz video; paņēmu kameru un momentā (pasit knipi) aptvēru, ka tieši tas man bija pietrūcis. Es nodarbojos ar lietu kombinēšanu, es to visu daru reālajā laikā, skatos monitorā caur kameru, veidoju attēlus. Bet drīz pēc tam es sāku domāt – es vēlos kustīgās bildes spēku, bet nevēlos ierāmējumu – korporatīvo Sony vai RCA, korporatīvo 4:3 TV ekrāna malu attiecību. Un atšķirībā no Namdžuna [Paika] un citiem, kam patīk TV ekrāni un kuri tos izmanto savā specifiskajā veidā – apliekot ar magnētiem, sakraujot kaudzēs vai ievietojot citos objektos, es mīlu tieši kustību un tās faktūru – absolūto elektrisko virtualitāti. Tolaik projektori bija bezcerīgi – sūdīgi un superdārgi, lai kaut ko saskatītu vajadzēja pilnīgi tumšu telpu utt. Mākslai tā lielā mērā bija neaizsniedzama tehnoloģija. Vārdu sakot, es sāku izmantot lēcas, stiklu, spoguļus un citas lietas, kas varēja it kā „nocelt” attēlu no ekrāna. Tādā veidā es strādāju daudzus gadus – taisīju instalācijas ar attēlu atspīdumiem un stiklu, atspīdumiem ūdenī... tā bija eksperimentāla būšana. Vienmēr esmu domājis, ka eksperimentēju.

Pirmais šāda veida darbs tapa ap 1981. gadu – ar nosaukumu „Naftas dēls”. Tad 1984. gadā es uztaisīju savu pirmo lielo istabu-instalāciju „L7-L5”, kur izmantoju daudzus monitorus, lai arī tos nemaz nevar redzēt. Un tad gandrīz 10 gadus vēlāk es sāku strādāt ar pirmajiem mazajiem projektoriem. Patiesībā es ļoti ilgu laiku nostrādāju ar šīm TV monitoru instalācijām. Un tas bija milzīgs atvieglojums, kad varēju sākt attēlus projicēt uz virsmām. Ja paskatās uz gaismas fiziku... visas krāsas tiek absorbētas, izņemot to, kuru redzam. Projicēšana ir pārrāvums skatīšanās primārajā fizikā, un man tas šķiet fascinējoši. Man tas nozīmēja milzīgu izrāvienu, turklāt tieši tajā laikā, kad patiesi biju iemīlējies šajos mazajos projektoros. Bija 1990. vai 91. gads, un tas noveda pie tā, ko, cilvēki, skatoties manus darbus, nosaukuši par „tikšanu laukā no kastes”.


Tonijs Aurslers starp saviem darbiem Stokholmas Laikmetīgās mākslas muzejā Magasin III

Var teikt, ka jūs gaidījāt līdz tehnoloģijas sasniedz jums vajadzīgo līmeni?

Es jau nezināju, man nebija nekādas nojausmas. Tas bija savāds brīdis manā dzīvē, jo savā ziņā biju atteicies no mākslas pasaules, sapratis, ka tur gūt atbalstu nav iespējams. Nespēju nopelnīt naudu, vispār nemaz. Cilvēkus neinteresēja kustīgie attēli. Un mani mulsināja, ka daži citi mākslinieki likās veiksmīgi: Namdžuns, Vito Akonči, Deira Birnbauma, Grethena Bendera, Volfs Foštels...

Tagad skatos uz to caur citu perspektīvu – viss notiek cikliski. Video bija superinteresants mākslas pasaulē, teiksim, 70. gadu sākumā, pēc tam tas izgāja no modes un priekšplānā izvirzījās citas lietas. Taču šajā laikā bija arī ļoti konservatīva pieeja medijiem, un es tajā iekritu. Es taču biju TV bērns/mediju produkts, tāpat kā visi pārējie – katram mājās bija divi vai trīs televizori, tāpat arī radio, telefons... Kāda tad bija problēma? Kāpēc tas netika ielaists mākslas telpā? Māksla bija ārkārtīgi segregēta: glezniecība, fotogrāfija (kas tikko bija kļuvusi par akceptētu mākslas veidu), tēlniecība...

Tad nu es vienkārši pateicu, ka jebkurā gadījumā turpināšu nodarboties ar saviem eksperimentiem. Dabūju pasniedzēja vietu Bostonā... un pie sevis nodomāju, lai tā mākslas pasaule iet ratā – es darīšu to, ko vēlos. Sāku pasniegt instalāciju mākslu Masačūsetsas mākslas koledžā Bostonā, un man pietika naudas dzīvei. Tas bija ideāli – skolā man bija sava ideju laboratorija, un bija gana daudz laika, lai taisītu savus darbus... Ko gan vēl var vēlēties?

Un tad parādījās šie mazie video projektori, un (pasit knipi) tie man izmainīja visu. Tas arī bija gads, kad Jans Hūts (kurš nesen nomira) kūrēja dOCUMENTA 9; jutos ļoti pagodināts par uzaicinājumu piedalīties. Togad piedalījās Metjū Bārnijs, Bils Viola, es, Maiks Kellijs, Kedija Nolanda, Francs Vests... var teikt, ka tobrīd aktuālais bija instalācija un kustīgais attēls. Tas bija lieliski. Man šķita, ka tā ir robežšķirtne... man tas bija ļoti būtisks brīdis. Bet šīs lietas ir cikliskas.

Šobrīd nedomāju, ka tas ir aktuāli... kustīgais attēls. Cilvēki par to neinteresējas. Tagad ir atgriezusies abstraktā glezniecība, glezniecība vispār. Šis acīmredzot ir glezniecības laiks. Tā valda visā pasaulē, bet tas ir ok, tāds ir cikls. Pēc laika cilvēkus ieinteresēs „paplašinātā realitāte”, vai arī virtuālā realitāte būs nākamais, kam visi gribēs pievērsties... tas viss notiek cikliski.


Ieskats Tonija Aurslera darbnīcā. Kuratora asistentes Jenas Lindbladas filmēts video, viesojoties mākslinieka darbnīcā 2016. gada vasarā

Vai VR brilles ir nākamā tehnoloģiskā ierīce, kas var pavirzīt mākslu un kustīgo attēlu jaunā līmenī?

Noteikti. Tikko pabeidzu darbu pie virtuālās realitātes projekta. Pēdējā laikā esmu atgriezies naratīvā; daudzus gadus biju no tā – sākums, vidus, beigas – aizgājis, pievērsies abstrakta veida poēzijai, kas var aktivizēt skatītāju reālajā laikā. Centos būt darbos nelineārs, veidot drīzāk tādas kā instalācijas. Ar to nodarbojos desmit, divdesmit gadus, pa vidu bija arī kāds naratīvais darbs, bet pēc tam es uztaisīju „Nenosakāmo” (Imponderable) kopā ar Luma fondu un saviem draugiem kuratoriem Tomu Eklsu un Beatrisi Rufu; pēc tam uztaisīju vēl divas filmas, un tad viena no filmām pārtapa īsā virtuālās realitātes projektā. Mēs strādājām, lai šo video konvertētu ļoti vienkāršā, bet elegantā un smieklīgā VR telpā. Tehnoloģijas ir ļoti iespaidīgas; ar mani kopā darbnīcā strādāja dizainers Pīters Fišers. Viņš palaida vienkāršu šaušanas spēli ar lāzera stariem, un mans dēls Džeks, kuram ir divpadsmit ar pusi gadu, uzlicis tās brilles, nebija dabūjams prom. Džeku tas bija tā iespaidojis, ka viņš teica: „Tēti, tā ir labākā videospēle, ko esmu savā mūžā spēlējis”. Un man ar nožēlu jāsaka, ka viņš ir spēlējis ļoti daudzas videospēles. Viņš ir eksperts visās slepkavnieciskajās videospēlēs, kas vien pieejamas...


Kadrs no filmas Imponderable. 2015

Pēc pāris gadiem būs vesela paaudze, kas staigās ar tiem VR daiktiem. Virtuālā realitāte tagad ir lielais burbulis. Taču šajā fantāzijā, man šķiet, ir kaut kā mazliet par daudz. Tas ir gluži kā ēst kūku – kad tiec līdz glazūrai, saproti, ka tas ir vien tīrs cukurs.

Kas notiks? Metaforiski runājot, var palikt nelaba dūša un var nokrist. Kad strādājām ar Pīteru Fišeru, es teicu: „Kā būtu, ja mēs to visu padarītu kustīgu?”. Viņš atbildēja, ka to nevar darīt, jo cilvēkiem tiešām paliek nelabi; viņiem sareibst galva, viņi var nokrist. Ar šādām lietām tu ļoti nopietni iejaucies smadzeņu anatomijā. Tev varbūt nebūs slikta dūša visu laiku, bet tu vari nokrist un salauzt roku vai ko citu.

Interesanti, ka mūsu saruna noslēdzas šādi, jo sākām ar cilvēku motivāciju aizbēgt no realitātes. Kāpēc cilvēki vēlas ieiet VR? Starp citu, tā nedaudz līdzinās kabuki, jo tajā viss ir zemā izšķirtspējā. Nav jābūt 4K izšķirtspējai. Brilles darbojas diezgan zemā rezolūcijā, bet tu esi pilnīgi pārliecināts, ka kaut kas nāk tev virsū. Taču interesants brīdinājums: iemesls, kāpēc anatomiski sajusties nelabi, lietojot VR sistēmu, ir tāds, ka evolūcijas gaitā smadzenēs ir attīstījusies attiecība starp kustību un līdzsvaru. Jā šī attiecība tiek sagrauta, rezultātā bieži rodas toksicitāte, piemēram, kad esi piedzēries – smadzeņu evolucionārā reakcija ir nelabums, lai atbrīvotos no toksīniem. Jautājums ir: vai VR ir inde? Lai vai kā, mākslinieki ir kā traki uz to. Esmu drošs, ka viņiem ies lieliski.

www.tonyoursler.com
www.magasin3.com