Katrīna Neiburga. Foto no personīgā arhīva

Īstā dzīve ir garāžās 0

Īssaruna ar mākslinieci Katrīnu Neiburgu

Lauma Laube
12/10/2016

13. oktobrī plkst. 18.00 kinoteātrī Splendid Palace pirmizrādi piedzīvos Katrīnas Neiburgas dokumentālā filma “Garāžas”. Īsfilma ne tikai ievada Rīgas Starptautisko kinofestivālu (Riga IFF), bet vienlaikus ir arī Katrīnas debija kinorežijā.

Filma atspoguļo garāžu fenomenu, kurš nu jau šķiet kā īpatnējs aizgājušo laiku piemineklis un aizmirsta parādība mūsu ikdienā. Tomēr daudzviet garāžas vēl joprojām apsaimnieko enerģiski vīri ar grandiozām idejām. Garāža šiem vīriem ir arī pulcēšanās vieta, kur tie dalās ar idejām un ikdienas stāstiem, un tie mūsdienu cilvēkam, kurš radis sazināties attālināti un pastarpināti, šķiet kā atsvaidzinoša vēsma.

Katrīna Neiburga ir viena no spožākajām māksliniecēm Latvijas laikmetīgajā mākslā. Saņēmusi vairākus vērā ņemamus apbalvojumus (tostarp Katrīna ir pirmā Purvīša balvas laureāte) un nominācijas, piedalījusies izstādēs Eiropā un daudzviet pasaulē. Latvijas mākslas ainā Neiburga ienāca 2000. gadā un jau vairāk nekā desmit gadus veido instalācijas, gaismas un video projekcijas, scenogrāfijas un video koncertiem, operas un teātra iestudējumiem.

Arterritorry devās noskaidrot, ko varēsim sagaidīt no Katrīnas pirmās filmas. Kas tad īsti ir garāžu fenomens un ko nozīmē atrasties “vīriešu teritorijā”.


Kadrs no dokumentālās filmas “Garāžas”

Pastāstiet, lūdzu, mazliet vairāk par gaidāmo filmu un kā nonācāt pie filmas idejas!

Kā jau to paziņo nosaukums, filma būs par garāžām. Tā ir tapusi aptuveni četru gadu laikā. Viss sākās ar to, ka es nokļuvu mazdārziņos, jo veidoju filmu par tiem, un satiku vīru vārdā Kostja. Viņš teica, ka īstā dzīve ir garāžās. Uzķēros uz vārdu salikumu “īstā dzīve” un gribēju noskaidrot, kas tas īsti ir. Tā nu es nokļuvu savā pirmajā garāžu kooperatīvā Bolderājā. Man ļoti interesanti šķita tas, ka tā ir kā vesela pilsēta un reizē arī izmirstoša lieta – katram vīram ir tāda kā ala vai mūka celle, kurā viņi kaut ko darina, darbojas ap kādām lietām vai vienkārši atpūšas. Man gribējās saprast, vai šie vīri bēg prom no savām ģimenēm, rūpēm, gribēju saprast, kas tas ir par fenomenu. Savā ziņā es sāku to filmēt, un tā mēs (kopā ar mākslinieku Andri Eglīti – red.) izveidojām pirmo darbu festivālam Survival Kit 6 bijušajā tekstilrūpnīcā “Boļševička”. Tad šim darbam nebija nosaukuma. Vēlāk to nosaucām par Armpit (no angļu valodas – paduse), un ar šī darba uzlaboto versiju devāmies uz Venēcijas biennāli. Es turpināju filmēt vīrus garāžās un sapratu, ka uzfilmētā materiāla ir ļoti daudz un būtu žēl, ja tas paliktu tikai instalācijas veidā. Lai radītu kaut ko paliekošu, nolēmu izveidot filmu – uz viena ekrāna, normāli apskatāmu kinoteātrī.


Kadrs no dokumentālās filmas “Garāžas”

Vai filma “Garāžas” kaut kādā veidā turpina jau Armpit projektā iesākto? Vai drīzāk tas ir kas jauns?

Es teiktu, ka filma būs kas jauns. Tā ir izaugusi līdz ar darbiem, ko veidojām festivālam Survival Kit un projektam Armpit. Vienmēr paralēli filmēju arī dokumentālo sadaļu, kuru iepriekš projektā Armpit pat īsti nevarēja redzēt. Tas nozīmē, ka laikam jau pat tad es zināju, ka šo filmu veidošu. Tad man bija brīnišķīga satikšanās ar filmu producentiem no Tasse Film. Alisei Ģelzei (viena no filmas producentēm – red.) šī ideja šķita interesanta, un viņa nolēma man palīdzēt. Un īstenībā – arī ieinteresēt no jauna, jo, ja mākslinieks ļoti ilgi strādā pie vienas lietas, tā sāk apnikt. Es pati esmu no tiem māksliniekiem, kam apnīk un ir grūti pavadīt vairākus gadus pie viena darba. Tomēr Alise atkal uzjundīja vēlmi filmu veidot. Tā šī filma tapa gatava.


Kadrs no dokumentālās filmas “Garāžas” 

Vai jau pirms Armpit projekta pievērsāties vīrišķīgām tēmām un vīriešu pasaules atainojumam?

Patiesībā šī nav vīrišķīga tēma. Es drīzāk teiktu, ka es kā sieviete, kā tāds spiegs iekļuvu vīriešu teritorijā, lai kaut ko vairāk saprastu gan par vīriešu, gan sieviešu attiecībām, gan par dzīvi kā tādu. Protams, tā ir ļoti vīrišķīga teritorija, bet tajā es satiku arī diezgan daudz sieviešu. Filmā ir iekļauts materiāls, kur tiekos ar garāžu vīru sievām, mammām vai meitām, kas man stāsta par to, kā ir, ja vīrietis bieži dodas uz garāžu; ko viņas par to domā un kā viņas ar to tiek galā vai tieši otrādi – priecājas par to. Bija redzami ļoti dažādi varianti. Tad, kad veidoju projektu Armpit, biju ievietojusi sludinājumu ar lūgumu atsaukties vīriešus, kuri būtu gatavi parādīt, kas atrodas viņu garāžās. Sanāca tā, ka uz sludinājumu atsaucās arī vairākas sievietes, kuras teica, ka viņas nezina, ko viņu vīri dara tajās garāžās. Viņas gribēja, lai es tur aizeju un vēlāk pastāstu viņām, kas tur notiek. (Smejas.)

Es tiešām biju kā spiegs. Bet, jā, mana filma ir vīrišķīga, tur ir motori, detaļas un tamlīdzīgi, tomēr filmas virsdoma ir vērsta uz to, lai mēs šos vīriešu ieraudzītu citādāk un padomātu, cik ļoti mēs viens otram atļaujam darīt dažādas lietas, par pacietību, mīlestību...


Kadrs no dokumentālās filmas “Garāžas”

Vai šī ir pirmā ”lielā” filma, ko esat veidojusi?

Jau iepriekš esmu veidojusi videodarbus vienam ekrānam – piemēram, darbi par tējas sēni, par to, kas meitenēm ir somiņās, arī tas, kad es kā taksiste braucu ar auto. Mani darbi parasti tika izstādīti laikmetīgās mākslas izstādēs, bet šoreiz tas viss ir kaut kā citādāk. Pirmo reizi man patiešām ir saskarsme ar kino vidi un darbu kolektīvā, kad ir speciāla skaņu apstrāde, krāsu korekcija un citas specifiskas lietas, ko parasti darīju es pati. Tagad es esmu ļāvusies citiem cilvēkiem, kas man pie šī darba piepalīdz. Protams, arī tas, ka filmu rādīs kinoteātrī – tā man ir pirmā pieredze, arī ir neliels satraukums.


Kadrs no dokumentālās filmas “Garāžas”

Par ko ir radies šis nelielais uztraukums?

Satraukusies esmu tādā ziņā, ka tas būs ļoti konkrēts brīdis, kurā cilvēki, kurus būšu uzaicinājusi, sēdēs zālē. Tas nebūs kā izstādes atklāšanā, kurā cilvēks atnāk, aiziet un kurā tu īsti neredzi, ko viņš domā vai kā viņš jūtas. Man šķiet, ka kinoteātris ir tāda ļoti īpaša vieta, kur noteikti var sajust skatītāju reakciju. Šis ir citādāks veids, kā parādīt savu darbu – to, ko esi darījis un kas tev ir bijis svarīgs. Jā, ir tāds zināms satraukums, jo tā, salīdzinot ar izstādēm, ir ļoti atšķirīga pieredze, kāda māksliniekam rodas, kad viņš “atver” savu darbu. Varētu teikt, ka es veidoju dokumentālas vai mākslas filmas, bet viņas ir tādas, kurās cilvēki var pavadīt laiku. Līdzīgi kā mans nesenais darbs ”Apgaismība pagrabā” festivālā Survival Kit 8 – tas ir balstīts cilvēku stāstos, dokumentālās lietās, ko es esmu pieredzējusi, bet es to scenogrāfiski ievietoju telpā. Telpa arī ir ļoti svarīga, tāpat kā tas, kā cilvēks piedzīvo redzēto darbu un kā viņš pats izvēlas, uz ko skatīties. Filmai ir ļoti lineāra uzbūve, tādēļ sanāk, ka es norādu, kā filmu skatīties, un skatītāji uz filmu raugās pēc maniem noteikumiem.


Kadrs no dokumentālās filmas “Garāžas” 

Vai plānojat turpināt nodarboties ar filmu veidošanu?

Jā. Jāatzīst, ka tas mani ļoti interesē. Tas varētu būt mans tālākais ceļš.

neiburga.lv