Lietuvas Nacionālās mākslas galerijas galvenā kuratore Lolita Jablonskiene.

Itin visu vecumu cilvēki un jo īpaši vecie ļaudis bija ārkartīgi aizrautīgi šādi iegūt informāciju un aptvert, ka muzejs nenozīmē tikai aci pret aci atrasties ar gleznu, ka ir arī citi veidi, kur informatīvo materiālu var just, dzirdēt un aptaustīt. Tas liek aizdomāties, ka laikmetīgā māksla ir ļoti labs instruments, kā cilvēkiem dot augsni nopietnu lietu pārdomāšanai, un kā komunicēt par dažādiem mākslas periodiem.

Latvijā ir izskanējis viedoklis, ka ekonomiskā krīze likusi māksliniekiem vairāk iespringt un rosinājusi jēgpilnu un pilnasinīgu mākslas formu tapšanu. Vai ko līdzīgu novērojat arī Lietuvā?
Ne gluži. Ir noteikts skaits lietuviešu mākslinieku no 20. gs. 90. gadu paaudzes, kas radoši strādā ne tikai ražošanai un izstādīšanai. Viņu darbība ir cieši saistīta ar starptautisko mākslas arēnu. Viņus recesija noteikti pārlieku neskar. Taču mākslas institūcijām šie laiki ir izaicinājums. Ne sabrukumus, bet izaicinājums, jo ir īpaši jāpārdomā, kā nekļūt vienkārši pieticīgiem, bet ko iespēt ar pieticīgajiem līdzekļiem. Pat ja es saku, ka dotā brīdī nodarbojos tikai ar administrēšanu, tas nenozīmē, ka esmu pārstājusi domāt kā kritiķe vai kuratore. Ļoti žēl, ka Lietuvā vēl nav rīkots tāds projekts vai diskusija, kurā apspriestu iespējas, kā recesiju izmantot radīšanas un radītā prezentēšanas labā. Tas būtu interesanti.

Šīgada Venēcijas biennālē Lietuvu pārstāvēs Dariuss Mikšus. Vai jūs varētu pastāstīt ko vairāk par viņu kā par mākslinieku?
Dariuss Mikšus ir individuāli domājošs mākslinieks, sava ceļa gājējs. Mākslā viņš ienāca 20. gs. 90. gadu vidū jauno mediju un elektronikas laukā. 90. gadu beigās Lietuvā tika izveidota platforma Euda Show, kas ir līdzīga Jauno mediju kultūras centram RIXC Latvijā, tikai Euda Show neattīstījās līdz institucionālam līmenim. Dariuss Mikšus bija platformas dalībnieks.  Dariuss idejai nenosaka nekādus iepriekšējus apstākļus. Un savā ziņā tādu attieksmi es apbrīnoju. 

Venēcijas biennālei pieteiktais projekts ir par Lietuvas kultūrpolitiku. Dariusu interesē izpētīt valsts grantu piešķiršanas kārtību un rezultātus. Viņš ir apzinājis māksliniekus, kas pēdējās divās dekādēs (1992–2010) saņēmuši valsts finansējumu no Lietuvas Republikas Kultūras ministrijas, un lūdzis tiem atļauju atbalstītos mākslas darbus izmantot ekspozīcijā. No tiem tiks kompilēta kolekcija, kuru vedīs uz Venēciju, turēs noliktavā un inscinētā komerciālas galerijas vidē ar speciāli izdotu katalogu prezentēs paviljona apmeklētājiem. Ja par kādu mākslas darbu radīsies papildus interese, tas tiks izcelts no noliktavas, kas slēpsies aiz balta priekškara turpat paviljonā, un izrādīts dzīvē.

Dariusa Mikšus mākslas projektiem sākums un beigas vienmēr ir atvērtas. Proti, viņš neuzspiež attieksmi. Viņu interesē, kā darbs pats attīstās no sākotnējas idejas, kas apaug kā sniegabumba. Dariuss idejai nenosaka nekādus iepriekšējus apstākļus. Un savā ziņā tādu attieksmi es apbrīnoju.