Lietuvas Nacionālās mākslas galerijas galvenā kuratore Lolita Jablonskiene.

Lolita Jablonskiene: Nenovērtēt par zemu 0

Anna Iltnere
12/05/2011 

Sarunā ar Lolitu Jablonskieni kā atslēgas vārds iezīmējās “konteksts”. Mākslas faktu, mākslas periodu, arī tekstu par mākslu ir svarīgi skatīt kā neatrautu no situācijas. Viens no latīņu vārda “contextus” tulkojumiem ir “ieausts”. Mākslas muzejam ir jārūpējas, lai apmeklētājs apjaustu auduma kopējo rakstu, nevis neizpratnē rauktu pieri pie laikmetīgās mākslas valdziņa. Lietuvas Nacionālā mākslas galerija ir Lietuvas Mākslas muzeja struktūrvienība, kas veltīta lietuviešu mākslas attīstībai 20. un 21. gadsimtā. Paralēli pastāvīgajai ekspozīcijai tiek rīkotas izstādes, kur Lietuvas māksla skatīta starptautiskā kopainā.

Jūs esat mākslas kritiķe, kuratore un Lietuvas Nacionālās mākslas galerijas direktore. Kā tiekat galā ar visiem pienākumiem? Vai izdalāt prioritātes?
Grūts jautājums, jo runa šobrīd nav par prioritātēm, bet gan par atbildību. Ja kāds sapņo par administratora darbu, varu atklāt, ka būs jārēķinās ar konsekvencēm. Piemēram, lielāko daļu laika es veltu citam kuratordarbam: izstrādāju galerijas programmu. Tas nozīmē, ka projektos esmu iesaistīta ne tik daudz kā kuratore, cik stratēģiste – apsveru, ko vispār kā muzejs vēlamies darīt, un tad plecu pie pleca ar izstāžu kuratoriem izvērtējam, ko no tā īstenot ir jēgpilni un prātīgi, ņemot vērā kaut vai iespējas piesaistīt līdzfinansējumu.

Mākslas muzejs un tā apmeklētājs – kāds ir ideālais attiecību modelis?
Gan iekšējā dialogā, gan sarunās ar citiem, runājot par laikmetīgās mākslas programmu attīstību Lietuvā un ārvalstīs, esmu apsvērusi, vai mēs vispār zinām, kas ir mūsu auditorija? Ne vien, lai turētos ar kājām pie zemes, bet arī lai apmeklētāju zināšanas un gaidas nenovērtētu par zemu. Mana atbilde ir: nē, nezinām. Un no tā nav jākaunās. Neviens to nevar iepriekš noteikt, jo apmeklētāju izaugsme ir cieši saistīta ar institūcijas attīstību. Ja tā klibo, tad arī skatītāju izaugsme nekur nevirzās. Un otrādi.

Man nepatīk apzīmējums “būvēt auditoriju”, ko lieto muzeju menedžmentā. Es neuzdrošinātos to attiecināt uz Nacionālās mākslas galerijas apmeklētāju. Drīzāk –vēlamies rast kontaktu. Tā nolūkā esam izvērsuši izglītības programmu. Saprotam to ne tikai kā strādāšanu ar skolniekiem vai ģimenēm, bet arī plašāk. Piemēram, laikmetīgās mākslas kolekcija, kuru atklājām 2009. gadā, ir izpelnījusies asu kritiku. Tāpēc izlēmām lūgt mākslas vēsturniekus, sabiedrības intelektuāļus u.c. profesionāļus runāt ekspozīcijas ielokā un rādīt, kas te ir un kas nav sasniegts, un – ko vēl varētu īstenot.