Daiga Grantiņa. 2015 © Foto: Toan Vu-Huu

Gaismas materializētāja Daiga Grantiņa 0

Odrija Fišere
07/10/2016

Daigas Grantiņas vārdu pirmo reizi dzirdēju kādā izstādes atklāšanā, kad mākslinieks Kaspars Groševs ieteica pievērst viņai uzmanību. Paklausot padomam, aizgāju mājās un interneta meklētājā ievadīju Daigas Grantiņas vārdu. Man par pārsteigumu tika piedāvāta diezgan plaša attēlu informācija, kam sekoja vairāku ārzemju galeriju uzskaitījums, kurās notikušas Daigas Grantiņas personālizstādes. Toreiz pārsteidza fakts, ka par mākslinieci, kurai, kā redzams, veidojas veiksmīga karjera ārzemju galerijās, iepriekš neko nebiju dzirdējusi. Vēlāk izrādījās, ka neesmu vienīgā – Latvijā Daiga Grantiņa bija zināma vien dažiem. Tāpēc ar lielu interesi gaidīju autores pirmo personālizstādi Latvijā, kas, kā solīja droši avoti, bija ieplānota kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Un sagaidīju – vispirms šovasar mākslinieces skulptūras bija skatāmas grupas izstādē „Haosa harmonija” galerijā „Alma”, bet septembra sākumā līdz ar kim? jaunajām telpām tika svinēta arī Daigas Grantiņas izstādes Heap-core,,, atklāšana.

Tas, ka līdz šim mākslinieces vārds nav bijis zināms Latvijas mākslas vidē, lielā mērā saistīts ar to, ka viņas karjera nekad iepriekš nav bijusi saistīta ar vietējo mākslas dzīvi. Viņa dzimusi Rīgā 1985. gadā, bet septiņu gadu vecumā kopā ar ģimeni no Latvijas aizbraukusi un dzīvojusi Hamburgā. Savu izglītību Grantiņa ieguvusi Hamburgas Mākslas akadēmijā (HFBK Hamburg) un Vīnes Mākslas akadēmijā. Vairākus gadus dzīvojusi un strādājusi Berlīnē, bet jau kādu laiku par mītnes vietu izvēlējusies Parīzi. Tur Grantiņa strādā ar Joseph Tang galeriju, vēl aizvien saglabājot saites ar Berlīni, kur māksliniece sadarbojas ar Matthew galeriju, un Hamburgu – 2017. gada janvārī Kunstverein Hamburg tiks atklāta Grantiņas personālizstāde.


Daiga Grantiņa. Buff in Red. Izstāde Heap-core,,, 2016. kim? Laikmetīgās mākslas centrs. © Foto: Toan Vu-Huu

Bez izstādes kim? Laikmetīgās mākslas centrā šogad Daigai Grantiņai notikušas izstādes Galerie Joseph Tang Parīzē, Stefan Lundgren galerijā Maljorkā un 83, Pitt Street galerijā Ņujorkā. Gaidāmo solo projektu vidū minama izstāde KUB Billboards Bregencā (kuratore Eva Birkenstoka) un Grantiņas darbu ekspozīcija Galerie Joseph Tang stendā mākslas mesē Paris Internationale. Starp jaunākajām grupas izstādēm jānosauc Adhesive Products Bergenas kunsthallē, Les Levres Nues – DOC, Parīzē, The Pleasure of the Text galerijā Campoli Presti Londonā. Par mākslinieces darbību rakstījuši tādi izdevumi kā Les Inrockuptibles, Kaleidoscope, Artforum, Artagenda.com, Frieze International u.c.

Jautāta par savu sadarbību ar galerijām, māksliniece stāsta, ka viņai patīk tāda veida attiecības, kad nezini, uz kurieni tās tevi aizvedīs, kad nekas nav paredzams. Šķiet, ka pēc līdzīga principa Daiga Grantiņa rada arī savus darbus – viņai svarīgs ir pats radīšanas process un nejaušība kā darba pamats. Un vēl – ir svarīgi, lai mākslas darbā ir kaut kas, ko pats autors vēl nezina.


Daiga Grantiņa. Ribscreentray. Izstāde Heap-core,,, 2016. kim? Laikmetīgās mākslas centrs. © Foto: Toan Vu-Huu

Tu studēji Hamburgas Mākslas akadēmijā un Vīnes Mākslas akadēmijā. Tās saistītas ar daudziem zināmiem vārdiem laikmetīgās mākslas vēsturē. Kāpēc tu izvēlējies studēt mākslu un tieši šajās skolās?

Hamburgu es neizvēlējos, tur es vienkārši pamodos. (Smejas.) 1992. gadā vecāki izlēma pārcelties uz Hamburgu, un tur es ieguvu pamatizglītību. Ģimnāzijā mans mākslas pasniedzējs mani iedvesmoja turpināt mācības mākslas jomā. Viņš pats arī bija studējis Hamburgā, kad tur pasniedza Jozefs Boiss. Tajā vecumā man svarīgs bija pats lēmums studēt mākslu, nevis konkrētā skola.

Pie kā tu mācījies?

Es mācījos pie dažādiem māksliniekiem, arī pie viesprofesoriem. Studēju pie viena ļoti konceptuāla mākslinieka, tad pie cita – glezniecību. Vīnē es biju tēlniecības klasē, un tajā laikā mani galvenokārt interesēja eksperimentālais kino. Pārsvarā darbojos ar Super 8 filmu materiālu. Lēnām interese attīstījās tālāk – pēc studijām es sāku strādāt ar pašu projekcijas telpu – atstarpi no projektora līdz vietai, kur gaisma saskaras ar sienas vai ekrāna virsmu. Sāku tajā iekļaut objektus, kuri atstaro gaismu un tādā veidā materializē pašu projekcijas telpu. Laika gaitā objekti, kas arvien vairāk iegāja šajā gaismas telpā, pārņēma varu. Principā objekti apēda gaismu. (Smejas.)

Tagad lēnām gaismas stars atgriežas. kim? izstādē ir ļoti liels uzsvars uz to – sākot ar to, ka dabiskā gaisma tiek “ierāmēta” vai tiek materializēta (es vienmēr runāju par „gaismas tuneļiem”) tādā veidā, ka arhitektūra ieskauj gaismu – tai pielāgojas. Stari ienāk telpā caur tuneli un kļūst fiziski, top par skulptūras sastāvdaļu – tā ir galvenā ideja.


Daigas Grantiņas izstāde Grotto from Glammar. 2016. Galerie Joseph Tang, Parīze. © Foto: Aurélien Mole

Vai tas, ko tu stāsti par gaismas tuneļiem, bija redzams arī tavā solo izstādē Joseph Tang galerijā Parīzē?

Pēdējās Parīzes izstādes nosaukums bija Grotto from Glammar – vēlējos grotas ideju pārnest standartizētā telpā, padarīt šo telpu par grotu. Izmantoju riģipša sienas, lai lielākā telpā veidotu mazāku – pēc matrjošku principa. Griezu tajās caurumus, kuri sasaucās gan ar skulptūru siluetiem, gan ar perspektīvas uztveri no pašas “grotas”. Tādā veidā arī caurumi kļuva pa skulpturālu materiālu – tāpat kā gaismas tuneļu gadījumā. Skulptūras atradās gan “grotas” iekšpusē, gan arī ārpus tās. Šī skulpturālā telpa vairāk bija kā rāmis, kas ir caurlaidošs – līdzīgi kā arkāde.

Savā ziņā tas man ir veids, kā formatēt darbu – kā jpg vai tif. Darbam var būt dažādi formāti – tas var būt lielākā rezolūcijā vai mazākā. Gluži tāpat kā bildei, tikai telpiskā veidā.

Lēnām saprotu, ka tādā veidā caur objektiem es esmu nonākusi pie skulpturālas telpas. Man šķiet, ka tas ir retrospektīvs process: atkāpties un ievērot, ka tomēr neiet tikai vienā virzienā, bet lec atpakaļ.


Daigas Grantiņas izstāde Grotto from Glammar. 2016. Galerie Joseph Tang, Parīze. © Foto: Aurélien Mole

Kā tamborējot...

Tieši tā: mental crochet! Tamborēju ar laika palīdzību un mēģinu klāt vienu kārtu, tad – otru, ņemt dziļāku kārtu, tad – virsmu. Man nav tā, ka es sāku ar ideju vai ar tēmu. Ir materiālā puse – krāsas, tekstūras, mērogs un forma, kā materiāls reaģē ar gaismu, – un es mēģinu komunicēt ar procesu, dažreiz arī to pārtraukt, lai saprastu, kādā virzienā tas var iet. Varbūt, ka to, kas notiek starp mani un materiālu, var saukt par psihoanalīzi.

Tātad tā ir interese par telpu, interese par gaismu, tev ir svarīgs pats process. Cik lielā mērā tev ir svarīgs arī rezultāts?

Ja man ir konkrēta ideja, ja es zinu, kā tam jāizskatās, kādam jābūt rezultātam, man nav, kur spert nākamo soli. Tādā gadījumā ideja kļūst par produktu vai manu fetišu. Es cenšos durt tam cauri. Tas nozīmē – pārvarēt sevi un skatīties, kā tikt tālāk, kāda ir darba perspektīva un kādu skatu, kādu tuneli vai logu šis darbs atver. Tas ir daudz svarīgāk nekā pats rezultāts. Visbūtiskākais laikam ir – kādu ietekmi šis darbs uz mani atstāj, sajūta, kad es saprotu – tas mani kaut kādā mērā satrauc (pozitīvā vai negatīvā ziņā) – un ļauj turpināt veidot darbu.


Daigas Grantiņas izstāde Heap-core,,, 2016. kim? Laikmetīgās mākslas centrs. Foto: Ansis Starks

Vai sanāk, ka neviens tavs darbs nav pabeigts?

Man ir svarīgi, lai tie paliek atvērti. Ka ir kaut kas, ko es pati vēl nezinu.

Kā tu zini, kurā brīdī apstāties?

Es jūtu, ka darbs vairs neļauj neko darīt, tas pretojas. Tu jūti, ka viņš vai viņa ir... Ir arī tādi darbi, kurus esmu sadalījusi pa daļām, bet tiem kā hidrai – nogriez vienu galvu un izaug piecas... Dažreiz tam ir praktiski iemesli – darbs ir radīts izstādes telpā un ir tik liels, ka netiek pa durvīm laukā utt. Tad arī saproti, ka darbs ir kā organisms, kuram ir sava vieta. Process ir bijis, bet tagad tas vienkārši vairs fiziski neeksistē un pārveidojas par kaut ko citu. Turklāt darbiem ir dažādas dabas – vieni ir tādi, kuriem ir sirds, un tiem vairs nevar neko izdarīt, un ir tādi, kuri ir kā astoņkāji – var nogriezt vienu roku, un viņš tik un tā dzīvo tālāk. Bet es negribu teikt ka astoņkājim nav sirds...

Tu par darbiem runā kā par dzīvām būtnēm. Vai tā tu tos arī uztver?

Jā, es ceru, ka viņi mani arī tā uztver. (Smejas.)


Daiga Grantiņa. Buff in Flight. Izstāde Heap-core,,, 2016. kim? Laikmetīgās mākslas centrs. © Foto: Toan Vu-Huu

Kad stāsti, tas nedaudz izklausās pēc lappusēm no zinātniskās fantastikas grāmatas vai filmas. Vai interesējies par šo žanru?

Es par to ļoti interesējos! Faktiski jau ir ļoti grūti izvairīties no jebkurām tēmām – pieslēdzies internetam un tās pašas lec laukā. Tikai jātur acis vaļā. Man ir svarīga šī intensitāte – tik daudzas lietas notiek paralēli! Visas tās dažādās pasaules notiek vienā logā. Mani interesē visāda veida jaunākā informācija un ļoti svarīga vienmēr ir bijusi mūzika. Tā ir kā barība. Viss ir barība.

Ko tu klausies? Vai arī pati komponē?

Nē, līdz šim es neesmu komponējusi, bet mani tas interesē. Pašlaik es klausos Kaytlin Aurelia Smith, Solange un Christian Naujoks aktuālos albumus.

Vai tu viena pati veido savus darbus? Vai tev ir palīgi?

Es pati strādāju, kaut gan tagad parādās robeža, kad man vajag četras rokas, jo darbi izmēra ziņā mani ir pārauguši. Man ir palaimējies, kopš neilga laika man palīdz jauna igauņu māksliniece Kristīna Reimana.


Daiga Grantiņa. Pharmakon un Being pool (Buff). Izstāde Heap-core,,, 2016. kim? Laikmetīgās mākslas centrs. © Foto: Toan Vu-Huu

Kā izskatās tavā darbnīcā?

Kā kurā laikā – darba sākuma procesā viss ir ļoti sakārtots – man patīk visu sakārtot, izņemt no plauktiem to, kas varētu būt svarīgs – salieku pa saliņām materiālus, vadoties pēc tekstūras īpašībām un krāsas.

Vai tu materiālus pērc vai atrodi?

Tajā laikā, kad sāku strādāt ar skulptūrām, es strādāju Palais de Tokyo rezidencē Le Pavillon Parīzē. Tur var daudz iet ar kājām – tā staigājot, esmu daudz ko atradusi. Īpaši pēc Ziemassvētkiem – cilvēki daudz ko met laukā, dažādas spīdīgas lietas, kas mani ļoti interesē saistībā ar projekcijām. Tagad vairs negribu gaidīt Ziemassvētkus... (Smejas.) Turklāt man patīk materiālus izvēlēties pēc krāsām, kā es redzu vietu – katrai pilsētai ir sava krāsa, kaut kādā veidā integrēta vidē.

Kā ir Rīgā?

Rīgā ir daudz zaļa – piemēram, uz māju sastatņu konstrukcijām; ir arī sarkanie toņi. Samērā tuvu dabai. Nav pārāk daudz zilās krāsas, kā tas, piemēram, ir Berlīnē vai Hamburgā. Tur arī brūnie un pelēkie toņi dominē. Itālijā ļoti uzkrītoša ir oranžā krāsa.


Daigas Grantiņas izstāde Grotto from Glammar. 2016. Galerie Joseph Tang, Parīze. © Foto: Aurélien Mole

Cik liela loma darba tapšanā ir nejaušībai?

Tas ir pamats, uz ko es balstos. Uz to varētu skatīties arī kā uz vienu no konceptuālisma veidiem. (Smejas.) Katrā ziņā tas būtu vienā kategorijā ar Žila Žozefa Volmana L’Anticoncept. Domāju, ka tas ir ļoti saistīts ar dzīves uztveri. Tā arī tas ieiet darbā, un tik daudz tu arī pieļauj.

Vai seko līdzi tam, kas notiek laikmetīgajā mākslā?

Mani ļoti interesē sarunas ar māksliniekiem un tas, ko mākslinieki paši raksta, publicē, vai cik ļoti aktīvi viņi uzņemas atbildību par saviem darbiem. Man arī liekas ļoti svarīgi aktīvi pieņemt savu lomu un neslēpties aiz darbiem. To es arī terapijas veidā saku pati sev. (Smejas.)

Vai tu pozicionē sevi kā latviešu mākslinieci?

Nē.

Vai tev vispār tas šķiet svarīgi?

Nē. Man ir ļoti smagas attiecības ar identitātes konceptu. Tas neattiecas tikai uz nacionalitāti. Man šķiet, ka tas ir saistīts ar to, ka es uzaugu ar vairākām valodām. Atkarībā no tā, kurā valodā es runāju, mana balss mainās. Latviešu valodai ir sava balss frekvence, vācu valodai – stipri zemāka, franču valodai – kaut kur pa vidu starp acīm un degunu. Tas viss, man šķiet, ietekmē identitāti. Domāju, tas ir svarīgi, ka man nav šo izjūtu un ka es nemeklēju savu nacionālo piederību. Ir daži cilvēki, ar kuriem es daudz sarunājos un ar kuriem mēs daudz laika pavadām kopā – ar to arī pietiek. Un tas ir kas tāds, ko vari veidot pats.


Daiga Grantiņa. Being pool (Buff). Izstāde Heap-core,,, 2016. kim? Laikmetīgās mākslas centrs. © Foto: Toan Vu-Huu


Daiga Grantiņa. 2015 © Foto: Toan Vu-Huu

Daigas Grantiņas izstāde Heap-core,,, Laikmetīgās mākslas centrā kim? atvērta līdz 16. oktobrim.