Saruna ar māksliniekiem Anitu Arbidāni un Vladimiru Avramenko
Saruna ar māksliniekiem Anitu Arbidāni un Vladimiru Avramenko
Lauma Laube
04/10/2016
30. septembrī galerijā “Istaba” gleznotāji Anita Arbidāne un Vladimirs Avramenko ar vienas dienas izstādi prezentēja jaunu zīmolu – mākslas rotu dizainu “Musha”. Ar profesionālu juvelieru palīdzību realizētas abu mākslinieku idejas un uz perlamutra gleznotās miniatūras pārtapušas par plašākai sabiedrībai pieejamu mākslas objektu – rotu.
Katra rotaslieta ir kā īstens mākslas darbs, tās pieejamas tikai vienā eksemplārā, kas ietverts 925. proves sudrabā, izmantojot arī pusdārgakmeņus – saldūdens pērles, koraļļus, tirkīzu, lazurītu, oniksu u.c. Ciešā sadarbībā ar Indijā mītošu itāļu rotu meistardarbnīcu – abu mākslinieku kopprojekts “Musha” dzimis Indijā, kur pēdējos gados pāris pavada lielāko daļu laika, gleznojot un pasniedzot zīmēšanas un gleznošanas stundas. Tur – sadarbībā ar “Galeriju 21” abi mākslinieki arī regulāri pārstāv Latviju vadošajā Dienvidāzijas mākslas mesē India Art Fair Deli. Šobrīd visām aktivitātēm pievienojusies arī rotu darināšana.
Arterritory tikās Anitu un Vladimiru, lai noskaidrotu, kādēļ mākslinieki nolēmuši radīt tieši rotas, ko simbolizē zīmola nosaukums “Musha” un kā pārim veicas ar darbošanos mākslinieku tandēmā.
Anita Arbidāne un Vladimirs Avramenko ar meitu Aleksandru. Foto no personīgā arhīva
Kā no glezniecības nolēmāt pievērsties rotu radīšanai?
Anita Arbidāne: Mēs ar Vladimiru vēl joprojām esam gleznotāji vispirms un tikai tad rotu radītāji. Manuprāt, to ietekmēja bērna nākšana pasaulē. Līdz ar Aleksandras ienākšanu mūsu dzīvēs mēs krietni mazāk laika varējām veltīt glezniecībai, piemēram, lielformāta darbus gleznot bija praktiski neiespējami. Tomēr vēlme radoši izpausties nekur nepazuda, un es sāku veidot rotaslietas pati sev, bet tās nebija saistītas ar glezniecību. Tad mēs abi kopā nolēmām, ka rotu radīšanu mēs varētu apvienot ar glezniecību – lai tā nebūtu vien diletantiska, mājsaimnieciska aizraušanās, bet tajā parādītos profesionalitāte.
Kā radās ideja par to, ka jāveido tieši rotas?
A. A.: Tā droši vien bija mana subjektīvā interese. Mani vienmēr skaistas lietas ir aizrāvušas, un es domāju, ka ir jārada kaut kas, kas man pašai ir tuvs. Es nevarētu sevi iedomāties stādot ķirbjus vai darot jebko, kas mani neinteresē! (Smejas) Tieši rotaslietas ar gleznojumiem mani pašu uzrunā, tām ir tāda antikvariātiska daba. Un tad es iedomājos – kāpēc gan mēs nevarētu uzgleznot miniatūras? Protams, ar sudrabu mēs neprotam darboties, to ap uzgleznotajām miniatūrām apkaļ citi meistari.
Katra no jūsu rotām ir kā neliels mākslas darbs un tās ir īpašas, jo ir pieejamas tikai vienā eksemplārā.
A. A.: Jā, tā tas ir, katra no tām ir miniatūra, to var ielikt gan rāmī, gan rotā. Un rota ir kā rāmis šai gleznai.
Kas jūs iedvesmoja radīt tieši šādu rotu kolekciju?
A. A.: Galvenokārt tās bija 18. gadsimta beigu un 19. gadsimta sākuma rotaslietas, kuras tagad antikvariātos maksā bargu naudu. Man ļoti patīk viss antīkais. Mūs iedvesmoja arī mākslas vēsture, viktoriānisms, dadaisms, sirreālisms un rotaslietas, ko radīja Dalī. Mākslinieki jau vienmēr aizraujas arī ar ko citu, ne tikai glezno – kāds paralēli nodarbojas ar tēlniecību, cits pat ar literatūru, mēs aizraujamies ar rotaslietām un juvelierizstrādājumiem.
Ko nozīmē zīmola nosaukums “Musha” un kādēļ muša izvēlēta par vadmotīvu?
A. A.: Muša ir diezgan populārs motīvs mākslas vēsturē, it sevišķi glezniecībā. Ir autori, kas mušu izmantoja paraksta vietā – lai izskatītos tā, it kā būtu uzgleznots darbs un tam virsū būtu uzsēdusies muša, kura jāaizdzen prom. Tas glezniecībā pastiprināja hiperreālistisko ilūziju. Pirms tam mušas vienkārši tika gleznotas. Arī mušas vizuālais tēls mani ļoti piesaista, un jau agrāk pati sev veidoju dizaina elementus – auskarus – ar mušas tēlu. Tas bija kā sākums un tagad, pēc gada, tam jau ir redzams turpinājums.
Kādēļ izvēlējāties savu dzīvi un radošo darbību saistīt tieši Indiju?
A. A.: Jau kādus sešus gadus mēs regulāri pārziemojam Indijā, bet pirms trim gadiem bija arī starplaiks, kad divas ziemas bijām Latvijā. Tas, kādēļ izvēlējāmies Indiju, bija saistīts tieši ar mūsu darbu. Pirms sešiem gadiem “Galerija 21” mūs aizsūtīja radošajā komandējumā uz Indiju, kur notika Deli mākslas mese (India Art Fair). Ar braucienu saistītie izdevumi – gleznu apdrošināšana un visas citas ar gleznu pārvadāšanu saistītās izmaksas – bija lieli, tādēļ nolēmām, ka interesantāk un izdevīgāk ir braukt uz Indiju, darbus gleznot tur un pašiem tos nogādāt uz Deli. Pavadījām tur sešus mēnešus – strādājām izstādei un pēc tam pavadījām vēl mēnesi Indijā, lai atpūstos, jo īsā un zibenīgā laika periodā vajadzēja ļoti daudz izdarīt. Atgriezušies Latvijā, nodzīvojām šeit divus gadus, bet kaut kas mūs “vilka” atpakaļ uz Indiju, tādēļ nolēmām, ka paši sevi atkal aizsūtīsim radošajā komandējumā. Arī Deli mākslas mesēs mēs vēl joprojām piedalāmies. Šogad gan to izlaidām, jo iesaistījāmies rotu veidošanā, kas bija spontāns lēmums.
Kādēļ uzskatāt to par spontānu lēmumu?
A. A.: Tādēļ, ka man īsti nebija nojausma, kā tas varētu notikt un ka pēc šī visa mūs vēl intervēs! (Smejas) Man nebija skaidrības, kur mēs to varētu prezentēt, bet ar Lindas Lūses palīdzību tas notika galerijā “Istaba”. Faktiski mums jau tagad vajadzēja atrasties Indijā, bet mēs uzkavējāmies, lai izveidotu rotu prezentāciju un “Mushu” “palaistu gaisā”.
Strādāšanai mākslinieku tandēmā ir gan savas priekšrocības, gan trūkumi. Kā darbošanos duetā sajūtat jūs?
A. A.: Tur mums ar Vladimiru noteikti jāatbild kopā...
Vladimirs Avramenko: Strādāt kopā ir ļoti labi, jo mēs zinām otra cilvēka stiprās puses un mēģinām uzdevumus sadalīt tā, lai būtu patīkami strādāt gan vienam, gan otram, mēs gleznojam to, kas katram patīk. Strīdi nerodas, jo mūsu gaumes krustojas kaut kur pa vidu – mani saista minimālisms, Anitu –daudzveidība. Mēs viens otru sabalansējam.
A. A.: Mēs jau no sākuma cenšamies sadalīt to, kas kuram interesē. Ja es gribu gleznot puķītes, bet Vladimirs – dibenus, tad mēs šos pienākumus sadalām un strīdi nesanāk. Arī krelles Vladimirs nevērs, es tās veru. (Smejas) Visi pienākumi ir tā vīrišķīgi un sievišķīgi sadalīti.
Kāda ir zīmola “Musha” nākotnes perspektīva? Vai varēsim sagaidīt vēl kādu rotu kolekciju?
A. A.: Es domāju, ka jā, mēs noteikti pie šī neapstāsimies. Man pat šķiet, ka vajadzētu taisīt kādas vienkāršākas rotas bez gleznām.
V. A.: Šī prezentācija vairāk bija domāta, lai piesaistītu uzmanību.
A. A.: Jā, un daudziem maniem draugiem un paziņām pat gribētos rotas bez zīmējuma, viņi vēlētos kaut ko tādu, kas atšķiras, bet ne tik ļoti. Būtu pat interesanti paralēli mākslas rotām veidot rotas šiem cilvēkiem individuāli, bet vajadzētu atrast tādas personas, kam tas patiešām interesē, tādēļ šis pasākums noteikti nebūtu komerciāls. Mums jau sāk teikt, ka cilvēkiem vajag klipšus, kaflinkus (no angļu valodas – aproču pogas – L. L.), un jautā, vai ir kādas rotas arī vīriešiem. Tas uzreiz raisa iztēli, un mēs jau sākam domāt tajā virzienā, ka vajag vēl kaut ko un vēl kaut ko…
V. A.: Radošā ziņā mums netrūkst iedvesmas, jaunu ideju. To nevar apstādināt – tas ir kā vilciens, kurš sāk savu ceļu, un tagad sekos tikai pieturas.
A. A.: Un man vairs nekad nevajadzēs pirkt rotas un dāvanas arī visiem būs! (Abi smejas)
